2003.gada oktobrī izdevniecība “Zinātne” izdeva trīs autoru angļu valodā sarakstītu grāmatu “Baltijas pētniecības un attīstības sistēmas pārejas posmā: pieredze un nākotnes perspektīvas”. Šā gada oktobra pēdējās dienās autori (Jānis Kristapsons – Latvija, Helle Martinsone – Igaunija, Ina Dagite – Lietuva) satikās Rīgā, lai atcerētos kopīgo darbu pie grāmatas, kas ilga vairākus gadus, un pārrunātu, kas izmainījies pagājušajos desmit gados.

Jānis Kristapsons stāsta:

Grāmatas izdošanu sekmēja daudzi, bet vispirms tie bija akadēmiķis Jānis Stradiņš, LZA ārzemju loceklis, tā laika Zviedrijas vēstnieks Latvijā Andreass Adāls, LZA Ārzemju daļas vadītāja Daina Šveica. Man ir grūti atbildēt uz jautājumu, vai grāmata ir novecojusi... Fakti, kas aprakstīti grāmatā – tie ir fakti. Vairākas prognozes piepildījušās. Grāmatā jau bija iezīmējies, ka Igaunija savas zinātnes attīstībā apsteidz pārējās divas Baltijas valstis. Šodien šis fakts ir kļuvis acīmredzami pārliecinošs. Grāmatas nobeigumā mēs uzrakstījām: valdībām, kas domā par savu valstu nākotni, vispirms jādara divas lietas – jāizveido finansēšanas sistēma, kas nodrošinātu zinātnes finansējumu 3% no iekšzemes kopprodukta; jārealizē pasākumi, kas noturētu jaunos talantus dzimtenē; tas ir būtiski svarīgi pašas nācijas saglabāšanai. Šodien redzam, ka mūsu Latvijas valdībām vai nu tas nav izdevies, vai vienkārši nav bijis vēlmes par to domāt. Grāmata lielā mērā bija domāta ārpus–Baltijas lasītājam. Kā mums atrakstīja viens amerikāņu profesors, viņam kļuva zināms, ka grāmatu apsprieduši Krievijas Zinātnes ministrijas vadošie darbinieki. To var saprast, jo tieši Baltijas valstu zinātnieki veica savu zinātnes sistēmu radikālas reformas. Grāmatas metiens bija 500 eksemplāri, bet ātri vien tie nonāca pie interesentiem, un tāpēc “izlikām” to brīvā pieejā internetā (http://www.lza.lv/csts/Baltic_R&D_Systems.pdf).