Arheologam Adolfam Stubavam – 100

4-10-2013

Antonija Vilcāne

Starptautiskā konference
“No apmetnēm līdz mūra pilīm: dzīvesvietas cauri laikmetiem. Arheologam Adolfam Stubavam – 100”

1. augustā apritēja 100 gadi, kopš dzimis arheologs Adolfs Stubavs (1913–1986) – Latvijas pieminekļu aizsardzības un arheoloģiskās pētniecības darba organizētājs pirmajās pēckara desmitgadēs, dzīvesvietu pētnieks un komerciālo izrakumu aizsācējs. Godinot A.Stubava piemiņu, LU Latvijas vēstures institūts organizēja starptautisku zinātnisku konferenci “No apmetnēm līdz mūra pilīm: dzīvesvietas cauri laikmetiem. Arheologam Adolfam Stubavam – 100”, kura notika 27. un 28. septembrī Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkā.

A.Stubava zinātnisko interešu lokā bija dzelzs laikmeta pilskalni un apmetnes un šo dzīvesvietu iedzīvotāju saimnieciskās dzīves un garīgās kultūras raksturojums, kā arī viduslaiku nocietinājumu sistēmas. Tādējādi likumsakarīgi, ka arī konferences tēma ietvēra seno dzīvesvietu problemātiku.

Konference notika Nacionālās identitātes projekta ietvaros. Atklājot konferenci, LU Latvijas vēstures institūta direktors, Latvijas ZA korespondētājloceklis Guntis Zemītis teica: “Latvijas pilskalni ir identitātes zīmes, kas mūs saista ar baltisko identitāti, savukārt, viduslaiku mūra pilis – ar Eiropas kultūru un eiropeisko identitāti. Cilvēki, kuri tās pētījuši, ir pelnījuši, lai viņus atceramies. Augustā pieminējām arheologu Jāni Graudoni, kura pētītā Turaidas pils kļuvusi par vienu no Latvijas simboliem un mūsu identitātes zīmi, tagad reize atcerēties vēl vienu simgadnieku – Adolfu Stubavu”.

Ar savu klātbūtni konferenci pagodināja un vairākus referātus noklausījās Latvijas ZA prezidents Ojārs Spārītis.

Ar Adolfa Stubava dzīvi un zinātnisko darbību iepazīstināja A.Stubava līdzgaitnieks LZA akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs, bet zinātnieka paliekošo ieguldījumu Latvijas pilskalnu izpētē raksturoja LZA korespondētājloceklis Andrejs Vasks, atzīmējot A.Stubavu kā savas paaudzes labāko pilskalnu pazinēju. 1940. gadu beigās un 1950. gadu sākumā A.Stubavs organizēja visu zināmo – kopskaitā 391 pilskalna – apsekošanu, kas vēlāk ļāva viņam izstrādāt pilskalnu tipoloģiju, klasificējot tos pēc funkcionālās nozīmes, kas savu nozīmību nav zaudējusi joprojām.

Pilskalns ka kultūrvēsturisks fenomens ir viens no dzīvesvietu tipiem baltu, Baltijas somu un slāvu apdzīvotā teritorijā, sākot ar II g.t. pr. Kr. līdz 13. gs., bet daudzviet, īpaši Kurzemē, arī 14. un pat vēlāk. Divu tūkstošu gadu ilgajā periodā sabiedrība, kas apdzīvoja pilskalnus, piedzīvoja pārmaiņas, kas mainīja arī pilskalna ka nocietinātas vietas raksturu. Pilskalni piedzīvojuši gan uzplaukumu periodus, gan to nozīme mazinājusies, neiederoties esošajā sabiedrības modelī. Arheoloģiskajā literatūrā termins “pilskalns” ir ieņēmis stabilu vietu un tiek lietots ļoti plaši, apzīmējot vietas ar nocietinājumiem uz kalna virsmas, taču šī jēdziena pielietojums neatsedz aizvēsturisko vietu patieso funkciju. Pilskalnu funkcionālā nozīme arheologu darbos maz aplūkota, trūkst speciāla pētījuma par visu pilskalnu pastāvēšanas periodu. Šo domu pauda G.Zemītis savā referātā “Pilskalna kā nocietinātas dzīvesvietas nozīme Latvijas teritorijā (IIg.t. pr.Kr.–14.gs.)” .

Aktuālus terminoloģijas jautājumus dzīvesvietu konstekstā referātā “Daugavas pilskalni 13. gadsimta sākumā. Interpretācija jautājumi” risināja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš, atzīmējot, ka trūkst vispārpieņemtu terminu centru apzīmēšanai, balstoties uz to attīstības un veidošanās aspektu. Viņš norādīja, ka “terminam “pilskalns” nav iespējama vienota tā funkcijas skaidrojuma, jo tāda nav, bet plaši lietotais nosaukums “senpilsēta” jau netieši satur kvalitātes rādītājus un līdz ar to nav pietiekami neitrāls un ietilpīgs”. Tādējādi pētnieku uzdevums meklēt risinājums to pazīmju noteikšanā, kas ļautu to vai citu dzīvesvietu ierindot sev līdzīgo vidū.

Vairākos referātos tika analizētas atziņas, kas gūtas, aplūkojot A.Stubava izrakumu materiālu jaunāko zinātnisko pētījumu gaismā. LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ilga Zagorska Ķentes pilskalna izrakumu materiālā atklājusi krama bultu galus, kas tajā laikā vēl nezināmās vēlā paleolīta apdzīvotības dēļ ar vēlo paleolītu netika saistīti. Šodien šos atradumus iespējams saistīt ar Svidru kultūras senāku grupu. Tādējādi, balstoties uz jaunākajiem ģeoloģiskajiem un kalibrētajiem 14C datējumiem, senāko apdzīvotības posmu Latvijā var saistīt ar laiku pirms 13000 – 12000 gadiem.

Konferencē piedalījās zinātnieki no Latvijas, Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas un kopumā tika nolasīti 20 referāti. Konferencē nolasīto referātu saturs aptvēra plašus hronoloģiskos rāmjus un tematisko jautājumu loku. Līdztekus A.Stubava zinātniskās darbības izvērtējumam, un teorētiskiem jautājumiem, kam būstiska nozīme dzīvesvietu izpētē nākotnē, vairāki referenti sniedza detalizētu A.Stubava pētīto dzīvesvietu atsevišķu atradumu kategoriju (keramikas, ieroču, ādas izstrādājumu) analīzi, balstoties uz jaunākām zinātniskām atziņām, pārskatīja atsevišķu dzīvesvietu apdzīvotības hronoloģiju.

Latvijas arheologiem ir daudz kopīgu tēmu ar kaimiņu zemju arheologiem, tāpēc apsveicama ir viņu piedalīšanās konferencē. Viņu referāti izraisīja lielu interesi. Tie risināja jautājumus par sarežgīto centrālās varas vietas attīstību Žagares II arheoloģiskā kompleksa mikroreģionā (E. Vasiliauskas, Klaipēda), balstoties uz Kauņas senpilsētas arheoloģisko modeli, skaidroja pilsētu dibināšanas problēmas (M. Bertašius, Kauņa), aplūkoja pils iedzīvotāju ikdienas dzīvi arheoloģisko liecību gaismā (M. Bis, V.Bis, Polija), analizēja lopkopības attīstību pēc zoorheoloģiskā materiāla (G. Piličauskiene, A Mikolenaite, Viļņa). Pozitīvi vērtējams fakts, ka atjaunojas sakari ar Baltkrievu arheologiem. Baltkrievu arheoloģe O.Levko iepazīstināja ar 12.–16.gs. Ustjē muižas Piedņeprā izrakumu rezultātiem.

Konfrence noslēdzās ar izbraucienu uz A.Stubava pētītajām dzīvesvietām– Ķentes pilskalnu, Salaspils zviedru skansti, Kokneses pili, Aizkraukles Kalnaziedu pilskalnu.

Pēdējā atjaunošana 4-10-2013
Powered by Elxis - Open Source CMS