Labdien, Premjerministres kundze, Spārīša kungs, kolēģi!

Šobrīd lasu Mičio Kaku grāmatu, kurš ir fiziķis un raksta par nākotnes fiziku, un viena no viņa vienkāršām, bet man tuvām atziņām ir sekojoša: “Šodiena pieder skaistajiem, apsviedīgajiem un skaļajiem. Tiem ir sabiedrības uzmanība un atzinība, bet nākotni veido zinātnieki. ” Domāju, ka arī jūs esat auditorija, kurai nav jāpaskaidro, ka no tā, cik stipra ir zinātne, ir un būs atkarīgs tas, cik stipra ir ražošana un augstākās izglītības kvalitāte. Tādēļ es ļoti priecājos, ka, neskatoties uz visu kritisko, ko mēs šodien dzirdējām, un ka finansējuma ziņā zinātnei atvēlēta tikai trešā daļa no tā, ko mēs visi vēlētos, nesen veiktajā ārvalstu ekspertu vērtējumā ir atzīts, ka Latvijā joprojām ir spēcīgi pasaulē konkurētspējīgi zinātniskie institūti.

Tā ir labā lieta, kas mums ir. Tas nozīmē, ka zinātne ir. Bet es arī mazliet parunāšu par to, kā mums nav, un ceru, ka jūs piedosiet, jo runāšu tādā kontekstā, lai piedāvātu virzienus, kur es redzu Latvijas Zinātņu akadēmijas lomas pastiprināšanu. Latvijā trūkst tehnoloģiju pārneses atbalsta institūciju. No praktiskās puses dabiski veidojas biznesa inkubatori, tehnoloģiju parki. Priecājos par Latvijas Universitātes Torņkalna projektu, kur tiks veidota vide, kur satiksies izglītības cilvēki, jaunie uzņēmēji, zinātnieki, dažādu nozaru pārstāvji, jo inovācija, jaunrade rodas uz robežas, kur satiekas dažādi cilvēki, dažādu jomu pārstāvji. Ir un tiek piedāvāts no valdības jau vairāku gadu garumā dažādi sintētiskie instrumenti, mēs ļoti daudz Eiropas Savienības finansējumu tērējam kompetenču centriem, tehnoloģiju pārneses kontaktpunktiem un kontaktcentriem, bet domāju, ka dažu tuvāko gadu laikā nonāksim pie jautājuma, kāds ir rezultāts visiem šiem sintētiskajiem instrumentiem, un domāju, ka secinājumi būs bēdīgi. Ieguldījumi lieli, bet rezultāts nebūs liels. To mēs redzam jau šodien. Izglītības un zinātnes ministrijai, kas ļoti labi saprot, kāds atbalsts ir vajadzīgs izglītībai, kāds vajadzīgs zinātnei, nav izdevies pārliecināt uzņēmējus vai Ekonomikas ministriju par to, ka arī viņiem ir jāskatās zinātnieku virzienā. Ekonomikas ministrija arī ļoti labi prot plānot atbalstu uzņēmējiem, zina, kas viņiem ir vajadzīgs, bet pieturas pie domas, ka no zinātniekiem neko nevar saņemt. Tas nav pareizi. Šeit var palīdzēt arī valdība un es vēršos pie premjerministres kundzes, vismaz šī Eiropas Struktūrfondu plānošanas perioda brīdī būtu ļoti svarīgi izveidot institucionālu platformu, kurā būtu cilvēks, kurš prastu runāt abās, gan zinātnieku, gan uzņēmēju valodās. Šīs platformas sastāvā būtu jābūt arī Zinātņu akadēmijas pārstāvjiem.

Otra lieta, kā mums nav un ko es ļoti labi redzu Saeimas darbā – mums trūkst gudras politikas plānošanas, kas būtu balstīta uz zinātniski pārbaudītiem faktiem un analīzi. Lēmumi tiek pieņemti sporādiski, bez dziļākas analīzes, un gadījumos, kad lemjam, ka ir vajadzīga padziļināta izpēte, tad tie ir Pasaules Bankas eksperti vai ārvalstu kompānijas, jo šķiet, ka ārvalstu eksperts vienmēr būs gudrāks pat tādos jautājumos, kad mēs vēlamies analizēt, kādam būtu jābūt pedagogu atalgojuma finansējuma modelim, augstākās izglītības modelim, zinātnisko institūciju izvērtējumam – šķiet, ka kāds no malas vienmēr zinās labāk kā mēs paši ikdienā reālo situāciju redzot. Tas arī, manuprāt, nav pareizi. De iure arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Harta uzliek šādas funkcijas Latvijas Zinātņu akadēmijai. De facto redzam, ka kapacitātes nav. Te mēs atgriežamies gan pie finansējuma jautājuma, un šādām darbībām finansējums būtu jāpalielina, gan arī pie vēlmes un gribas jautājuma – mūsu politikas veidotājiem ir jāsaprot, ka Zinātņu akadēmija var un domāju, grib, būt par šādu nacionālās ekspertīzes dienestu. Domāju, ka tas, kā trūkst, ir uzticība. Šobrīd redzu bīstamu tendenci un aicinu Izglītības un zinātnes ministriju izvairīties no bīstamas tendences veidot zinātnes politiku bez zinātnieku iesaistes. Lai mēs nedzirdētu gan šajā tribīnē, gan Saeimas komisiju sēdēs, ka par svarīgiem zinātnes pasauli ietekmējošiem lēmumiem zinātnieki uzzina pēdējie. Šīs bija tikai divas lietas, kur es redzu Zinātņu akadēmijas lomu, bet domāju, ka ļoti svarīgi būtu arī sabiedrības noskaņojumu pagriezt nevis pret, bet par zinātni. Atkal citēšu Mičio Kaku kungu: “Bīstams pagrieziens jebkurai valstij ir brīdis, kad valsts tautsaimniecība pagriežas no nopietnas zinātnes uz svešas un savas naudas masēšanu.”