Mūsu laureāti

23-05-2008

Par ģeoloģisko atmiņu un īso atmiņu

 zv/zv365-3.JPG

Diplomu O. Āboltiņam pasniedz LZA
prezidents Juris Ekmanis
A.Edžiņas foto

OJĀRS ĀBOLTIŅŠ – Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors, habilitētais doktors, tagad – valsts emeritētais zinātnieks, kurš joprojām studentiem lasa paleoģeogrāfijas kursu, cilvēks ar lieliem nopelniem Latvijas ģeoloģijas un ģeomorfoloģijas izpētē, starptautiski atzīts zinātnieks – to visu mēs jau varējām izlasīt pēc tam, kad viņam pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas, “ITERA Latvija” un Rīgas Tehniskās universitātes attīstības fonda 2007. gada balvu. Viņa darbības raksturojumā bija minēti daudzi ģeoloģijas un ģeogrāfijas nespeciālistam grūti saprotami vārdi, taču to, ka profesors Āboltiņš, ilgus gadus nostrādājis fakultātē, studentu aptaujās vienmēr atzīts par vispopulārāko pasniedzēju, saprata katrs.

 

Ģeogrāfu klans (viņi paši to dēvē par ģeogrāfu mafiju) ir īpaša slaka. Vienmēr universitātē dzīvojuši savrup, neizšķīstot lielajā studentu masā. Sava māja, savi puikas, savs karogs, kā saka. Sava himna. Ģeogrāfijas un arhitektūras studentu kopīgās ģeodēzijas lauka prakses laikā arhitektu meitenes ģeo–grāfienes sauca vienkārši par grāfienēm. Greizsirdības dēļ, vai nu citādi. Taču ģeogrāfi nekad nav bijuši no sabiedrības norobežojušies īpatņi. Tieši otrādi – no ģeogrāfiem nākušas pat ļoti kolorītas un sabiedrābā pazīstamas personas. Kolāts, Paiders, Ašeradens, Seile, Ābiķis. To visu saku tādēļ, ka satiekoties ar senu fakultātes biedru, nekāda jūsošana un uzvārdā saukšana neiznāk. Ģeogrāfu starpā tas nav pieņemts.

– Apsveicami, ka studenti nemeklē vieglāko ceļu, bet labāko pasniedzēju. Cik sen tad paleoģeogrāfija parādījas kā atsevišķs kurss?

– No 1997. gada, kad programmas pārkārtoja atbilstoši jaunajam prasībām. Tagad ir trīs programmas – vides aizsardzība, ģeogrāfija un ģeoloģija. Studentiem sāka lasīt jaunus lekciju kursus, tostarp arī paleoģeogrāfiju.

– Tad jau ar veciem, 20 gadus lasītiem lekciju kursiem pasniedzēji vairs nevarēja izbraukt?

– Vajadzēja visu pārskatīt.

– Kas tur daudz ko pārskatīt. Nav jau sociālās zinātnes, kas lokās visiem vējiem līdzi. Zeme pagaidām vēl atrodas tur, kur tai jāatrodas ar visu to, kas ir uz tās un zem tās.

Es tev izstāstīšu anekdotisku gadījumu. Nu jau vairāk nekā 25 gadus pasaulē visus ģeoloģiskos procesus skaidro no mobilisma koncepcijas viedokļa, proti, ka Zemes teritorijas sauszemes daļas pārvietojas horizontālā virzienā konvekcijas plūsmas iespaidā. Uz šī pamata tika izstrādāts plātņu tektonikas princips. Visā ģeoloģiskajā laikā, sākot ar 4 miljardiem gadu līdz mūsu dienām, noteiktas teritorijas daļas, kas iedalītas 12 plātnēs, ir pārvietojušās. Ko tas nozīmē ģeografiskā ziņā? To, ka katrai sauszemes daļai visu laiku mainās ģeogrāfiskais platums.Līdz ar to mainās saņemtais Saules enerģijas daudzums, klimats, mitruma sadalījums utt. Tas ir principiāli svarīgi, lai varētu spriest, kā laika gaitā ir mainījušies ģeogrāfiskie apstākļi. Padomju Savienībā 1970. gados visi tektoniķi bija sadalījušies divās lielās grupās. Vieni bija tā saucamie fiksisti, kas uzskatīja, ka kontinenti un okeāni vienmēr ir bijuši tajā pašā vietā un kustības ir bijušas tikai vertikālā virzienā. To pārstāvēja akadēmiķis Belousovs. Otra bija zinātnieku daļa, kas Maskavas Universitātē un Zinātņu akadēmijā pārstāvēja to koncepciju, ko virzīja Rietumu zinātnieki – litosfēras plātņu teoriju. Šādā gaisotnē 1979. gadā tiku nosūtīts uz kvalifikācijas celšanas kursiem Maskavas Universitātes Ģeoloģijas fakultātē, kā jau tas tajos laikos bija parasts. Neilgi pirms tam bija pieņemts Komunistiskās partijas centrālkomitejas lēmums (!), kas norādīja, ka abi šie virzieni – gan fiksisms, gan mobilisms ir devuši lielu ieguldījumu padomju zinātnes attīstībā. Nāk lekcija pie Hainsa, kas ir mobilisma piekritējs. Īsi pirms lekcijas ieskrien trīs zemāki gariņi un norauj visu uzskates materiālu. Izrādās, ka tie ir Belousova pārstāvji. Paši lielie bosi atturīgi sasveicinājās, viens otru apstrādāja tikai publikācijās. Toties viņu piekritēji nonāca gandrīz līdz dūru cīņām.

– Vai ir iespējams pateikt, kur Latvijas teritorija ģeoloģiskajā laikā ir ceļojusi?

– Mazliet jāpaskaidro, kā tad notiek plātņu kustība. Skaidrību āajā procesā ienesa ģeofiziķi. Zem litosfēras, kuras maksimālais biezums sasniedz 400 km, bet zem okeāna tikai 5 – 6 km, atrodas mantijas plūsma, kas pārvietojas tāpēc, ka šajā vietā pastāv temperatūras un spiediena starpība. Ģeofiziķi ieguva konkrētus parametrus, kādā veidā tas notika. Par to varēja spriest pēc siltuma sadalījuma pasaules okeānā, jo visa mantijas plūsma koncentrējas divās formās. Tā ir vai nu vienkameras konvekcija vai divkameru konvekcija. Pie vienkameras konvekcijas Zemes garozas plātnes cenšas tuvināties, saiet kopā. Ik pēc 180 – 200 miljonu gadu notiek pārkārtošanās uz divkameru konvekciju, un tas noved pie plātņu attālināšanās. Laikā, kad izveidojās Eiroamerika, vēl bija plātņu saplūšanas periods. Pēc tam notika pāreja uz pretējo, uz tādu sistēmu, kāda tā ir šodien. Taču ģeofiziķu aprēķinus vajadzēja pārbaudīt ar reāliem ģeoloģiskiem datiem, lai pārliecinātos, vai tā nav tīrā fantāzija. Ir zināms, ka dažādi iežu tipi veidojas tikai noteiktos klimata apstākļos. Ja pēc ģeofiziskās rekonstrukcijas iznāk, ka tajā vietā tas nevar būt, tad kaut kas nav kārtībā. Citiem vārdiem, ir jāsalīdzina litoloģiskie dati ar tektoniskiem aprēķiniem. To, kur paleozoja apakšējā periodā bija Latvija, var konstatēt pēc paleomagnētiskiem datiem. Vissīkākās daļiņas iežos ir feromagnētiskie minerāli. Tās noorientējas magnētiskā spēka līniju, tātad – paleomagnētisko meridiānu virzienā. Otrkārt, katrai daļiņai ir krituma leņķis. Magnētiskajā polā kompasa adata stāv vertikāli. Virzienā uz ekvatoru leņķis kļūst lielāks. Izmērot to, varam noteikt paleoplatumu. Savukārt, zinot paleogarumu un paleoplatumu, varam veikt paleotektonisko rekonstrukciju un pateikt, ka devonā Latvija atradās uz ekvatora. Arī visi mūsu sarkankrāsainie ieži liecina par karstu ekvatoriāli tropisku klimatu. Tātad paleomagnētiskā rekonstrukcija, kas nāk no litosfēras plātņu koncepcijas, sasaucas ar ģeoloģiskiem datiem.

– Latvija pie ekvatora! Nu tu gan joko.

– Nemaz. Jau senie grieķi teica, ka ir septiņi klimati, ar klimatiem saprotot Saules staru krišanas leņķi, kas nozīmē, ka, ja esam uz ekvatora , tad saņemam vienu siltuma daudzumu, un kad aizbraucam uz 58 grādu platumu, kur esam tagad, tad saņemam pavisam citu. Protams, svarīgi ir arī tas, kur tajā laikā ir okeāns, kāda ir vēju cirkulācija, reljefs. Tas viss ienes reģionālas izmaiņas, bet sākotnējo izejas pozīciju nosaka tas, kurā laika posmā mēs atrodamies tajā vai citā ģeogrāfiskaja platumā.

– Parunāsim par ko citu. Par globālo sasilšanu, piemēram.

– Tas jau būs par to pašu – par situāciju, kādā esam šodien. Neviens nestrīdas par to, ka pastāv globālā sasilšana. Strīds ir par to, kas to izraisa. Vai tikai cilvēka saimnieciskā darbība vai arī dabiskas fluktuācijas. Cilvēks kā izraisītājs ir mīts, kas savu laiku jau ir pārdzīvojis.

– Cilvēks veicina.

– Jā, tur jau ir tā lieta. Aplam ir apgalvot, ka cilvēks ir izraisījis globālo sasilšanu, bet ka veicina, tas ir neapstrīdams fakts. Par to nebūtu pat ko strīdēties, bet man prasa – kā jūs zināt, ka pastāv dabiskās fluktuācijas? Tādēļ, ka ir ļoti labi ģeoloģiskie indikatori. 1966. gadā pirmo reizi tika izdarīts 1390 metru dziļš urbums Grenlandes kontinentālajā ledājā austrumos no Tules un izcelts ledus serdenis. Izmantojot skābekļa izotopu attiecību metodi, bija iespējams noteikt paleotemperatūru. Otrkārt, ledū ir ieslēgti gaisa pūslīši, kuros gaiss ir iekonservējies tāds, kāds tas ir bijis. Izanalizējot tā sastāvu, varam pateikt, kā laika gaitā ir mainījies oglekļa dioksīds un visi citi ķīmiskie rādītāji. Tos var salīdzināt ar okeāna nogulumiem, kuriem ir izstrādātas to pašu skābekļa izotopu attiecību līknes. Ja tās salīdzinot konstatē, ka pīķi sakrīt, tad var domāt, ka procesi notikuši apmēram vienā laikā. Piemēram, pirms apmēram 70 000 gadu Indonēzijā notika pasaulē lielākais Toba plaisu vulkāna izvirdums. Tagad tur ir izveidojies 100 km garš ezers. Pēc šī izvirduma vulkāniskie pelni ir nonākuši Atlantijas okeānā, Klusajā okeānā un saglabājušies arī Grenlandes ledū. Ja paņem pierakstus no okeāniem un it īpaši no Antarktīdas un Grenlandes ledājiem, tad iznāk, ka pēdējo 30 000 gadu laikā 11 līdz 12 reižu ir notikuši gan CO2 pieaugumi, gan temperatūras kāpumi par 7 grādiem uz augšu un 12 grādiem uz leju. Bet tad nebija nekādas civilizācijas un nekādas rūpnieciskās ražošanas. Absolūti itnekādas.Tas liecina, ka pastāv dabiskas fluktuācijas ik pēc divarpus tūkstošiem gadu, vismaz pie mums tā ir noticis holocenā, pēcledus laikmetā, pēdējos10 000 gados. Pēdējais negatīvais periods, ko mēs atceramies no vēstures un kas fiksēts mākslas un literārajos darbos, ir mazais leduslaikmets, kas ilga no 15. gadsimta līdz 19. gadsimta otrajai pusei.

– Kad ziemā aizsala Baltijas jūra.

– Un kad uz Stokholmu varēja aizbraukt kamanās. Pirms 7 500 gadiem bija tik pat liels pīķis, tikai siltuma virzienā, Atlantiskais laiks, kad pie mums platlapju augi bija ievērojami lielākās platībās un Dienvidkurzemē ievirzījās skabārdis. Tas liecina, ka holocenā vidējās gaisa temperatūras svārstības starp maksimumu un minimumu ir 6 grādi. Leduslaikmetā svārstības bijušas ne vairāk par 10 – 12 grādu, turklāt temperatūra pazeminās ne tikai uz ledāja, bet arī ārpus tā. Katra 2 500 gadu cikla ietvaros ir konstatētas mazākas svārstības. Tās mēs redzam Zemes ģeografiskajā vēsturē, ko rēķina 2008 gadus ilgu, kopš Kristus dzimšanas. 5. – 7. gs. īru mūki atklāja Fareru salas un varbūt pat Amerikas kontinentu. Drīz pēc tam. 8. – 9. gs. sākās normāņu vikingu ekspansija. Drīz vien viņi jau bija kolonizējuši visu Islandi. Tajā laikā, 7. – 10. gs., lielākā salas daļā bija klāta ar sīkiem bērziem, bija zāļainas pļavas, varēja attīstīt lopkopību. Tas ir neapšaubāmi pierādīts fakts gan ar putekšņu analīzi, gan no baznīcu pierakstiem un rūnu rakstiem. 10. gs. Laifs Ēriksons atklāja Grenlandi un nodibināja kolonijas. Līdz 12. gs. bija tik silts, ka Grenlandē varēja dzīvot ap 3000 cilvēku, kas nodarbojās ar lopkopību. Tāpēc to sauca par Zaļo zemi. Faktiski no 950. gada līdz 12. gadsimtam bija globālā sasilšana. 15.gs. Dānijas karaļnams pārstāj saņemt nodevas no Grenlandes, sakari ar Grenlandi pilnīgi pārtrūkst. Mainās klimats, un mazais leduslaikmets ir tā negatīvais pols. Ir mums arī pavisam neseni piemēri. Laiks no 1912. līdz 1942. gadam. Klimatologi ir sastādījuši diagrammas par novērojumu periodu no 1880. gada līdz 1980. gadam. Skaidri ir redzams 21 – 30 gadu ilgs siltuma periods visā pasaulē. Ziemeļu jūrā par 10 % samazinājās ledus klātās platības. Temperatūra Grenlandē, Islandē un ziemeļu salās pacēlās par 7 – 8 grādiem. Pasaulē sāka strauji atkāpties visi ledāji. Dabaszinātnieki uztraukti rakstīja, ka izkusīs pēdējie sniegi Kilimandžaro kalnā. Un ko mēs dzirdam šodien? Tieši to pašu. Bet, piedod, – kāds tad 20. gadsimta sākumā bija rūpniecības vēriens? Smieklīgs. Sabiedrība, protams, ir spējīga radīt daudz ko tādu, kas ir ārkārtīgi bīstams. Piemēram, hlorfluorkarbona gāzi, kas noārda ozonu. Saistībā ar plašu saldējamo iekārtu ražošanu šīs gāzes klātbūtne ledājos pirmo reizi konstatēta 1959. gadā. Iepriekšējais sasilums nebija ar to saistīts. Tas liecina, ka pastāv dabiskas temperatūras svārstības, bet mēs nezinām šo īsperiodisko svārstību cēloņus vēl šodien. Tur slēpjas galvenā kaite. Mums jāveic vienlaicīgi pētījumi par dabā notiekošajiem globāliem procesiem, kas ir arī cilvēka darbības ietekmēti, un paraleli jāveic tie pasākumi, kas saistīti ar cilvēka darbības ierobežošanu. Nedrīkst atmest nost pētījumus, lai noskaidrotu, kas tad izsauc dabiskās svārstības. CO2 pieaugumu atmosfērā dod visas pasaules rifta zonas okeānos un visi sauszemes rifti, kur notiek gāzu izplūde, tai skaitā vulkāniskā darbība. Pasaulē ir vairāk nekā 520 darbojošos vulkānu, kas visi kaut ko izmet gaisā. CO2 rodas arī, sadēdot kaļķakmeņiem un merģeļiem. Tas pats izdalās pūšanas procesos, kad veidojas purvi. Augšņu veidošanās procesos. Un vislielākās CO2 rezerves ir pasaules okeāns, kas sasilstot to atbrīvo. Mēs diemžēl nezinām dabiskos cēloņus, kāpēc mainās CO2 sastāvs atmosfērā. Nezinām ar to saistītās temperatūras fluktuācijas – gan dabiskos kāpumus, gan dabiskos kritumus, kas notiek amplitūdā no 6 līdz 12 grādiem. Man ļoti nepatīk, kad mēs runājam tikai par cilvēka saimniecisko darbību kā globālās sasilšanas iemeslu un noniecinām tās zināšanas, kuras mēs varētu iegūt, lai noskaidrotu, kas ir pamatā dabiskajām fluktuācijām. Pasarg’ Die’s, es nekādā ziņā negribu noliegt cilvēka saimnieciskās darbības nozīmi. Tā ir jāierobežo visiem spēkiem, bet darīt tikai to un nelikties zinis, lai noskaidrotu, kāpēc klimats mainās dabiskā ceļā, ir absolūta muļķība.

***

Katram pastāstam kā desai striķītis galā jāpiekarina morāle. Ko mēs varam mācīties no šīs sarunas ar cilvēku, kurš Zemes slāņos lasa veiklāk nekā dažs labs vecās drukas bībelē? To, ka pastāv Zemes ģeoloģiskā atmiņa un cilvēces vēsturiskā atmiņa. Un īsā atmiņa, kas slikti atceras pat to, kādi bija laikapstākļi nesenajā pagātnē starp diviem pasaules kariem, kad tāpat kā tagad uztraucāmies par Kilimandžaro sniegu likteni. Varbūt, '6Ba mazā sasilšana tautas atmiņā asociējas ar Ulmaņlaika treknajiem gadiem, kad cukurs bija baltāks, zāle zaļāka un... nu protams, Saule siltāka! Dabā viss notiek tā, kā notiek, un tikai cilvēces tuv– vai tālredzība noteiks to, vai tās viena otrai palīdzēs vai kaitēs. Akadēmiķim Jurim Ekmanim ir tāda anekdote. Visumā lido divas planētas. Tā kā planētas iet pa trajektorijām, tās laiku pa laikam stipri satuvojas. Tā nu divas planētas satuvojušās un viena otrai sauc: “Ei, māsiņ, kā iet?” “Pavisam draņķīgi,” atbild otra. “Uzmeties kaut kāds kašķis, nieze. Par civilizāciju saucas.” “Neuztraucies,” saka pirmā. “Man arī tā bija. Viena miljona gadu laikā pāriet pati no sevis.” Cik mums vēl palicis?

Zaiga Kipere

Pēdējā atjaunošana 23-05-2008
Powered by Elxis - Open Source CMS