Saruna par jaunām miežu šķirnēm un it īpaši par ’Irbi’ – pirmo Baltijas valstīs selekcionēto kailgraudu miežu šķirni ar tās radītāju, Latvijas Zinātņu akadēmijas, “ITERA Latvija” un RTU Attīstības fonda balvas laureāti agronomijas zinātņu doktori LINDU LEGZDIŅU no Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta, kur šiltīte uz kabineta durvīm vēsta, ka tā saimniece ir vadošā pētniece.

Kad kails ir labāks nekā apģērbts

Mieži Latvijā ir pati senākā graudaugu suga, jau kopš aizaizaizvēsturiskiem laikiem. Linda Dumpe savā grāmatā “Latviešu tautas ēdieni” raksta, ka miežu graudu senākie atradumi Latvijā iesniedzas zemkopības aizsākumos – 2. gadu tūkstotī pirms Kristus, jo mieži Baltijas jūras apkaimes klimatiskos apstākļos labi padevās. No sasmalcinātiem miežu graudiem cepa maizi, vārīja putru, ko tur liegties – svētkos darīja arī alu un turpina to darīt vēl joprojām. Cik liela interese par miežiem ir šobrīd?

Pamatā Latvijā no miežiem pārtikai ražo putraimus, pārslas, grūbas. Problēma ir tā, ka līdz šim šo produktu ražošanā izmanto tikai plēkšņainos miežus, kuri ir grūtāk apstrādājami, produktu iznākums no tiem ir mazāks un arī produkti neiznāk tik vērtīgi. Plēksnīte ir pieaugusi graudam klāt, tā jāberž nost ar beršanu, līdz ar to noberž nost pašu labumu, kas graudam ir ārējā slānī un dīglī – vērtīgās šķiedrvielas, aminoskābes un vitamīnus. Turpretī kailgraudu miežiem plēksnes no graudiem viegli atdalās jau kulšanas laikā un pārtikā varam izmantot visas grauda daļas. Nav pat obligāti nepieciešams graudus pārstrādāt, kā ēdienu sastāvdaļu varam izmantot arī veselus graudus.

Kailgraudu miežu šķirne. Vai kailgraudu mieži vispār ir kas jauns vai arī jauns tikai mūsu reģionam?

Mums. Mēs tos tikai pamazām sākam iepazīt. Ķīnā kailgraudu miežus audzē kopš seniem laikiem, viņiem ir savas šķirnes. Arī citās Āzijas valstīs, Āfrikā un Latīņamerikā tos audzē tradicionāli. Kanādā ar kailgraudu miežu selekciju intensīvi nodarbojas vairākus gadu desmitus un ir jau paliels skaits reģistrētu šķirņu. Latvijā pirmā šķirne ‘Irbe’ reģistrēta 2011. gadā un sākam izplatīt tās sēklas materiālu.

Kāpēc ne Eiropā?

Es domāju, ka tā tas iegājies vēsturiski, ka Eiropā audzē plēkšņainos miežus. Ir ziņas, ka senāk kailgraudu mieži audzēti arī Latvijā un citur Eiropā, bet kaut kādu iemeslu dēļ tie šo reģionu pametuši. Tiesa, tos ir nedaudz grūtāk izaudzēt, raža salīdzinoši sanāk mazāka, galvenokārt tāpēc, ka nevērtīgās plēksnes jau kuļot atdalās no graudiem, kā tas ir kviešiem un rudziem. Līdz ar to ir vajadzīga selekcija, lai konkrētajā vietā iegūtu normālu ražas līmeni. Un tas mums jau ar pirmo šķirni ir izdevies, varētu teikt, ka diezgan veiksmīgi.

Ilgais ceļš selekcijas lauciņā

Cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai radītu jaunu šķirni?

Desmit gadu, sākot no krustošanas līdz šķirnes reģistrācijai, parasti ir par maz. Tad tas ir brīnums. Praktiski jāsaka – kā izdodas. Par desmit, piecpadsmit gadiem ātrāk nekas nenotiek. 2011. gadā kailgraudu miežu šķirne ’Irbe’ tika iekļauta Latvijas Augu šķirņu katalogā, līdz ar to tā skaitās arī Eiropas kopējā katalogā. Tai raža ir pieņemama. Bet mēs, protams, turpinām strādāt tālāk, lai palielinātu veselībai derīgo vielu, tādu kā polisaharīdu beta–glikānu, daudzumu, kas miežos parasti mēdz būt 3–7% robežās. Beta–glikāni samazina holesterīna līmeni asinīs un saslimšanas risku ar sirds slimībām. Tie ir ieteicams arī cukura diabēta slimniekiem, jo pazemina glikozes līmeni asinīs. Savukārt miežu graudos esošie tokotrienoli un E vitamīns darbojas kā antioksidanti un mazina risku saslimt ar vēzi. Mieži vispār šajā ziņā ir pārāki par kviešiem, kuros beta–glikāna praktiski nav. Mēs institūtā esam iecienījuši lietot dažādos ēdienos veselus graudus, tos vienkārši novārot.

Kā senos laikos zīdeni un kūču?

Tā varētu teikt. Es varu ieteikt vārītos graudus salātiem itāļu gaumē – ar ķiršu tomātiņiem, cieto sieru, citrona, eļļas un bazilika mērcīti. Ļoti garšīgi. Nemaz nav ilgi jāvāra. Iepriekšēja vakarā graudus vāra ne vairāk kā pusstundu un tajā pašā ūdeni atstāj. Graudi uzbriest un nākamajā dienā no tiem vai nu gatavo salātus vai silto ēdienu ar malto gaļu un dārzeņiem, līdzīgi risoto, ko mēdz gatavot no rīsiem vai grūbām. Veseli graudi ir daudz vērtīgāki, jo grūbām virskārtiņa ir noberzta nost, taču grauda dīglītī, kas grūbām ir noberzts, ir pašas vērtīgākās vielas. Ļoti garšīgi ir novārītos graudus cept cepeškrāsnī. Gribas reklamēt, lai cilvēki vairāk ēd miežus, jo tie, kā jau teicu, ir daudz veselīgāki un satur atšķirīgas veselībai nozīmīgas vielas, salīdzinot ar kviešiem.

Gudrie augi

Izsverot jūsu kandidatūru, viens no galvenajiem kritērijiem bija videi draudzīgu, ieskaitot bioloģiskajai zemkopībai piemērotu, šķirņu radīšana. Par bioloģisko zemkopību parasti priekšstats ir tāds, ka tā neizmanto mākslīgos mēslus un pesticīdus. Vai ar to pietiek?

Bioloģiskajā lauksaimniecībā, atšķirībā no konvencionālās, nelieto neko ķīmisku – ne minerālmēslus, ne pesticīdus augu aizsardzībai. Ja lieto, tad tikai dabīgus aizsarglīdzekļus un organiskas izcelsmes mēslošanas līdzekļus. Ļoti būtiski ir ievērot tādu augu seku, kas uztur augsnes auglību; tajā jāiekļauj arī zaļmēslojuma augi. Miežiem mēs savos lauka izmēģinājumos nelietojam nekādus preparātus. Nezāles ierobežojam ar ecēšanu un citiem mehāniskiem paņēmieniem, bet ir arī tādi zemnieki, kas uzskata par labāku neecēt, tādēļ tik liela nozīme ir šķirnēm, kas pašas spēj cīnīties ar nezālēm. Ir svarīgi, lai augs ir pietiekami garš, lai cers būtu kuplāks un nomāktu nezāles. Lai jau pašā sākumā strauji aug, jo ir tādi mieži, kas sākumā aug lēni un ļauj sakuplot nezālēm, kas tos pāraug, it īpaši, ja mieži ir augumā īsi. Mēs pētījām pazīmes, kuras ir svarīgākās, kā piemēram, straujā augšana, lai augs jau attīstības sākumā būtu salīdzinoši garš. Beigās tas vairs nav tik svarīgi. Agrīnākas šķirnes, kas agrāk savārpo un nogatavojas, pēc mūsu izmēģinājumu rezultātiem labāk cīnījās ar nezālēm. Vēl ir svarīgs tas, ka bioloģiski audzējot barības vielas augam tiek pasniegtas citā formā. Mineālmēsli ir ļoti viegli uzņemami, jo augsnē izšķīst. Problēma ir, ka tie var izskaloties, ja daudz līst, kā, piemēram, šopavasar. Tad zemkopim visa lielā nauda par minerālmēsliem ir vējā. Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir cita lieta. Barības vielas augsnē ir saistītā veidā, aktīvi darbojas augsnes mikroorganismi. Organisko mēslojumu kā tādu mēs nelietojam. Mums augsekā tiek audzēti zirņi, griķi vai eļļas rutks, kas tiek iestrādāti augsnē kā zaļmēslojums. Augsekā mums ir seši lauki, no kuriem viens tiek audzēts zaļmēslojumam. Tad nākamajos gados visi augi, kas tur tiek audzēti, pakāpeniski izmanto šo augsnē iestrādāto zaļmēslojumu. Līdz ar to miežiem ir jābūt spējīgiem izmantot šāda veida mēslojumu, nevis viegli uzņemamos minerālmēslus. Tāpēc mums ir jāmeklē čaklākie, kas gatavi papūlēties. Vēl svarīga lieta ir arī augu slimības. Ir tādas slimības, kas saglabājas sēklās. Tās mūs interesē īpaši, jo bioloģiskajā lauksaimniecībā graudus pirms sējas nekodina. Ar tādām slimībām selekcijā mums iet diezgan grūti. Vēl nav radītas īpaši izturīgas šķirnes, bet mēs cenšamies.

Paši augi ir jāveido tādi, lai tiem būtu rezistence pret slimībām?

Tas ir pats labākais. Ir miltrasa, pret kuru mums ir izdevies izveidot izturīgus augus. Ir tīklplankumainība, ar kuru mums iet grūtāk, lai augus sakrustojot iegūtu gan izturību, gan citas vajadzīgās īpašības, bet tas jau ir selekcionāra uzdevums – apvienot vienā šķirnē visu labāko.

Zaiga Kipere

Pilnu intervijas “Skaista, gudra, veselīga” tekstu skat. žurnāla “Enerģija un Pasaule” 2013. gada nr.5.