Ābelei bārenīte sūdz savu grūtu mūžu, ābelei viņa nepaiet garām, nepaklausot tās lūgumu nopurināt pārāk smago ābolu nastu, toties mātesmeita padrāžas garām prinča un dziedāmās rīkles meklējumos. Ābele gan latviešu folklorā, gan literatūrā ir mātes, žēlotājas un sargātājas, tēls, tādēļ dziļi simboliska bija ābeļu alejas stādīšana topošajā Kokneses Likteņdārzā – karā kautu, lēģeros nomocītu, izsūtījumā vārdzinātu un svešumā galvu nolikušu latviešu piemiņai.

23. aprīļa saulainā priekšpusdienā ābeļu alejas stādīšanas talkas dalībnieki salu ieraudzīja pavisam jaunā gaismā, un tur vainīga nebija tikai spožā saule (fonda dibināšanas laikā smidzināja lietus, bet konkursa noslēgumā vēl nebija nokusis sniegs). Salā jau bija novākti krūmi, par bijušo ātraudzelīgo papelāju liecināja tikai milzu celmi, solīda izmēra laukakmeņi sašķūrēti kaudzē un, domājams, ieguls pamatā uzkalnam, kuru sabērs no noraktās zemes. Vienu tādu makānu Kokneses vidusskolēni tajā pašā rītā bija izvilkuši, rokot bedri ābelītei. Bedrītes, skaitā 100, skolēni bija izrakuši, jaunās ābelītes sagādātas – tādas, kādas pagājušā gadsimta pirmajā pusē auga latviešu lauku sētu dārzos, tradicionālie cukuriņi, baltie dzidrie, rožāboli, sīpoliņi. Par tiem rūpi apņēmušies turēt Latvijas Valsts Augļkopības institūta (tautā jop-rojām saukta par Dobeles Upīša dārzu) speciālisti direktores LZA korespondētājlocekles Edītes Kaufmanes vadībā. Viņi bija klāt arī stādīšanā, dodot padomu, cik dziļi (vai sekli) kociņš jāstāda. (Kā teica pasākuma vadītājs aktieris Guntars Āboliņš, nevienu krūmu nevar iestādīt par dziļu un nevienu koku – par seklu.)

Pirms ķerties pie praktiskās darbošanās, kuras laikā Latvijas sabiedrībā pazīstami cilvēki, iestādot ābelīti, veltīja to kādam sev tuvam totalitārisma represijās cietušam cilvēkam, dažus vārdus teica Kokneses fonda pārstāvji, valsts un sabiedriskie darbinieki. Kokneses padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis, īsumā iepazīstinājis ar fonda ieceri un vēsturi, teica, ka viņš kopā ar ģimeni savu ābelīti veltīs tēvam Arvīdam, kuru 1941. gada jūnijā izsūtīja uz Vjatku, kur viņš pēc 10 mēnešiem nomira 33 gadu vecumā. Pašu Viesturu kā bērnu uz Latviju atveda pēc 5 gadiem, bet mamma atgriezās tikai pēc 17 gadiem. Taču Cīruļa kungs aicināja ne tikai atcerēties ciešanas. Dārzam jākalpo nākotnei un pārliecībai, ka mēs vairs nekad nebūsim okupēti.

Ministru prezidents Ivars Godmanis valdības vārdā izteica pateicību šī dārza iniciatoriem un īstenotājiem. Viņu darbs paliks daudzām daudzām paaudzēm. Atceroties tos, kuri gāja moku ceļu, viņš teica, ka neviena nācija nav procentuāli cietusi tik daudz, un šodien mums, mūsu valstij tik ļoti pietrūkst šo cilvēku, viņu padoma un dzīves pieredzes. Viņš veltīs ābelīti saviem vectēviem Kārlim Godmanim un Rihardam Siliņam.

Valsts eksprezidents Guntis Ulmanis, vērsdamies pie domubiedriem, likteņbiedriem un jaunās paaudzes pārstāvjiem, teica, ka vislabākais piemineklis ir mūsu darbi vakar, šodien un rīt. Mūsu atmiņas ir sāpīgas, bet mēs ar ziemeļnieku savaldību un atturību neesam piebrēkuši pasauli. Mēs veidojam šo vietu, kur daba, cilvēks un Dievs vienojas ilglaicīgā darbā un domās, jo šis nav ātri realizējams projekts. Kur tek mūžīgā Daugava un kur viss atgādina par mūsu sūtību šajā zemē. Neskumsim par bijušo, bet domāsim par to, ko varam dot saviem bērniem un mazbērniem.

Dzejniece, LZA goda locekle Māra Zālīte gara acīm jau redzēja ābeles ziedos, kuros dvēseles šūposies kā kamenes. Šī nebūs nāves sala, bet dzīvības sala.

Vilis Vītols aicināja nezaudēt entuziasmu, jo Likteņdārza projekts nav ne mazs, ne lēts. Būs vajadzīgs ilgs laiks, ne mazāks par 10 – 20 gadiem, un lieli līdzekļi, kurus vislabāk būtu tautai saziedot kā savulaik Brīvības piemineklim, nevis paļauties uz bagātiem sponsoriem. Taču arī katedrāles cēla 100 un 200 gadu. Viņš novēlēja katram sevī apņemties nenovērsties no Likteņdārza un palikt tam uzticīgam.

Rakstniece Marina Kosteņecka savu ābeli veltīja tēvam Grigorijam Kosteņeckim, kurš mēnesi pirms viņas piedzimšanas arestēts 1945. gadā Vācijā, nometnē, kur kopā ar sievu ticis izvests no Latvijas. Tēvs Vorkutā pavadīja 10 gadus un ar meitu pirmo reizi satikās Rīgas stacijā 1955. gada 30. oktobrī.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš balto dzidro iestādīja ķīmiķa, LU rektora, pēdējā neatkarīgās Latvijas izglītības ministra prof. Jūlija Auškāpa piemiņai. Viņu nošāva 1942. gadā par pretestības organizēša-nu lēģerī. Kā teica prof. Stradiņš, tā “pretestības organizēšana” gan bijusi tīri teorētiska – kā rīkoties, ja vācieši tuvosies Soļikamskai...

Akadēmiķe Maija Kūle, veltot ābelīti “Franču grupai” – filozofēm, tulkotājām, Maijai Silmalei u.c., vēlējās atgādināt “to komunistu saorganizēto nelietību un absurdu, kad par franču literatūras studijām, A. Kamī darbu filozofijā tulkojumiem piesprieda 25 gadus Sibirijā. Kaut arī sodītie pēc Staļina nāves atgriezās, tomēr šo noziegumu nedrīkst aizmirst.”

Sporta veterāne Inese Jauzeme vēlējās pieminēt Jāni Jaunsudrabiņu, “rakstnieku, savas dzimtenes patriotu, kas savas dienas beidza trimdā. Mana bērnība nebūtu iedomājama bez Baltās grāmatas.”

Akadēmiķis Rihards Kondratovičs ābelīti stādīja svainim Fricim Šulcam, leģionāram, represētajam, bet selekcionārs un dārzkopis, LZA goda doktors Aldonis Vēriņš pieminēja izcilu Latvijas augļkopi Jāni Šternu, pirmās Latvijas brīvvalsts Saeimas deputātu, kurš “cieta no baltiem un sarkaniem – 1906. gadā izsūtīts uz Arhangeļsku, bet 1945. gadā – uz Sibiriju.” Represētos Latvijas dārzniekus pieminēja arī Edīte Kaufmane un Māra Skrīvele no LV Augļkopības institūta.

Par daudziem tuviniekiem teica: kapa vieta nav zināma. Trimdas un atjaunotās Latvijas sabiedriskā darbinieka Gunāra Meierovica atraitne Ingrīda Meierovica par savu krusttēvu Arnoldu Tuktēnu: “Piederēja pie “budžu” šķiras. Valles pagasta lauksaimnieks. Aizsargs. Apcietināts arot lauku. Nogalināts apcietinājuma vietā. Kapa vieta nav zināma.” Dzejniece Māra Zālīte: “Ābeli Kokneses salas Likteņdārzā es stādu sava vectēva piemiņai. Hugo Jūlijs Kalnaķivulis dzimis Tukuma apriņķa Slampes pagastā 1905. gada 15. februārī. Lauksaimnieks. 1941.gada 14. jūnijā kopā ar savu tēvu, sievu, diviem mazgadīgiem bērniem deportēts. Miris Vjatlagā 1942. gadā. Atdusas vieta nav zināma.”

Ir arī vēl svaigas kapa vietas, kur katru gadu janvārī, barikāžu atceres dienās gulst ziedi. Viņus nenomērdēja badā lēģerī vai zemiski ar lodi pierē nenogalināja cietumā. Taču viņus nogalināja tik pat zemiski – tiešā tēmējumā, tikai slepšus, tumsas aizsegā. 1991. gada janvārī nāvīgi ievainotā kinooperatora Gvido Zvaigznes ģimenes – mātes Ilonas, sievas Daigas un dēla Krišjāņa vārdā meita Una: “Ābelīte tiek veltīta mūsu tētim Gvido Zvaigznem, kas gāja bojā 1991. gada barikādēs. Ābelīte būs gan kā veltījums, gan kā dāvana, jo šogad 1. maijā tētis svinētu savu 50. dzimšanas dienu.”

Jānis Slapiņš ir tik līdzīgs savam piecus gadus vecākajam brālim Andrim, kurš nu ir par viņu 17 gadus jaunāks... Atmiņu grāmatā “Triju zvaigžņu atspīdums” viņš, pilns sāpju un izmisuma, stāsta:”Tas bija liktenis, ka Andrim vajadzēja iet bojā. Bet vai bija vērts? Man par to ir bieži jādomā. Viņš krita kā karavīrs, kaut arī karavīrs nebija, jo mūsdienu bruņotajās sadursmēs no kino, foto un videokamerām bieži baidās vairāk nekā no ieročiem. Tagad tik daudz kas tiek darīts tumsā, slēpjoties aiz maskas. Žurnālists, īpaši ar kameru rokās, spēj liecināt patiesību, un tiem, kas dara tumsas darbus, patiesība ir nāvējoša. Andri neķēra nejauša lode, viņu aukstasinīgi novāca. Savu pienākumu, ar kuru lepojās, viņš izpildīja. Tāpēc Latvijas, savas tautas labā Andra nāvei bija no-zīme. Bet tā ir tikai puse atbildes, jautājot:”Vai bija vērts?” Kā brālim man tā ir neizmērojama traģēdija.”

Sava traģēdija ir vai katram, tādēļ mums visiem kopā ir jādzīvo tā, lai vērta būtu ikviena no 600 000 nāvēm – tik daudz vārdu jāieraksta piemiņas memoriālā. Citādi vērta nebūs mūsu katra dzīvīte.