Paulis Lejiņš – pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kāds viņš bija?

6-09-2013

Jānis Stradiņš, LZA akadēmiķis

Nobeigums. Sākums “ZV” Nr.11, 08.06.2013.

 

zv/zv451-4c.jpg

Paulis Lejiņš kopā ar pasauslaveno polārpētnieku, matemātiķi un astrofiziķi akadēmiķi Otto Šmitu Rīgā,
Biržas namā, ZA konferences laikā (1951)

Paulis Lejiņš kā pirmais ZA prezidents.

Un nu daži atzinumi, kāpēc tieši šaurās lauksaimniecības aprindās pazīstamais Lejiņš, nevis daudz populārākais Kirhenšteins kļuva par pirmo Zinātņu akadēmijas prezidentu (kā tas sākotnēji jau 1941. gadā bija paredzēts). Tas notika pēc P. Valeskalna, pareizāk sakot pēc J. Kalnbērziņa un V. Lāča ieteikuma, kuri uzskatīja, ka Kirhenšteins ir pārāk neprognozējams, godkārīgs, gražīgs, nevaldāms, turklāt ieņem jau formāli augstāko valsts amatu – Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs. Kirhenšteins mazliet apvainojās, taču lēmumu “instancēs” pieņēma jau 1946. gada pašā sākumā un legalizēja 1946. gada 14. februārī, kad tag. Ministru kabineta ēkā Brīvības ielā notika pirmā ZA pilnsapulce un Pauli Lejiņu vienbalsīgi ievēlēja par pirmo ZA prezidentu.

 

No Konstantīna Karuļa – pirmā ZA jurista un stenogrāfa atmiņām:

“Vēl pirms Zinātņu akadēmijas oficiālas nodibināšanas 1946. gadā P. Lejiņa dzīvoklī sapulcējušies visi Ministru Padomes ieceltie akadēmiķi, lai savā starpā sapazītos un pārrunātu par nākamo akadēmiju. Padzēruši kafiju, patriekuši. Sevišķi jautrs bijis J. Peive. Sākuši arī dziedāt: A. Kirhenšteins uzsācis “Pūt vējiņi” un – kā parasti – pats arī diriģējis. J. Peive pilnā balsī dziedājis līdzi. Dziedājis līdzi arī citas tautasdziesmas, visām zinājis vārdus. Citi izbrīnījušies: Latvijā dzimušie un augušie vairs nezina tautasdziesmām vārdus; kur Peive tos mācījies? J. Peive atbildējis – māte iemācījusi. Ļoti cildinājis savu māti, kas viņu un brāli labi audzinājusi, devusi viņiem izglītību un nostiprinājusi raksturu visam mūžam.

“Un es māku arī baznīcas dziesmas!” izsaucies J. Perive un sācis skaļi “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Nodziedājis pirmo pantu, tad vēl arī pāris citām dziesmām nodziedājis pa pantam.

P. Lejiņš pārsteigts priecājies, bet ievērojis ka klātesošie komunisti nolaiduši acis un izskatījušies tādi sakautrējušies. Īpaši P. Valeskalns. Un arī A. Kirhenšteins piebildis: “Lai nu tās Dieva dziesmas šodien paliek!”

Bet P. Stradiņš tīri jautri izsaucies: ”Tad jau jauno Zinātņu akadēmiju esam arī iesvētījuši!”

Kādreiz pēc daudziem gadiem (1980. gadā), kad gatavojām piemiņas rakstu krājumu P. Lejiņa simtgadei, iejautājos P. Valeskalnam, vai tā bija.

“Tā bija gan, “ viņš teica. “Vai nu tā vajadzēja. Bet Peive bija toreiz ļoti jautrs, varbūt vairāk vīna iedzēris”.” (J.Stradiņš “Latvijas Zinātņu akadēmijas izcelsme, vēsture, pārvērtības.” Rīga 1998. 141.–142.lpp.)

“Visi P. Lejiņa zinātniskie darbi veltīti galvenokārt trim problēmām: 1) ko dod ģenētika mājas dzīvnieku audzēšanā? 2) vides ietekme jaunlopu attīstībā un lopu produktivitātē; 3) pilnvērtīgas barības ietekme uz mājas dzīvnieku veselību un produktivitāti. <..>” , Jānis Peive rakstīja savā ieteikumā Lejiņa ievēlēšanai PSRS ZA par korespondētājlocekli. ”Mācību un izmēģinājumu fermā “Rāmava”, ko personīgi P. Lejiņš vadījis kopš 1920. gada, viņš tikai ar pareizu kopšanu un barošanu vien panācis izslaukumu palielināšanos par 80–300% (vidēji – 100%). Vienlaicīgi viņš noskaidrojis arī [..] lopu novietņu higiēnas izcilo ietekmi uz mājas dzīvniekiem. P. Lejiņš arī sīki izpētījis olbaltumvielām bagātās vietējās lopbarības nozīmi. Visi šie republikas vecākā agronoma P. Lejiņa darbi bija viens no galvenajiem pamatiem tam, ka mazā Latvijas Republika pēdējos pirmskara gados sviesta eksportēšanā ieņēma ceturto vietu Eiropā un sesto – pasaulē [..]. Vietējo zemnieku vidū viņam vienmēr bijusi sevišķa uzticība, tādēļ arī viņa lekcijas vienmēr bijušas klausītāju pārpildītas un viņa padomiem sekoja visi darba zemnieki valstī. Galvenie lopkopības principi, ko viņš izstrādāja, būdams vēl jauns agronoms, palikuši spēkā līdz šim laikam.”

Tam, ka Paulis Lejiņš kļuva par republikas ZA pirmo prezidentu, bija daudz iemeslu, kuri tagad ir ieraugāmi jo plastiskāk. Prezidenta amatam šajos sarežģītajos sākuma gados bija nepieciešams vecāks, pieredzes bagāts, ar vietējām zinātnieku aprindām saistīts cilvēks, kam būtu autoritāte, demokrātiska sabiedriska darbinieka reputācija un vēlēšanās veikt ko Latvijas apstākļiem jaunu, nebijušu, kaut arī sen iecerētu.

Arī rakstura īpašību ziņā Paulis Lejiņš bija piemērots: godīgs, korekts, taktisks, pietiekami principiāls, bet arī elastīgs, pie tam reprezentatīvs izskatā un stājā, ar kuplu bārdu. Liela nozīme bija viņa ciešajai sadarbībai ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektoru Jāni Peivi (1906–1976), kurš, Zinātņu akadēmijai nodibinoties, līdztekus kļuva par tās pirmo akadēmiķi sekretāru (galveno zinātnisko sekretāru). Jānis Peive bija Pauļa Lejiņa tuvākais palīgs Zinātņu akadēmijas veidošanas darbā, un neviens svarīgāks lēmums netika pieņemts bez rūpīgas apspriešanās ar viņu.

Jaundibinātajā Zinātņu akadēmijā lauksaimniecības profila institūtiem sākumā bija ļoti nozīmīga loma, un tikai vēlāk, jau Hruščova laikā, tie tika iekļauti kā lietišķo pētījumu iestādes attiecīgo ministriju sistēmā. Jāatgādina arī, ka pirmajā Latvijas PSR Ministru padomes ieceltā Zinātņu akadēmijas akadēmiķu sastāvā no 13 īstenajiem locekļiem pieci bija lauksaimniecības un tai tuvu stāvošu jomu pārstāvji, g. k. LLA profesori (Arvīds Kalniņš, Augusts Kirhenšteins, Paulis Lejiņš, Pēteris Nomals, Jānis Peive), viens bija valodnieks (Jānis Endzelīns), divi mediķi (Pauls Stradiņš un Aleksandrs Šmits), divi arhitekti (Arturs Krūmiņš un Ernests Štālbergs), tad vēl ģeogrāfs Matvejs Kadeks un rakstnieks (literatūrzinātnieks) Andrejs Upīts, filozofs un valsts darbinieks Pēteris Valeskalns. Tas bija tiem laikiem iespējami optimālais zinātnes elites pārstāvju sastāvs.

Viens no reālajiem ZA organizētājiem 1945./46. gadā Pēteris Valeskalns (1899–1987) sava mūža nogalē izsacījās: “Bez Lejiņa ZA nebūtu tāda kā ar viņu izveidojām. Tagad daudzi pūlas noliegt viņa nopelnus un saka, ka viņš bijis akadēmijas prezidents tikai vārda pēc. Tā nav taisnība. Lejiņš pazina Latviju un Latvijas zinātniekus kā reti kāds. Viņš nāca ar ierosinājumiem par zinātniskā darba virzieniem akadēmijā un pats sarunāja darbā zinātniekus, ko personiski pazina. Ar savu izcilo personību viņš stiprināja ticību nākotnei un ar savu taktu daudzkārt izlīdzināja radušās domstarpības. Varēja tikai nožēlot, ka viņam par agru vajadzēja aiziet no darba akadēmijā”.

Tiešām, ZA pastāvēšanas pirmā piecgade bija Lejiņa piecgade – Staļina gadi, mežabrāļi, represijas, deportācijas, zinātnieku pazemošana.

Zinātņu akadēmijas īpašā pilnsapulcē 1947. gada 20. oktobrī, kas bija veltīta vienīgi Paula Stradiņa nosodīšanai par “politiski kaitīgu uzstāšanos” un kur viņu asiem vārdiem lamāja LKP CK sekretārs Arvīds Pelše, nekorekti kritizēja Valeskalns, arī Kadeks pēla, prezidents Lejiņš prata ieturēt mierīgu, nosvērtu toni, lai kolēģi neaizskartu, tomēr arī no viņa tas bija prasījis pārāk daudz. Kad pēc sēdes kopā ar ZA partorgu J. Vecvagaru Karulis piegājis pie prezidenta, Lejiņš piecēlies, bet vairākas minūtes nav spējis parunāt. Arī Pauls Stradiņš pēc sapulces ne ar vienu nerunāja, Kirhenšteins centās viņu nomierināt ar kādu joku, bet viņš neklausījās un devās prom. Tāds bija laiks.

Lejiņš jau principā piekrita Stradiņam un kad viņus aicināja kādā deklarācijā nosodīt buržuāzisko Latviju, Lejiņš teica, ka Latvija ir viņa māte un savus vecākus viņš nenoliedzot.

Līdzīgi bija arī ar Jāni Endzelīnu, kuram pārmeta, ka Latvijas vietvārdu vākšana nav aktuāla. “Viņš ir par vecu, lai pārkārtotos”, Endzelīnu aizbildināja Lejiņš PSRS ZA prezidentam Sergejam Vavilovam, un tas piekrītoši māja ar galvu. ZA bija kļuvusi Endzelīnam par darba vietu pēc padzīšanas no LVU, un Lejiņš iespēju robežās centās “savus akadēmiķus” aizstāvēt, cik nu tas bija viņa spēkos.

Drīz arī pašu Pauli Lejiņu aizvadīja no aktīva darba dzīves, gan ar formāliem pateicības vārdiem. Sākās skarbāki laiki, Peives laiki, ZA varbūt ienāca lielāka zinātne, bet tika zaudēta patriarhālā, patriotiskākā, koleģiālā gaisotne.

Atceros Pauli Lejiņu 1958. gada oktobrī, kad viņš gluži negaidīti ienāca šajā Augstceltnē, tag. Senāta sēžu zālē, lai sacītu sirsnīgus piemiņas vārdus mana tēva Paula Stradiņa piemiņas sanāksmē. Tā bija viņa priekšpēdējā publiskā uzstāšanās un, šķiet, vienīgā reize, kad viņš bija iegriezies ZA jaunajā rezidencē. Pārmijām kādus vārdus, viņš bija pienācis pie manas mātes un manis izsacīt līdzjūtību un cieņu aizgājējam. Drīz pēc tam prezidents saslima ar pneimoniju un 1959. gada martā staltu zirgu četrjūgs aizvadīja Pauli Lejiņu no LVU galvenās ēkas uz Meža kapiem.

Atceros, 1981. gada rudenī mēs ar Kārli Pētersonu un Konstantīnu Karuli aizbraucām uz “Rimeikām”, kas 1966. gadā bija nodotas panīkuša sovhoza “Austrums” rīcībā, lai apciemotu māsas Apīnes, kas dzīvoja profesoram Lejiņam kādreiz ierādītajās jumta istabiņās, kamēr skaisto māju bija nodzīvojuši gadījuma viesstrādnieki. Māsām Apīnēm saziedojām kādu naudas summu, atvedām produktus (Karlīne Apīne bija pati pirmā ZA prezidenta sekretāre; abas māsas Apīnes kopā ar Karuli un Pētersonu skaitījās Pauļa Lejiņa testamentārie mantinieki, jo trīs profesora meitas ar ģimenēm mita trimdā, Amerikā). Šajā ceļojumā Karulis mani pārliecināja par Lejiņu kā par personību un dzima ideja izdot viņa simtgadei veltītu krājumu. Pirms šī brauciena un šīm sarunām Lejiņš man bija šķitis maz interesants.

Kas tagad notiek “Rimeikās”?. To diemžēl nezinu.

2003. gadā pie nama Alberta ielā 4 kopā ar akadēmiķi B. Rivžu man bija gods atklāt piemiņas plāksnes vienlaikus Mihailam Eizenšteinam un Paulim Lejiņam, kuras abas veidoja Jānis Strupulis un finansēja Jevgeņijs Gombergs. Plāksnes apspriešanā autoritatīva vēsturniece aizrādīja, ka Lejiņš tomēr esot bijis kolaborants, kaut arī maigā, Latvijai nekaitīgā veidā, – Kirhenšteina valdības ministrs, Latvijas PSR Politisko zināšanu un zinātņu popularizēšanas biedrības pirmais valdes priekšsēdētājs 1947. gadā, PSRS Augstākās padomes deputāts, vairāku PSRS ordeņu saņēmējs (3 Darba Sarkanā karoga un 1 Ļeņina ordenis), bet – viņš bija arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris! Varbūt tā var arī runāt, taču jāakcentē pirmām kārtām cilvēka pozitīvais veikums sarežģītajos laiku griežos. Piemiņas plāksne Paulim Lejiņam bija mūsu ierosme, lai atdarītu viņam netaisnības, pārestības, nenotikušo simtgades atzīmēšanu, bet galvenais, lai iemūžinātu Pauļa Lejiņa piemiņu. Viņš to ir pelnījis ar savu devumu Latvijai (ne tikai Padomju Latvijai), tās zinātnei, mūsu lauksaimniecības tradīciju saglabāšanā.

Mūsu dižkoku apzinātājs Guntis Eniņš “Rāmavas” tuvumā atradis dižozolu, ko varētu iezīmēt ZA pirmā prezidenta vārdā. Jo Paulis Lejiņš savā ziņā uzskatāms par dižozolu Latvijas Zinātņu akadēmijai, kurš iezīmējis tās darbības pamatvirzienus, arī inženierzinātnēs un enerģētikā, ne tikai praktiskās agrobioloģijas un zooveterinārijas jomās vien.

zv/zv451-5.jpg

J.Stradiņš atklāj Pauļa Lejiņa piemiņas zīmi Rāmavā
zinātnieka simtgadē, 1983.gadā

zv/zv451-6.jpg

G.Eniņš, akadēmiķis J.Stradiņš un LZA prezidents O.Spārītis pie P.Lejiņa piemiņas dižozola Rāmavā, 2013.gada jūlijā

 

 

Pēdējā atjaunošana 9-09-2013
Powered by Elxis - Open Source CMS