2013. gada 29. augustā ar Mālpils novada pašvaldības atbalstu norisinājās LZA izbraukuma sēde – zinātniskā konference “Mālpils novada kultūrvēstures jautājumi”. Pasākums, iedalīts četrās daļās, noritēja visas dienas garumā Mālpils kultūras centrā. Konference bija labi apmeklēta – ap 100 cilvēku, no kuriem nedaudz vairāk kā puse bija vietējie iedzīvotāji. Mālpils muiža.                     J. Skulmes foto

Lasījumu tēmas bija visdažādākās, sākot ar novada teritorijā esošiem arheoloģiskiem pieminekļiem līdz pat mūsdienām, tāpēc tālākais apskats būs izkārtots pa tematiskām kopām.

Pievēršot uzmanību senākajiem laikiem, mūsdienu Mālpils novada teritorija bija maz apdzīvota un tā atradās gan Gaujas, gan Daugavas lībiešu apdzīvoto zemju perifērijā uz robežas ar latgaļu zemēm (lasījumu autori par šo tēmu – S. Cimermanis, R. Ritums). Domājams, ka Mālpils novada teritorijā lībieši ienāca no ziemeļiem, no Gaujas lejteces (11. gs. beigās – 12. gs. sākumā). Mūsdienās lībiešu kultūras pēdas ir manāmas ne tikai arheoloģiskos savrupatradumos, bet arī novadā plūstošo upju un strautu nosaukumos (hidronīmos), no kuriem daļa saglabājusies arī mūsdienās: Suda, Sidraburga, Ērmaņurga, Zaķa urga, Gaiļurga, Teides urga. Arī Sidgundas nosaukums ir ar lībisku izcelsmi.

17. un 18. gadsimtā Latvijas kultūrvēsturē sava nozīmīga loma bija garīgajai literatūrai un latviešu rakstu valodai un Mālpilī dzīvojošajiem cilvēkiem, kas ar to bija saistīti (par to stāstīja P. Daija, M. Grudule, P. Vanags). Kā vērtīgu 17. / 18. gadsimta mijas pieminekli jāpiemin Mālpils draudzes baznīcas grāmatu (iesāktu 1693. gadā), kas sniedz ziņas par latviešu rakstības un par īpašvārdu vēsturi. Iespējams, ka tas ir viens no pirmajiem zināmajiem latviešu tautības rakstītāja tekstiem, ko veica Mālpils draudzes skolmeistars Jēkabs Roze (darb. ap 1693 – ap 1707). Mālpils un Suntažu luterāņu draudzes mācītāja Salomona Guberta (Mālpilī darb. 1622 – 1636) sagatavotā racionālās saimniekošanas rokasgrāmata, kas izdota 1645. gadā Rīgā, bija pirmā publicētā lauksaimniecības rokasgrāmata Baltijā. Savukārt mācītājs Johans Gotfrīds Agelūts (Mālpilī darb. 1791 – 1842) veica nozīmīgu ieguldījumu tieši latviešu laicīgajā rakstniecībā, precīzāk – praktiski ekonomiskās literatūras, dzejas un latviešu kalendāra attīstībā, ar to veicinot tautas apgaismības inovācijas latviešu literatūrā.

Ar 18. gadsimta otro pusi sāka strauji attīstīties un pilnveidoties muižu kultūra (I. M. Janelis, I. Pauloviča, J. Zilgalvis). Vidzemes landrāts Gustavs Vilhelms fon Taube (1715 – 1775), kurš iegādājās Mālpils muižu 1760. gadā, izveidoja mūsdienu Mālpils centra kodolu, pārceļot muižas centru no viduslaiku pils drupām Mergupes krastā uz jaunu vietu tuvāk Sudas upei, tuvāk Mālpils senajam pilskalnam. Vēsturiskajā Mālpils draudzes novadā šajā laikā bija 10 muižas: Mālpils muiža kā galvenā (Schloß Lemburg), Mālpils mācītājmuiža (Lemburgsche Pastorat), Buku muiža (Suddenbach), Vibrokas muiža (Sudden), Kniediņu muiža (Kaltenbrunn / Nödingshof), Vites muiža (Wittenhof), Eļmu muiža (Adamshof), Mūrmuiža (Muremois), Akenstakas muiža (Ackerstaff) un Mārčiņas muiža (Marzingshof). Laika gaitā Mūrmuiža un Akenstakas muiža iekļāvās Mores pagasta teritorijā un Mārčiņas muiža – Ķeipenes pagasta teritorijā. Savukārt kaimiņos esošā Sidgundas jeb Rikteres muiža (Siggund) piederēja Suntažu draudzes novadam, un tikai 1963. gadā Sidgundas pagastu pievienoja Mālpils administratīvajai teritorijai, kā tas pastāv arī mūsdienās. Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairs daži vēsturisko parku vai dārzu fragmenti Mālpilī, Bukās, Vibrokā un Sidgundā. Vibrokas muižas un Sidgundas muižas parkiem ir lielas attīstības perspektīvas būt kā pilnvērtīgam vēsturiskajam parkam, jo te vislabāk saglabājušās vairākas ainavu arhitektūras detaļas. Buku muižā vēsturisko apstādījumu vairs nav, to vietā padomju gados uzbūvētas divstāvu daudzdzīvokļu mājas. Turklāt, cītīgāk pētot vēsturiskos kartogrāfijas materiālus, izkristalizējās doma, ka Buku muižas vecā kungu mājas vieta varēja atrasties citur, netālu no esošās. Mālpils muižas centrālā daļa ir veiksmīgi integrējusies mūsdienu vidē, darbojoties kā grezna dizaina viesnīca ar attīstības skatu nākotnē.

Etnogrāfiska rakstura ziņas par Mālpils novada lauku sētām, iedzīvotājiem, vietējām zemkopības un kultūras tradīcijām var iegūt no vairākiem vēsturiskiem avotiem (S.Cimermanis, L.Kreišmane, M. Vīksna). Iespējams, ka jau mācītāja Salomona Guberta sastādītajā racionālās saimniekošanas rokasgrāmatā ir apkopotas ziņas par Mālpils un Suntažu draudžu iedzīvotāju ikdienas dzīvi un darbu 17. gadsimta pirmajā pusē. Plašāka informācija par vietējām muižām un to saimniecībām, dabas un vēstures pieminekļiem, zemkopības tradīcijām un tautas kultūru ir iekļauta mākslinieka un novadpētnieka Johana Kristofa Broces (1742 – 1823) zīmējumu krājumos un ārsta, vēsturnieka un novadpētnieka Oto Hūna (1764 – 1832) apkopotajos Vidzemes draudžu aprakstos 1802. gadā un 1815. gadā. Tas ir apjomīgs materiāls, ko ir vērts izstudēt detalizētāk. Arī 20. gadsimta 70. – 80. gados aktīvi norisinājās kompleksās ekspedīcijas Latvijas laukos un pilsētās. Tādējādi Siguldas novadpētniecības muzejs devās tematiskajās ekspedīcijās ne tikai pa Turaidas pagastu, Siguldu un Allažiem, bet 1981. un 1982. gadā arī Mālpilī un Sidgundā, apsekojot pavisam kopā 268 lauku sētas. Rezultātā iegūta informācija par zemnieku materiālo kultūru un dzīvesveidu no 19. gadsimta vidus līdz 1940. gadam. Šogad vasarā izlases kārtā apsekotas 14 mājas, lai varētu izvērtēt šo lauku sētu un tajā dzīvojošo ģimeņu likteņus no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Šis materiāls rosina interesi apsekot arī pārējās saimniecības, veidojot Mālpils novada lauku sētu vēsturi. Pēdējos gados ir manāma lokāla rakstura tendence interesēties par dzimtām, kuru saknes ir atrodamas Mālpilī vai Sidgundā, kas liecina, ka ir vērtīgi jau ģimenes lokā runāt un stāstīt par vēsturi arī jaunākajai paaudzei. Līdzīgi arī Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors (mūsdienās Latviešu folkloras krātuve) devās vairākās ekspedīcijās pie vecākās paaudzes cilvēkiem, lai ievāktu tautas nemateriālās kultūras mantojumu. Mālpilī to varēja iegūt pie izcilās teicējas Annas Braunas (dz. Ozoliņas, 1890 – 1988), kura pēdējos dzīves gadus veselības dēļ varēja darboties tik pie vērpjamā ratiņa. Viņa ļoti mīlēja darbu, ko parasti veica, dziedot dziesmas, teicot mīklas un dažādus stāstus, ko dzirdējusi no mātes un vecāsmātes.

Plašs tēmu loks bija par Mālpils novadu 20. un 21. gadsimtā (M. Ārente, L. Blaua, A. Brača, P. Korsaks, L. Kreišmane, A. Lielmežs, O. Spārītis, M. Vīksna). Siguldas novadpētniecības muzeja 1981. un 1982. gadā veikto ekspedīciju ietvaros ievāktas ziņas arī par 1905. gada revolūcijas notikumiem Mālpilī, Sidgundā, Bukās un Vibrokā, par Mālpils pagasta un Sidgundas pagasta saimniecisko un sabiedrisko dzīvi pirmspadomju gados, kā arī par kolektivizācijas norisi un tautsaimniecības atjaunošanu pēckara periodā. Šis materiāls tuvākajā laikā būtu jāizvērtē un jāveic atsevišķi kompleksi pētījumi ar citiem vēsturiskiem avotiem. Tas pats ir sakāms arī par Mores kaujām, kas 1944. gadā norisinājās arī Mālpils teritorijas austrumu pusē. Vēl šodien ir dzīvas vecāka gājuma iedzīvotāju atmiņas par notikumiem Kniediņu pusē, kur pilnīgi viss nopostīts, ka nav palikušas nevienas vecās lauku mājas, ne vietējiem ļaudīm nozīmīgā Ķikutu skola (darb. 1872 – 1944), ne Mālpils piensaimnieku biedrībai piederošā Tuņķu krejotava.

Pēckara gados Mālpils ciema vēsturē nozīmīgs ir 1972. gads, kad LPSR valdība pieņēma lēmumu par kompleksu eksperimentāla paraugciemata celtniecību. Ar tā īstenošanu būtiski izmainījās Mālpils centra ainava. Lielākais lepnums ir par 1988. gadā uzcelto kultūras namu ar 600 vietām skatītāju zālē, ar 100 vietām mazajā zālē, ar plašiem vestibiliem, un tas ir lielākais lauku kultūras nams Latvijā (arhitekts L. Tīkmanis).

Kultūras joma Mālpilī ir spēcīgi veidojusies un attīstījusies jau 20. gadsimta pirmajā pusē. 20. gadsimta 20. – 30. gados darbojās vairāki fotogrāfi amatieri, no kuriem zināmākie bija Kārlis Kapiņš (1902 – 1949), Pēteris Epalts (1899 – miris Sibīrijā), Kārlis Brišķens (nav zināmi dzīves gadi), kuri visaktīvāk dokumentēja sabiedrisko dzīvi un skatu ainavas Mālpilī un Sidgundā. Pateicoties viņu darbam, mums ir saglabājušās vairākas fotogrāfijas, kas dod iespēju salīdzināt gan ainavu, gan sabiedrisko dzīvi senāk un mūsdienās. Savukārt Mālpilī dzimušais Arnolds Cālītis (1883 – 1972) ir devis nozīmīgu ieguldījumu latviešu fotomākslas propagandā un fotogrāfijas un kinematogrāfijas attīstībā.

Viens no Mālpils novada lepnumiem ir “Ģerķēni”, Vilku grava, Mergupes līkloči un ar to saistītās Skulmju, Liepiņu un Lūkinu dzimtas, kas šeit dzīvoja un kuru vārdi izskanējuši plašajā pasaulē. Mālpils “Ģerķēni” ir šūpulis arī mākslas un kultūras tradīciju izkoptai attīstībai novadā. Jau ar Martas un Oto Skulmju aktīvo radošo darbību aizsākās vairāku mākslinieku, aktieru, režisoru, literātu viesošanās Mālpils “Ģerķēnos” un ne tikai. Arī padomju gados kultūra un māksla Mālpilī bija vienmēr atbalstīta – vairākkārt organizētas Mākslas dienas un tēlniecības simpoziji, kuru rezultātā tapušās skulptūras vēl šodien apskatāmas pie Mālpils profesionālās vidusskolas un Sauleskalnā. Arī mūsdienās turpinās stipras tradīcijas, ko ar vietējās pašvaldības atbalstu izkopj Mālpils kultūras centrs. Mālpilī ir bagātīgs kultūrvēsturiskais mantojums, un mūsdienās ir aktuāls jautājums par kultūras un ekonomikas kopsakarībām. Mums ir jādomā, kā veicināt ekonomisko izaugsmi arī caur mākslu un kultūru, kādus tūrisma produktus piedāvāt, ko veiksmīgi dara tuvējais Turaidas muzejrezervāts, arī Cēsu pilsēta.

Konferencē visplašākā uzmanība bija veltīta dažādām izcilām personībām, kuri dzimuši, dzīvojuši vai strādājuši Mālpilī 20. gadsimtā (L.Blaua, Z.Gailīte, I.Grosvalds, J.Krēsliņš, T.Millers, I.Pūķe, M.Vīksna). Pirmām kārtām jau par Skulmju, Liepiņu un Lūkinu dzimtām un to ceļiem radošajā darbībā gan Latvijā, gan pasaulē. Izcilais latviešu komponists Emilis Melngailis (1874 – 1954) bieži koncertējis Mālpilī ar savu kori. Šo biežo viesošanos Mālpilī var izskaidrot ar to, ka šeit dzīvoja viņa māsa Jūlija Elizabete, kura apprecējās ar vietējās, Bauguļu skolas skolotāju Fridrihu Medni (1874 – 1917) un kuras dēls Edvīns Mednis (1897 – 1967) bija rakstnieks un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Interesanta sagadīšanās, ka Emiļa Melngaiļa tuvs draugs bija mākslinieks Jūlijs Madernieks (1870 – 1955), kura radinieks (brālis?) K. B. Madernieks (miris 1941. g.) īsu laiku bija Mālpils luterāņu draudzes vakantās mācītāja vietas aizvietotājs (līdz 1929. g.). Vēl šodien ir saglabājušās Mālpils baznīcas draudzes iesvētību apliecības, kas ilustrētas ar Jūlija Madernieka veidotiem latviešu ornamentiem.

Ķīmijas nozarē mālpilieši lepojas ar trim nozīmīgām personībām – Augustu Ķešānu (1881 – 1954), Lidiju Liepiņu (1891 – 1985) un Jāni Lielmežu (1926), kurš dzimis Mālpils kaimiņos, Amatas novada Ķēčos, un kurš šobrīd ir Britu Kolumbijas universitātes (Kanādā) emeritētais profesors. Un izrādās, ka pēdējais ir tuvs radinieks esošajam Mālpils novada domes priekšsēdētājam Aleksandram Lielmežam, un arī abu sejās ir saskatāmas nelielas līdzības. Fizikālķīmiķe Lidija Liepiņa nav mūsu novadniece, taču viņa ir cieši saistīta ar Skulmju dzimtu – izcilā latviešu tēlniece Marta Skulme (dz. Liepiņa, 1890 – 1962) ir viņas māsīca. Bet Augusta Ķešāna izcilais pedagoga talants vēl dzīvo viņa studentu sirsnīgajās atmiņās.

Liels ieguvums Mālpils kultūras vēstures grāmatai ir apskats par novadnieku, trimdinieku, mākslinieku, dzejnieku un grāmatizdevēju Ojāru Jēgenu, kurš pēc Jāņa Krēsliņa (seniora) vārdiem ir nepelnīti aizmirsts, jo vispārējās latviešu literatūras grāmatās viņa vārds nav pieminēts. Pēc konferences kādam klausītājam bija patīkams atklājums, ka viņam pieder grāmata ar paša mākslinieka ilustrācijām. Arī Mālpils novada bibliotēkai informācija par šo trimdas mākslinieku un rakstnieku ir liels ieguvums, jo, lūk, ir parādījusies interese par viņa grāmatām, rakstiem, zīmējumiem. Vēl šodien mālpiliešu vecākajā paaudzē ir palikušas nelielas, bet dzīvas atmiņas par Ojāru Jēgenu un viņa draugiem bērnības vasarās Mālpilī.

Kopumā konferencē bija pievērsta uzmanība tikai nelielai daļai no daudzajām tēmām, ar ko varētu izcelties Mālpils novads vispārējā Latvijas kultūrvēsturē. Kādas būtu aktuālākās tēmas turpmāk? Noteikti par kultūras mantojumu un ekonomiku mūsdienās, kas ir ļoti aktuāla tēma ne tikai Mālpilī, bet arī visā Latvijā. Sava nozīmīga loma ne tikai Mālpils vārda popularizēšanā, bet arī Mālpils ekonomiskajā izaugsmē ir SIA “Mālpils piensaimnieks” (dibināta 1923. gadā), kas 20. gadsimta 20.–30. gados kā Mālpils piensaimnieku sabiedrība ierindojās starp labākajām Latvijas pienotavām ar lielu peļņu, ka tā varēja ziedot līdzekļus, piemēram, vietējām skolām, kara aviācijai, aizsargu organizācijām. Padomju gados Mālpils pienotavā tapa tādas mūsdienās populāras sieru šķirnes kā “Mālpils” (1984) un “Rīgas” (1988).

No literatūras vēstures speciālistiem gaidām padziļinātu pētījumu par novadnieci Ivandi Kaiju (īstajā vārdā Antoniju Lūkinu, 1876 – 1942) un viņas romānu “Iedzimtais grēks” (1913), kuram ir sava vieta ne tikai Mālpils kultūrvēsturē (tajā aprakstīta gleznainā Mālpils ainava Mergupes krastā), bet arī latviešu feministiskajā literatūrā. Par rakstnieci un dramaturģi Mariju Kalniņu (dz. Liepiņu, 1889 – 1984), tēlnieces Martas Skulmes māsu, kura Otrā pasaules kara laikā ar ģimeni devās trimdā uz ASV. Tāpat arī par literatūrkritiķi un tulkotāju Skaidrīti Sirsoni (1920 – 1998) un viņas nozīmīgo darbu Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā.

Muzeoloģijā vēlētos sagaidīt plašāku apskatu par bijušo Mālpils, vēlāk Latvijas Zemkopības un meliorācijas muzeju (1967 – 2002) un tā vietu un lomu Latvijas meliorācijas vēsturē. Arhitektūras vēsturniekiem varētu būt saistošas tēmas par Latvijā pazīstamo arhitektu kā Apoloniusa Aleksandra Edelsona (līdz šim apzinātais darbības laiks: 1868. – 1895. g.), Konstantīna Pēkšēna (1859 – 1928), Paula Kundziņa (1888 – 1983) un Teodora Hermanovska (1883 – 1964) projektētajām ēkām un to būvdarbu vadību (Mālpils Dievmātes Patvēruma (Pokrova) pareizticīgo draudzes lūgšanu nama būve, Mālpils proģimnāzijas ēkas būve, Mālpils baznīcas atjaunošana, Mālpils pamatskolas paplašināšana, ārstu mājas – doktorāta pārbūve, Zaķu kroga pārbūve par Mālpils Labdarības biedrības namu utt.). Būtu vērtīga arī detalizētāka analīze par Mālpils paraugciemata celtniecības būvniecību 20. gadsimta 70. gados, to salīdzinājums ar citiem līdzīgiem Latvijas ciematiem (piemēram, Druva Saldus novadā), tā rezultātus un pēctecību mūsdienās.

Pasaulē ir manāmas ne tikai Skulmju, Liepiņu un Lūkinu dzimtu pēdas, bet arī Grapmaņu dzimtas pēcteči ir pasaulē atzītas personības, piemēram, ilggadīga Mālpils pagasta padomes priekšsēdētāja un veterinārārsta Kārļa Grapmaņa (1876 – 1960) mazdēls Ansis Reinhards (dz. 1941, arhitekts, dzīvo un strādā Šveicē). Jāpiemin arī Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes, vēlāk Latvijas PSR Lauksaimniecības akadēmijas profesoru Rūdolfu Grapmani (1884 – 1949), kura pēdās gāja arī viņa dēls Eglons Grapmanis (1916).

Par saviem novadniekiem mālpilieši uzskata arī valodnieci Zelmu Sirsoni (1898 – 1983), etnogrāfu, arheologu, Pieminekļu valdes priekšsēdētāju, politiķi Fridrihu Ozoliņu (1879 – nav zināms), provizoru un farmaceitu Arnoldu Krēsliņu (1892 – 1958) un viņa dēlu, dzejnieku un bibliogrāfu Jāni Krēsliņu senioru (dz. 1924, dzīvo ASV), rakstnieku Augustu Ģiezenu (1888 – 1964), mākslinieku un grafiķi Pēteri Upīti (1899 – 1989), vijoļu meistaru Jāni Ozolu (1870 – 1932) un meliorācijas zinātņu inženieri un pedagogu Jāni Medni (1904 – 1996).

Konferences diena noslēdzās ar izstādes “Arheoloģiskās un etnogrāfiskās liecības Mālpils novadā” atklāšanu Mālpils kultūras centra Izstāžu zālē. Tās koncepcija ir plašākai publikai parādīt pēdējo piecu gadu laikā novada teritorijā uzieto arheoloģisko savrupatradumu kolekciju, kas glabājas Mālpils kultūrvēsturiskā mantojuma krājumā, un Mālpils iedzīvotāju – amatnieku darinājumus, kas tapuši laikā līdz 1945. gadam. Pašā vakarā pie Mālpils muižas konferences dalībnieki varēja baudīt jauku opermūzikas brīvdabas koncertu Evitas Zālītes, Ilonas Bageles, Krišjāņa Norveļa un Andra Ludviga izpildījumā.

Liels paldies par sniegto atbalstu konferences un izstādes organizēšanā Mālpils novada domei un Mālpils kultūras centram, Latvijas Zinātņu akadēmijai, Turaidas muzejrezervātam, Limbažu muzejam, Valsts kultūrkapitāla fondam, SIA “Siguldas Minerālūdens” un Mālpils muižas īpašniekiem. Akadēmiķi Tālis Millers un Saulvedis Cimermanis

Piezīme – interesentiem ir iespēja noskatīties konferences laikā uzņemto videomateriālu, kas ir pieejams Mālpils novada kultūrvēsturiskā mantojuma krājumā, Mālpils novada bibliotēkā un tās filiālē Sidgundā.

Ieva Pauloviča, Mālpilī