Oktobrī, kā parasts, tiek paziņoti gadskārtējie Nobela prēmijas laureāti.

Medicīnā un fizioloģijā tā piešķirta Nobela prēmijas laureātu tradicionālajā vecuma skalā pilnīgiem jaunekļiem – Kalifornijas universitātes Bērklijā profesoram Rendijam Šekmenam (64), Jeilas universitātes profesoram Džeimsam Rotmenam (62) un Vācijā dzimušajam, bet šobrīd Stenforda universitātē strādājošajam Tomasam Zīdhofam (57) – par dažādu vielu molekulu transportēšanas šūnās mehānisma noskaidrošanu un aprakstīšanu. Jau neilgi pēc pirmo elektronu mikroskopu izgudrošanas pagājušā gadsimta 30. gados zinātnieki konstatēja, ka dažādu vielu molekulu transportēšana šūnās notiek ar savdabīgu pūslīšu jeb vezikulu palīdzību, taču vajadzēja paiet ilgam laikam, līdz tika noskaidrots, kā tieši šīs vezikulas darbojas. Pirmais no trim laureātiem, kuri cits par cita pētījumiem gan zināja, bet strādāja pilnīgi autonomi, šai problēmai 1974. gadā pievērsās R.Šekmens Kalifornijas universitātē, pēc specialitātes ģenētiķis. Viņš centās noskaidrot, kā dažādas ģenētiskas mutācijas un traucējumi ietekmē vezikulārā transporta darbību visparastākajā raugā. Dž. Rotmens Jeilas universitātē pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados eksperimentēja ar zīdītāju šūnām un spēja identificēt olbaltumvielas, kurās ir iekodēta informācija par to, kur vezikulu saturs jānogādā. Bet T. Zīdhofs Stenforda universitātē, pētot vezikulārā transporta darbību nervu šūnās, noskaidrojis, kādā veidā vezikulas spēj savu saturu atbrīvot pareizajā laikā.

Cik liela ir šo pētījumu praktiskā nozīme, var spriest pēc Nobela komitejas paziņojuma, ko citē aģentūra Reuters. Ja olbaltumvielas, fermenti, hormoni un citas vielas, kas tiek saražotas šūnās, netiek īstajā laikā nogādātas pareizā vietā, tad traucējumi, kas rodas sistēmā, var novest pie neiroloģiskām slimībām, diabēta vai nepareizas imūnsistēmas darbības, kā piemēru minot izsulīnu, kas kontrolē cukura līmeni asinīs. Ja šūnās ir kādi vezikulārā mehānisma traucējumi, to iekšienē vai nu netiek saražots pietiekami daudz insulīna, vai arī to īstajā brīdī neizdodas nogādāt asinīs.

Nobela prēmija fizikā, šķiet, šaubas neradīja. Nu, protams, Dieva daļiņu – Higsa bozonu atklājējam britam Pīteram Higsam (84) tam bija jābūt noteikti, bet kādā sabiedrībā? Kā zināms, vienu prēmiju var piešķirt ne vairāk kā trim zinātniekiem, bet šajā gadījumā gan teorētiķu, gan praktiķu – eksperimentētāju grandiozajā Eiropas kodolpētījumu organizācijai (CERN) piederošajā Lielajā Hadronu paātrinātājā, kas atrodas uz (pareizāk sakot – zem) Šveices un Francijas robežas, un kuri pagājušā gada rudenī pirmo reizi ziņoja par Higsa bozona fiksēšanu, bija vesels lēvenis, pat vairāki tūkstoši. Nobela prēmijas komitejai bija ko galvu lauzīt. 1964. gadā mehānismu, kura dēļ elementārdaļiņām ir masa, pirmie aprakstīja beļģis Fransuā Englerts un viņa kolēģis Roberts Brauts (mira 2011. gadā, tādēļ pēc nāves viņam Nobela prēmiju piešķirt vairs nevarēja, to neatļauj nolikums). Pēc dažiem mēnešiem teoriju papildināja Pīters Higss, kurš ieviesa tādus jēdzienus kā Higsa bozons un Higsa lauks. Taču vispilnīgāk jauno teoriju tajā pat 1964. gadā izdevumā Physical Review Letters aprakstīja amerikāņi Karls Hāgens, Džeralds Guralniks un brits Toms Kibls. Nu jau pieci pat bez Lielā Hadrona! Ne velti Nobela prēmiju komiteju mudināja izņēmuma kārtā apbalvot visu CERN. Taču komiteja nolēma turpināt tradīciju un apbalvot tos zinātniekus, kuri pirmie pirms gandrīz pusgadsimta precīzi paredzēja, ka pastāv elementārdaļiņa, kuras eksistence kliedē pēdējo neziņu par elementārdaļiņu standarta modeli un izskaidro, kādēļ daļiņām ir masa. Prēmija piešķirta par to, ka abi zinātnieki “teorētiski atklājuši mehānismu, kas devis lielu ieguldījumu mūsu izpratnē par elementārdaļiņu masas izcelsmi.[..] Saskaņā ar standarta modeli, viss, sākot ar ziediem un cilvēkiem un beidzot ar zvaigznēm un planētām, sastāv no dažiem ķieģelīšiem – elementārdaļiņām.” Zinātnieki precīzi prognozējuši, ka elementārdaļiņas iegūst masu, mijiedarbojoties ar neredzamu lauku (Higsa lauku), kas atrodas absolūti visur.

Nobela prēmija ķīmijā piešķirta trim zinātniekiem, kas izstrādājuši ķīmisko sistēmu modelēšanas datorprogrammu – Hārvarda universitātes un Strasbūras universitātes profesoram austrietim Martinam Karplusam (83), DĀR dzimušajam britam Maiklam Levitam (66), kurš patlaban strādā Stenforda universitātē, un izraēlietim Arieham Varšelam (72), kurš strādā Dienvidkalifornijas universitātē. Formulējums: par eksperimenta nogādāšanu kibertelpā, kas ļāvusi sarežģītus ķīmiskos procesus simulēt ar datorprogrammu palīdzību, tādējādi radot revolūciju pētniecībā. Zinātnieku veikums ļāvis labāk izprast un prognozēt ķīmiskos procesus, kas noder dažādās sfērās, sākot no medikamentu līdz pat saules paneļu ražošanai. Zinātnieki pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izveidoja programmas, kas apvienoja klasisko fiziku ar kvantu fiziku, ļaujot prognozēt ķīmiskās reakcijas un iztikt bez atsevišķiem laboratoriskiem eksperimentiem, piemēram, samazina nepieciešamību izmēģināt jaunas zāles uz dzīvniekiem. “Patiesībā to, par ko es tagad saņēmu prēmiju, es paveicu ļoti, ļoti sen, kad vēl biju jauns un nepieredzējis”, sacījis M. Levits. Tāda diemžēl ir prakse, ka uz Nobela prēmiju komitejas atzinību jāgaida ļoti, ļoti ilgi un šķiet, ka 2010. gada prēmija fizikā pilnīgiem bērnudārzniekiem (pēc Nobela prēmijas kritērijiem) no Mančesteras universitātes tikai sešus gadus pēc grafēna iegūšanas bija tā viena bezdelīga, kas nosala, pavasari neatnesusi.

Nobela prēmija literatūrā – kanādiešu rakstniecei Alisei Manro (82). Ontario provincē dzimusī mūsdienu īso stāstu meistare, saukta arī par Kanādas Čehovu, raksta par notikumiem savā dzimtajā pusē. Viņas stāstu galvenās varones bieži vien ir jaunas meitenes, kuras saskaras ar virkni dilemmu, kas rodas pieaugot un mēģinot izprast dzīvi nelielā pilsētā. A. Manro sāka rakstīt jau pusaudzes gados, viņas pirmais stāstu krājums publicēts 1968. gadā. Kopš tā laika izdots vairāk nekā ducis stāstu krājumu. Rakstniece ir trīskārtēja Kanādas ģenerālgubernatora balvas literatūrā laureāte, 2009. gadā ieguvusi Bukera prēmiju. Bibliotēkās varam meklēt Alises Manro grāmatu “Meiteņu un sieviešu dzīves” latviešu valodā (Zvaigzne ABC. 2005) un pārliecināties, par ko piešķir Nobela prēmiju literatūrā.

Nobela Miera prēmiju, atšķirībā no prēmijām zinātnē, piešķir par gada aktualitātēm. Šoreiz – organizācijai, kas cīnās par ķīmisko ieroču aizliegšanu un iznīcināšanu.

Nobela prēmija ekonomikā

Pēc tam, kad paziņoti visi gadskārtējie Nobela prēmijas laureāti, vēl tiek apbalvoti Alfrēda Nobela piemiņas prēmijas ekonomikā ieguvēji. Sarunu valodā to arī sauc par Nobela prēmiju ekonomikā, kaut gan to 1969. gadā dibinājusi un izmaksā Zviedrijas Centrālā banka. Šogad šo prēmiju saņems trīs amerikāņu ekonomisti – Jūdžins Fams un Larss Pīters Hansens no Čikāgas universitātes, kā arī Roberts Šillers no Jeilas universitātes. Prēmija piešķirta par pētījumiem un teorijām akciju un obligāciju cenu prognozēšanā ilgtermiņā. “Nav iespējams prognozēt akciju un obligāciju cenas biržās tuvāko dienu vai nedēļu laikā, taču iespējams paredzēt šo cenu plašākas svārstības ilgākos laika periodos, piemēram, turpmākajos trīs līdz piecos gados. Pie šādiem secinājumiem nonākuši šīgada prēmijas laureāti”, teikts Zviedrijas Zinātņu akadēmijas paziņojumā. Jūdžins Fams kopā ar līdzstrādniekiem jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados nodemonstrēja, ka biržu cenu prognozēšana īstermiņā ir gandrīz neiespējama un ka cenu veidošanos ļoti ātri ietekmē jebkuras jaunas informācijas parādīšanās. Savukārt R. Šillers savos darbos pierādīja, ka cenu svārstības biržā saistītas ar korporāciju izmaksāto dividenžu apjomu. Kad attiecība starp aktīvu novērtējumu un dividenžu apjomu ir zema, novērtējumam ir tendence palielināties, un šo secinājumu iespējams izmantot, lai novērtētu investīciju pievilcību ilgtermiņā. Savukārt L. P. Hansens izstrādāja statistikas metodi, kas piemērota racionālu teoriju par aktīvu cenām pārbaudīšana un ar kuras palīdzību pierādīta iepriekš minēto teoriju un to modifikāciju pareizība.

Nobela prēmijas svinīgā ceremonijā tiks pasniegtas Stokholmā (Nobela miera prēmija – Oslo) 10. decembrī, kas šogad sakrīt ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa lielu jubileju.

Pēc Latvijas preses materiāliem