Laikraksta trešajā lappusē publicētais LU Latvijas vēstures institūta vadošās pētnieces Dr. hist. INETAS LIPŠAS stāstījums “Februāris – fašinga mēnesis” nav izraudzīts nejauši.

Pirmkārt, februāris pirmskara Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, bija visdažādāko baļļu, ieskaitot slavenās Preses balles un Mākslas akadēmijas karnevālus, mēnesis, kam sāka gatavoties jau no rudens, kad beidzās vasaras atvaļinājumi.

Otrkārt, Inetai Lipšai apgādā “Zinātne” ir iznākusi apjomīga monogrāfija “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939”, kas balstīta uz 25 gadu ilgā periodā publicētiem Latvijas preses materiāliem (Ineta Lipša ir Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas zinātņu katedras vadītāja). Tieši šis, bieži vien pārsteidzošais, materiāls padara visnotaļ cienījamo zinātnisko monogrāfiju interesantu un baudāmu arī ierindas lasītājam.

Divdesmit pieci gadi – daudz vai maz? Atkarībā no tā, kādā laikā tie iekrīt. Pēdējos divdesmit piecos gados, kas sakrīt ar Latvijas otro neatkarību, esam nonākuši no “Pie mums Padomju Savienībā seksa nav” līdz tam, kad vecmāmiņas nepaklausīgus mazbērnus baida nevis ar čigāniem un vilku, bet Imantas pedofilu un cilvēki baidās atstāt suņus piesietus pie lielveikala, ka nenozog un neizvaro...

Arī Inetas Lipšas pētītais periods iezīmējās ar lielām politiskām un sociālām pārmaiņām. Vispirms jau Pirmais pasaules karš, kurš satricināja dzīves pamatus, izdzina no mājām tūkstošiem bēgļu. Frontē krita vīri un līgavaiņi. Presē parādījās tādi apzīmējumi kā karavīru līgaviņas (slavējamas jo “bāla meiča kopj kapu ar rozēm...”) un zaldātu brūtes (peļamas, jo ielaidās ar svešajiem – krieviem, vāciešiem). Ģimenēs, kuras bija palikušas bez vīriešiem, sievietēm nācās pieņemt izšķirošus lēmumus un uzņemties visu dzīves smagumu. Daudzas strādāja lazaretēs, kopa ievainotos (no žēlsirdības līdz mīlestībai bieži vien viens solis).

Beidzās gan Pasaules karš, gan Latvijas Neatkarības karš. Jaunā politiskā situācija neizbēgami rosināja pārmaiņas arī morālē, īpaši jau sievietes statusā. Daļa sabiedrības, nostaļģijā pēc vecajiem miera laikiem, labprāt būtu gribējusi atgriezt sievieti pirmskara “mātes / madonnas” pozīcijās. Aspazija to nosauca par lauku mammu tiklības kodeksu, proti, “arvien vajadzīgā brīdī atbrauca lauku mamma” koka ratos ar nekaltiem riteņiem, apsaukājot modernās, strādājošās sievietes, kas neatbilda mātes/madonnas etalonam, par netiklēm un piedraudot ar izslēgšanu no sabiedrības.

Grāmatā ir absolūti burvīga nodaļa “Dzimšu normativitātes prezentācijas publiskajā telpā”, kurā var iepazīties gan ar maskulinitātes, gan feminitātes slavinājumiem un nopēlumiem tā laika presē, ieskaitot skaistumkonkursus vīriešiem pēc iesūtītām fotogrāfijām (Elegance, 1925). Par modes dāmām izņirgājās katrs sevi cienījošs izdevums un karikatūrists.(Neraugoties uz to, svārki un mati kļuva arvien īsāki, līdz īsus matus nogrieza arī tādas sabiedrības lauvenes kā izdevēja Emīlija Benjamiņa, operdziedātāja Milda Brehmane–Štengele un aktrisa Anta Klints.) Un kur tad vēl tāds pliķis vīriešu pašapziņai, kā gribēšana piedalīties politikā! Tur taču ne vien karikatūristam, bet arī zirgam jāsmejas.

Ja velkam paralēles starp to laiku un mūsu dienām, tad atrodam, ka 1931. gada Saeimas vēlēšanās Demokrātiskā centra partijas deputāta kandidāts ģenerālis Eduards Kalniņš atteicās no vietas parlamentā par labu vienīgajai sievietei šī perioda Saeimas pastāvēšanas vēsturē Bertai Pīpiņai. Arī viņai veltīta ne viena vien karikatūra.

Cita analoģija: Sēnalu un neķītrības apkarošanas komisija, kuru vadīja rakstnieks Līgotņu Jēkabs, apkarojamās literatūras sarakstā iekļāva slavenā holandiešu ārsta Teodora van de Veldes grāmatu “Laulības tehnika”, atzīstot to par vienu no “neķītrākajām grāmatām, kādas pazīst pasaules literatūra”. Van de Veldes svarīgākais darbs “Ideāla laulība” Vācijā no 1926. līdz 1930. gadam piedzīvoja 42 metienus, 1930. gadā izdotais tulkojums angļu valodā – 43 metienus. Latvijā krievu valodā tas izdots jau 1928. gadā, bet latviski – 1931. gadā. Abi izdevumi nonāca Sēnalu literatūras sarakstā. Starp citu, arī “Lēdijas Čaterlejas mīļākais” (1928) un “Kama sutra” ar Sigismunda Vidberga ilustrācijām (1931). Kā lai neatceras daktera Jāņa Zālīša laulības dzīvei veltītās grāmatas un tās ilustrāciju bēdīgi slaveno likteni, bet tas jau attiecās uz tiem laikiem, kad Padomju Savienībā seksa nebija...

Vēl kāda interesanta līdzība. Avīzē “Latvis” 1923. gada rudenī ievietotas 10 publikācijas saistībā ar likumprojektu, kas paredzēja pārbaudīt Latvijas armijas virsnieku zināšanas valsts valodā. Viedokļu apmaiņā izskanēja replika, ka būtu jāpārbauda arī latviešu virsnieku dzīves biedreņu valsts valodas zināšanas, jo tika apgalvots, ka apmēram 80 % virsnieku esot precējušies ar citu etnisko grupu sievietēm, galvenokārt krievietēm, uz ko kāda krievu tautības sieva reaģējusi ar vārdiem: “Pret mums, krievietēm, jūs ir sarīdījušas jūsu sievietes, kuras prot tikai lāpīt, mazgāt un vārīt, bet neprot valdzināt vīriešus un, kas ir vēl ļaunāk, [neprot] iziet pie vīra.”

Šie ir tikai daži subjektīvi izraudzīti momenti no vairāk nekā 600 lappušu biezā pētījuma, kur var izlasīt gan par seksuālo minoritāšu atspoguļojumu tālaika presē, gan par daudz ko citu. Starp citu, varat mēģināt atminēt mīklu, kā četru gadu garumā (1933–1936) visdažādākā līmeņa tiesu iestādēm neizdevās šķirt vai anulēt baznīcas noslēgto laulību starp divām medicīniski atzītām sievietēm un pasludināt viņu trīs bērnus par ārlaulībā dzimušiem.

Patīkamu lasīšanu!

Z. Kipere