Šajā numurā debitē
Latvijas Jauno zinātnieku apvienība

IZMANTOSIM BĀKAS EFEKTU!

Ar Dr. sc. comp. Andri Ambaini sarunājās
LJZA valdes locekļi Dr. sc. ing. Egils Stalidzāns un Dr. art. Daina Lāce

Latvijas zinātniekiem ir plašas izaugsmes iespējas Eiropas Savienības un citās starptautiskajās arēnās. Par laimi, mums ir iespēja izmantot bākas efektu, jo Latvijas zinātnieks kvantu skaitļošanas nozarē Dr. sc. comp. Andris Ambainis ir spējis “izlauzties” cauri vērtēšanas barjerām un ir atnesis Latvijai pirmo ERC (European Research Council) grantu, kas ir apliecinājums Eiropas līmeņa ekselencei. Tātad, tas ir iespējams. Izmantosim LZA akadēmiķi Ambaini kā ceļu rādošu bāku, lai šos sasniegumus atkārtotu un pārspētu! Tajā pašā laikā novēlēsim Latvijas Universitātes profesoram pašam iekarot vēl jaunas virsotnes un sekot Nobela prēmijas piešķiršanas mehānismiem. Andris Ambainis – vieslektors LJZA vasaras nometnē. Lēdurgas skolā 2012. gadā augustā

Tā kā profesoram Ambainim ir arī sekmējies ar 7. ietvarprogrammas projektu vadību, viņa pieredze lieti noderētu tiem, kas ir gatavi cīnīties par Eiropas zinātnes naudu ES līmeņa atklātos projektu konkursos.

Vispirms – par uzdrīkstēšanos: pirmos projektus kā koordinators rakstījāt citu iedrošināts, pats savācāt drosmi vai kāds uzstāja?

Gadījās, ka man bija vairāki potenciālie sadarbības partneri (CWI institūts Amsterdamā, Universite Paris–Sud Francijā, Bristoles Universitāte Anglijā). Viņiem bija interese iesniegt projektu, bet neviens īsti negribēja uzņemties projekta koordinēšanu.

Vai būt par koordinatoru var kļūt par Latvijas zinātnieku “iespēju”? Izskatās, ka būt par koordinatoru daudzas zinātniskās grupas “neraujas” atbildības un nezinātnisku klapatu dēļ. Vai gatavība koordinēt projektu ir zināma priekšrocība iekļūšanai konsorcijā?

Tas tā tiešām ir – daudzas augsta līmeņa zinātniskās grupas no Rietumeiropas tiešām “neraujas” koordinēt projektus un ir priecīgas, ja kāds cits uzņemas šo atbildību. Bet tikai ar gatavību koordinēt daudzos gadījumos nepietiek – maniem partneriem ir svarīgi, lai koordinators ir kāds, kam viņi var uzticēties. Mūsu gadījumā šī uzticēšanās ir izveidojusies līdz ar kopīgu zinātnisko sadarbību, kas sākās ilgi pirms pirmā manis koordinētā projekta. Ar senāko no maniem partneriem – CWI institūtu Amsterdamā pirmā domu apmaiņa notika jau tālajā 1998. gadā, savukārt pirmā kopīgā publikācija tapa 2000. gadā. Šīs sadarbības laikā viņi ir varējuši pārliecināties gan par mūsu zinātnisko līmeni, gan par saderību starp mūsu vērtību sistēmām.

Katrs projekts reiz beidzas. Vai rakstāt nākošo, kad esošais projekts sāk iet uz beigām? Vai grupa strādā vairākos projektos vienlaicīgi?

Vispārējais princips, kuram sekoju: projektu pieteikumi jāraksta tā, lai nākamais projekts sāktos ne vēlāk par laiku, kad beidzas iepriekšējais. Tālāko nosaka tas, cik bieži ir projektu konkursi par atbilstošām tēmām un cik ātri šajos konkursos notiek pieteikumu izvērtēšana un līguma slēgšana. ES 7. ietvara programmā parasti laiks no pieteikuma iesniegšanas līdz līguma noslēgšanai ir ap gadu. Līdz ar to par nākošo projektu jādomā jau pusotru vai divus gadus pirms esošā projekta beigām. Ir labi, ja šajā laikā var iesniegt vismaz divus projekta pieteikumus, jo tikai ar vienu pieteikumu nevar cerēt, ka tas būs veiksmīgs. Pēdējos gados man ir ļoti labi veicies: visi četri ES 7. ietvara pieteikumi, kurus esmu iesniedzis kopš 2010. gada, ir bijuši veiksmīgi, bet es vienmēr esmu domājis arī par rezerves variantiem neveiksmes gadījumā.

Zinātniskās bākas iedvesmotas, Latvijas zinātnieku grupas varētu vairāk pievērsties starptautiskos konkursos iegūstamam zinātnes finansējumam. Kāda stratēģija būtu jāizvēlas grupām, kuras vēlas iegūt ES finansējumu atklātos Eiropas projektos? Spēcīgas publikācijas? Izremontētas telpas? Labs aprīkojums? Personīgie kontakti, kas iegūti konferencēs? Studentu sūtīšana praksēs ārpus Latvijas? Ar kurām lietām jāstrādā vairāk, zinot, ka visu paspēt nevar?

Svarīgākās lietas ir divas: spēcīgi zinātniskie rezultāti (parasti, publikāciju formā) un kontakti. Pirmais solis ir saprast: ar ko būtu jānodarbojas? Kas ir pareizā problēma, kuru pētīt? Nav jābaidās mainīt pētāmo tēmu – daudzi veiksmīgi zinātnieki ir vairākkārt būtiski mainījuši savu pētījumu virzienu. Atskatoties uz pirmo kvantu skaitļošanas apakštēmu, ar ko es sāku, jāsaka – tai bija vairāki būtiski defekti (galvenokārt novecojis skaitļošanas modelis) un tādēļ tagad tā ir lielākoties aizmirsta. Bija ļoti svarīgi, ka es spēju savlaicīgi šos defektus saprast un mainīt darba virzienu. Man arī vienmēr paticis vienlaikus strādāt pie iespējami daudzveidīgāka tēmu loka, un tas bija ļoti noderīgi. Tāpēc tas, ka viens no modeļiem, ar kuru es strādāju, neizrādījās labs, neatstāja būtisku ietekmi uz manu tālāko zinātnisko darbību.

Svarīgi ir kontakti ar spēcīgām un visspēcīgākajām zinātniskajām grupām savā virzienā. Tos var iegūt daudzos veidos – piemēram, pašam stažējoties kādā no tām vai sūtot studentus doktorantūrā. Tas palīdz saprast, kuras zinātniskās problēmas ir aktuālas un kāpēc, kuras metodes un modeļi ir adekvātas un kuras – nē, gan arī iegūt atpazīstamību ārzemju kolēģu vidū, kas ļauj konkurēt
Eiropas mēroga konkursos. Konferences var būt labs sākumpunkts, bet ir ļoti lietderīgi ilgāki kontakti ar citu valstu kolēģiem.

Aprīkojumam ir nozīme tiktāl, cik tas ir lietderīgs labāku zinātnisku rezultātu iegūšanai. Telpām, ja vien tās nav fundamentāli neadekvātas, nav lielas nozīmes – starp manos projektos esošajām grupām ir gan grupas ar ļoti jaunām telpām, gan grupas ar telpām, kas nav 20 gadus remontētas, un neviens šo atšķirību neuztver kā būtisku.

Jūs esat krietnu laiku strādājis zinātnisko darbu ASV. Cik svarīga loma grupas starptautiskajā konkurētspējā ir zinātnisko publikāciju skaitam, kvalitātei un to citēšanas statistikai datu bāzēs Web of Science un SCOPUS? Kā ASV, Eiropā un citur zinātnieki analizē zinātnieka vai zinātniskās grupas kvalitāti/līmeni?

Web of Science un Scopus varētu raksturot kā starptautisku zinātnes telefongrāmatu. Ja tu tur neesi, tad tevis nav vispār (atskaitot gadījumu, ja visa nozare gan Latvijā, gan citās valstīs tajās nav pārstāvēta). Ja tu tur esi – tas vēl nenozīmē daudz, jo Web of Science un Scopus esošie izdevumi ir ar ļoti dažādu kvalitāti un reputāciju.

Tas, kā parasti tiek vērtēts zinātnieks, ir pēc noteikta skaita labāko publikāciju, piemēram, Eiropas Zinātnes Padomē – pēc 10 labākajām publikācijām pēdējo 10 gadu laikā. Nav tik svarīgs publikāciju kopskaits, kā tas, cik spēcīgas ir vislabākās no šīm publikācijām. Šajā sakarā – zinu zinātnieci, kas kļuva par pasniedzēju MIT (Massachusetts institute of Technology) ar piecām publikācijām, – bet šīs publikācijas ir bijušas patiešām izcilas.

Bieži gadās, ka zinātnieku vērtē citi zinātnieki, kas nav eksperti viņa šaurajā jomā. Piemēram, pirms gada es biju viens no vērtētājiem starptautiskā konkursā uz pasniedzēja vietu Tartu Universitātē. Konkursā bija 11 kandidāti (tai skaitā septiņi no ārzemēm) no ļoti dažādām apakšnozarēm (visi datorzinātnes matemātiskajos pamatos, bet neviens – kvantu skaitļošanā). Šādā situācijā vērtētājam ir grūti saprast katra zinātniskā darba nianses, tāpēc nozīmīgi kļūst tas, kur šie darbi ir publicēti. Ja darbs ir publicēts žurnālā vai konferencē ar ļoti augstiem kvalitātes standartiem, tad tas piešķir darbam “kvalitātes zīmogu”, kas ir redzams arī vērtētājam–nespeciālistam. Fizikā šāda loma ir žurnālam Physical Review Letters, datorzinātnes matemātiskajos pamatos – divām pasaules vadošajām konferencēm STOC un FOCS.

LZP pašlaik ir ieviesusi prasību pēc publikācijām žurnālos ar aprēķinātu ietekmes faktoru. Droši vien, drīz tādas publikācijas būs ļoti daudziem un tiks ieviests papildus kritērijs – citēšanas biežums. Tas varētu atsijāt spēcīgas publikācijas no vājām un stimulēt publikāciju kvalitāti, nevis to skaitu. Tomēr šeit var manipulēt ar savu darbu citēšanu. Kā pasaulē tiek vērtēta citēšanas statistika?

Ar citēšanas statistiku tiešām var manipulēt. Tā var kalpot par kritēriju priekšatlasei (izslēdzot pretendentus uz grantiem, kuriem citētu publikāciju nav vispār), nevis kā mehānisks kritērijs gala lēmumam. Tālāk ir nepieciešams kompetents eksperts, kurš spēj izanalizēt, vai augstāka citējamība atbilst augstākai zinātniska darba kvalitātei vai arī citiem faktoriem (tādi ir arī tad, ja izslēdz apzinātu manipulēšanu – piemēram, citējamības atšķirības starp dažādu zinātņu apakšnozarēm). Jau pieminētajā Tartu konkursā šādu analīzi veicu es un citi vērtētāji.

Vai būtu lietderīgi Latvijā veidot savus žurnālus, kas būtu iekļauti Web of Science vai Scopus?

Tas palīdzētu tikai ļoti pavirša vērtētāja acīs, kas skatās piederību Web of Science vai Scopus. Lietuvā ir vairāki zinātniskie žurnāli, kas ir šajās datu bāzēs, bet zinātnieki ārpus Lietuvas tos nopietni neuztver. Jo, – ieskatoties, var viegli pamanīt, ka rakstu kvalitāte nav augsta. Šādi žurnāli nevis vairo Lietuvas zinātnes konkurētspēju, bet tikai rada konkurētspējas ilūziju. Ir nevis jārada savi žurnāli, bet jākonkurē par vietu nopietnos izdevumos ārpus Latvijas – tik augstā līmenī, cik vien var.

Kādām būtu jābūt prioritātēm zinātnes atbalstam Latvijā?

Svarīgākais ir nevis, vai mēs atbalstām nozari A vai nozari B, bet kurus pētniekus mēs atbalstām nozarē A un kurus pētniekus mēs atbalstām nozarē B. Pētnieki, kas vai nu ir ļoti labi vai kuriem ir potenciāls tādiem būt, ir vairākās nozarēs. Bet nav nevienas nozares, kur tādi būtu visi.

Ir arī ļoti svarīgi atbalstīt jaunos pētniekus, kas varētu kļūt par līderiem savā jomā. 2007. gadā, kad es atgriezos Latvijā, LU pastāvēja projekti zinātniekiem, kas atgriežas Latvijā, lai dibinātu savas zinātniskās grupas (ar finansējumu no valsts budžeta programmas, kas tika likvidēta krīzes laikā). Vairāki no zinātniekiem, kas tika atbalstīti šajā programmā, ir devuši ļoti būtisku pienesumu, piemēram, radot Latvijā jaunus zinātņu apakšvirzienus. Šis atbalsts bija ļoti nozīmīgs arī man, jo pagāja divi gadi, līdz es
iepazinu ES 7. ietvara programmas administratīvo pusi pietiekami labi, lai varētu veiksmīgi tajā pieteikt savus projektus.

Kā zinātne būtu jāvērtē Latvijā, lai zinātniskās grupas orientētos uz globālās konkurētspējas uzlabošanu?

Vērtēšanas kritērijiem jābūt pēc iespējas tuvākiem tiem, kas tiek lietoti citur pasaulē. Jāvērtē stingri, jāvērtē vairāk pēc būtības (izvairoties no mehāniskas formālu kritēriju lietošanas), vērtētājiem jābūt kompetentiem un neatkarīgiem. Mazas valsts gadījumā tas nozīmē, ka vērtētājiem jānāk no ārzemēm, jo daudzos gadījumos Latvijā katrā konkrētajā nozarē strādā neliels cilvēku skaits, kas vai nu cieši sadarbojas vai stipri konkurē viens ar otru. Pozitīvs piemērs būtu Latvijas Zinātnes padomes (LZP) 2012. gada konkurss, kas daudzas no šīm lietām veiksmīgi iedzīvināja praksē. Galvenais trūkums tagad ir tas, ka LZP rīcībā esošais finansējuma apjoms ir gan neliela daļa no Latvijas kopējā zinātnes budžeta, gan arī ļoti neliels absolūtos skaitļos.

Mazāk veiksmīgs piemērs ir struktūrfondu konkursi. Piemēram, 2009. gadā mūsu grupa piedalījās ESF konkursā “Cilvēkresursu piesaiste zinātnei”. Šajā konkursā bija deviņi kritēriji. Tikai viens no tiem bija projekta zinātniskā kvalitāte, kas tika vērtēta ar diviem punktiem. Par pārējiem astoņiem (atrašanos ārpus Rīgas plānošanas reģiona, sasaisti ar citām struktūrfondu programmām, risku izvērtējuma kvalitāti, invalīdu iesaisti projektā, u. c.) tika piešķirti 23 punkti. Pie šādiem kritērijiem bieži uzvar nevis zinātniskā kvalitāte, bet gan administratīvā veiklība (prasme formāli apmierināt lielu daudzumu nezinātnisku kritēriju).

ES 7. ietvara programmā kritēriji ir tikai trīs: zinātniskā kvalitāte, projekta pārvaldības un budžeta kvalitāte un projekta paredzamā ietekme uz tehnoloģiju attīstību atbilstošajā jomā. Katru no šiem kritērijiem augsti kompetenti eksperti novērtē skalā no 0 līdz 5 (un vērtēšana ir stingra – mana pieredze rāda, ka saņemt 5 no 5 ir diezgan grūti). Latvijā vistuvāk šiem principiem ir jau pieminētais LZP konkurss.

Vēl viena interesanta ideja starptautiskās konkurētspējas vairošanai būtu no Latvijas līdzekļiem atbalstīt tos projektus, kam Eiropas mēroga konkursos ar lielu konkurenci (piemēram, Eiropas Zinātnes Padomes konkursos) ir nedaudz pietrūcis, lai saņemtu finansējumu. Tādējādi tiktu atbalstīti tie zinātnieki, kam ir liels potenciāls būt sekmīgiem nākamajos Eiropas konkursos. Šāda ideja ir apspriesta vairākās Austrumeiropas valstīs, kas grib vairot savu konkurētspēju. Igaunija plāno to realizēt, izmantojot ES struktūrfondu līdzekļus.