Cilvēku, kuri Latvijā profesionāli nodarbojas ar zinātnisko pētniecību, droši vien nav mazāk kā aktīvu politiķu. Nepaiet ne diena, kad ziņu virsrakstos, radio un televīzijas jaunumos neparādītos kāda deputāta, ministra vai topošas politiskās partijas līdera darbības vai tās imitācijas apraksts.

Ar zinātniekiem ir savādāk. Viņu vārdi un sejas pavīd tuvplānos, teiksim, Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā, kad sabiedrība tos uzlūko kā varas elites rekrutētus šķēpnešus. Pētniekus un nozaru ekspertus pastiprināti meklē ekoloģiskas kataklizmas, konkurentu strīda gadījumā par modificētu pārtiku vai atgriežoties pie Abrenes kā nacionāla saules pinuma starptautiski tiesiskā aspektā. Tātad – publicitāte vieglāk panākama saistībā ar kādu sabiedriski politisku notikumu nevis pašu pētniecisko procesu un zinātnisko novitāti.

Kā sacījis amerikāņu diplomātijas metrs Henrijs Kisindžers, “katra politiķa grūtākā dilemma ir izšķirties starp vērtībām un interesēm, bet dažkārt–– arī starp taisnīgumu un mieru”.

Vai kaut kādas izšķiršanās priekšā stāv arī zinātnieks? Te domāju un runāju tikai par viņa attiecībām ar sabiedrību, par uzticēšanos vai neuzticēšanos žurnālistiem. Vai akadēmiķis ir gatavs stāstīt par savu tēmu arī populārzinātniskā valodā, atklāti pavēstīt par visām ačgārnībām, ar kādām viņam nākas sastapties? Tā sakot, publiskot ne tikai savu veiksmes stāstu, bet arī kļūt par “robežpārkāpēju”, kāds bieži vien, cik var spriest no grāmatas “Mūsdienu zinātne un Dievs”, savā dzīvē itin bieži bijis profesors Arturs Balklavs – Grīnhofs?

Pieļauju, ka mūsu vidū šodien ir arī tādi, kas manus amata brāļus uztver vispirms kā politiski angažētus un sensāciju kāres pārņemtus subjektus. Domāju, ka gluži tā tas nav. Un atmetīsim jau iesakņojušos uzskatu, ka dienas laikrakstus galīgi neinteresē Zinātņu akadēmijā notiekošais, dažādos institūtos un pētnieciskajos centros ģenerētās idejas un paveiktais. Daudz ko nosaka tīri subjektīvu faktoru summējums. Tiesa, aprakstniekam tā nav pateicīga, lielā mērā pat riskanta joma, lai vienlaikus apmierinātu kā redaktora, tā zinātnes pilāra vēlmes. Te nedarbojas tik parocīgais “veni, vidi, vici” princips. Sava taisnība arī angļu domātājam Džeksonam Braunam, kurš sacījis: ”Runājot ar žurnālistiem, atceries, ka pēdējais vārds allaž piederēs viņiem”.

Pašam lasītājam, klausītājam un skatītājam mazāk svarīgi zināt, vai pie konkrēta rezultāta nonākts, pielietojot empīrisko vai modelēšanas, racionālo vai emocionālo metodi. Vairāk nekā desmit gadus sekojot svarīgākajām norisēm šī augstā nama sienās, atsevišķas publikācijas esmu veltījis Latvijas astronomijas kā zinātnes peripētijām. Ar pamatdomu, ko katrā numurā pauž arī žurnāls Zvaigžņotā Debess – proti, mums šādai pētniecībai ir spēcīgi instrumenti gan Irbenē, gan Baldonē, gan Rīgas centrā, mums ir labi speciālisti un pietiekami plašs interesentu loks. Jautājums, vai to novērtējam valsts līmenī. Rakstot par Venstpils Starptautisko radioastronomijas centru, man kā žurnālistam būtiskāk bijis izsekot lielās 32 metru antenas izpētes un atjaunošanas darbiem, astronomu starptautiskajai brālībai nevis mēģināt iedziļināties, teiksim, satelītinformācijas datu apstrādes sistēmās vai sākt skaidrot, kā notiek “Debess apgabalu fotometriskā patrulēšana”.

Žurnālists sev atvēlētajā laikā nespēs ielūkoties nedz gēnu inženierijas, nedz nanotehnoloģiju, nedz arī mūsu slavenā eksportmedikamenta mildronāta radīšanas un ražošanas finesēs. Tas lai paliek speciālo zinātnisko žurnālu, akadēmisko izdevumu ziņā. Turklāt, lai augstā pakāpē izkoptu populārzinātnisko metodi, jāpiestrādā ilgi un mērķtiecīgi. 2002.gadā Tobago rīkotajā seminārā “Zinātne un mediji”, kur man bija iespēja piedalīties, intervēju vienu no Amerikas zinātnes žurnālistikas meistariem Boisu Rensbergeru. Viņš apmāca jaunos zinātnes interpretus Masačūsetsā, regulāri publicējies laikrakstā The Washington Post, četru zinātnei veltītu grāmatu autors, bet pirms tam Maijami un Sirakūzas universitātēs padziļināti pētījis cilvēka dzīvības un veselības noslēpumus. Tātad zināma specializācija visnotaļ vēlama, bet kā to panākt mūsu apstākļos?

Cita lieta: tāpat kā politikā mums ir tiesības šaustīt un noraidīt klaju populismu, tā rakstot par zinātni un zinātniekiem nebūtu pieļaujama profanācija, patvaļīga žonglēšana ar faktiem un tamlīdzīgi. Tam pirmais priekšnoteikums – profesionāla pieeja un elementārs godaprāts. Ne tik vien, lai uzrakstītu, bet arī, lai uzreiz lēti nenoticētu piespēlētam jaunumam, savstarpējai rēķinu kārtošanai vai vienkārši tukšai intrigai. Šai ziņā pati pieeja ne ar ko neatšķiras no teātra izrādes recenzijas, kukuļdošanas gadījuma izmeklēšanas vai Gaismas pils būves jezgas apraksta.

Pieņemts sacīt, ka zinātne atklāj objektīvas patiesības, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka, kamēr ētika šajā jomā – caurcaurēm subjektīva kategorija. Pieņemsim, ka tas tā. Taču mūsu sabiedrībā gandrīz nepārtraukti tiek atgādināts par politiķu, tiesnešu, žurnālistu ētikas noslīdējumiem un runāts pat par intelektuālās elites krīzi. Uz to, protams, reaģē sociologi, filozofi un politologi, kas ir viņu misija un maize. Bet jēdziens profesionālā ētika būtu skaidrojams visās nozarēs bez izņēmumiem.

Viens no veidiem, kā labāk ielūkoties zinātnes pasaulē, ir un paliek intervija, pētījuma vai hipotēzes autora skatījums uz apkārtējām parādībām. Pie tādām noteikti varam pieskaitīt diskusijas par enerģētisko drošību, par latviskās identitātes saglabāšanu, politiskās kaislības ap Latvijas vēstures mācīšanu skolās, trauksmi par dioksīna palielinātām devām Baltijas jūrā un tamlīdzīgas aktualitātes. Pirms pāris gadiem uzrunāju akadēmiķi Andri Buiķi, aicinot viņu uz sarunu par eksperimentos balstītām vīzijām. Matemātiķis Buiķis spēj interesanti stāstīt par nākotnes enerģijas avotu meklējumiem un šajā, tas ir, labā nozīmē arī viņš ir robežpārkāpējs. No intervijas izriet, ka virzību šajā ziņā bremzē kā zinātnieku psiholoģiskais moments, tā noteiktu grupu merkantīlās intereses.

Savulaik veidoju nelielu portretaprakstu par LZA Lielās medaļas laureātu Andri Padegu. Interneta laikmetā nav problēma iepriekš sazināties ar intervējamiem cilvēkiem vienalga Amerikā vai Austrālijā. Ne katrs lasītājs Latvijā zina, kādu ieguldījumu Amerikas lieldatoru arhitektūras attīstībā devis latvietis Andris Padegs. Bet faktiski iesāku ar ko citu. Pajautāju, vai viņam kāda radniecība ar Kārli Padegu. Ar to pašu švītīgo, pāragri mirušo mākslinieku, pie kura pieminekļa iepretim Latviešu biedrības namam vienmēr nolikts kāds ziediņš. “Kā nu ne, viņš bija mans brālēns”, skanēja atbilde.

Vienvārdsakot, rakstot dienas avīzei, katra visnopietnākā tēma prasa šos papildus aksesuārus, cilvēcisko attiecību šarmu vai kādu knifiņu– vienalga kā to nosaucam. Vajadzīga zināma piepūle, lai tas, kas vienai pusei svarīgs un negrozāms, pārtaptu arī par saistošu lasāmvielu, pārraides sižetu radio vai televīzijā. Neesmu reportieris, man grūti spriest par to, kā darbojas ķēdīte laboratorija–– ziņu redakcija, jaunā zinātnieka pirmie soļi–– dienas jaunumu hronika utml. Bet ielūkojoties, teiksim, LZA sniegtajā pārskatā Nozīmīgākie notikumi Latvijas zinātnē un Latvijas Zinātņu akadēmijā 2007.gadā, diezin vai būsim apmierināti ar to atspoguļojumu pašmāju plašsaziņas līdzekļos. Arī pats esmu pievērsies tikai vienam no šī uzrādītā desmitnieka, tas ir, Broces zīmējumu un aprakstu sērijas Monumente 4.sējuma iznākšanai. Acīmredzot, mums kopīgi jāmeklē zinātnes popularizētāji vai nu Universitātes ambiciozāko jaunžurnālistu vidū, vai radošās inteliģences aprindās. Autori, kuri spējīgi analītiski pieskarties mūsdienu zinātņu nozaru sazobējumiem, zinātnieku un varas attiecībām, iztirzāt arī jau pieminēto ētisko aspektu klonēšanas, eitanāzijas vai, sacīsim, farmācijas industrijas aizvien agresīvāka piedāvājuma jautājumos.

Zinātne un zinātnieki virza ne tikai tehnoloģisko progresu, pēta mums katram tik būtiskās dzīvības funkcijas. Ne mazāk svarīga loma tiem atvēlēta sabiedrības pārveides un morālas atdzimšanas procesos. Atskatoties uz divdesmit gadiem, kopš Baltijas republikās piedzima tautas frontes, vērts atgādināt fenomenu, kas toreiz guva augstu novērtējumu tālu aiz mūsu robežām. Un proti: ”Izšķirošo lūzumu baltieši panāca, pateicoties lietuviešu politiķiem, latviešu juristiem un igauņu ekonomistiem”.

Voldemārs HERMANIS, Latvijas Žurnālistu savienības biedrs