Masu mediji savā ierastajā manierē sarosījušies (labas ziņas ir sliktās ziņas), publika apmulsusi, jo teju teju sprāgs bumba ar laika degli – apstādinātais Salaspils atomreaktors, no kura straumēm noplūstot radioaktīvs ūdens. Universitāte, kuras pārvaldījumā ir reaktors, nodarbojas ar šantāžu – ja valdība naudu nedos, mēs no tā ejam prom. Tieciet tad paši galā. Salaspilieši nezina, ko no rītdienas gaidīt.

Lai viestu kaut kādu skaidrību, kas Salaspilī ir noticis un notiks, runājam ar Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta Cietvielu radiācijas ķīmijas laboratorijas vadošo pētnieci ķīmijas doktori GUNTU ĶIZĀNI un bijušo Salaspils atomreaktora galveno inženieri LZA goda doktoru VALDI GAVARU.

Vispirms noskaidrosim, par kādu ūdeni ir runa.

G. Ķ. Lai aktīvā zona neuzkarstu, reaktora bākā bija 60 tonnas dzesējamā ūdens. Mūsu jaunībā dzesējamo ūdeni atšķaidītu varēja laist kanalizācijā, jo tritijs nebija likumdošanā un vispār neskaitījās. Kā saka – nothing special. Tad mainījās likumdošana un dzesējamo ūdeni sāka uzkrāt. Tādam nolūkam teritorijā blakus reaktoram tika izbūvētas divas pazemes tvertnes, 100 kubikmetru katra. Tās ir dubultkonteinera tvertnes, kur iekšējā ir no nerūsējošā tērauda, bet tai apkārt – dzelzsbetona tvertne. Kādā stilā toreiz tās dzelzsbetona tvertnes cēla, šodien var tikai minēt. Kāda bija darba kvalitāte, kā tika sametinātas šuves, kas savienoja bākas detaļas? Arī bākas dibens ir ar metinātām šuvēm, nav viendabīgi izliets. Katrā bākas pusē dibenā vēl ir padziļinājumi, kur satek apmēram kubikmetrs ūdens. Tvertnes nebija pilnas, katrā bija 40–42 kubikmetri ūdens. Pašā reaktora bākā tieši virs agrākās aktīvās zonas, kur radiācijas līmenis ir ļoti augsts, joprojām ir 20 kubikmetru ūdens lai aizsargātu cilvēkus, kas strādā reaktora zālē un tur nebūtu pārāk augsts radiācijas fons. Aktīvā zona stāvēja uz varenas čuguna plates, kas neitronu ietekmē aktivējās. Radās radioaktīvie izotopi., tādēļ tajā ūdenī ir gan tritijs, gan kobalts, gan cēzijs.

Vai dzesēšanai derēja jebkurš ūdens?

G.Ķ. Dzesēšanai, protams, tika izmantots ļoti tīrs ūdens. Sākumā tā iegūšanai bija dažādi varianti, ieskaitot destilēšanu, kas būtu ļoti lēna un dārga. Bet tad mūsu radioķīmiķi Valdis Kaļķis un Juris Tīliks izdomāja, kā šim mērķim lietot jonītu sveķu filtru un uzbūvēja pirmo Latvijas iekārtu, kas divās dienās izfiltrēja 5o kubikmetru ideāli tīra ūdens. Tīro ūdeni ražoja turpat uz vietas, no krāna ūdens, un tas bija kolosāls solis uz priekšu, jo destilētā ūdens vietā reaktora bākā varēja izmantot dejonizētu, tīru ūdeni.

Kā nonācāt pie domas, ka ūdens tvertnes jāpārbauda?

G. Ķ. Kas tad tagad ir tajos konteineros? Piesārņots ūdens. Mūsu Salaspils zinātniskās biedrības sanāksmēs ar speciālistiem runājām arī par to, ka viss pa šo ilgo laiku, kopš reaktors uzcelts, ir novecojis. Sapratām, ka bākas ir jāpārbauda. Tās ir celtas 1959.–1960. gados. Uzrakstījām VARAM ziņojumu, lai šo lietu kaut kādā veidā sāk risināt. Vasarā pie mums bija Eiropas Komisijas JASPERS pārbaude par radiācijas drošības jautājumiem, un tajā konstatēja, ka pietiekami labi nedarbojas monitiringa sistēmas, vēl dažas lietas, ierakstīja to savā ziņojumā. Ziņojumu saņēma ministrija un, tā kā bija saņemta vēstule arī no mums, tad ministrs Romāns Naudiņš izsauca pie sevis JASPERS pārstāvi un centās tikt skaidrībā par situāciju. Reaktors taču ir viens no trim valsts nozīmes objektiem Latvijā līdz ar cēzija 137 sterilizatoru asins pārliešanas stacijā un Baldones radioaktīvo atkritumu glabātuvi. Beidzot oktobra beigās valdība piešķīra naudu, kas bija jāizlieto līdz gada beigām.

Decembrī, pateicoties siltajam laikam, izsūknējām vienu tvertni, salējām ūdeni 450 mucās, izņēmām dūņas. Tajā svētdienā es esmu tur aizbraukusi, ņemu paraugus, un pēkšņi kolēģis saka: “Paskaties, re, kur ūdens tek!” No apakšas, pa šuvi! Tērauda muca iekšā ir tīra un sausa, bet ārpusē pa dzelzsbetona šuvi tek ūdens. Tātad, tas ir iesūcies starptelpā. Ziņojām radiācijas drošības centram, ka ir sūce. Pārbaudīja šuves, atrada poras, dzelzsbetona krikumus. Kā saka, šmucīga būšana. Tas nav bīstami cilvēkam, bet, protams, kārtībai jābūt. Visu iztīrīja, izdezinficēja, šuves aizmetināja.

Vai nekur citur, izņemot tiešo tvertņu tuvumu, piesārņotais ūdens nebija nonācis?

G.Ķ. Reaktoram ir monitoringa programma, monitoringa urbumi, kur regulāri pāŗbauda ūdens kvalitāti.. Bez tiem vēl ir trīs ģeoloģiskie urbumi, kas nav monitoringa programmā. Tika paņemts ūdens paraugs no viena ģeoloģiskā urbuma, un tajā konstatēja paaugstinātu radiācijas līmeni, kas lika aizdomāties.

Vai tas nozīmē, ka piesārņotais ūdens ticis gruntsūdeņos?

G.Ķ. Gruntsūdeņos ne. Bet prese un televīzija sašūmējās. Sensācija! Es saprotu, ka tā ir viņu maize. Protams, VARAM vajadzēja rīkoties enerģiskāk, bet nevar pārvērst viņus par kaut kādiem monstriem! Ir visādi apstākļi. 1998. gadā reaktoru slēdza, 2004. un 2008. gadā izveda kodoldegvielu, lietoto un nelietoto. Bija pieņemti lēmumi, bija varianti, kā tur visu sakārtot, bet uznāca krīze un vairs nekas nenotika. Krīze beidzās. Tagad vajadzēja sākt kaut ko darīt, bet nekas nemainījās. Kaut kāda nauda jau tika izdalīta, saprātīgi to būtu varējuši izlietot. Reaktora demontāžai vajag tikai 5,4 miljonus eiro četros gados. Četros gados!

Ko par tiem 5,4 miljoniem varētu izdarīt?

G.Ķ. Sakārtot reaktora teritoriju, daļēji nojaukt ēku, aizvest atkritumus. Paredzēts reaktora zālē likvidēt bākas daļu līdz pultij, pārējais viss paliek. Teritorijā ir unikāla iekārta radioaktīvo atkritumu safasēšanai, ne tikai mūsu reaktora, bet varbūt arī no slēgtās Visaginas atomelektrostacijas Lietuvā. Sāks strādāt Liepājas metalurgs, kur tas ņems metāllūžņus? Iespējams, tie pirksti sniegsies tālāk – uz Ukrainu, Kazahstanu. Tur var būt dažādi materiāli. Ja radiācijas kontrole kaut ko atradīs, būs, kur tos iesaiņot.

Cik cilvēku šobrīd strādā reaktorā?

G.Ķ.. Septiņi cilvēki, kas strādā monitoringam un citām lietām. Sekundārā dozimetrijas laboratorija. Lielāko tiesu vēl no tiem laikiem. Visi pensionāri. Jaunie aiziet uz labāk apmaksātu vietu.

Vai ir paņemti līdzekļi, ko atomreaktora nojaukšanai varēja dabūt no Eiropas?

G.Ķ. Tas ir interesants jautājums. Tā ir diplomātija. Ja Eiropa iedos vienai valstij, būs jādod arī citām. Visaginai, piemēram. Bet tās ir citas naudas. VARAM no Eiropas var prasīt naudu vides renovācijai, nevis iekārtu demontāžai. Dod bijušo militāro objektu teritoriju sakārtošanai un renovācijai.

Kāda ir tuvāko darbu secība?

G.Ķ. Pašlaik mēs darām visu, lai novērstu vides piesārņošanas riskus. Ideja bija šāda: iztīrām tālāko tvertni, pārsūknējam tajā ūdeni no reaktoram tuvākās tvertnes, ko turam rezervē, ja rodas tāda situācija, kad jāpārsūknē tie 20 kubikmetri ūdens, kas ir pašā reaktorā. Bet nu izrādījās, ka tajā tālākajā tvertnē ir caurums! Ūdeni sapildīja īpašās dubultās mucās, kuras gadu jāglabā apkurinātā telpā pie zināmas temperatūras, 8 – 10 grādu, lai ūdens tajās nesasalst. Telpā visu laiku notiek mitruma, temperatūras un radiācijas fona kontrole. Bet arī tas ir pagaidu risinājums. Ūdeni no pilnās pazemes tvertnes tagad pārsūknēs uz tukšo, saremontēto, un paskatīsies, kāds stāvoklis ir tai šobrīd pilnajai tvertnei. Ja tā ir laba, tad vajadzības gadījumā pagriež krānu un ūdens, hlops, no reaktora tvertnes satek šajā. Tad vēl jāsakārto reaktora zālē grīda, jo, vedot ārā degvielu, tā ir sadauzīta. Otrās tvertnes ūdeni arī saliesim mucās un tās noliksim glabāšanai reaktora zālē, jo pirmā telpa, kur glabājas izsūknētās tvertnes ūdens, jau ir pilna. Jāpērk mucas, paletes, uz kurām tās uzlikt, stiprināmās siksnas un jāīrē pacēlājs, ar ko to visu aizvest un nolikt vietā.

Tātad šobrīd nauda tiek prasīta, lai veiktu šos darbus?

G.Ķ. Nauda tiek prasīta nākamajiem darbiem. Šobrīd Ir iedoti 15 tūkstoši eiro, bet kontā tie vēl nav ienākuši. Par to var nopirkt mucas, paletes un prastā veidā sakārtot reaktora zāles grīdu – vecās metāla plāksnes, uz kurām var paletes uzlikt, bet tas ir pagaidu pagaidu variants.

Kāda varētu būt tā kritiskā situācija, kad jāizlaiž ūdens no reaktora bākas?

G. Ķ Reaktoram bija horizontālie kanāli, pie kuriem tika pieslēgtas eksperimentālās iekārtas un kurus noslēdza šīberi – plānas plāksnes. Tās visu reaktora darbības laiku ir atradušās starojumā, neitronu plūsmā. Tur laika gaitā var kaut kas gadīties. Tālāk – pati reaktora bākas tvertne. Pagaidām tur viss ir labi.

To reaktora lielās rekonstrukcijas laikā taču nomainīja?

G.Ķ. Jā. Sākumā bāka bija no alumīnija, ko nomainīja pret nerūsējošo tēraudu. Bija gudri izdomāts, ka, ja kaut kas notiek, ūdens no reaktora bākas satek pirmajā tvertnē. To mēs pārbaudīsim, bet nevar zināt, kas ar laiku var notikt ar bākas ārējo, dzelzsbetona apvalku. Visu laiku būs jādzīvo ar domu – kad tā spēlīte ies pušu? Tādēļ mēs plānojam ko citu. Sākumā šķita – O.K. Šito izsūknējam, šito pārsūknējam, reaktora bāka būs tukša. Lai aizsargātu cilvēkus, saliekam tukšajā baseinā iekšā smilšu maisus, svina vairogu ar krānu uzliek baseinam virsū. Bet ko darīt ar radioaktīvo ūdeni? Iesākumā sapratne bija tāda, ka varēs gadā atšķaidīt 10 kubikmetrus un izliet, tātad – 10–15 gados viss ūdens būs cauri, bet visus tos gadus teritorija būs jāuzrauga, jāmonitorē. Vajadzīgs siltums, apsardze. Vēlāk sapratām, ka gadā var izliet tikai vienu kubikmetru, jo kopējā aktivitāte ir liela. Tātad baseina ūdenim vien būs vajadzīgi vismaz 20 gadi. Tā doma tagad ir tāda – sagatavojam speciālistus demontāžai, nopērkam lielos konteinerus, vairākas tonnas smagus, katrs maksā 3000 un vairāk eiro, kurus izmanto radioaktīviem atkritumiem. Mēs tajos saliksim atkritumus un ar radioaktīvo ūdeni tos aizcementēsim. Tādējādi ūdeni nekur ārā nelej, bet, kad nojaukšanas gaitā jāved uz Baldoni kādi radioaktīvie atkritumi – kanāli, aizslēgi, sagrieztā bāka – , tad tos ar reaktora ūdeni iecementē, lai atkritumi konteinerā nestaigā. Arī pārpalikušo ūdeni iecementē.

Vai ziņa, ka Universitāte var arī atteikties turpmāk apsaimniekot reaktoru, ir tāda kaķa baidīšana ar pūsli?

G.Ķ. Par to jau ir runāts agrāk. Ministrija to zināja, visi to zina. Kāpēc Universitātei no sava budžeta ir jāmaksā vairāk nekā 200 000 eiro gadā par vecā reaktora apsardzi un teritorijas monitoringu, ja tā šajā teritorijā neko darīt nevar un valsts šim nolūkam naudu nedod?

Vai reaktora teritorija ir Universitātes īpašums?

G.Ķ. Nē. Tas ir Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra īpašums. Mēs esam nomnieki. Bet tā ir ļoti laba vieta tādu zinātnisku un medicīnisku projektu attīstīšanai, kur tiek izmantoti radioaktīvie izotopi. Universitāte grib attīstīt šādus pētījumus, bet par reaktora nojaukšanu neviens līdz šim nav licies zinis. Tagad tiek meklēta nauda. Labi, ka jautājums ir aktualizējies.

* * *

“Atkritumu apsaimniekošana nav zinātnieku pamatnodarbošanās”, LU zinātņu prorektors akadēmiķis Indriķis Muižnieks

LU aprēķinājusi, ka šogad apsaimniekošanai vajadzīgi aptuveni 285 000 eiro, bet turpmākajos divus gadus – ap200 000 eiro gadā.

Ikgadēju līdzekļu atvēlēšanu objekta uzturēšanai LU uzskata par līdzekļu izšķiešanu, jo labākais risinājums būtu tā demontāža, kam gan nepieciešami vismaz 5,5 miljoni eiro.

Lēmums par Salaspils kodolreaktora demontāžu valdības līmenī pieņemts jau 2009. gadā, tomēr līdz šim tam līdzekļi nav atrasti.

Pagājušā gada rudenī valdība neatliekamiem darbiem Salaspils kodolreaktorā piešķīra 118 891 eiro. Līdzekļi bija vajadzīgi, lai salabotu abas ārējās radioaktīvā ūdens tvertnes.

Šogad piešķirti vēl 15 000 eiro neatliekamiem darbiem.

3.februāri Ministru kabinets atbalstīja Salaspils kodolreaktora nodošanu Latvijas Vides, ģeoloģijas un metereoloģijas centra pārziņā ar šī gada 1.aprīli, laužot līgumu ar Latvijas Universitāti.

VARAM ministrs Kaspars Gerhards televīzijā sola četru gadu laikā nojaukt kodolreaktoru ar visām ēkām līdz Zāļai zālītei. Naudu šim nolukam cer iegūt, pārdodot VARAM nekustāmos īpāšumus.

---

LZA goda doktors Dr.sc.ing. VALDIS GAVARS smejas, ka viņš jau 30 gadus ir pensionārs un tajā pat laikā 25 gadus strādā “Latvenergo” Izpētes un attīstības departamentā. Pirms pensionēšanās 50 gadu vecumā, kā tas bija noteikts tiem, kas strādāja paaugstinātas radiācijas apstākļos, Valdis Gavars bija Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta Salaspils kodolreaktora galvenais inženieris. Piedalījās tā projektēšanā, iedarbināšanā (1961), ekspluatācijā, rekonstrukcijā un modernizācijā (1973 –1975). Vienīgi reaktora apturēšana (1998) viņam gāja secen, līdz ar to nebija jāsaka sakramentālā frāze:” Es tevi radīju, es tevi arī nogalināšu”. Atomreaktoru nogalināja jau bez viņa.

Valdis Gavars ir eksperts atomenerģētikas un radiācijas drošības jautājumos, kā neviens pazīst Salaspils atomreaktoru, tādēļ lūdzām viņu būt par ekspertu, vērtējot šodienas situāciju un atomreaktora iespējamo ceļu uz kapsētu jeb radioaktīvo atkritumu glabātuvi.

Šis nav ne pirmais, ne pēdējais darbību beigušais kodolreaktors Eiropā. Kā parasti notiek to demontāža?

V.G. Prakse toreizējā Padomju Savienībā un Rietumu valstīs bija atšķirīga. Padomju Savienībā bija kopīgs budžets un no tā varēja paņemt, cik naudiņas bija nepieciešams katrai vajadzībai. Rietumvalstīs jau sen ir noteikts, ka tādu objektu būvei, un sevišķi tas attiecas uz atomelektrostacijām, no peļņas kāds mazumiņš jāatstāj fondā, kas vajadzīgs stacijas likvidēšanai. Elektroenerģijas cenā tas sastāda kādu nulle komats nulle un cik tur procentu, bet ja stacija saražo daudz kilovatstundu un nostrādā daudzus gadus, tad tā summa sakrājas. Aprēķins ir tāds, ka nojaukšanai vajadzīga apmēram tik pat liela summa, kā savā laikā uzbūvēšanai. Kad mēs atšķīrāmies no bagātās Padomju Savienības, tāda fonda nebija un Latvijai nebija paredzēti nekādi līdzekļi tāda sarežģīta objekta nojaukšanai. No otras puses, pēc mūsu uzņemšanas Eiropas Savienībā kļuva pieejami dažādi fondi šādām vajadzībām. Te nu es tomēr gribētu apvainot reaktora tālaika īpašniekus.

Tieši kurus?

V.G. Kamēr reaktors strādāja, tā īpašnieks bija Zinātņu akadēmija. Pēc tam – Kodolpētījumu centrs. Kad reaktoru apturēja, to nodeva Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūrai, kas ietilpa Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Tajā mirklī, kad tas tika izdarīts, Eiropā sākās stingrākas prasības, un kodoldrošības kontrolieris, kas kontrolē šādu objektu, tika nodalīts no ministrijas, kuras pakļautībā objekts atradās. Tā tas tika izdarīts Lietuvā un citās valstīs, bet mūsu gadījumā iznāca, ka VARAM kontrolē pati savu objektu. Nekādas aktivitātes netika izrādītas, lai Eiropas fondus dabūtu. Tobrīd bija divi svarīgi jautājumi: a) kur likt izlietoto kodoldegvielu, kas bija stratēģiski bīstams materiāls, un b) kā tikt galā ar reaktoru pašu. Ar izlietoto degvielu viss bija kārtībā, jo ministrija parakstīja vienošanos par tās aizvešanu uz Krieviju, no kurienes tā bija nākusi. Tā bija starptautiska vienošanās, jo Krievija par velti izlietoto kodoldegvielu pretī neņēma un par to vairākus miljonus samaksāja amerikāņi. Tātad, tā bija trīspusīga vienošanās, kuras rezultātā Latvija nemaksāja neko. Aizveda 17 svaigas un 81 izmantotu kodoldegvielas kasetes, kuras saturēja 13,5 kg 90% bagātināta urāna izotopu 235.

Kodoldegvielas aizvešanas līgums bija iespējams tādēļ, ka tas bija stratēģisks jautājums. Taču tajā laikā ministrijai vajadzēja uzsākt darbību, lai izmantotu Eiropas fondus un demontētu reaktora atlikušās radioaktīvās daļas. Tas netika darīts. Kāpēc, man grūti pateikt, jo es tolaik jau biju tālu no tās lietas projām. Jau 90. gadu beigās, tūdaļ pēc reaktora apturēšanas, vairākas ārzemju firmas atbrauca un piedāvāja savus projektus un pakalpojumus reaktora demontāžā.

Kas ir galvenais piesārņojuma avots tagad, kad kodoldegviela ir aizvesta?

V.G. Visa reaktora bākas iekšpuse, šīberi, kas noslēdz horizontālos eksperimentālos kanālus, ūdens, kas palicis bākā un kalpo radiācijas aizsardzībai. Kopš reaktora apturēšanas ir pagājuši 17 gadi, bet radiācijas līmenis bākā joprojām ir ļoti augsts. Ja izlaistu no bākas visu ūdeni, tad lielajā zālē vispār nedrīkstētu iet iekšā. Tālāk – ja tev ir, teiksim, tāds radioaktīvs atkritums, ko tu gribētu noglabāt uz ilgiem laikiem, tad šodienas noteikumi ir tādi: tev jāiegādājas 1,2m x 1,2m x 1,2m liels betona konteiners, tam ir biezas sienas un tāds pat vāks. Tu pacel vāku, un tur ir telpa, kurā tu vari novietot savus materiālus, turklāt tikai tik daudz, cik pieļauj dozimetriskā kontrole, kas visu laiku mēra, vai netiek pārsniegta pieļaujamā doza. Tātad – tu nevari visu sakraut vienā konteinerā. Pēc tam konteinera saturu iebetonē. Aprēķināts, ka, lai nojauktu reaktora radioaktīvo daļu, tās aizvešanai vajadzētu ap 400 kluču. Baldones radioaktīvo atkritumu glabātuve jāpapildina ar vairākām tvertnēm, kur tos klučus sakraut iekšā. Baldonieši protestē pret glabātuves paplašināšanu. Visa tā strīdēšanās aizņēma laiku, varbūt, ka enerģija aizgāja, kārtojot urāna aizvešanu. Lai nu kā, bet laiks tika nokavēts. Varēja rīkoties arī citādi, darīt tā, kā to izdarīja Gruzijā un arī Minskā. Gruzijā aizvāca no reaktora bākas grafītu, šīberus, kanālos sabāza betona klučus, novāca visus sīkumus. Atkritumu sanāca kādi 20 – 30 konteineri. Starptautiskā inspekcija viņiem atļāva to reaktora bākas daļu, kur mums ir iekšā ūdens, piepildīt ar betonu. Tas atkarīgs no tā, kā grib jautājumu atrisināt. Ja vāc visu prom, tad to sauc zaļā zālīte, klajš lauks, dari, ko gribi. Ja izdara tā kā viņi, zaļās zālītes nav. Ir palicis liels klucis, kurš iekšā ir kaitīgs, bet uz āru – ne. Mūsu, Latvijas, apstākļos iznāktu, ka līdzās Baldones Radonam radusies otra radioaktīvo atkritumu glabātuve Salaspilī ar to atšķirību, ka te glabā vienu lielu kluci, bet Baldonē – daudz mazu klucīšu. Lielais klucis paliek tajā pašā mājā vai arī tam apkārt apbūvē citu māju, jo tas jau vairs nav bīstams, nepieļaujamas radioaktivitātes līmeņa tur nav. Var zinātnieki blakus ēkās strādāt ar jebko, kas nav saistīts ar radiāciju. Minskā rīkojās mazliet atvieglotāk. Es biju Minskā 2000. gadā, viņi visu jau bija novākuši, tikai betonu vēl nebija ielējuši un domāja – liet vai neliet. Nolēma pagaidām turēt tur iekšā visādus spēcīgus radioaktīvus avotus, kas tehnikā vairs nav vajadzīgi. Tbilisi un Minskā reaktorus apturēja tūlīt pēc Černobiļas avārijas, 1986. gadā. Viņu reaktori jau stāv 29 gadus. Salaspils reaktors apturēts pirms 17 gadiem un paliekošā radioaktivitāte ir lielāka.

Vai Universitātei ir vai nav jāiet prom no Salaspils?

V.G. Es uzskatu, ka ir. Tas, ka tā teritorija ir licenzēta radioloģisko pētījumu veikšanai, ir mīts. Netiek licenzēta teritorija, bet konkrētais objekts, kas tiks uzcelts vai iekārtots. Universitātei to tā kā tā vajadzēs licenzēt. Cita lieta, ja tas būtu Universitātes īpašums, tad, esmu pārliecināts, tā jau sen būtu sameklējusi kādu Eiropas naudiņu. Bet – nē! Jūs varat tikai nomāt! Kāpēc Universitātei katru gadu maksāt par objekta uzturēšanu, apsargāšanu u.tml., ja īpašnieks neceļ ne ausi, lai savus atkritumus aizvāktu? Labi, ka tagad jautājums ir aktualizējies sakarā ar cauro tvertni. Vismaz kaut kas notiek.