Visraženākie gadi

5-12-2013
zv/zv455-1.jpg

Letonikas V kongresa tribīnē 2013.gada 30.oktobrī

Sabiedrībā mīlēts un cienīts cilvēks lielā mērā vairs nepieder sev. Akadēmiķim JĀNIM STRADIŅAM bija doma kopā ar kundzi Laimu aizbraukt uz Amerikas Savienotajām valstīm pie vecākā dēla Paula un klusi un mierīgi ģimenes lokā 10. decembrī nosvinēt savu 80. jubileju. Taču Organiskās sintēzes institūts, Latvijas Universitāte un Latvijas pazīstamākie uzņēmēji nolēma, ka tā viss nebūs, un 10. decembrī būs akadēmiskā konference “Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē”, kas veltīta Jāņa Stradiņa 80. jubilejai.

Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš to komentē šādi: “Konference būs Latvijai netipiska. Esmu redzējis, ka prominentiem kolēģiem Rietumos skaistas dzīves jubilejas tiek svinētas ar zinātnisku konferenci. Šoreiz tā svinēsim Jāņa Stradiņa dzimšanas dienu. Tā būs par tēmām, ar kurām Stradiņa kungs savā mūžā darbojies.” Pats jubilārs atzīstas, ka nebūt nav gribējis kādus godinājumus un ar grūtu sirdi piekritis konferencei, jo to rosināja viņa dzimtā Organiskās sintēzes institūta, “kur esmu strādājis skaistāko mūža daļu”, direktors Ivars Kalviņš.

Konferencē mīļuprāt piekritis piedalīties Valsts prezidents Andris Bērziņš, priecīgi konstatēdams, ka sieva viņu tajā dienā nevarēs nodarbināt, jo arī viņam 10. decembrī ir dzimšanas diena...

Bet līdz tam vēl ir fotosesijas Rundāles pilī, kur aizsākās konferencē risināmā saruna par zinātnes un kultūras mijiedarbību, un Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kur necilās barakās dzima Paula Stradiņa mūža lolojums – Medicīnas vēstures muzejs. Vēl ir RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes 150. jubileja, piektais Letonikas kongress un Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas izbraukuma sēde Turaidā. Satversmes Preambulas apspriešana kongresā, diskusijas Latvijas Universitātē un Latvijas Bankas Monētu dizaina komisijā.

Desmit gadi nav mazais laiks cilvēka un arī valsts dzīvē, bet pēdējie desmit gadi nesuši viskardinālākās pārmaiņas. Kā jūs tās vērtējat?

Vispirms es gribētu atzīmēt trīs lietas, kas notikušas kopš manas 70. jubilejas. Pirmā – Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un tieši tajā laikā, kad man bija 70 gadu, es piedalījos Eināra Repšes vadītajā komisijā referenduma atbalstam par iestāšanos Eiropas Savienībā. Es atbalstīju iestāšanos Eiropas Savienībā un par to aģitēju, ko līdz šim laikam neesmu nožēlojis. Iestāšanās ES radīja absolūti citu situāciju Latvijas zinātnē. Pašreiz 89% no visa atbalsta zinātnei nāk no ES. 10% no Latvijas valdības, un kopumā, ar visu ES atbalstu, Latvijā ir viens no viszemākajiem zinātnes un augstākās izglītības atbalsta rādītājiem ES. Tātad – ja kāds atbalsta Latvijas zinātni, tad tā ir Eiropas Savienība.

Otrs moments – tieši tajā dienā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, proti – 2004.gada 1. maijā, beidzās mans Zinātņu akadēmijas prezidenta pilnvaru termiņš un es varēju atbrīvoties radošam darbam, jo manā vietā stājās Juris Ekmanis. Savus prezidentūras gadus es neuzskatu par velti pavadītiem un man liekas, ka izdevās padarīt daudz pozitīva. Tātad – otrā lieta bija tā, ka es varēju pievērsties pētnieciskajam darbam

Trešais moments – 2005. gada vasarā man Nīderlandē bija smaga sirds operācija, un es esmu ļoti pateicīgs dēlam Pēterim, kas mani pavadīja, kaut arī tieši tajā laikā viņa sieva Aija gaidīja mazo Anniņu. Neraugoties uz to, Pēteris sēdēja man līdzās trīs nedēļas. Mani operēja slavens Eindhovenas ķirurgs dr. Stratens. Viņš veica reizē divas operācijas – sirds vārstuļa protezēšanu un artēriju šuntēšanu. Tās bija ļoti smagas operācijas, taču es tās pārcietu, un 2005. gads man pagāja atveseļojoties. Pēc tam es ķēros pie lielākā sava mūža darba – grāmatas “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” uzrakstīšanas.

Pēc tāda fundamentāla darba uzrakstīšanas ir jābūt milzīgam gandarījumam, jo, pirmkārt, tas tiešām ir pirmreizīgs tik plaša materiāla apkopojums, es teiktu pat vairāk – apjēgums, jo nav jau tikai faktu konstatējums vien, bet parādīta Latvijas intelektuālās dzīves attīstība vairākos gadsimtos. Un, otrkārt, grāmata ir pamanīta, novērtēta, izdota atkārtoti.

Grāmata tika pabeigta 2008. gada novembrī, iznāca 2009. gadā un 2010. gadā diezgan sīvā konkurencē saņēma Baltijas Asamblejas balvu. 2012. gada iznāca tās atkārtotais izdevums. Gribu pateikties visiem, kas finansiāli palīdzēja šim darbam ieraudzīt dienas gaismu, un vispirms Jurim Savickim. Arī Konstantīna Čakstes tuvākajiem līdzgaitniekiem Leonīdam Siliņam un Jānim Sadovskim, kuri par Sadovska līdzekļiem nodibināja īpašu fondu Stokholmā un kuri finansēja grāmatas iznākšanu. Tur neietilpa mans honorārs, jo tas man bija plāna darbs Latvijas vēstures institūtā, bet izdevumi, lai grāmata varētu iznākt labā poligrāfiskā kvalitātē. Jāņem vērā, ka tieši sākās krīzes laiks. Drausmīgs krīzes laiks Grāmata daļēji pārtulkota igauniski, daļēji pārtulkota ungāriski, atsevišķas tās nodaļas arī vāciski. Man ir bijis piedāvājums izdot grāmatu pilnībā vācu valodā, bet vairs nav spēka sameklēt atbilstošos citātus, un īstenībā nav arī spēka uzrakstīt solīto otro daļu – no 1862. gada līdz 1991. gadam, vai vismaz līdz 1944. gadam. Es esmu uzrakstījis arī Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturi, kas parāda padomju periodu un vēlāko laiku – līdz 1998. gadam, kad zinātne Latvijā galvenokārt funkcionēja Zinātņu akadēmijas sastāvā

Šajā gadā jāiznāk kādam pilnīgi unikālam izdevumam, kuram arī jūs esat idejas autors – četrsējumu rakstu kopojumam “Latvieši un Latvija”.

2009. gadā jaunajai Letonikas jeb Nacionālās identitātes valsts pētījumu programmai bija vajadzīgs kāds mugurkauls. Es domāju, ka tas varētu būt četrsējumu rakstu kopojums “Latvieši un Latvija”, uzrakstīju sākotnējo uzmetumu, kādām tēmām tur vajadzētu būt, par paraugu ņemot 1932. gadā Pētera Šmita un Franča Baloža redakcijā veidoto grāmatu “Latvieši” plašākā vēsturiskā aspektā. Mans sākotnējais projekts pielāgojās iespējām un aptvēra tās tēmas, kas šobrīd tiek pētītas. Sanāca 2400 lappušu liels “blāķis”, no kura pēdējais, ceturtais sējums par izglītību, zinātni, kultūru un mākslu vien aizņem 850 lappuses. Vai to visu kāds izlasīs? Mārcis Auziņš, piemēram, šaubās, bet kā izziņu krājums tas ir pamatīgākais, kas par latviešiem ir uzrakstīts. Ceturtajā sējumā es esmu uzrakstījis trīs lielus rakstus. Pirmo – par augstāko izglītību Latvijas vēsturē, sākot ar 16. gadsimtu, pirmo universitātes dibināšanas mēģinājumu, līdz mūsu dienām. Tur ir apmēram 40 lappušu. Divi raksti veltīti Latvijas zinātnes attīstībai. Pirmais – Latvijas zinātnes attīstības pamatmeti līdz 1940. gadam – Pētera akadēmija, Rīgas Politehniskais institūts, zinātniskās biedrības, Latvijas Universitāte. Otrais raksts sniedzas līdz mūsdienām un saucas “Latvijas zinātne mazas valsts un totalitāras lielvalsts apstākļos – 1940.g.– 2012.g.”. Tas ir pārskats par zinātnes situāciju gan padomju laikā, gan atjaunotās Republikas laikā. Kopumā tās būs vairāk nekā 100 lappuses, maza monogrāfija. Visiem četriem sējumiem vienlaikus ir jāiznāk jau šogad. Tie ir nodoti iespiešanai Jelgavas tipogrāfijā. Tā kā Izglītības un zinātnes ministrija “nogrieza” naudu Nacionālās identitātes programmai rakstu krājumu izdošanai un pastāvēja bažas, ka tas būs tikai elektroniskā versijā, tad atkal paldies Jurim Savickim un citiem Latvijas uzņēmējiem, kuri saziedoja 28 tūkstošus latu šo tiešām unikālo grāmatu izdošanai No šī piemēra mēs redzam, kā Latvijas valsts rūpējas (vai nerūpējas) par humanitārajām zinātnēm.

Šķiet – ko vēl cilvēks bez tik fundamentāliem darbiem spēj desmit gados uzrakstīt, zinot, ka Jānis Stradiņš ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs, tātad nebūt nav atbrīvojies no visiem administratīvajiem pienākumiem, lai varētu nodarboties tikai ar pētniecību. Ka viņš vada vai piedalās dažādās žūrijās, padomēs, komisijas, “E&P” Redakcijas padomi ieskaitot. Ka pie viņa kabineta durvīm Zinātņu akadēmijā gandrīz vienmēr kāds gaida audienci, jo iepriekšējais apmeklētājs ir aizrunājies. Kā visu to savienot ar grāmatu strēķi, no kura profesors citu pēc cita izceļ pa jaunam sējumam, kur viņš savu roku pielicis? “Pieņemts uzskatīt, ka eksaktajās zinātnēs zinātnieka produktivitāte uz mūža beigām krītas, bet tas neattiecas uz humanitārajām zinātnēm. Mans tēvs par to rakstīja, tikai jāatrod, kurā vietā”, profesors saka un izņem no apjomīgā grāmatplaukta grāmatu “Tāds bija mūsu laiks”. Arī man tāda grāmata mājās ir, un es atrodu divu sešdesmitgadnieku – zinātnes un medicīnas vēsturnieku Jāņa Stradiņa un Kārļa Ārona sarunu 1993. gada 26. janvārī, kurā Jānis Stradiņš atsaucas uz Paula Stradiņa vārdiem:”Pieņemot gluži nosacīti 60 gadus kā robežu, kas šķir brieduma gadus no vecuma, mums jāatzīst, ka pie pareiza dzīves veida un pareiza uztura vecumam no 60 līdz 80 gadiem būtu jābūt visraženākajam ilgas dzīves pieredzes vispārināšanas ziņā.”

Pēc ši “teorētiskā pamatojuma” varam atgriezties pie Jāņa Stradiņa desmit gadu devuma apskata.

Šī viena grāmata ir mazliet neparastāka. Vai tas ir izņēmums, kas apstiprina likumsakarību, ka jūsu galvenie temati tomēr ir zinātnes un augstākās izglītības vēsture?

Nu ja. Te ir viena grāmata, kurai es biju zinātniskais redaktors un arī daļēji personību atlasītājs. Tā ir “100 Latvijas personību”. Tā iznāca vēl pirms krīzes, 2006. un 2007. gadā latviešu un angļu valodā. Tas sakrita ar Latvijas prezidentūru NATO un grāmatas tika dāvinātas NATO valstu pārstāvjiem. Taču vēl divas grāmatas man iznāca par dzimto Organiskās sintēzes institūtu, kurām es esmu redaktors un rakstu autors – par pašu institūtu 2007. gadā un “Fizikāli organiskā ķīmija 1961–2011”, kas iznāca 2011. gadā. Turpināja iznākt “Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā”, kuras 1. daļa lielā mērā ir manis uzrakstīta, taču tā iznāca agrāk. 2004. gadā iznāca 2. daļa, kur es diezgan daudz rakstīju par Latvijas laiku, 2007. gadā – 3. daļa, 2011. gadā – 4. daļa, un pēdējai, 5. daļai jāiznāk 2014. gadā. Tie arī ir pamatīgi “ķieģeļi”. Vēl šajā laikā bijuši divi lieli pasūtīti raksti Latvijas Vēsturnieku komisijas 13.(2004) un 19. (2007) sējumam par totalitāro režīmu represijām pret Latvijas zinātniekiem un akadēmiskajām aprindām, kopā ap 60–80 lappušu. Tie ir pilnīgi jauni, līdz šim nezināmi materiāli, kurus tagad plaši citē. Atkal divi kārtīgi “ķieģeļi”.

Raiņa “Zelta zirgā” Baltais tēvs nosaukts par tūkstošveidi. Tā vien gribas to teikt arī par jums. Ne tikai zinātnes vēstures, bet vispār Latvijas inteliģences vēstures visdažādākajās jomās.

Patiesību sakot, ir viens svarīgs darbs, pie kura mēs, autoru kolektīvs, turpinām strādāt, un tā ir Rīgas Latviešu biedrības vēsture, jo 2018. gadā RLB svinēs 150 gadu jubileju un ir paredzēts šim notikumam uzrakstīt lielāku grāmatu. Uz mani gultos RLB Zinību komisijas veikums, Zinātņu komitejas, Academia Scientiarum Latviensis – Latvijas Zinātņu akadēmijas priekšteces, veikums no 1869. līdz 1940. gadam, kas pirmā variantā iznāca 2006. gadā, gatavojoties RLB 140. jubilejai. Akadēmiskās vienības “Austrums” 125 gadu jubilejas “ķieģelī” man ir paprāva nodaļa par Maskavas lomu latviešu inteliģences tapšanā – no Maskavas latviešu studentu vakariem līdz akadēmiskai vienībai “Austrums”, kur man ir doti jauni dati par to, kā strādāja Čakste, Veinbergs, Straubergs, Dāle. Divās valodās iznāks arī grāmata, kurai ievadu uzrakstījām kopā ar Viktoru Avotiņu – par latviešiem Krievijas kultūrā līdz 1918. gadam un kas iznāks šogad. Tur man ir seši lieli raksti par Krinbergu, Valdenu, Paulu Stradiņu, Auškāpu, Altbergu, Lidiju Liepiņu. Protams, grāmatu sāk ar Krišjāni Valdemāru kā Krievijas jūrniecības pamatlicēju. Par to, ko latviešu zinātnieki devuši pirmsrevolūcijas Krievijai, nevis otrādi.

Reizi divos gados notiek Letonikas kongresi, kuros visos esmu uzstājies ar plenārlekcijām par dažādiem tematiem. 2010. gadā izdevniecība “Jumava” izdeva 1988. gada Radošo savienību plēnuma materiālus, kur man bija uzticēts uzrakstīt analītisku pēcvārdu. Tāpat raksts par Trešo atmodu grāmatā “Latvijas valstiskuma 90 gadi”, par Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja tapšanu 50 gadu jubilejas krājumā, raksti Medicīnas vēstures muzeja regulārajos izdevumos “Acta Medico–historica Rigensia”, kur es skaitos līdzizdevējs.

Tas nu ir kaut kas pavisam interesants.

Tas aizsākās 2010. gadā, kad Niko Džavahišvili, toreizējā Gruzijas vēstnieka Latvijā draugs, iecerēja grāmatu par Latvijas – Gruzijas sakariem, un es ar lielāko prieku devu viņam savus materiālus par zinātni. Grāmata iznāca gruzīnu valodā un es skaitos tās zinātniskais redaktors. Lūk, kā izskatās mans vārds gruzīnu rakstībā (rāda – red.). Savulaik esmu daudz rakstījis un uzstājies ar referātiem par pēdējo Baltijas ģenerālgubernatoru (1869–1876) Pēteri Bagrationu, un izrādījās, ka viņš bija ne tikai ģenerālgubernators un slavenā karavadoņa brāļadēls, bet arī izgudrotājs, pēc izglītības kara inženieris, atklājis, ka cianūdeņražskābē kālija cianīda šķīdumā šķīst zelts sakarā ar Īzaka katedrāles kupola apzeltīšanu St. Pēterburgā. Tā metode ir aprakstīta. Būdams ģenerālgubernators, Bagrations vienlaikus bija topošā Rīgas Politehnikuma kurators, uzdāvināja tam pirmos spektrālos aparātus un minerālu kolekciju. Viņš ierosināja uzcelt pareizticīgo Kristus piedzimšanas katedrāli, nodeva viņa rīcībā esošu laukumu Esplanādē, piešķīra līdzekļus darba uzsākšanai un panāca cara Aleksandra II svētību visam šim pasākumam. Viņš ir viens, kā tagad izrādās, no Bagrationu dinastijas pārstāvjiem Gruzijā, un šī dinastija joprojām pretendē uz Gruzijas troni. Uzrakstīju vēstuli Rīgas metropolītam Aleksandram sakarā ar katedrāles kupolu apzeltīšanu, ierosinot uzstādīt dievnamā piemiņas plāksni Bagrationam ne tikai kā katedrāles būvniecības ierosinātājam, bet arī kā izgudrotājam un augstākās izglītības aizbildnim. To solīja atbalstīt Bagrationu nams Tbilisi, vēršoties arī pie Gruzijas patriarha Elijas II, bet tobrīd viss aizkavējās gaidāmo Gruzijas prezidenta vēlēšanu dēļ. Bet mūsu sadarbība ar profesoru Džavahišvili, tagad jau vēstures profesoru Tbilisi universitātē, turpinās. Viņš ir arī Gruzijas Bankas monētu komisijas loceklis, viens no skaistā Gruzijas karoga ieceres atjaunotājiem,. Uzdāvināja man ļoti senu Tamāras laika Gruzijas monētu un kaklā karamu amuletu ar gruzīņu krustu un Sv.Jura – pūķa kāvēja attēlu. Es viņam savukārt dāvinu brīnumskaistās Latvijas monētas.

Vai maz Latvijas zinātnes un akadēmiskajās aprindās ir palicis kas nezināms?

Protams, ļoti ļoti daudz vēl pētāmā. Latvijai ir bagātas zinātnes tradīcijas. Man savulaik kā atklājums zināmā mērā bija Latvijas Universitātes rektors un pēdējais Ulmaņa valdības izglītības ministrs profesors, ķīmijas doktors Jūlijs Auškāps, mūsu moceklis, kuru nošāva 1942. gada 3. augustā Sverdlovskas cietumā par itin kā sacelšanās organizēšanu Tavdas nometnē cerībā uz to, ka vācieši nonāks līdz Urāliem un ieslodzītajiem izdosies saglabāt dzīvību. Manā rīcībā ir Auškāpa pirmsnāves fotogrāfijas cietumā, kurās viņu identificēja pirms nošaušanas. Tās atradās viņa krimināllietā Latvijā. Es izdevu Jūlija Auškāpa papildinātu rakstu izlasi 1993.gadā un nesen uzrakstīju rakstu “Rektors prof. Jūlijs Auškāps: pārdomas un vērtējumi” Latvijas Universitātes nule izdotajā plašajā grāmatā par viņu, bet būtu vēl jāpanāk Auškāpa krūšutēla atjaunošana, jo to iznīcināja komunisti. Krūšutēlu darināja profesora Auškāpa znots tēlnieks Kārlis jansons Cēsīs, tas izpelnījās ievērību Londonas izstādē un tā ģipša kopija pašreiz glabājas pie Jansona mazdēla Matiasa Jansona Cēsu “Siļķēs” – jāatrod sponsors, lai varētu krūšutēlu uzstādīt līdz LU 100.gadadienai.

Pēdējos desmit gados bijuši dažādi pagodinājumi, tostarp Atzinības krusta I šķira uz Latvijas 90 gadu jubileju 2008. gadā – ar plato plecu lenti, ko Stradiņš gan ne reizi nav uzlicis .Ordeni iedibināja Kurzemes hercogistē 1710. gadā, Ulmanis to atjaunoja 1938.gadā, bet pēc neatkarības atgūšanas tas vēlreiz tika atjaunots 2005. gadā, I šķiru piešķirot ļoti retos gadījumos. Ir augstas šķiras Lietuvas ordenis par nopelniem Lietuvas labā, dažādi citādi apbalvojumi, par ko profesors saka:Tagad galvenais ir tikt galā ar saviem papīriem, medaļām un grāmatām. Ir Viesītes goda pilsoņa tituls un, protams, protams – žiperīgais Kārlis, kuram drīz būs 12 un kurš bez mazākā samulsuma sēž vectēva vietā blakus Somijas ministru prezidentam Deivisa kausa izcīņā tenisā, un Anniņa, kurai jau ir 8 gadi.

Pirms 20 gadiem abi iepriekš pieminētie kungi Jānis Stradiņš un Kārlis Ārons, toreiz vēl tīrie jaunekļi, savu tērzēšanu rezumēja: “Kā nobeigt mūsu sarunu? Viens variants – šovakar kārtīgi piedzerties, nozūdīties par nepadarīto. Otrs variants – rezignēti pasmaidīt un sacīt, ka visa vēsture ir viena liela skatuve, nāks jauna luga, nāks jauni aktieri, nāks jauni skatītāji, nāks jauns laikmets un gan jau piepildīsies tas, ko mēs neesam spējuši paveikt.” Piedzeršanās paliek katra paša ziņā, bet par zūdīšanos nav ko runāt. Pēdējie desmit gadi patiesi ir bijuši ārkārtīgi ražīgi, un vienīgais, ko var novēlēt – lai būtu spēks un veselība turpināt. Un pie reizes arī sevi pasaudzēt, jo viņu, to lūdzēju un aicinātāju, ir daudz, bet Jānis Stradiņš mums ir tikai viens.

Zaiga Kipere

Powered by Elxis - Open Source CMS