Daba un vēsture 2014 “Mīlestība tā kā zibens nāk” rakstīja Imants Ziedonis. Atvadas no dzejnieka bija viens posms 2013. gada lielo zaudējumu ķēdē, kas nelaimīgā kārtā vainagojās ar Zolitūdes traģēdiju – mūsu sabiedrības un valsts trūkumu un netikumu apoteozi, ko, no vienas puses, raksturo bodnieku un būvnieku alkatība un, no otras puses, valsts budžeta iestādēm uzspiestā viszemāko iepirkumu gaunerība. 31. decembrī šķirsimies no divdesmit gadus sirdij tik tuvā latiņa, bet tas tad arī būs šī gada pēdējais zaudējums.

Viss iepriekš teiktais uz kalendāru neattiecas. Izņemot zibeni, jo tas, ko dzejnieks izmantojis kā košu metaforu, visā realitātē ir redzams uz “Daba un vēsture 2014” vāka Ivo Dinsberga tvertajā fotomirklī. Taču nemaldināsim lasītāju – kalendārs nav par debesīs vērojamām parādībām. Lielu tā sadaļu aizņem vēstījums par savādiem cilvēkiem un savādām parādībām – burvjiem, raganām, vadātājiem, spokiem un to, kāpēc, piemēram, vampīri nedzīvo Latvijā. Ne jau par pašiem mošķiem, bet kā tie atspoguļojas mūsu folklorā, kultūrvēstures faktos un tautas paradumos. (A.Lielbārdis, J.Urtāns, S.Laime, G.Akmentiņš, S.Reinsone, J.Pavlovičs u.c.). Dažkārt visā nopietnībā tiek apgalvots, ka zibens ķertie, tie, kas pārcietuši zibens spērienu, sāk redzēt auras, dzirdēt balsis, pareģot nākotni un visādi citādi kontaktēties ar citām pasaulēm. Varbūt arī raganas bija tādas zibens trāpītās?

2014. gadā Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Kalendārā katram mēnesim veltītajās lappusēs var iepazīties ar visdažādākajiem kultūras pasākumiem, turklāt akcents likts nevis uz tiem, kas notiek slēgtās telpās ierobežotam skatītāju lokam, bet parkos un laukumos, izstāžu zālēs un pludmalē, kā, piemēram, seno ugunskuru nakts Vakarbuļļu pludmalē vai Piena svētki Lucavsalā un Ziemeļblāzmas parkā. Kur tad vēl 8. Pasaules koru olimpiāde ar 20 000 koristiem no 90 valstīm, Eiropas militāro orķestru salidojums, Pasaules uguns skulptūru čempionāts un Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija Latvijas Nacionālajā operā, kuru, cerams, translēs televīzija (līdzīgu norisi mēs nupat vērojām televīzijas tiešraidē no Berlīnes). Katrs varēs jau laikus izvēlēties sev, bērniem un mazbērniem interesanto un plānot savas gaitas. Jau tagad varam gatavoties “Grāmatu draugu ķēdei” grāmatu pārnešanai no vecās Nacionālās bibliotēkas ēkas uz Gaismas pili.

Uz kalendāru neattiecas. Divos “KDi” numuros ar skaudību varējām lasīt par Marseļu, no kuras Rīga pārņems 2013. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas stafeti. Par to, kā sociāli visai nelabvēlīgā rūpniecības un ostas pilsēta izmantojusi lielisko iespēju, lai, pieaicinot izcilus arhitektus, uzbūvētu pasaules klases kultūras celtnes un renovētu degradētās teritorijas. Un tūristi ieradās, izplatīja informāciju savās valstīs, jo cilvēki vislabprātāk tic draugu un paziņu ieteikumiem. Ar ko viesus sagaidīs Rīga? Ar izdegušu pili, tukšu Nacionālo Mākslas muzeju ar gleznu reprodukcijām uz būvlaukuma žoga (Dievs dod, ka nenotiek ļaunākais un muzeja greznā ēka neiešļūc būvbedrē, trīsreiz jāspļauj pār plecu!), neapdzīvotiem Rīgas arhitektūras Zelta laikmetā (19. gs. otrā puse – 20. gs. pirmā puse) celtiem izcilu arhitektu projektētiem namiem pilsētas centrā. (Raksturīgi, ka daudzi svarīgi pasākumi plānoti līdz kliņķim nodzīvotajā un pamestajā čekas “Stūra mājā”). Vai viena divdesmit gados uzmocīta (un samocīta) Gaismas pils to visu spēs kompensēt? Bet, kā jau teikts, uz kalendāru tas neattiecas. Tas attiecas uz mums, kuri “Ejam tālāk! Ejam gaidošie,/ Zibens netrāpītie, nenospertie”.

Z. Kipere,
“Daba un vēsture 2014”
redakcijas kolēģijas locekle