14. martā notika ĶBMZN sēde no cikla “ 2007. gada nozīmīgie zinātniskie sasniegumi”.

LZA korespondētājlocekle LU profesore Ingrīda Rumba savā referātā “Bērnu vecuma multifaktoriālās slimības: riska faktoru pētniecība” ziņoja par Latvijā izstrādāto komplekso klīniski ģenētiskās izmeklēšanas metodi bērnu hronisko poligēni determinēto slimību (juvenilais idiopātiskais artrīts, juvenilais diabēts, aptaukošanās, bronhiālā astma) riska faktoru identifikācijai un primārās profilakses ietvara izveidei.

Akadēmiķe LU profesore Vija Kluša referātā “Mildronāta citoprotektīvā darbība: mitohondriji kā šūnas mērķis” uzsvēra, ka mitohondriju bojājuma modeļos pirmo reizi parādīta mildronāta spēja normalizēt šūnas mitohondriālos procesus pirmā kompleksa līmenī, tādējādi parādot šīs vielas darbības mērķi, kam ir izšķiroša nozīme šūnas dzīvotspējas saglabāšanā. Mitohondriju pirmais komplekss ir atslēgas enzīms visā mitohondriālās elpošanas ķēdē, kura bojājumi izraisa veselu virkni tā saucamo mitohondriālo slimību, piem., neirodeģeneratīvās slimības (Parkinsona un Alcheimera slimības), diabētu, neiropātijas u.c. Pētījumu rezultātiem ir nepārvērtējama nozīme jauna tipa – mitohondrijus mērķējošu vielu meklējumos uz mildronāta vai tā analogu bāzes.

B.Ā.

Nukleīnskābju un gēnu valoda ir vienkārša, jo tajā ir tikai 4 burti, bet gēnu vārdi ir veidoti no trīs burtiem (nukleotīdu triplets jeb kodons). Katrs vārds saskaņā ar ģenētiskā koda struktūru nosaka vienu no 20 aminoskābēm – proteīnu valodas burtiem vai arī 3 pieturas zīmes – “stop” kodonus, kuri pārtrauc proteīnu sintēzi. Paradoksāli, bet neskatoties uz to, ka šodien atšifrēti jau daudzu organismu genomi un tajos ietilpstošo gēnu un gēnos iekodēto proteīnu struktūras, zinātnieki nezin principus, kā pirmgēni un gēnu priekšteči veidojušies, nemaz nerunājot par atbilstošajiem bioķīmiskajiem mehānismiem. Nav pilnīgi atšifrēts arī proteoma kods, kurš nosaka proteīnu lineāro peptīdu ķēžu satīšanos proteīnu globulās, izvedojot proteīnu funkcionālajai aktivitātei nepieciešamo telpisko struktūru. Gēni un ģenētiskais kods nosaka tikai aminoskābju lineāro secību peptīdu ķēdēs.

Gēnu un proteīnu struktūru pētīšanai prof. Gunārs Čipēns lietojis objektu struktūru divdimensiju modeļus un pētījis to simetriju un antisimetriju (anmtisimetrija ir ir pretstatu simetrija, piem., polārs/nepolārs), kā arī izvirzījis un pierādījis hipotēzi, ka gēnu parametru (eksonu, intronu un gēnu garumu un intronu koordinātu) skaitliskās vērtības ir diskrētas un kvantējamas. Tas pierāda, ka gēnu priekšteču un pirmgēnu nukleotīdu ķēdes ir bijušas regulāras un periodiskas. Autors ir izvirzījis teoriju, kura pretstatā pašreiz zināmajām pierāda, ka introni gēnu struktūrās ir veidojušies iekšmolekulāri (nav atradušies tur kopš dzīvības pirmsākumiem un nav arī “ iesprausti” vēlākā evolūcijas periodā). Jauno teoriju katrs var pārbaudīt, lietojot ģenētisko banku datus un kabatas kalkulatoru. Protams, ne visi gēni ir regulāri un “ kvatējami”. Evolūcijas procesā notiek genoma un gēnu pārgrupēšanās, ir novērojami indeli (iespraudumi un delēcijas) un cita veida mutācijas. Tādēļ ir jāmeklē “molekulārie relikti”, un tādu ir pietiekoši daudz.

Pielietojot īpašu rotācijas un translācijas simetrijas un antisimetrijas analīzi ģenētiskajam kodam un proteīnu lineārajām struktūrām, ir pilnīgi apstiprināta ģenētiskā koda divdimensiju struktūras apslēptā simetrija, kura nosaka proteoma koda polāro komponenti. Slēptās simetrijas fenomens pirmo reizi tika novērots Organiskās Sintēzes institūtā jau 1988. gadā (G.Čipēns un līdzaut., LZA Vēstis, No 11/496, 113–116 lpp.).