Godājamais premjerministra kungs,

Esmu būvinženieris, strādājis gan praktiskā celtniecībā, gan projektēšanā, lielāko savas darba dzīves daļu esmu veltījis būvzinātnei, precīzāk – betona pētījumiem, tā būvniecisko īpašību pilnveidošanai, jaunu veidu radīšanai, konstrukciju un tehnoloģiju attīstīšanai. 1962.gadā iestājos aspirantūrā, 1967.gadā aizstāvēju tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju. 1992.g.27.aprīlī esmu ieguvis inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu. Savu darbu būvzinātnē esmu veicis dažādos posteņos Rīgas Tehniskajā universitātē (bij. Rīgas Politehniskajā Institūtā) un esmu ~ 130 zinātnisko darbu un 75 izgudrojuma autors būvzinātnes un būvtehnikas jomā.

Taču šim patīkamajam novērtējumam nāca līdz arī sarūgtinājuma piedeva – saskaņā ar 1995.g. 7.novembra MK noteikumiem un 1997.g.11.februāra grozījumiem man vairs nav tiesību oficiāli turpināt strādāt zinātnisku darbu savas valsts labā, izmantojot tam zinātnei paredzētos budžeta līdzekļus. Protams, ka mana darba mūžā būvzinātne, tās pētījumi un izgudrojumi, publikācijas, raksti tehniskā jaunrade, ir kļuvuši par manu dzīvesveidu , bez kura vairs nevaru dzīvot un tādēļ paralēli studentu apmācības darbam es turpinu savu zinātnisko darbu tādā pašā tempā, protams, sabiedriskā kārtā. Manu zinātnisko publikāciju un patentēto izgudrojumu skaits pieaug ar katru gadu un esmu priecīgs, ka to varu. Līdzīgā stāvoklī ir arī citi man pazīstami emeritēti zinātnieku, kuri labprāt vēlētos turpināt strādāt Latvijas labā savās zinātnes nozarēs, taču saņe-mot šo pabalstu, arī viņi ir apturēti kā nevajadzīgi.

Nelūdzu no Jums nekādu palīdzību, taču tāpat kā citi emeri-tētie, es turpinu brīnīties par MK lēmuma Nr. 328 pieņemšanas un vēl šodien (!) spēkā uzturēšanas zinātnisko, saimniecisko un vienkārši loģisko jēgu.

Tādēļ lūdzu Jūs atrast iespēju skaidri atbildēt uz sekojošiem vienkāršiem jautājumiem:

1) vai Latvijā zinātniskā darba veicēju ir par daudz, un vai tādēļ vecākās paaudzes – emeritētie zinātnieki ar viņu pieredzi joprojām ar MK spiedienu ir jāstumj nost no šī darba? Atbildot uz šo jautājumu, lūdzu ņemt vērā arī to apstākli, ka spējīgākie un aktīvākie jaunie zinātnieki arvien biežāk ir motivēti doties strādāt uz veco Eiropu un ASV un tur palikt. No tiem, kas paliek, piem., manas profesijas jaunie speciālisti, labāk izvēlas praktisko būvniecību, jo spējīgākie tur uzreiz saņem profesoru algas un vairāk, nespējīgie arī zinātnei nav vajadzīgi. Zinātniskā darbā šeit jauniešiem palikt nav nekādas motivācijas un tādēļ šeit nav nekādas konkurences, nav arī izvēles iespējas.

2) vai tiešām minētos 1995.g. un 1997.g. Ministru kabineta ierobežojumus vēl šodien ir nepieciešams uzturēt spēkā, un vai pēc tiem joprojām pastāv jebkāda valstiska nepieciešamība?

3) lūdzu Jūs pateikt – cik daudz naudas Latvijas kopš 1995. g.7.novembra ir ietaupījusi, liedzot emeritētiem zinātniekiem, kuri to vēlas, turpināt savu zinātnisko darbu oficiāli? Nešaubos, ka kaut aptuveni šo lielo ietaupījumu nosaukt Ministru kabinetam nesagādās nekādas grūtības.

Es būtu Jums pateicīgs, ja MK aparāts spētu sagatavot atbildes uz katru jautājumu atsevišķi un pārliecinoši.

2008.g. martā

Dr.inž. Videvuds Ārijs Lapsa,
Valsts emeritētais zinātnieks