Latvijas Jauno Zinātnieku Apvienības (LJZA) pārstāvji sarunājās ar Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktori un valsts sekretāra vietnieci Dr. Agritu Kiopu

Agrita Kiopa.
Foto no personiskā arhīva

Zinātnes izvērtējums

LJZA: Zinātnes monitorings un Igaunijas zinātnes portāla (https://www.etis.ee) piemērs. Vai kas analogs varētu būt arī Latvijā?

Agrita Kiopa (AK): Noteikti jā, un monitorings ir saistīts ar zinātnes portāla izveidi. Nupat ir noslēdzies iepirkums un tuvākajā laikā tiks organizēts interviju raunds, kur apspriedīsim, kā šim portālam ir jāizskatās un kādai informācijai tur ir jābūt. Šis portāls tiks sasaistīts arī ar Latvijas viedās specializācijas stratēģijas īstenošanas monitoringu. Portālā paredzēta gan publikāciju uzskaite, gan atskaišu iesniegšana, gan datu ievade CV automātiskai ģenerēšanai. Monitoringa ietvaros pārejam uz OECD zinātņu nozaru klasifikāciju, kā arī uz visiem OECD pētniecības izdevumu klasifikācijas kodiem, kas atbilst Frascati rokasgrāmatai. Portāls būs rīks, kas mazinās birokrātisko slogu.

LJZA: Kādi zinātniskā snieguma mērinstrumenti nākotnē būtu ieviešami Latvijā?

AK: Zinātniskā snieguma vērtēšana jau ir uzsākta saskaņā ar Zinātniskās darbības likumā noteikto. Koleģiālais vērtēšanas princips notiek reizi 6 gados, starptautiski vērtējot institūcijas. Individuālā līmenī tiek vērtēti tādi rādītāji kā publikācijas, piesaistītais finansējums (starptautiskais vai no attiecīgās nozares), kā arī sagatavotie maģistranti un doktoranti.

LJZA: Vai citējamība būs kritērijs?

AK: Manuprāt, mums vēl ir jāiemācās publicēties žurnālos, kas ir indeksēti tādās datu bāzēs kā Web of Science vai Scopus. Šīs datu bāzes nosedz 99% no pasaulē svarīgākajiem žurnāliem. Katra zinātnieka paša interesēs ir publicēties pēc iespējas augstāka līmeņa žurnālos, jo zinātnieks tiek vērtēts, ne tikai piešķirot bāzes finansējumu. Zinātnieks tiek vērtēts arī tad, kad kāds cits zinātnieks grib vai negrib ar viņu sadarboties. Vai viņu grib ņemt darbā vai negrib? Vai institūcija vēlas būt starptautiski konkurētspējīga vai nē? Un arī pati Latvijas zinātne – vai tā grib būt pasaules līmeņa spēlētājs vai nē? Ar izdzīvošanu kā tādu nepietiek. Ja mēs gribam sasniegt tos mērķus, ko Latvija kā ekonomika ir sev izvirzījusi – proti, vismaz 1,5 % no IKP ieguldīta zinātnē –, tai ir jābūt ļoti ambiciozai un atraktīvai... Ja nav labu publikāciju, tad faktiski nav zinātnes. Tas ir zinātnes iekšējais, dabīgi funkcionējošais novērtēšanas mehānisms, kuram mēs pielāgojamies.

LJZA: Nav noslēpums, ka Latvijas zinātnes pārraudzīšanas darbs (Jūsu priekšgājēju veikums) no starptautiskajiem izvērtētājiem saņēma ļoti zemu vērtējumu. Kādi darbi un rezultāti uz 2017. gadu plānoti zinātnes pārraudzīšanas laukā, lai “izvilktu vismaz trijnieku”?¹

AK: Vārds “governance” ir tulkojams kā pārvaldība. Tas ietver ne tikai pārraudzīšanu – tie ir arī pašregulācijas mehānismi. Mēs, protams, esam uzsākuši darbu un to veicam. Tas pats zinātnes portāls ir piemērs. Cits piemērs ir OECD klasifikācijas kodu izmantošana. Mēs runājam par institūcijām. Institūcijas nav tikai ministrija, aģentūra, akadēmija, zinātnes padome vai studiju un zinātnes administrācija. Ja izvērtējumu lasa uzmanīgi, redzam, ka termins “institūcija” ir lietots savā konceptuālajā izpratnē. Elinora Ostroma, Nobela prēmijas laureāte ekonomikā, raksta par institūcijām – tie ir arī spēles noteikumi. Tas, kādā veidā mēs kaut ko darām; kā mēs vērtējam savu zinātni; vai mēs to darām godīgā, atklātā peer review procesā; vai pastāv interešu konflikts un ja ir bijis, vai tas ir novērsts. Tas viss ir pārvaldības daļa. Pie pārvaldības sakārtošanas mēs ļoti nopietni strādājam. Daudzi soļi jau ir sperti un normatīvo regulējumu mēs veidojam ar iestrādātiem attīstību veicinošiem stimuliem. Runājot par bāzes finansējumu, ir iestrādāta prasība par Scopus un Web of Science publikācijām. Pilnīgi cits piemērs: nacionālais kontaktpunkts Horizon2020
ietvarprogramai ir pārcelts no Studiju un zinātnes administrācijas uz Valsts izglītības un attīstības aģentūru (VIAA). Esam devuši iespēju kontaktpuntam atrasties tādā vietā, kur mēs varam piesaistīt vairāk finansējuma un atbalsta, arī ES fondu tehnisko palīdzību. Pie ministru prezidenta ir izveidota Inovāciju stratēģiskā padome: ir panākts, ka zinātne tiek apspriesta arī ministru līmenī. Sistēma pārveidojas, un es domāju, ka līdz nākamajam izvērtējumam mēs jau būsim spēruši lielu soli uz priekšu.

LJZA: Vai varat komentēt zinātnes starptautiskā izvērtējuma rezultātus un ekspertu vairākkārt uzsvērto tēzi par akūto finansējuma trūkumu sistēmā?

AK: Varu tikai piekrist, ka finansējuma trūkums ir akūts. Tā ir visas zinātniskās sabiedrības atbildība – rūpēties par finansējumu. Tikai katram šī atbildība ir savādāka. Mana atbildība ir pieprasīt finansējumu, gatavot pamatojumus, argumentēt tos un darīt visu, lai mums vienmēr tā “kāja durvīs” būtu. Katras nozares un jebkura zinātnieka atbildība savukārt ir skaidrot un popularizēt zinātni; runāt ar bērniem, radiem, kaimiņiem. Es saprotu, ka uz zinātnieku pleciem ir uzkrauts daudz. Bet tā tas ir. Mēs dzīvojam tādā politiskajā sistēmā, kur mēs esam atkarīgi no politiķu novērtējuma, kuri savukārt ir atkarīgi no sabiedrības novērtējuma. Latvijas Universitātes konferencē 19. februārī tika stāstīts par SKDS pētījumu, kas parāda, kas Latvijā tiek uzskatīts par zinātni: farmācija, medicīna un informācijas tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka visu pārējo jomu zinātniekiem ir darāms milzīgs darbs. Šeit ir jāsaprot, ka visas nozares ir spēlētāji, kas spēlē gan kopā, gan arī viens pret otru. Atkal ir par sevi jāpastāv un sevi jāpopularizē; reizēm arī sevi jālobē. Bezprecedenta panākums ir parakstītais līgums ar Eiropas kosmosa aģentūru. Nozares spēja sagrupēties, būt klāt; atnākt, kad valdībai ir par to jānobalso; uzrunāt presi; runāt nozares vārdā un argumentēti pieprasīt finansējumu.

Zinātne Latvijā vakar, šodien, rīt

LJZA: Latvijā vidēja termiņa plānošanas dokumentos (NAP 2020, ZTAI pamatnostādnes) ir iestrādāti mērķu indikatori zinātnei un inovācijām, tie ir 1,5 % no IKP zinātnē un inovācijās 2020. gadā. Vienlaicīgi ir iezīmēta finansējuma “trajektorija”, pa kuru būtu jāvirzās, lai šo mērķi sasniegtu. Kā to izdarīt, ja zināms, ka jau tagad no iezīmētās trajektorijas atpaliekam par 50 %?

AK: 1,5 % mērķis paredz arī tautsaimniecības nozaru ieguldījumu. Mēs, protams, varam žēloties, ka tas nav iespējams, jo mums nav nozares. Ja nozares šobrīd nav, tad tā ir jārada. Nozare rodas augstskolā, universitātē. Cilvēku plūsma starp augstskolu un tautsaimniecību ir ārkārtīgi nozīmīga. Kādi cilvēki šodien no augstskolas aiziet uz dažādām nozarēm, tādi arī rīt iegulda pētniecībā vai neiegulda. Ir svarīgi saprast, ka mēs nerunājam par abstraktu zināšanu plūsmu vai tehnoloģiju pārnesi. Mēs runājam par cilvēkiem, viņu zināšanām un prasmēm un sadarbības tīkliem – citiem vārdiem sakot, cilvēkkapitālu. Tāpēc atbildība šobrīd zinātnei augstskolā ir ļoti liela. Ir jārada tāda nozare, kas spēj pieprasīt zinātni un atnest tai trūkstošo finansējumu. Izaicinājums ir milzīgs, un man šķiet, ka tas ir lieliski.

LJZA: Vai Jums ir versija par to, kādēļ, saskaņā ar statistiku, tieši Latvijas zinātne ir kļuvusi par Baltijā visvājāko un vismazāk baroto?

AK: Mana versija ir tāda, ka mēs kā valsts pirms 20 gadiem savā attīstībā nodefinējām, ka attīstīsim tikai banku sektoru un pakalpojumus un būsim tranzītzeme, neko neražosim. Domāju, ka tā bija mūsu galvenā problēma. Bet tad krīze mūs sita un salika visu pa vietām. Labāk, ka tas notika tagad, nevis vēl pēc 20 gadiem, jo tad Latvija būtu vēl sliktākā situācijā.

LJZA: Kādi būtu ieteikumi sociālajām un humanitārajām zinātnēm savas vietas atrašanai un nostiprināšanai pasaules zinātnē?

AK: Strādāt. Ir “Journal of Baltic Studies”, kur var publicēt pētījumus par Latviju. Ir starptautiski ekonomikas žurnāli, starptautiski socioloģijas žurnāli utt. Turklāt zinātnē un arī citās dzīves jomās paaudzes ne tikai nomaina viena otru, bet arī sadarbojas. To mēs varētu darīt vēl labāk. Izcilajiem profesoriem ir viņu ne mazāk izcilie studenti, kuru darbs ir ienest jaunas zināšanas, kuru, iespējams, profesoram nav. Viņi varētu kopā rakstīt un kopā publicēties, lai būtu gan esošais zinātnes mantojums, gan jaunais. Tas visvairāk attiecas uz jomām, kas pēta mūsu kultūras mantojumu. To var gan popularizēt, gan publicēt, gan attīstīt tālāk. Tas tiešām ir paaudžu sadarbības, savstarpējās cieņas un tālākās kopīgās attīstības jautājums.

LJZA: Kāds ir Jūsu viedoklis par to, kāda ir zinātnes funkcija Latvijā tās pašreizējā stāvoklī un kādai tai būtu jābūt “ideālā pasaulē”?

AK: Latvijas stāvoklis, ja to salīdzinām ar pasauli, nemaz nav tik slikts. Varbūt savā reģionā mēs esam vieni no pēdējiem, bet, ja mēs paskatāmies uz citām pasaules valstīm, redzam, ka mēs nebūt neesam tie nabagākie un ar mazāk attīstīto zinātni. Lielākā no mūsu problēmām ir pieaugošā nevienlīdzība, ko parāda Gini koeficients. Tas attiecas ne tikai uz sabiedrības ienākumu struktūru, bet arī uz zinātni. Tas attiecas uz visu, kur kaut kādā veidā tiek sadalīti resursi – pa indivīdiem, pa institūcijām, pa publikācijām. Tas attiecas uz bāzes finansējumu, uz finansējumu pētniecības attīstības ieguldījumā, uz zinātnieku algu – it visu. Jo lielāka ir nevienlīdzība, jo sistēma kopumā ir neefektīvāka. Tas ir fakts. Nav no kurienes rasties “zvaigznēm”. Tā Latvijā ir milzīga problēma un zinātnei būs jāiegulda daudz darba, lai to labotu. Zinātnei būtu jāpievēršas sabiedrības kā tādas attīstībai. Un ja mēs 20 gadus neesam finansējuši sociālo zinātni, tad, protams, mums nav atbildes uz visiem tiem jautājumiem, ko mūsu pašu zinātnieki uzdod, piemēram: “Kāpēc Igaunija ir tur, kur viņa ir, bet mēs neesam? To kāds varētu papētīt”. Jā, varētu izpētīt un atrast atbildes.

LJZA: Kādai, Jūsuprāt, ir jābūt zinātnes un augstākās izglītības saistībai “ideālā pasaulē”?

AK: Tai ir jābūt integrētai.

LJZA: Nav noslēpums, ka labi un pieredzējuši lektori un pasniedzēji pamet savas darbavietas augstākās izglītības mācību iestādēs. Vai valstiskā mērogā netiks stimulēts lektoru atalgojums universitātēs un augstskolās? Kā var nodrošināt augsta līmeņa lekcijas, ja lektoram atalgojums ir zems?

AK: Mēs no savas puses runājam par to, ka augstskolas finansējumu veido ne tikai budžeta vietu finansējums, bet arī zinātnes finansējums. Mūsuprāt, augstskolas pasniedzējam ir jābūt arī pētniekam. Daļai no viņa darba laika ir jābūt pētniecībai un pasniedzējam ir jābūt tādam cilvēkam, kas spēj piesaistīt projektu finansējumu. Augstskolām ir jādiversificē ienākumi, bet ne cilvēku līmenī, kā tas ir šobrīd un kas ir milzīga problēma. Atbildība ir uzlikta uz indivīdu – cilvēkam jāskrien pa vairākām iestādēm, lai savilktu kopā kaut cik cilvēcīgu atalgojumu. Bet tam būtu jādarbojas iestādes līmenī. Lūk, uz to mēs šobrīd virzām augstskolas. Es domāju, ka tā ir sistēmiska vaina, ka lektoru atalgojums ir zems. Ar jauno
3 pīlāru finansēšanas modeli, kur a) ir trīs pīlāri², b) zinātni integrējam kopā ar augstāko izglītību un virzāmies uz to, pētnieks ir arī pasniedzējs. Pasniedzēji, kas nav pētnieki, ir pieļaujami tikai bakalaura līmenī. Ar maģistriem un doktoriem ir jāstrādā praktizējošiem zinātniekiem.

Zinātnes birokrātija

LJZA: Latvijas zinātnē bieži sūdzas par uzblīdušo birokrātijas aparātu. Vai IZM ir plānojusi kādus soļus zinātnes administratīvā sloga mazināšanai? Vai dažādas institūcijas neveic savstarpēji pārklājošās funkcijas? Vai birokrātijā nepazūd zinātne?

AK: Ja paskatāmies, cik tad liela ir mūsu valsts pārvalde, redzam, ka patiesībā tā ir ļoti maza. Paskaitiet cilvēkus. Mīts par birokrātijas uzblīdumu rodas no tā, ka budžetā pie valsts pārvaldes ir pieskaitīta arī zinātne. Visas augstskolas un zinātne Latvijas valsts budžetā ir kvalificēta kā publiskais sektors. Bet, apzinoties to, ka mēs esam maza valsts ar nelielu skaitu zinātnieku un birokrātu, mēs domājam arī par veidiem, kā esošo sistēmu padarīt efektīvāku un kā mazināt “birokrātijas slogu”. Nozaru klasifikācija pēc OECD; zinātnes portāls; pārvaldības resursu konsolidācija, apvienojot augstākās izglītības un zinātnes departamentus – tie ir daži no piemēriem.

LJZA: Valsts pētījumu programmu finansējuma nepārtrauktība. Tagad ir 2015. gada marta sākums. Kad tiks atvērts 2015. gada (jeb 2. posma) finansējums? Vai tiešām būs kā parasti jāgaida līdz Jāņiem, pa ceļam uzrakstot atskaiti par dīkstāvi? Vai pabeigtā posma rezultātu izvērtējums un nākamā posma pētniecība nevarētu notikt vienlaicīgi, paredzot iespēju finansiālai korekcijai 2. pusgadā, ja iepriekšējā gada rezultāti nav pietiekami?

AK: Tad mēs atgriežamies pie uzblīdušās birokrātijas. Cik cilvēku ar šo strādā Studiju un zinātnes administrācijā (SZA)? Divi cilvēki? Cik mums ir programmu? Cik līgumu ir jānoslēdz? Kur tad ir tā uzblīdusī birokrātija? Varbūt tā ir uzblīdusi nepareizajās vietās? Zinātnei šeit atkal būtu, ko darīt. Lūdzu priekšlikumus, kā veidot Latvijas valsts pārvaldi, lai tā būtu atbilstoša mazai, dinamiskai valstij ar ierobežotiem resursiem. Kur ir tie pētījumi?

Bet, ja runājam nopietni: līdz 2014. gada beigām visas valsts pētījumu programmas kopā bija “apguvušas” 39 %, jeb 1 692 536,83 EUR no 1. posma īstenošanai piešķirtā finansējuma (4 383 229 EUR). Tāpēc visām programmām 1. posma īstenošana, vienojoties ar SZA, ir pagarināta. Programmai BIOMEDICINE 1. posma izpilde ir pagarināta līdz 31.08.2015; ResProd, Imis2 un Sustinno – līdz 30.06.2015, bet pārējām VPP – līdz 31.04.2015. Šobrīd (06.03.2015.) jau ir parakstīts rīkojums par 2. posmu un SZA jau ir sagatavojusi visus 2. posma līgumus. Arī 2. posma finansējuma apjomu visi programmu vadītāji jau zina.

Zinātne un ražošana

LJZA: Kā tiks veicināta Latvijas uzņēmēju sadarbība ar Latvijas zinātniekiem?

AK: Sadarbībai ir izstrādāta un tiek īstenota Latvijas viedās specializācijas stratēģija. Cita starpā tā paredz, ka Latvijas zinātniekiem ir jābūt proaktīviem – viņiem ir jāpiedāvā Latvijas uzņēmējiem attiecīgas zināšanas un, ja attiecīgajā jomā uzņēmēju nav, tad viņi ir jārada. Jaunajam doktoram vai maģistram ir iespēja izveidot to, kā nav. Tāpēc mēs domājam spin-off kategorijās, domājam par biznesa inkubatoriem. Tāpēc domājam gan par fundamentālajiem, gan par pielietojamiem pētījumiem. Visu to, kas tiešām veido reālu saikni ar uzņēmējiem. Te ir jāsaprot viena lieta. Uzņēmējs no zila gaisa nerodas. Viņš ir cilvēks, kas mācās augstskolā un, kad to pabeidzis, vai nu skatās atpakaļ uz savu Alma mater, un ar to sadarbojas, vai arī neskatās.

Zinātnieks veido pats savu tīklu. Vai viņš pazīst savu studentu, kas strādā industrijā? Zinātnieks un viņa sadarbības tīkli veidojas karjeras gaitā, pārvietojoties no projekta uz projektu, no institūcijas uz institūciju. Tādējādi tiek veidots tīkls, kas aizsākas jau tad, kad viņš vēl studē. Tīkls ir tas, kas viņam ļauj būt veiksmīgam. Viņš tādējādi atrod darbu, spēj risināt problēmas un iet arvien augstāk. Vai tev ir cilvēki, kam piezvanīt un kas tevi uzklausīs un ieguldīs savu laiku tavas problēmas risināšanā? Vai kāds varēs novērtēt to, kādā virzienā tu ej, un pateikt, vai tās ir pilnīgas muļķības vai arī tas ir lieliski? Tas viss ir saistīts.

Būtu jāuzdod pretjautājums: kā tad zinātne veicinās labu izglītību un vai apmācītie cilvēki nāks atpakaļ uz augstskolu un zinātnisko institūciju, lai sadarbotos? No savas puses mēs varam ielikt stimulus, lai viedās specializācijas stratēģija tiktu veidota tieši tā un lai mēs virzītos uz modernu augstāko izglītību. Moderna augstākā izglītība ir tāda, kas saprot, ko dara. Augstākā izglītība nav pašmērķis. Tā ir daļa no sabiedrības un tautsaimniecības, tā ir mūsu pamats un veido mūsu valsti. Tāpēc mēs lietojam dažādus līdzekļus, lai integrētu zinātni ar augstāko izglītību.

LJZA: Augstākās izglītības iestāžu absolventi bieži saka, ka iegūtā izglītība ir teorētiska un pārāk maz tiek balstīta uz praksi. Piemēram, šobrīd ļoti daudz speciālistu tiek sagatavoti nanotehnoloģiju jomā, bet cik šāda veida uzņēmumi mums Latvijā ir? Vai Jums ir priekšlikumi, kā sagatavot speciālistus ar daudz lielākām praktiskām iemaņām?

AK: Jā, mums ir priekšlikumi. Šie priekšlikumi ir iestrādāti turpmāko periodu instrumentos. Mēs runājam par pētniecībā balstītu augstāko izglītību. Augstākajai izglītībai jau šobrīd ir jābūt tādai, kas cilvēkam dod prakses iespējas. Visai izglītībai vienlaikus būtu jābūt gan akadēmiskai, gan profesionālai, lai cilvēks varētu izvēlēties viena vai otra veida darbu. Ja mēs uzlūkojam augstāko izglītību kā biznesu, tad, protams, izglītība bez prakses piedāvāšanas ir daudz lētāka un tur var vairāk nopelnīt.

AK: Nobeigumā es vēlētos vienīgi pasacīt, ka 2015. gadā Latvijas zinātnes sistēmas apritē ir kopā 72, 4 miljoni eiro – 35,2 miljoni no valsts budžeta un 37,2 miljoni no struktūrfondiem. Tā nav maza nauda un mums ir jādomā par to, kā mēs ar šiem resursiem rīkojamies – kā tos izmantojam kopējam labumam un attīstībai. Manuprāt, tā ir zinātnes atbildība sabiedrības priekšā – gan individuālā, gan pārvaldības līmenī.

Materiālu publicēšanai sagatavoja
LJZA valdes locekle Dr. Gita Šakale

¹ http://press.princeton.edu/titles/8085.html

² pirmais pīlārs ir pamata finansējums darbības stabilitātei, otrais - snieguma finansējumus efektivitātei, trešais – ieguldījumi attīstībā.