Cienītā Ministru prezidentes kundze, godājamais Zinātņu akadēmijas prezidenta kungs, kolēģi, dāmas un kungi!

Šīsdienas sanāksme ir lietišķa darba sanāksme un vienlaikus arī svētki, atskats uz mūsu paveikto iepriekšējā laika posmā no rudens līdz pavasarim. Iepriekšējās uzrunās mēs dzirdējām Latvijas zinātnes un Latvijas attīstības svarīgākās problēmas. Mūsu kopīgs uzdevums ir atrast zinātnes vietu šo problēmu risināšanai kopumā un runāt galvenokārt par trim vaļiem, kas balstītu mūsu zinātnes nākotni. Pirmais ir ideja un pārliecība, kāpēc mēs esam, kādā formā mums vajag būt, otrais ir zinātnes organizācija un trešais ir nauda. Vieglāk runāt ir par pēdējo. Pašreiz situācija ir tāda, kas neapmierina nevienu no mums, bet iezīmētās nākotnes perspektīva ir cerīga. Jau minēja to, ka mēs virzāmies uz 1,5% no IKP, kas būtu atvēlēts zinātnei, un uz mana darba galda ir grafiks, kā mēs to sasniegsim ne rīt, bet līdz 2020.gadam. Tad beidzot mēs būsim izpildījuši 2005.gadā pieņemto likumu. Par situāciju, protams, mēs nelepojamies, bet šī valdība beidzot ir ķērusies pie tās risināšanas.

Nākamais mūsu zinātnes finansējuma avots ir Eiropas Struktūrfondi. Tik tiešām mums ir jāizšķiras, kādiem mērķiem mēs sadalīsim šo pietiekami lielo naudas summu, par kuru jau runāja ministru prezidente. Galvenais, ka tā mūsu rīcībā būs, un tikai no mums pašiem būs atkarīgs, cik mērķtiecīgi mēs to izlietosim, vai tā nesīs kādu labumu arī nākotnei, vai arī tā nodrošinās tikai ikdienas vajadzību apmierināšanu.

Runājot par zinātnes organizāciju, tik tiešām mums ir nepieciešamas struktūrvienības, kas vislabāk spēj īstenot tos mērķus, par kuriem esam vienojušies gan Nacionālās attīstības plānā, gan pieņemot zinātnes attīstības stratēģiskās pamatnostādnes, un šeit mēs nonākam pie galvenā – ko tad mēs īsti gribam panākt. Mums pašlaik pietrūkst tā, ko varētu saukt par zinātnes filozofiju vai ideoloģiju. Mēs esam pārņemti ar naudas skaitīšanu, ar frazeoloģiju par tehnoloģiju attīstību, inovācijām, viedo specializāciju. Šie visi termini, protams, ir jāliek lietā, bet līdz šim tikai stratēģisko dokumentu ievadā esam iezīmējuši, kāpēc Latvijai ir vajadzīga zinātne. Pirms neilga laika notika diskusija tieši ar šādu nosaukumu. Uz šo retorisko jautājumu atbilde bija skaidra, - protams, kas tad noteiks mūsu valsts attīstību, ja ne Latvijas gaišākie prāti. Kā tad mēs to darīsim, ja ne uz zinātnes un teorētisku pētījumu pamata, un pats par sevi saprotams, ka mūsu valsts stratēģijas veidotājiem pirmām kārtām būs jābalstās uz zinātnieku izteiktajām atziņām. Diemžēl no kopīgas vienošanās par zinātnes lielo lomu ne tikai tautsaimniecības, bet arī mūsu tautas intelektuālā potenciāla attīstībā, mūsu tautas vērtību izveidošanā mēs nevaram nonākt pie to praktiskas realizācijas.

Kādas problēmas es pašreiz redzu? Ne tikai absolūtā naudas trūkumā. Nenoliedzami, Latvijas zinātnes, tieši tāpat kā Latvijas augstākās izglītības problēmu cēlonis ir naudas trūkums, to ir atzinuši arī starptautiskie eksperti, tas norāda, ka no nekā nekas nerodas. Mēs tik tiešām zinātnes finansējumā ieņemam beidzamo vai gandrīz beidzamo vietu ES, taču mūsu sasniegumi ir pat ļoti labi. Mūsu galvenā problēma ir demokrātiskās sistēmas priekšrocībās – viedokļu daudzveidībā. Zinātnes organizācijas aspektā pašreiz mēs varam runāt par opozīciju: zinātnieki - valdība, politiķi un ierēdņi. Šī viedokļu dažādība, kas mums nereti traucē virzīties uz priekšu, ir tieši pašu zinātnieku starpā. Tas attiecas arī uz jautājumu par to, kā labāk izmantot Eiropas Struktūrfondu iespējas, vai no tiem būtu finansējama pārsvarā fundamentālā un teorētiskā zinātne, vai arī, gluži otrādi, – tikai tādi zinātnes virzieni, kas dod šos inovatīvos risinājumus ar atdevi tautsaimniecībai. Lieki piebilst, ka šajā diskusijā visai maz tiek uzklausītas sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvju domas. Manuprāt, tā ir liela kļūda. Mums ir jāapzinās, ka tehnoloģiskus risinājumus ļaunākajā gadījumā varam arī nopirkt, bet, kas attiecas uz mūsu sabiedrības attīstību, mums nekad neviens neko nepārdos, mēs nekad nespēsim šo produktu nopirkt par naudu, tam ir jābūt mūsu prātu ražojumam, mūsu pašu Latvijai izstrādātai sabiedriskās domas kopībai. Ja zinātniekiem izdotos panākt vienošanos kaut par dažiem ļoti konkrētiem jautājumiem, kurus jau iezīmēja gan Ministru prezidente, gan Akadēmijas prezidents – kam īsti būt Ministru kabineta veidotās Stratēģiskās padomes sastāvā, kā sadalīt Eiropas līdzekļus starp Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrijām, vai gadījumā, ja IZM tomēr spētu finansēt eksaktās zinātnes no ES Struktūrfondiem, vai mums nepaliktu lielāks valstij tik nepieciešamo līdzekļu daudzums tieši humanitārajām un sociālajām zinātnēm?

Tāpat tika pieminēts tā sauktais Nacionālais kontaktpunkts. Nav domstarpību starp ierēdņiem un politiķiem, domstarpības ir tieši starp zinātniekiem. Šādus piemērus varētu minēt vēl un vēl. Kā to risināt? Protams, diskusiju ceļā. Diskusijas notiek diendienā par jautājumiem, kas saistās ar visiem Izglītības un zinātnes sistēmas aspektiem. Bieži vien ir nepieciešama izšķiršanās, dažkārt mēs sakām – politiska izšķiršanās. Gribu uzsvērt – politiska, bet ne politizēta. Ir jābūt spējīgiem pieņemt lēmumus tad, ja esam nonākuši strupceļā. Pašlaik mēs vēl neesam strupceļā. Varam panākt vienošanos gan par Latvijas līdzekļu optimālu izlietojumu, gan par Eiropas Struktūrfondu sadali, bet šis brīdis tuvojas. Līdz 1.jūlijam mums ir jāizstrādā Latvijas zinātnes stratēģija, šis darbs jau notiek. Nav daudz sanāksmju, kurās mēs esam sprieduši par stratēģiju, bet jau iepriekšējā valdība ir apstiprinājusi zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju attīstības pamatnostādnes, mums ir Nacionālais attīstības plāns, kas ir jau pieņemts dokuments, kuru mainīt ir grūti. Mūsu uzdevums ir izstrādāt skaidru vīziju, lai mēs nodrošinātu Latvijas valsts augstāko mērķu sasniegšanu. Lai būtu harmonija starp eksaktajām un humanitārajām zinātnēm, lai mēs nodrošinātu gan humanitāro, gan lietišķo pētījumu attīstību, un, pats galvenais, lai mēs pārliecinātu sabiedrību, ka tautsaimniecības attīstības pamats var būt tikai un vienīgi zinātniskā doma, skaidra, teorētiski pamatota pārliecība par to, ko un kāpēc mēs darām. Šeit neatsverams ir Zinātņu akadēmijas ieguldījums, atliek tikai aicināt savas domas izteikt skaidri un saprotami un vērsties pie plašākas sabiedrības, ne tikai pie Ministru prezidentes vai Izglītības un zinātnes ministrijā. Ja mums būs sabiedrības atbalsts, ja visa tauta sapratīs, cik liela nozīme ir pārdomātai zinātniskai domai, tad arī mēs panāksim savus mērķus. Lai šīsdienas sanāksme ir viens pieturas punkts ceļā uz kopīgo mērķu sasniegšanu, lai idejas tiek īstenotas, lai mums visiem izdodas stiprināt mūsu zinātni Latvijas valsts labā!