Zinātnieks!? Radošs, entuziastisks, komandas spēlētājs. Tas, kuram dzirkstelīte acīs. Tā par sevi un saviem kolēģiem stāsta aizvadītā gada izcilāko zinātnes sasniegumu autori Aivars Vembris, Vjačeslavs Kaščejevs, Evita Straumīte un Reinis Vilšķērsts. Kas ir tas, kas viņus pašus aizrauj un saista zinātnē; ko darīt, lai šajā nozarē gūtu panākumus, un kāds labums no tā sabiedrībai? Par to arī turpmākais stāsts.

Dr. Aivars Vembris

Dr. Vjačeslavs Kaščejevs

Dr. Evita Straumīte

Dr. Reinis Vilšķērsts

Šie cilvēki pārstāv atšķirīgas zinātnes nozares, tomēr viņu ikdienai ir kopīga viena iezīme – komandas darbs. Vai tas būtu Aivara Vembra pētījums par mazmolekulārajiem stikliem, Vjačeslava Kaščejeva atklājumi fundamentālās fizikas lauciņā, Evitas Straumītes pētījumi par dažādās izejvielās esošām bioloģiski aktīvajām vielām, vai arī Reiņa Vilšķērsta un viņa kolēģu darbs, kas īstenosies jaunu zāļu veidolā – bez sadarbības procesa neiztikt. Ar šo domu iesāk sarunu ikviens no viņiem. Un tad, kad sadarbība realizējusies produktā, lielāko atzinību iespējams gūt tieši sabiedrībā. Tāpēc, ievadot sarunu, zinātniekiem vaicājām:

Kā saredzat 2013.gadā atzinību ieguvušā pētījuma rezultātu un atziņu pielietojumu sabiedrībā?

AV: “Pētījumā skatījām amorfu struktūru veidojošus mazmolekulāros savienojumus trīs fotonikas lauciņos. Pētījām, kā tos varētu izmantot ierīcēs, kuras elektriskos signālus pārveido par optiskajiem – tas nepieciešams, lai nodrošinātu interneta ātrdarbību. Pētījām arī to, kā izmantot gaismu emitējošās diodēs un lāzeru aktīvajās vidēs, piemēram, medicīniskajos lāzeros.

Principā mēs runājam par ierīcēm. Un rodas jautājums, kurš vidēja mēroga iedzīvotājs tagad nelieto internetu? To pašu var teikt par gaismu emitējošām diodēm, kas tiek izmantotas, piemēram, “Samsung” viedtālruņos. Šobrīd izmantotās tehnoloģijas ir dārgas, bet šiem mazmolekulārajiem stikliem, iespējams, varētu izmantot lētākas tehnoloģijas, kas samazinātu ierīces cenu. Savukārt par lāzervielām runājot, jāsaka, ka tās pavērtu plašas iespējas medicīnas jomā. Jau zināma cukura mērīšanas iekārta, kurā asinis tiek izanalizētas pēc noteiktām īpašībām. Šī ideja tiek turpināta, lai varētu veidot tā saucamo laboratoriju uz čipa, kurā viss nepieciešamais atrodas uz maza, vienreiz lietojama čipa. Šādā čipā ievietot neorganiskās lāzera diodes ir pietiekoši komplicēti un dārgi, bet organisko lāzeru izmaksas, kuros lietoti mazmolekulārie stikli, būtu salīdzinoši zemākas. Protams, nav runa par pusgadu vai gadu, jo šādi pētījumi atdevi dod desmit vai piecpadsmit gadu laikā.”

VK: “Šobrīd globālajā zinātniskajā kopienā galvenais lielais jautājums, kas jāatrisina attiecībā uz starptautisko vienību sistēmu, ir visu tās pamatmērvienību definīciju piesaistīšana fundamentālām fizikas parādībām. Un mērķis ir tuvāko gadu laikā mainīt elektrisko lielumu definīcijas tā, lai strāvas vērtība tiktu nofiksēta kā noteikts elektronu skaits sekundē. Bet, lai virzītos uz šo mērķi, ir vajadzīga tehnoloģija, kas ļauj strāvu šādā veidā izmērīt. Pie tā arī strādājām.

Man šķiet, šim pētījumam jābūt saistošam jaunatnei – tiem, kas grib paplašināt savus domāšanas apvāršņus. Protams, jāsaprot, ka eventuālais ekonomiskais ieguvums ir netiešs un pastarpināts, un tieši ar to fundamentālā zinātne atšķiras no pielietojamās. Tās blakus produkts, papildus intelektuālajiem sasniegumiem un starptautiskajam prestižam, ir izmainīt un sakārtot domāšanu tiem studentiem, kas šajā procesā piedalās. Virziens, pie kura es šobrīd ļoti intensīvi strādāju, ir šāds – cenšos konsolidēt gan mūsu iestrādes, gan sadarbību ar citiem zinātniekiem Eiropā, lai rastu veidus, kā operēt ar kvantu informāciju citādāk, nekā to iespējams darīt ar citām tehnoloģijām.”

ES: “Tie principā bija trīs gadu pētījumi
Eiropas Savienības projekta ietvaros, kur mēs pētījām dažādas izejvielas, sākot ar graudaugiem un sēnēm un beidzotar dažādām ogām. Skatījām arī garšaugus un to, kādas tajos ir bioloģiski aktīvās vielas. Rezultātā šis darbs īstenojās gan praktiskos pētījumos, gan monogrāfijās par bioloģiski aktīvajām vielām un dažādiem iepakojuma materiāliem. Pētījuma rezultāti noteikti ir aktuāli ražotājiem, jo, lai saprastu, kādas tehnoloģijas nepieciešams izmantot, ir svarīgi zināt, kas ir vērtīgs dažādās izejvielās. Tādejādi mēs varam dot ieteikumus ražotājiem. Un, ja ražotājs ko labu saražos, tad tiks apmierinātas patērētāju vajadzības. Jāņem vērā, ka ir dažādas iedzīvotāju grupas – piemēram, mums bija pētījums par bezglutēna miltiem, kas ir svarīgi cilvēkiem, kuri ir slimi ar celiakiju.”

RV: “Veikti preklīniskie pētījumi ar jauno potenciālo zāļu vielu, kas ļauj tālāk šo savienojumu pētīt klīniskajos pētījumos. Šo pētījumu galvenais rezultāts ir jauns savienojums, kas tālāk varētu tikt ražots zāļu veidā. Pētījuma rezultātā iegūtie savienojumi un tālāk radītās zāles būs aktuālas cilvēkiem ar kardiovaskulārajām slimībām, piemēram, sirds infarktu. Un šajā procesā, protams, ir iesaistīta arī farmācijas industrija kopumā.”

Kas, Jūsuprāt, ir labākais veids, kā cilvēkiem stāstīt par zinātnes atklājumiem?

AV: “No savas pieredzes varu minēt to, ka institūtā mums notiek skolēnu ekskursijas, kurās mēs rādām, ko darām. Tas ir veiksmīgs veids, kā ieinteresēt jauniešus. Tāpat, šad tad sanāk piedalīties izglītojošos raidījumos, lai gan jāatzīst, ka projektu vadīšanas dēļ, ir grūtāk izrauties un atrast laiku paralēlām aktivitātēm.”

VK: “Ir ļoti svarīgi saistīt to ar konkrētu pieredzi, lai tādejādi mūsu zinātnieki atrastu ceļu pie skolēniem. Vai tie būtu melnie caurumi, Higsa bozons vai ģenētiski modificēti produkti – svarīgi, ka jaunieši to dzird no pirmavota, ne tikai no pārstāstītāja un ārzemju zinātnes ziņu atgremotāja. Esmu ievērojis, ka jaunie zinātnieki, it sevišķi doktoranti, ļoti grib stāstīt par tām lietām, ar ko viņi nodarbojas. Doktorantu iesaistīšana darbā ar skolēniem būtu ļoti svētīga. Jāsaka, ka ļoti bieži nepieciešamība saturīgi izskaidrot gadījuma apmeklētājam, kas ir tas, ar ko nodarbojies un kāpēc tu ar to nodarbojies, pašam palīdz šos jautājumus saprast. Un tie ir jautājumi, par kuriem visu laiku ir jādomā. Atbildei jābūt skaidrai visos līmeņos, ieskaitot pētniecības projekta pieteikumu, kur jāskaidro, kādu problēmu grasos risināt, kāpēc tā ir aktuāla un kas galu galā sanāks. Ir svarīgi redzēt kontekstu, jo citādi, neesot sasaistē ar plašāku sabiedrību, ir risks noslēgties savā sulā tikai ar tiem cilvēkiem, kas to vien dara un šo lietu pēta. Tad ne tikai viens cilvēks, bet vesels zinātnieku kolektīvs var atrauties no realitātes. Un no realitātes atrauties nevajag.”

ES: “Man šķiet, ka ļoti laba auditorija ir bērni, tomēr nereti viņi varbūt nav gatavi mūs uzklausīt, un mums pašiem jākļūst mazliet atraktīvākiem un interesantākiem. Mēs zinām daudzus sarežģītus vārdus, bet jālieto vienkāršāka valoda. Mēs varam zinātni parādīt caur praktiskām aktivitātēm. Piemēram, kad pie mums viesojas bērni, mēs kopīgi cepam maizi. Ne vienmēr ir jārāda sarežģītās lietas, bet, ja tu iemet to āķi, tad jau cilvēki uzķeras un sāk interesēties.”

RV: “Droši vien, ka viens no veidiem varētu būt dažādi pasākumi, kā, piemēram, Zinātnieku nakts. Man pašam arī patīk apmeklēt Zinātnieku naktis un Anatomikumu, jo tad varu apskatīties, ko dara citi. Protams, arī dažādas lekcijas un ekskursijas. Komunikācija noteikti ir atkarīga no tā cilvēka, kam to stāsta, bet bieži vien ir tā, jo vienkāršāk, jo labāk. Parasti jau liekas, ka visi ir ieinteresēti – kaut vai, ja mēs paskatāmies uz populārzinātnisko raidījumu skatījumiem. Cilvēki noskatās “CSI”, “History Channel”, vai kādu citu raidījumu, kur zinātnieki strādā, un tad ir kaut kāds procents bērnu, kuri izdomā – jā, es būšu zinātnieks, jo tas tik tiešām ir interesanti.”

Kas ir Jūsu ikdienas darba lielākie izaicinājumi un pozitīvās puses?

AV: “Ir labi, ka vismaz ir šādi papildus Eiropas finansējumi, kas dod iespēju nodarboties ar pētījumiem, nevis tikai skatīties, ko citās zemēs dara. Tie atļauj šeit attīstīties un veikt kvalitatīvus pētījumus. Vēl viena papildus pozitīvā puse ir jauno cilvēku, bakalaura un maģistra studentu iesaistīšanās projektos. Ir redzams viņu entuziasms, un vēlme darboties. Zinātne tomēr ir radoša; tā nav konveijers, kur no rīta nostājamies un tad
astoņu stundu garumā darām vienu darbību. Tur ir arī radošais. Tādēļ jābūt tai dzirkstelītei, lai kaut kur tiktu un kaut ko varētu panākt.

Problēmas dažreiz ir ar informētību sabiedrībā. Iedzīvotāji bieži vien uzskata: kam gan zinātnieki vajadzīgi, ja nākamajā gadā nekas neuzlabojas. Ne visi saprot, ka zinātnes izpēte nav dienu un mēnešu jautājums, bet tomēr gadu jautājums. Jārēķinās arī ar to, ka zinātnieki nav uzņēmēji, un arī to sabiedrība bieži vien nesaprot. To, ko zinātnieks radījis, reti kad viņš pats varēs novest līdz tirgum. Ir jābūt posmiem, kas attīsta to tālāk. Mēs varam savienojumus radīt, izpētīt un uzlabot, bet tālāk nepieciešami inženieri un uzņēmēji, kas tos varētu izmantot. Un tas arī varbūt ir tas, kas Latvijā pietrūkst – tiltiņš starp zinātniekiem un uzņēmējiem.”

VK: “Protams, būtiskākā lieta ir paredzamība – gan attiecībā uz finansējumu, gan uz pētījumu programmu tematiku un ilgtspēju. Un paredzamības nav tāpēc, ka plānošana cieš no īstermiņa skatījuma. Ja ir kaut kādi lielie, cēlie ilgtermiņa mērķi zinātnes politikā, tad pa vidu nomainās valdības, katra rausta mazliet uz savu pusi un daudzas lietas notiek pašplūsmā.

Svarīgākais droši vien ir tas, lai konsekventi tiktu iestrādāts atgriezeniskās saites mehānisms – ja es esmu saņēmis finansējumu, tad man par to ir arī jāatskaitās un ir jābūt arī tā vai citādi izmērāmam iznākumam. Atgriezeniskā saite visam, ko tu dari akadēmiskajā vidē, ir ļoti būtiska. Gan zinātniekiem individuāli, gan zinātnisko kolektīvu un institūciju līmenī ir jājūtas atbildīgiem. Jābūt skaidrībai par to, kā tiek vērtēti sasniegumi un kādas ir reālās sekas. Kaut kādiem likumiem ir maz jēgas, ja to neievērošana netiek pamanīta, vai arī tiek pamanīta, bet netiek sodīta. Otrs svarīgs aspekts ir tas, ka ir jābūt orientētam uz rezultātiem. Izaugsme ir atkarīga nevis no kādas automātiskas uzdienēšanās, bet no rezultātiem.”

ES: “Izaicinājums ir katra diena un, piemēram, strādājot ar studentiem, rodas gan jaunas idejas, gan izaicinājumi. Pozitīvi ir tad, ja tavs vārds izskan un tavas zināšanas novērtē. Varbūt ne vienmēr mūs novērtē mūsu valsts, bet ir ražotāji, ar kuriem ir prieks sadarboties, un kuri mūs novērtē.”

RV: “Izaicinājumi? Kaut vai iespēja katru dienu uzzināt un iemācīties kaut ko jaunu, kā arī daudzie jautājumi, uz kuriem ikdienā nākas meklēt atbildes. Un, ja izdodas šo atbildi rast, tad nākošo nedēļu vari staigāt pilnībā apgarots un laimīgs.”

Kā vērtējat pagājušā gadā notikušā starptautiskā izvērtējuma rezultātus Jūsu pārstāvētajā institūtā?

AV: “Izvērtējums bija virzīts tīri uz zinātni, un tie, kas ieguva labos vērtējumus, tiešām arī ir spēcīgi savā virzienā un spēj veidot un iesniegt veiksmīgus projektus. Bet jautājums būs, ko ministrija ar to tālāk darīs, kāds būs tālākais finanšu sadalījums. Dabūt piecinieku, tas ir labi, bet ko tas dos tālāk? Pašlaik tā ir diezgan liela jautājuma zīme. Gaidīsim, kāds būs jaunās ministres redzējums par šo izvērtējumu, jo tas tiešāk atspoguļosies arī mūsu budžetā.”

VK: “Jāsaka, ka ir ļoti svētīgi izlasīt publiski pieejamos konkrētos vērtējumus gan par institūcijām, gan nozarēm. Galvenās lielās problēmas, kas mūs bremzē, tur ir ļoti labi akcentētas. Vistuvredzīgāk un bēdīgāk būtu, ja mēs sameklētu attaisnojumus un argumentus, kādēļ, redz, viņi tur no ārzemēm neredz mūsu īpašo specifiku; dragātu tik tāpat uz priekšu un visu, kas mums ir neērts, noliktu malā. Viena lieta ir tā, ka izvērtējums konstatē problēmas, bet otra – ļoti liels izaicinājums, kā no tās bēdīgās situācijas nonākt gaišākā.”

Kas, pēc Jūsu domām, ir Latvijas zinātnes veiksmes pamats?

AV: “Cilvēki. Cilvēki. Ja mēs atskatāmies vēsturē, tad redzam, ka pirms perioda, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, lielā mērā viss balstījās tikai uz cilvēku smadzenēm, uz procesu izpratni; bieži vien uz izdomu, kā veikt mērījumus ar tādām iekārtām, kādas bija pieejamas. Tādēļ viennozīmīgi svarīgākais bija cilvēki, kuri nebija pametuši zinātni. Tie ir cilvēki, kuriem vienmēr ir bijusi dzirkstelīte acīs, neskatoties uz labāku vai sliktāku laiku.”

VK: “Ir jābūt piesaistītam pie starptautiskas aprites un pie kaut kādiem starptautiskiem ekselences kritērijiem. Mēs nedrīkstam pateikt, ka kaut kādas jomas mums vienkārši nav. No vienas puses, bāzes līmenī ir jābūt noklātām visām zinātnes nozarēm, bet tajā pašā laikā valsts ar diviem miljoniem iedzīvotāju nevar būt izcila katrā nozarē, un varbūt kaut kādiem izcilības centriem ir jābūt drīzāk kā paraugiem, uz kuriem tiekties. Saturs jau ir pietiekami liels, tas ir starptautiski atzīts un organiski funkcionē. Tas motivētu arī citās nozarēs strādājošos studentus un pētniekus censties saskatīt iespējas. Ja mēs liekam resursus kopā un ieguldām kaut kādu iestrāžu tālākā veiksmīgā turpinājumā, tas ļauj veidoties pieturas punktiem un nostiprināties balstiem. No vienas puses, mums vajag izcilības virzienus un kaut kādus maksimālus sasniegumu paraugus; no otras puses, ir jāapzinās Latvijas īpatnējā situācija un tās nozares, kuras mums ir jātur tāpēc, ka tām ir unikāla vieta pasaules kontekstā.”

ES: “Cilvēki, cilvēki un viņu smadzenes, fanātisms un ieinteresētība.”

RV: “Kombinācija no aizrautīgiem cilvēkiem. Protams, arī finansējums un tehnoloģiskais nodrošinājums.”

Kā mudināt jaunos zinātniekus darboties?

AV: “Tas ir atkarīgs no katra cilvēka, bet svarīgi ir saglabāt intrigu. Radīt tā, lai ik pa laiciņam parādītos kas jauns. Tas ir tas, kas var uzturēt zinātkāres garu, jo zinātniekam ir jāinteresējas par to, kas ir aiz tās robežas, kur cilvēka domas vēl nav bijušas. Ja studentam parāda, ka aiz tās robežas tiešām var aiziet, tad šādā veidā viņa interesi var noturēt.”

VK: “No savas pieredzes varu teikt, ka studenti un jaunie cilvēki ir neizsmeļams iedvesmas avots. Arī tajos kursos, ko mācu jau trešo, ceturto gadu, man uzdod jaunus, negaidītus jautājumus. Man tas vienmēr paver citādākus domāšanas leņķus un dod idejas arī manai pētniecībai. Ja par lietām stāsta tas, kurš tajās brīvi orientējas un tās virza uz priekšu, ieguvējas ir abas puses. Tāpēc arī uzstādījums par augstskolu zinātniskās kapacitātes celšanu ir ļoti svarīgs. Mācīties vislabāk var no dzīvā piemēra. Studenti novērtē, ja viņiem iedotās zināšanas nav tikai teorija, kas samācīta no grāmatas. Tieši šāda veida pētniecība un augstākās izglītības pedagoģiskā darbība ir nesaraujamas lietas. Vienas medaļas divas puses.”

ES: “Ja mēs jaunajiem zinātniekiem varēsim nodrošināt pietiekami labu atalgojumu, tad viņi zinātnē visticamāk paliks. Bet patiesībā ļoti daudzus šobrīd interesē tas, kā aizbraukt uz ārzemēm un tur veikt pētījumus. Šodien ir iespēja veikt pētījumus ne tikai Latvijā, bet jebkurā pasaules valstī. Un šāda sadarbība, gan dod zināšanas, gan arī ļauj redzēt pasauli. Tas arī zinātnē ir ļoti liels pluss.”

RV: “Es domāju, ka daudz ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja viņam tas liksies saistoši, tad viņš par to interesēsies un kaut kādā brīdī atradīs ceļu uz zinātni. Ja cilvēkam tas interesē un viņš ir gatavs darīt, viņš pats to meklēs un atradīs.”

Ko Jūs novēlētu tiem, kas šobrīd nodarbojas ar pētniecību vai grasās iesaistīties zinātnē?

AV: “Nepazaudēt dzirkstelīti, tiekties uz priekšu un mēģināt, lai tomēr viss sanāktu. Lai katrs pētījums, kas tiek veikts,
ieinteresētu. Ne vienmēr izdodas, un ir arī pesimistiskāki brīži, kad eksperimenti vai aprēķini nesanāk un nesanāk, kā bija domāts. Un tas ir svarīgi, lai nepazustu izzināšanas tieksme, jo zinātne ir tiekšanās ieraudzīt ko jaunu, nebijušu.”

VK: “Redzēt savas enerģijas pieliekšanas punktus. Saskatīt, kur ir lielākā atdeve tam, ko es daru; kuri ir tie cilvēki, kas mani iedvesmo; kur es varu satikt sev līdzīgi domājošos.
Lielākais risks tieši akadēmiskajā karjerā ir kļūt izolētam. Es teiktu, ka tieši šī brīža Latvijas situācija ir ļoti pateicīga jaunajiem cilvēkiem, jo zinātne ir iespēja ne tikai gūt augstu kvalifikāciju un sakārtot domāšanu, bet arī iepazīt pasauli; ieraudzīt, kā lietas notiek citur, un saprast, ko var importēt atpakaļ savā zemē vai savā personībā. Veidojiet kontaktus! Un, veidojot kontaktus, ir jāskatās, kas ir tas, kas tevi ceļ un dod tev lielus izaicinājumus. Atsaucieties grūtajiem izaicinājumiem un droši dodieties pretī augstajām virsotnēm!”

ES: “Nenobīties. Zinātne ir interesanta, jo mēs drīkstam eksperimentēt. Ja ražošanā mēs ar eksperimentiem bieži vien nevaram aizrauties, tad zinātne, ja tev patīk eksperimentēt, ir īstā vieta. Ja ir gribēšana eksperimentēt, ir pieejamas dažādas tehnoloģijas un iekārtas. Tā ir drosme un uzdrošināšanās. Zinātne gan ne vienmēr uzreiz nes pozitīvos rezultātus un, lai nonāktu līdz tādiem, ir jāpiedzīvo ļoti daudz negatīvo. Tādēļ es novēlētu nesalūzt, nepārdzīvot un tikt tam pāri. Tad būs labi sasniegumi.”

RV: “Tiem, kas domā darīt – neapstāties un darīt. Un īstenībā tas jānovēl visiem pārējiem – neapstāties un darīt.”

Interviju sagatavoja Lienīte Baltiņa

Jaunie zinātnieki – nozīmīgāko 2013. gada Latvijas zinātnes sasniegumu autori kopā ar kolēģiem Latvijas Zinātņu akadēmijas svinīgajā diplomu pasniegšanas dienā – 2014. gadā 8. janvārī. A.Edžiņas foto