Dr. hist. INETA LIPŠA ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece un, ja tā var teikt, speciāliste pirmskara Latvijas tikumos un netikumos. 2002. gadā iznāca viņas bestsellers “Rīga bohēmas varā”, kas galvenokārt balstījās uz
20. – 30. gadu publikācijām, kā arī literātu, mākslas un sabiedrisko darbinieku Latvijā un trimdā izdotām atmiņām. Nesen klajā laistā monogrāfija “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914 – 1939” ir nopietns pētījums par to, kā seksualitāte atainojās Latvijas iedzīvotāju priekšstatos un uzvedībā. 

Ineta smejas, ka viņu laikam uzskata par galveno ballīšu speciālisti un parasti meklē rokā, kad jāraksta par pirmskara slavenajām Preses ballēm vai fašinga mēneša karnevāliem, tādēļ nolēmām aptvert visu gadskārtējo ballēšanās sezonu, sākot jau ar oktobri, kad rīdzinieki atgriežas no laukiem un vasarnīcām, un beidzot ar februāra karnevāliem..

Ar katliem un spilveniem

“20. – 30. gadu Latvijā bija mode Rīgas publikai vairāk vai mazāk izbraukt uz laukiem vai uz Jūrmalu, kur turīgākajiem bija savas vasarnīcas, bet vidusšķirai – gadiem īrētas istabas. Rīdzinieki ielādēja savus spilvenus un katlus vilciena bagāžas nodalījumā un brauca uz Jūrmalu. Vīri brauca atpakaļ uz pilsētu strādāt, sievas un bērni visu vasaru dzīvojās pa laukiem vai Jūrmalu. Oktobrī visi savācās atpakaļ,” stāsta Ineta. Tad arī sākās gatavošanās nākamajai baļļu sezonai. Dāmas šūdināja jaunas kleitas Jaungada ballēm un Preses ballei. Tika spriests un lemts par telpu dekorēšanu, svētku programmu utt. Taču vispirms bija valstiski svarīgā gadskārtējā Latvijas neatkarības pasludināšanas balle, kuru 18. novembrī Rīgas pilī rīkoja Valsts prezidents.

Valsts balle

Valsts gadadienas ballē piedalījās tikai lūgtie viesi, savā ziņā tā laika elite. Jebkurš tur tikt nevarēja, kaut arī kāroja daudzi, jo tas būtu apliecinājums tam, ka esi pamanīts un tavi nopelni ir atzīti. Te nu vispilnākā mērā bija attiecināms teiciens: “Sevi parādīt un uz citiem paskatīties”. Latvijas neatkarības 20. jubilejas ballē viesu skaits atbilda gadu skaitlim – 1938. Operdziedonis Mariss Vētra savā ironiskajā stilā apraksta pēdējo balli pirms apokalipses. Bija 1939. gads, sarkanā armija Kurzemē ievākusies karabāzēs, izdzenot zemniekus no muižu un pagastu centriem. Polijas liktenis arī jau bija izšķirts. Mariss Vētra raksta:” Rīgas pilī bija pēdējā balle. Stāvēju. Stāvēja mana sieva. Stāvēja liels pūlis ballinieku. (..) Kaut kur stāvēja Eduards Smiļģis, citā stūrī to pašu darīja Nacionālā teātra direktors Jānis Grīns. Jānis Benjamiņš bija laimīgāks. Viņu bija atradis sarunu biedrs – Augusts Kirhenšteins trieca ar Benjamiņu, kaut ko impulsīvi stāstot un ar īsām rociņām stāstījumam piepalīdzot, Viņš bija tik kustīgs, ka, viņam runājot, ordeņi lēkāja uz melnās frakas atloka. Ordeņu Baltā zālē bija daudz, taču neviena krūtis nebija tik bagātīgi izraibinātas kā redaktoram Pēterim Blauam. Es vismaz cita neredzēju. Blaus ballē bija ieradies aizsargu virsnieka tērpā un ordeņus nēsāja ne mazāk cēli kā švītās ūsiņas.”

Saspiests tēraudcietā, blīvā masā kāpnēs uz arhitekta Eižena Laubes jaunuzcelto svinību zāli pils bēniņu stāvā, gaidot savu kārtu pie viesību galda, tad iebaudījis gabaliņu mežacūkas sāna zem seno Latviju cildinošajiem griestu gleznojumiem, Mariss Vētra nonāk Valsts Mākslas muzejā, uz kuru atvērtas durvis no Baltās zāles un kur mierīgā atmosfēra var baudīt žāvētu lasi, kafiju, saldumus un dažādus dzērienus. “No sienas uz visu to cēli noskatījās Rihards Zariņš, Janis Rozentāls, Alksnis, Tone, Purvītis, Valters, Ūdris, Kazaks, Grosvalds, Strunke, Liepiņš, Kalniņš, Ubāns, Skulmes – un tā bez gala. (..) Latviešu inteliģence nav nekad tik labi jutusies Rīgas muzejos. Vairums Valsts muzejā ieradās pirmo reizi.”

Preses balle

“Pati greznākā un arī stipri demokrātiskākā balle bija Preses balle, ko katru gadu februārī rīkoja Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība. Pateicoties izdevējiem Emīlijai un Augustam Benjamiņiem un žurnālam “Atpūta”, tā bija visvairāk apspriestā un atrādītā balle,” stāsta Ineta Lipša. Gatavošanās ballei sākās jau novembrī. Tā tradicionāli notika Virsnieku klubā, koka divstāvu ēkā Strēlnieku dārzā aptuveni tagadējā Kongresu nama vietā. Zāli dekorēja pazīstami mākslinieki. Žurnālists Jānis Porietis par to raksta: “Virsnieku kluba telpas dekorēšanu uzticēja kādam pazīstamam māksliniekam, kas nu vaiga sviedros rāvās divus mēnešus, lai rādītu brīnumus dekoratīvajā mākslā un pārsteigtu balles viesus ar savu oriģinālo izdomu. Visas telpas bija pārveidotas līdz nepazīšanai. Jau laikus bija aizrunāti deju orķestri – labākie, kādus Rīga varēja dot. (..) Preses balles atklāšanā nekad netrūka Valsts un ministru prezidentu, ārzemju sūtņu, armijas vadības. Dāmas jau laikus šūdināja sev vakara tērpus.”

Taču dāmu uzdevums neaprobežojās tikai ar kleitu šūdināšanu. Preses balle, tāpat kā daudzi citi sarīkojumi, bija labdarības pasākums, kura ienākumu daļa bija paredzēta Rakstnieku pils – rakstnieku un žurnālistu atpūtas nama – pārbūvei Siguldā. Un te nu neiztikt bez dāmu līdzdalības. “Atpūtā” nodrukātajos fotoattēlos redzamas dāmas pie boles galda ar pašu Emīliju Benjamiņu priekšgalā, ir arī attēls ar sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu pie laimes rata. “Toreiz bija tradīcija, ka vidusšķiras sievietes, sabiedriskās un politiskās elites dzīvesbiedres, nestrādāja, bet nodarbojās ar labdarību – vāca līdzekļus, kurus nodeva vīriešiem tērēšanai sabiedriskām vajadzībām.”

Ineta Lipša piemin izdevniecības “Grāmatu Draugs” īpašnieka Helmāra Rudzīša atmiņu grāmatu “Manas dzīves dēkas”, kurā aprakstīta šāda epizode: vienā no ballēm galvenais laimests bija uzņēmuma “Mazais zooloģiskais dārzs” īpašnieka Konrāda balles loterijai dāvātais pērtiķītis, par ko visiem bijusi liela interese. Sak, kam gan tas mērkaķis kritīs... Sauju izlozes biļešu nopircis arī Helmārs Rudzītis, un ... laimējis galveno balvu. “Es gribēju vai zemē ielīst. Visapkārt jau sāka salasīties ziņkārīgie, atskanēja smiekli, visādas piezīmes, aplausi. Neko darīt, bija jāsaņem laimests un jāiepazīstas ar būra iemītnieku. Kad būri ar mērkaķi novietoju galdiņa vidū, pie kura ar draugiem sēdēju, galdiņš kļuva par balles intereses naglu. Visi nāca un gribēja redzēt “Rudzīti ar mērkaķi”.”

Preses balle sākās ar tradicionālo polonēzi, kura bija jādejo visiem – jauns vai vecs. “Tā bija deja, kurā uzdrošinās piedalīties pat nedejotāji, bet dejotāji spiesti uzlūgt savas sievas. Nopietnākie romānu rakstītāji tad pārbauda vēlreiz, vai kakla saites gals mugurpusē neplīvo kā komētas aste, pārvelk gludi noskūtās sejas ar smaida glazūru un piedāvā dāmai roku, kas paradusi cilāt spalvu, vilkdama uz papīra zīmes, kas dažreiz dzen izmisumā rūdītākos burtličus,” par Preses balles polonēzi rakstīja Knuts Lesiņš.

Operas balles

Operas balles tika uzskatītas par baļļu sezonas otro kulmināciju, kaut gan tās Rīgā nekļuva tik populāras kā Rietumeiropā, piemēram, balles Vīnes operā. Presē atrodamas ziņas par Operas ballēm 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā. Tā laika sabiedrības dāmas un bagātās uzņēmējas, populārās avīzes “Jaunākās Ziņas” un žurnāla “Atpūta” izdevējas Emīlijas Benjamiņas māsa aktrise Annija Simsone aprakstījusi 1931. gada Operas balli, kurā viņa bija piedalījusies: “No parketa bija izvākti skatītāju krēsli, balkonos ielikti mazi galdiņi. Rīgā tas bija kaut kas neparasts, bet Rietumeiropas pilsētās šādi sarīkojumi bija visa karnevāla spožākā balle, kur pulcējās visi, kam bija vārds politikā, zinātnē un mākslā. Tā tas bija arī Rīgā. Operas telpas mudžēt mudžēja no frakām un formas tērpiem. Rīgas dāmas sacentās savā starpā parādīt dārgākās rotas un jaunākos Parīzes modeļus. Balles atklāšanas polonēzē soļoja Latvijas valdības vīri, zinātnes un mākslas reprezentanti.” 1931. gada Operas ballē piedalījies arī slavenais Vācijas teātru direktors un režisors Maksis Reinhards, kurš togad Nacionālajā operā uzvedis opereti “Sikspārnis”.

“Kā balta un mīlīga zosīte...”

Ar ballēm tika saistītas arī zināmas nākotnes cerības. Vismaz meitu mātēm, kuras Ineta Lipša pieskaita pie vidusšķiras aprindām, ko latvieši tolaik sauca par pilsonību, bet francūži – par buržuāziju. Mātes izraudzījās “smalkas” balles, kurās savas atvases “izvest sabiedrībā” . Ka tas ne katrreiz sakrita ar pašu meitu interesēm un izvēli, redzams, lasot mākslinieces Margaritas Kovaļevskas, toreiz – Mākslas akadēmijas studentes atmiņas par korporācijas “Zemgalija” 35 gadu balli 1930. gadā, uz kuru viņu aizveda tante. “Ko lai saku? Es būšu nesaudzīga, jo man jāsaka: nebija nekā ārēji spoža un graujoši iespaidīga. Nebija neviena skaista studenta, – toties daudz vecu ģīmju. Nebija nevienas skaistas dāmas, neviena ievērības cienīga tērpa. (..) Nu, bet lai kā, man galu galā visa tā balles padarīšana bija gluži vienaldzīga, tagad ir tikai piepildījies tantes lolotais sapnis pašas uzraudzībā atvest mani uz “pirmo balli”, gandrīz kā tādu debitanti, kā tas pieņemts labā sabiedrībā, man šķiet, īpaši veco laiku romānos. O, cik žēl man bija tantes! Tagad taču pavisam citi laiki. (..) Sākās dejas. Es atkal stāvēju kā balta un mīlīga zosīte blakus savai tantei un gaidīju, kad kāds uzlūgs.” Jauniņā studente savos spriedumos ir nežēlīga: “ ...viņi visi likās kā no vienas mātes dzimuši. Melnās frakās un smokingos nebija gandrīz neviena. Toties, kā norunāts, gandrīz visiem, ar kuriem dejoju, bija melnas nagu apmales. (..) Viens bija ar ļoti pumpainu seju, otrs pusakls un tā jocīgi caur pieri glūnēja uz mani.”

Nedēļa vaļībai un maigām palaidnībām

Ko tad jauni cilvēki, uzskatīja par piemērotu “citiem laikiem”? Protams, karnevālu! Un, it sevišķi, Mākslas akadēmijas karnevālus. Par tiem Margarita Kovaļevska raksta pavisam citā toņkārtā. “Tā. Karnevāls “uz Noasa plosta” aizpeldējis, pāri palikušas atmiņas.” Rindas kārtībā jau cits – studentu karnevāls. “Latīņu kvartāls. Latīņu kvartāls – tā vien dzird.” Bet dosim vārdu rakstniekam Rihardam Valdesam, kurš 1929. gada karnevālu nedēļu raksturoja kā nedēļu vaļībai un maigām palaidnībām. “Kad cilvēks mēnešiem ilgi pelēkā darbā un dzīves vienmuļībā sācis palikt truls, apklāties putekļiem, viņam uznāk ilgas. Ilgas pēc nezināmām tālēm, romantikas. Varbūt arī pēc atpūtas lielākā dzīvesprieka uzliesmojumā. Nost maskas! Maskas, ko dzīve uzliek. Uzticīga, rūpīga sieva; labi audzināta, pieklājīga jaunava; vecmeita, kura vēl pēc dzīves alkst, – tās visas noliek ikdienas pelēko, melīgo masku, pamet mokošo tikumības sajūtu.” Tā rakstnieks Rihards Valdess stāstā “Karnevāls”, kas publicēts 1929. gadā izdotā stāstu krājumā “Skumjā kafejnīca”. Tur pat: “Balkona pustumsā sēž apkampušies pārīši. Tie skatās lejā – fantastiski dekorētā zālē. Zālē krāsaina puskrēsla, zilas, sarkanas, violetas reflektoru gaismas strēles šaudās, krustojas; puskrēsla mainās ar apžilbinošu gaismas bultu. Fantastiski tēli, pāros apskāvušies, kaislīgā, pārgalvīgā ritmā dejo. No augšas skatoties, liekas, ka raibi kukaiņi sarkanā saules rietā salasījušies mistiskā pavasara pārošanās dejā. Fantastiski kukaiņi – viena likuma dzīti, vienas nepārvaramas mūžīgas dziņas aicināti. Eross! Erotisks magnētisms sakļāvis pārus cieši kopā. Vaigs pie vaiga, krūtis pie krūtīm: viss saliecies vienā, ciešā lokā. Eross suģestē dejošo pūli; valda prieks – visu aizraujošs. Mežonīgi gaudo saksofoni – kā pirmatnēja nezvēra rēcieni mīlas ilgās tropu mežā.”

Province līksmo!

Neba Rīga viena pati līksmojās karnevāla ritmos. Prese apraksta karnevālu “Pie melnā Bimbambulas” Jelgavas teātrī 1930. gada 1.februārī, kad priecājās vairāk nekā 1000 masku! “Plašās telpas bija karnevāla viesu galīgi pārpildītas. Dekorējums, ar maziem grozījumiem, bija atstāts no iepriekšējā karnevāla. Protams, netrūka ne krāsainības, ne romantisku uguņu, ne jautrības. Jautro slīddēli izmantoja ap 600 viesu. Labi tirgojās cepurīšu, serpentīna un konfeti galds,”’ informēja vietējā prese. “Mazajā zālē spēlēja labskanīgs džezbends. Lielajā zālē muzicēja pūtēju orķestris un V. Ošenieka pārstāvniecības Siemens firmas patefona raidmūzika. Te valdīja stipri dienvidniecisks karstums. Dejotāju arvien bija milzums, jo spēlēja nepārtraukti. Kas deju priekus vēlējās izbaudīt ērtākos apstākļos, uzkāpa uz virpuļgrīdas.”

Pavisam citā noskaņā 1920. gada sākumā rakstījis kāds publicists no Liepājas: “Liepāja griežas dejas virpulī, dejo un dzer, dzer un spēlē kārtis. Rīgas sabiedriskā dzīve norisinās, kā var redzēt no avīžu slejām, daudz solīdākās formās. Rīga varbūt iztrakojās agrāk, bet Liepāja pašlaik trako kā nelabā kratīta.” Karstums deju zālē, zili tabakas dūmi, alkohols pie bufetes un uz zāles galdiņiem. Ineta saka: “Žurnālists sludināja, ka dejotājiem būtu jānāk pie prāta pašiem, savukārt sabiedrībai jāpanāk, ka tiek ierobežota “dejošana” no gaismas līdz gaismai, jo tā visvairāk pavedinot uz dzeršanu. Būtisks bija uzsvērums, ka to ļaužu līdzekļi, kas dejas apmeklē, tak neesot neizsmeļami, un ka itin pareizi dažs labs, no sāniem noskatīdamies, vaicā: kur viņi ņem to naudu?”

Pavisam cita rūpe bija laukos, kur trūka piemērotu telpu. Ineta Lipša piemin Tautas labklājības ministrijas lūgumu iekšlietu ministram 1927. gadā aizliegt rīkot pasākumus telpās, kur temperatūra ir zemāka par 12 grādiem, jo vairāki ārsti informējuši, ka izrīkojumi laukos pat ziemas laikā notiek nekurinātās telpās, kur temperatūra nepārsniedz trīs grādus virs nulles, un tas veicina saaukstēšanās slimību izplatīšanos.

Kurš nodīrāja bukiem ādu?

Bez savām ballēm neiztika arī ģimnāzisti. Ineta Lipša stāsta: “ Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas direktors Jānis Lapiņš ļāva vismaz pāris reižu pusgadā sarīkot skolā audzēkņu vakarus, kuros “salaida pa slīpo” (šādi ģimnāzisti apzīmējuši vismodernāko dejošanas veidu). Balles allaž labi apmeklēja. Viesi pirka ieejas biļetes. “Večeros” gan dažreiz gadījās nepatīkamas lietas, par kurām ģimnāzijas direktors vēlāk strostēja audzēkņus. “Reiz kādā pirmdienā pēc sarīkojuma, tikko bija beigusies kopējā rīta lūgšana, viņš uzdrāzās katedrā un bļāva: “Velns lai parauj, kas sestdien vingrošanas zālē nodīrāja bukiem ādu? Kas pie durvīm kāvās? Kas ved uz ģimnāzijas sarīkojumiem piedzērušus jūrniekus?” Un tā tālāk, bet bez smagākām sekām,” raksta kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons. “Izslēdza vienīgi kādu skaistu jaunekli, kas bija ievedis savu draudzeni nomaļākā klasē un mēģinājis, kā franči saka, “spēlēt zvēru ar divām mugurām”. Morāles normas tolaik bija ļoti stingras, un līdzīgi gadījumi arī nekad vairs skolā neatkārtojās.”

Četrrāpus zem galda

Publiskās balles drīkstēja rīkot tikai konkrētas biedrības, saņemot atļauju policijā. Biedrība iekasēja naudu par biļetēm, kas tādā vai citādā veidā tika izlietota biedrības, tātad – sabiedrības labklājības veicināšanai. Tās biedrības, kurām bija savas telpas, piemēram, ugunsdzēsēju biedrības, balles rīkoja savās mājās. Citas īrēja zāles Rīgas centrā, ieskaitot “Uļeju” un Rīgas Latviešu biedrību. Daudzi pasākumi, kā, piemēram, Jaungada balles, notika restorānos un kafejnīcās. Un, protams, privātos salonos. Tā kā žurnāls “Atpūta” piederēja Benjamiņiem, tad tas, protams, koši atainoja to, kas notika šajā bagātajā un sabiedriski aktīvajā ģimenē, kaut vai jauniegūtā Pfābu nama (to pat dižmanīgi dēvēja par Pfābu pili) iesvētīšanu Krišjāņa Barona ielā iepretim Vērmanes dārzam. (Mūsu lasītāji to pazīst kā bijušo Benjamiņu namu, Rakstnieku savienību, tagad – lietuviešiem piederošu viesnīcu, no kuras viesistabas tiek raidīts LTV1 kultūras raidījums “Nacionālie dārgumi”.) Ineta Lipša savā grāmatā to apraksta šādi: “Pfābu pils iesvētīšana kļuva par smalko aprindu sezonas galveno notikumu. 1930. gadā žurnāls “Elegantā Rīga” prognozēja, ka par to runās vēl ilgi un dāmas, kas bija cerējušas uz ielūgumu, bet to nesaņēma, vēl ilgi jutīsies apkaunotas un aizvainotas.” “Pils” iesvētīšanu žurnālists Oļģerts Liepiņš savā atmiņās attēlo koši. “Notikums raisīja ažiotāžu – ap pulksten 9 vakarā ziņkārīgo pūlis divās rindās applūdināja visu ielu pie jaunās pils. Policists regulēja auto piebraukšanu pie durvīm, kuras apgaismoja kinoteātra gaismu cienīgs spožums. Šveicars brūnā livrejā katru viesi saņēma ar lielu pompu. Svinībās neiztika bez komiskiem incidentiem. Kāda dāma no tirgotāju aprindām uztraukumā, aiz liela prieka vai steigas bija aizmirsusi uzvilkt apakšsvārkus. Ļoti plānajā, baltajā crepe georgette kleitā salona spēcīgajā apgaismojumā viņa izskatījās pēc viegli aizplīvurotas nāras. Viņu mulsināja pārsteigto viesu skati, kas ik pa laikam ieķērās viņas plīvuros, un blondā kundze bija spiesta visu vakaru pavadīt tumšākajos kaktos. Kādai bagātai ārzemniecei piepeši pazuda briljants, un visi klātesošie augstmaņi, gribēdami pakalpot, uzreiz metās ceļos un cītīgi meklēja briljantu zem mēbelēm. Skats esot bijis interesants – frakoti kungi un elegantas dāmas rakņājas pa grīdu kā bērni jūrmalas smiltīs.” Un tālāk: “Pfābu pils šovakar bija pilna jautras čalas, priecīgi noskaņotu ļaužu. Kaut arī klāt bija ministri un deputāti – visu skati sekoja nama mātei, kuras mežģīņu kleita vizuļoja vien, un viņas laulātajam draugam, kas bija drukns, gludi skūtu apaļu galvu, baltām vērīgām acīm, tērpies smokingā. Viņš rūpīgi pārskatīja viesus, vai visi lūgtie ieradušies un ar ko kurais runājas. Netrūka mākslinieku, kas jau arvienu kā podlaižas tur, kur nauda, vara, kur var dabūt par velti izēsties un izdzerties. Un viņiem bija taču jārūpējas par savu prestižu, kas tik ļoti atkarīgs no lielākās avīzes.”

Nu ko, jākonstatē, ka starp abiem pasaules kariem tauta prata priecāties. Balles un ballītes sita augstu vilni. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija mēģinājumi reanimēt Preses balles, bet daudzajiem preses izdevumiem dzimstot un mirstot, eksistences cīņā citam citu apkarojot, žurnālistiem sadaloties pa drukātajām, vizuālajām un virtuālajām frakcijām, vairs nekāda kopība nesanāk. Paliek tikai mūžam populārie Mākslas akadēmijas karnevāli, kas tieši lielās popularitātes dēļ pārvērtušies par stāvpasākumiem, kuros demonstrēt savas asprātīgās maskas, jo dejošanai vairs neatliek telpas.

Ar Inetu Lipšu tikās Zaiga Kipere