IN MEMORIAM

19-09-2013

Sveikas Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklim,

arhitektam Gunāram Jansonam

04.04.1928. – 27.08.2013.

Mana pirmā tikšanās ar Gunāru Jansonu bija “Trīs brāļu” namiņa otrajā vai trešajā stāvā, kur atradās paliela telpa vairākiem rasēšanas dēļiem. Pie paša loga, kas vērās uz Mazās Pils ielas pusi, aizslēpies aiz viena no šiem gandrīz vertikāli novietotajiem un ar kustīgo “roku” aprīkotajiem arhitekta darbavietas atribūtiem, kaut ko savā nodabā klusi zīmēja iesirms vidēja auguma vīrs ar pagājušā gadsimta sešdesmito gadu māksliniekiem raksturīgo vaigubārdu. Varēja būt 1981. vai 1982. gads un uz lielā vatmaņa papīra lapas vilktās līnijas gūlās noteiktā sistēmā, kas, kā vēlāk noskaidrojās, bija Turaidas pils tikko atraktā austrumu korpusa pamatu un sienu restaurācijas projekts.

Mūsu – divu kurzemnieku – sākumā nedroši un abpusēji kautrīgi uzsāktā saruna drīz pārgāja ar vēsturiskās arhitektūras interesi piesātinātā dialogā, no kura gan es toreiz vairāk mācījos klausoties un maz ko rosinošu varēju dot pieredzes bagātajam viduslaiku piļu un dievnamu pētniekam. Kad saruna ievirzījās manai paaudzei vislielākā noslēpuma – Ikšķiles pils un baznīcas atrakšanas un izpētes hronoloģijas izklāstā, es tikai vēroju sarunas biedru un apbrīnoju klusajā balsī ieslēpto rāmo mieru, kuram cauri lauzās kaislīga mīlestība uz šo askētisko viduslaiku gara un militārās kultūras dokumentu, kura laikmetīgu “lasīšanu” bija rosinājusi Rīgas HES celtniecība. Pēc norunas apmainīties ar, mūsuprāt, izziņu rosinošiem fotoattēliem mēs šķīrāmies līdz nākamajai tikšanās reizei un es devos prom, nesdams līdzi manās acīs nenovērtējamus dārgumus – vairākus Ikšķiles baznīcas romāniskās kolonnas un sienu fragmentu diapozitīvus.

Tajā pašā laikā kā izdevniecības “Zinātne” un Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības kopdarbs dienas gaismu ieraudzīja Gunāra Jansona grāmatiņa “Kurzemes pilsētu senās koka ēkas”. Ne vien es, bet visi tolaik lasījām šo ar neskaitāmiem zīmējumiem, fotogrāfijām un mazpilsētu celtņu konstrukcijas vislabāk iepazinušā speciālista atziņām piesātināto un dzīvesgudro grāmatiņu. To lapojot šķita, ka ar komentāriem par Kuldīgas senākajām koka ēkām mūs apņem tikko cirstu priežu baļķu vai no Kurzemes hercoga kuģu būves darbnīcām uzvēdījušais darvas aromāts. Mani saistīja Gunāra Jansona par vienu vai otru konstrukciju, par to vai citu rotājuma detaļu izsacītās domas, kas balstītas ar pieredzē sakņotu vērojumu un tomēr nezaudēja piesardzību spriedumos. Tikpat nosvērti un intriģējošiem vēsturiskiem faktiem piesātinātas vērās lappuses arī viņa nākamajā grāmatiņā “Arhitektūras pieminekļi Gaujas Nacionālajā parkā”, dāvājot tās lasītājam neskaitāmas ierosmes saistošiem vasaras ceļojumiem un rosinot raudzīties pagātnē ar redzīgu skatu.

Gunāra Jansona perfekcionisms, arhitekta intuīcija, zinātniski dziļā interese par viduslaiku kultūru un tolerantā attieksme pret atjaunojamo pieminekļu arhitektonisko pamatu, vizuālo kvalitāti un to vēsturisko ticamību bija tās īpašības, kas pēc Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātes beigšanas un neilgas prakses Lauku projektēšanas institūtā jauno arhitektu jau 1958. gadā ieveda Zinātniskās restaurācijas darbnīcās, kā tolaik sauca Restaurācijas institūtu. Gunāra Jansona trīsdesmit sešos ražīga darba gados Latvija ir kļuvusi bagātāka ar tās kultūrai visnozīmīgāko pieminekļu restaurācijas projektu izstrādi un to īstenojumu dzīvē. To vidū ir Ikšķiles mūra baznīcas un Meinarda pils kompleksa izpēte un konservācijas projektēšana, Ainažu jūrskolas ēkas restaurācijas projekta izstrāde un vadība. Verot durvis “Trīs brāļu” kompleksā vai bijušajā Angļu jūrnieku kluba ēkā, mums ir iespēja atcerēties, ka arī par šo neparasto celtņu restaurācijas kvalitāti un veiksmi mums jāpateicas Gunāra Jansona kā nozares speciālista amata meistarībai. Latvijas ievērojamāko un tūristu visvairāk apmeklēto kultūras pieminekļu vidū ir pieminams Turaidas pils komplekss, kura izpētei Gunārs Jansons sadarbībā ar arheoloģijas patriarhu Jāni Graudoni veltīja visu savu turpmāko mūžu kopš 1968. gada. Taču tikai nesen – 2007. gadā tas rezultējās ar izcilu monogrāfiju “Turaidas pils arhitektūra 13.– 17. gadsimts”, kas ir starptautiskas intereses arhitektūras kompleksa izpētes, hipotēžu attīstības, restaurācijas procesa un divu izcilu zinātnieku kopīgi aizvadīta darba mūža dokumentējums.

Gunāra Jansona ģimene bija viņa daudzie gara radinieki un Latvijas kultūras mantojuma restaurācijas speciālisti. Ar svešumā dzīvojošo radu gādību viņš bija guvis iespēju apceļot un iepazīt Gotlandes agrīno viduslaiku dievnamus. Kad arī man bija izdevies līdzīgs ceļojums, mums bija ilgas sarunas par to, kā Baltijas jūras salās un piekrastē varēja norisināties kristietības ienākšana, kas bija šīs politika īstenotāji, kādiem arhitektūras paraugiem viņi sekoja un ar kādiem elementiem šo kultūru bagātināja misionāri. Pētot Ikšķiles baznīcu, Gunārs Jansons bija ilgi domājis par šīm sakarībām un nonācis vistuvāk Baltijas pirmā mūra dievnama vēstures un arhitektūras uzdoto mīklu atminējumam. Viņš tās tika minējis daudzos zinātniskos rakstos, bet vispārliecinošāk viņa kā ievērojama viduslaiku celtniecības restaurācijas speciālista hipotēzes un Ikšķiles baznīcas teorētiskās rekonstrukcijas idejas ir atspoguļojušās 2004. gadā iznākušajā monogrāfiskajā apcerē “Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils”. Līdzās zviedru arhitektūras pētnieka Helgi Čellīna vārdam Ikšķiles baznīcas būvvēstures izziņā pelnīti nu ir nostājies arī Gunāra Jansona vārds.

Savu kolēģu vidū Gunārs Jansons pelnīja nedalītu cieņu un mīlestību, jo viņa cilvēciskais un ētiskais satvars bija Jāņa Poruka “sirdsšķīsto ļaužu” dzīves filozofijas caurausts. Nevienam nenodarīt pāri, nevienu neaizvainot, bet dziļā pazemībā uzņemt kā likteņa sitienus, tā arī dzīves balvas. Šī Gunāra Jansona latviskajai mentalitātei raksturīgā, taču 20. un 21. gadsimta prakticisma piesātinātajai ikdienai ne tik noderīgā īpašība kā kategoriskais imperatīvs vadīja viņa gaitas. Ar šo mēru viņš mērīja arī savus amata brāļus un laikabiedrus, taču nekad viņš nesprieda tiesu, nekad bez apdoma nenostājās kāda strīdnieka pusē, bet godprātīgi ieņēma to vietu sabiedrībā, kuru saskaņā ar savu sirdsapziņu viņš uzskatīja par savējo.

Vēl pirms neilga laika šķita, ka uz balto silikātķieģeļu namiņu Ernestīnes ielā pie Gunāra Jansona jau vienmēr varēs paspēt iegriezties ciemos, vienmēr varēs piezvanīt un apvaicāties par iecerēm jaunu zinātnisku nodaļu rakstīšanai un apcerei. Pēc 2013. gada 27. augusta jau tas vairs nebija iespējams. Gunāra Jansona mūža veikumu tagad atbalso katra viņa darbā, iztēlē un realizētajos projektos apmīļotā Latvijas senceltne. Bet lai satiktos ar viņu pašu nemaz nav jāiet tālu. Vajag tikai pārkāpt Rīgas Meža kapu galveno vārtu slieksni, paieties taisni vēl pārsimt soļu un raudzīties galvenā celiņa malā pa kreisi, kur starp palielu bērzu un tādu pašu kļavu būs redzama Jansonu ģimenes kapa vieta. Tagad saviem vecākiem tur ir pievienojies arī Gunārs Jansons.

 

Rīgā, 2013. gada atvasarā

Ojārs Spārītis

Powered by Elxis - Open Source CMS