Jubilārs priecājas par jauniznākušajām grāmatām

Paldies kolēģiem par skaistajiem svētkiem A.Edžiņas foto

LZA prezidenta Ojāra Spārīša sveiciens akadēmiķa Jāņa Stradiņa 80. jubilejas sarīkojumā LZA 2013. gada 12. decembrī

Augsti godātais jubilār, akadēmiķi, mīļais kolēģi Jāni Stradiņ!

Ļoti ceru, ka šajā paplašinātajā “ģimenes sarīkojumā” tā mēs drīkstam Jūs uzrunāt, lai sveiktu kārtējā dzimšanas dienā, kuru mēs vēlamies atzīmēt tieši ar jo lielāku prieku nekā Jūs, godāto jubilār, par to runājāt aizvakar Mazajā ģildē rīkotajā konferencē. Jūsu balsī ieskanējās tāda kā nostalģiska nots, bet mēs vēlamies Jūsu goda dienu redzēt un dzirdēt iekrāsotu mažora skaņkārtā. Un šobrīd teiktie vārdi par “paplašināto ģimeni”, esmu pārliecināts, ikvienam no klātesošajiem nāktu no sirds, tāpat kā šobrīd man.

Par zinātnes uzdevumiem galvenais jau tika pateikts 10. decembra forumā “Zinātnes, kultūras, valsts un indivīda mijiedarbība pasaulē”. Bet mūsu misija šodien ir analizēt sociālo fenomenu “Exemplum Stradinensis”. Un šis fenomens nav vis kāda no mūsu Daugavpils Universitātes rektora Arvīda Barševska atklātajām vabolēm, bet gan būtu mūsu dzīvesgudrais kolēģis, pie kura sabiedriskās lomas preparēšanas es vēlētos tagad ķerties klāt.

Vispirms retoriskais jautājums – kas ir Akadēmija, kas rada Akadēmijas? Pirms 2041 gada savā dārzā, kas bija izveidots Atēnu nomalē, Platons noorganizēja strikti reglamentētu filozofu skolu. Tās struktūra bija rasta pitagoriešu biedrībā, un tās studiju un disputu norisi reglamentēja mācību plāns un audzēkņu disciplīna. Savukārt Platona Akadēmijas prestižu nodrošināja stabila turēšanās pie pitagoriešu matemātikas, stereometrijas un astronomijas zinību pamata, uz kura tika būvēta loģiska mācība par pasauli, tās struktūru, un uz tās balstīto garīgo un ētisko vērtību dimensiju. Platona neapšaubāmā autoritāte bija cementējošais faktors, un, pārceļoties par 2401 gadu vēlākā laikā – mūsdienās, var tikai apliecināt to pašu: daudzpusīgai personībai ar ilgu un daudzveidīgu starojumu, kurš ir briljants gan pašas personības kapacitātē, gan pilnasinīgs tādēļ, ka pārstāv savu skolu, par Latvijas Zinātņu akadēmiju sauktu uzskatu un vērtību sistēmu – tādai personībai kā mūsu jubilāram izdodas vislielākajā mērā veidot un ietekmēt sabiedrisko domu par mūsu Akadēmiju kā elites intelekta institūciju un ar savas darbības paraugu sekmēt zinātnes kā valsts, tautas un pilsoņu kopuma ētisko, garīgo un saimniecisko vērtību attīstītājas īpašo misiju.

“Exemplum Stradinensis” sev raksturīgā spītībā un neatlaidībā jau kopš 1970. gadiem ir tiecies paplašināt zinātnes vēstures un gara kultūras telpu līdz eiropiskiem mērogiem, atklājot Kurzemes un Baltijas dabaszinātņu un humanitārās sfēras lappusēs sinhronitāti pasaules zinātniskajai domai. Sākdams ar nelielu grāmatiņu “Jelgavas Pētera akadēmija” (1975), Jānis Stradiņš pieteica globalizēta skatījuma tiesības ieraudzīt režīma noniecināto Latvijas zinātnes baltvācisko, zviedrisko, francisko, polisko izcelsmi un tās tiesības pastāvēt līdzās Lomonosova, Mendeļejeva un Pavlova zinātnisko atklājumu spožumam. Izsekojot “Etīdēm par Latvijas zinātņu pagātni”(1982), ikviens Latvijas vēsturnieks jutās kā saņēmis ceļamaizi un iedrošinājumu – meklēt dziļāk, raudzīties plašāk un tālāk, lai saskatītu sakarības un arī savā nozarē ieraudzītu, ka apvārsnis ir tālāk, nekā to bija novilcis režīms.

1992. gadā saņemot bagāžai uz ķengurzemi Austrāliju vairākas Jūsu grāmatas “Trešā Atmoda”, es jutos kā pildot valstiski svarīgu uzdevumu, jo mums visiem bija skaidrs, ka Lielā Atmoda ir iekustinājusi mūs visus, un ka uz dzīvi, uz zinātni un arī mums pašiem uz sevi ir jāsāk raudzīties citādi. Un vēl svarīgāk bija šo Atmodas signālzvaniņu nošķindināt tik nepārprotami, lai par mūsu izkļuvi no letarģiskā miega sadzird tautieši arī citos kontinentos. Mēs paši jau bijām kļuvuši “citi” jeb kā filozofijā mēdz teikt– “sevis paša – cits”. Jo pēc 1984. gada, kad Latvijas gara dzīvē J. Stradiņa, I. Lancmaņa, R. Bēma un P. Krupņikova redzējums uz baltvācu mākslu un kultūru jau bija kļuvis par normu, daudzas lietas atkal nostājās uz kājām un atgriezās savās normālajās vietās. Domājot par “Exemplum Stradinensis”, man sen ir skaidrs, cik lielā mērā mūsu šodienas jubilāram mēs visi varam pateikties par latvieša pašapziņas modināšanu, celšanu un stiprināšanu, jo tai daudzkārt, pat ikdienā, nākas gaiņāt nost no sevis septiņu kraukļus, kuri laiku pa laikam cenšas šo apziņu iezārkot kādā krāsainā kā Holivudas filmu afiša kosmopolītisma zārkā.

Un tāpēc kā loģisku Jūsu evolūcijas spirāles ceļu es redzu divu fundamentālo, vēstures materiālos balstīto kapitāldarbu “Latvijas Zinātņu akadēmija – izcelsme, vēsture, pārvērtības” (1998) un “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” (2009) satura daudzdimensionalitāti, ar to veidojot saites uz vēsturi, filozofiju, izglītību, zinātņu spektru, reliģiju, valodniecību, heraldiku un pat augu seku un dzīvnieku selekciju. Šķiet, ka esmu pietuvojies esības kodolam, definējot “Exemplum Stradinensis” kā komunikatoru un kā intelektuālisma ikonu, kuru par tādu padara prāts un erudīcija. Stradiņa paradokss ir sociāla uzdrīkstēšanās domāt, drosme runāt un paust jaunu viedokli, pat neesot nemaz tik drosmīgam. Bet ļoti maz ir to, kuri spētu viņam iebilst pēc būtības, tāpēc piekrīt Stradiņa argumentiem un loģikai vai arī klusē pat tad, kad nepiekrīt.

Latvija nav liela zeme, un arī tās zinātne un kultūra ir tikai proporcionāla šīs tautas dzīvajam garam, bet fakts, ka šajās dienās laikraksti un visi mediji runā par Latvijas zinātni, ļauj izdarīt secinājumu, ka Stradiņa fenomens rosina visus pamanīt zinātni un par to domāt tādēļ, ka Lielajā zinātnes zvaigznājā, kur spīd ne vien Saharova, Lotmana, Kapicas, Koroļova, bet arī Korfa, Manceļa, Candera, Ostvalda, Valdena un citas zvaigznes, latvieši tur vēlas redzēt arī savu pirmā lieluma zvaigzni, kura zinātnei, izglītībai un kultūrai visa sava darbīgā mūža garumā cenšas piešķirt pasaulē pamanāmu spožumu.

Šajā svētku tonalitātē es vēlētos noslēgt savas pārdomas par personības sabiedriskā starojuma intensitāti, kura nesto gaismu ikvienā tikšanās un garīgās saskarsmes brīdī kāri tver ikviens, kuru uzklausa visā Latvijā, lai Jūsu, godātais jubilār, pamanīto un attīrīto domu tīrradņa gabaliņus spodrinātu un krātu katra paša individuālajos un arī visas sabiedrības atziņu apcirkņos.

Sargeņģeļi

Mums vajag sargeņģeļus,
kad mazi esam un vāji:
Ja bērnam ko dāvināji,
viņš iepazīs Dieva ceļus.

Mums vajag sargeņģeļus
ar gaismekļiem un stīgām,
lai gaidītu mēs veļus
ar vēlmēm labestīgām.

Mums jātop par sargeņģeļiem.
Kad no bērnības augam;
mēs kļūstam tikai par meļiem,
Ja pa dzīvi mēs laipojam.

Tad būsim šie sargeņģeļi!
Ja sāpes un vājumu dzirdi,
caur tavu zinošo sirdi
pie Dieva ies visi ceļi.

Ģertrūde fon den Brinkena
(Briņķu Pedvālē)
Valda Bisenieka atdzejojums