Oļgerts Krastiņš "Ekonomikas zinātnes īpatnības" (eseja)

28-04-2015

Ekonomikas zinātnes īpatnības
(eseja)

Oļģerts Krastiņš

No fizikas līdz filozofijai

Zinātnieki kopumā ir izveidojuši īpašu cilvēku sabiedrības darbības sfēru. Visas zinātnes ir apvienojušās, piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijā. Tajā pat laikā atsevišķu zinātņu nozaru pētīšanas objekti un metodes ir tik atšķirīgi, ka iegūto rezultātu salīdzināšana un vērtēšana ir apgrūtinātas un to rezultāti maz pārliecinoši. Tādēļ ir jāturpina diskusija par to, ko var un ko spēj katra zinātnes nozare, un ko valsts un sabiedrība var no tās sagaidīt.

Lielākā daļa zinātņu savas atziņas un atklājumus iegūst, veicot pētījumus laboratorijās, ekspedīcijās, izmēģinājumu lauciņos un tamlīdzīgi. Te pieder gandrīz visas dabas un tehniskās zinātnes. Tās arī sastāda lielāko daļu no visiem zinātnes resursiem, patērē lielāko daļu no zinātnes finansējuma un dod lielāko daļu no sabiedrībai izmantojamiem rezultātiem. Tomēr ir arī zinātnes ar pavisam citu ievirzi un rezultātiem. Kā spilgts pretstats ir jāmin filozofija.

Zinātnieks-filozofs savam darbam sagatavojas, rūpīgi izstudējot savu priekšteču un konkurentu darbus, pēc tam apsēžas ( uz askētiska koka ķebļa ) un domā.  Ne eksperiments , ne pasīvs novērojums filozofijā nav iespējams, ja nu vienīgi citu zinātnes nozaru iegūto rezultātu pārdomāšana.  Cik dziļa ir doma un cik plaša iztēle un kā domas izdodas sakārtot, no tā arī ir atkarīga filozofa darba novitāte un kvalitāte . Vēl ļoti būtiski ir perfekti pārvaldīt un konsekventi izmantot visus loģikas likumus. Ceļojot domu plašumos un labirintos, nekad nedrīkst sapīties pretrunās. Un filozofija ir viena no senākajām zinātnes nozarēm un nekad nav noliegta.

Zināma līdzība ar filozofiju, bet arī daudz atšķirību ir juridiskajām zinātnēm, humanitārajām zinātnēm un citām. Kopīgs ir tas, ka arī šīs zinātnes neizmanto eksperimentus.  Laikam jau juristi būs pirmie, kuri ir teikuši, ka ar cilvēkiem nedrīkst eksperimentēt. Vēl kopīgs ir tas, ka šīs zinātnes nelieto vai reti lieto kvantitatīvās metodes, viņu darbos maz skaitļu, praktiski nav tabulu.  Eksakto zinātņu pārstāvji par to savā laikā ir teikuši: „Zināšanas kļūst par zinātni tad, kad tajās izdodas izmantot kvantitatīvās metodes". Un tomēr arī šīs zinātnes, tāpat kā filozofija, ir izturējušas vēstures pārbaudījumus.

Ekonomika tā pa vidu

Ekonomikas pētījumu objekts ir cilvēku saimnieciskās attiecības, stāvokļi, izmaiņas, tendences, sakarības starptautiskā, valsts, nozaru, mazāku teritoriju, uzņēmumu un mājsaimniecību līmenī. Kā mērījumus ( indikatorus ) izmanto statistikas  vispārējos rādītājus  ( kopu, kopumu, dinamikas, sakarību, reprezentativitātes u. c. ), kā arī ekonomikai speciāli izveidotus rādītājus ( vērtība, peļņa, rentabilitāte, iekšzemes kopprodukts  u. c. ). Šo mērījumu rezultātus iegūst, sakārto un uzglabā statistika, grāmatvedība, socioloģija ( aptaujas ) u. c. Ekonomikas zinātnes pētījumu priekšmets ir statistikas un citu minēto avotu izveidotās datu bāzes, to mērķtiecīga specifiska izstrāde, salīdzināšana un izvērtēšana. Pētījumu metodes: viss statistikas metožu spektrs, kā arī makro un mikroekonomikas teoriju un hipotēžu kvantitatīvu pārbaužu procedūras.

Tātad ekonomikas zinātne kvantitatīvos  rādītājus izmanto ļoti plaši, pat plašāk nekā vairums eksakto zinātņu. Kā jau minējām, ekonomika ir izveidojusi pat īpašu apakšnozari- statistiku. Pēdējos gados uz patstāvīgas apakšnozares statusu pretendē ekonometrija. Praktisku vajadzību rosinātas ir radušās matemātikas apakšnozares varbūtību teorija un matemātiskā statistika.

Tajā pat laikā ir būtiskas īpatnības. Daudzās dabas zinātnēs, piemēram, bioloģijā, lauksaimniecībā un citur, pētnieks pats var piedalīties vai tieši veikt eksperimentus vai novērojumus laboratorijā, izmēģinājumu lauciņos vai citur. To rezultātus viņš var fiksēt kā kvantitatīvus sākotnējos datus. Ekonomikā šādu iespēju ir maz, un tikai tad, ja pētījums attiecas uz mazākajām ekonomikas šūniņām: mājsaimniecībām vai uzņēmumiem. Tad vismaz teorētiski un dažreiz arī praksē pats pētnieks var veikt tiešas aptaujas, iegūt kādus grāmatvedības datus  un citus. Bet, ja ir nodoms pētīt ekonomiku  nozares vai valsts līmenī, pētnieks pats tiešā veidā vajadzīgo informāciju iegūt nevar. Tas ir pilnīgi neiespējami, ja pētījuma objekts ir starptautiskā ekonomika.. Tad, gribot negribot , ir jāizmanto citu savāktie un apkopotie statistikas dati. Tos visbiežāk ir savākušas valsts vai valstu statistikas institūcijas, retāk - privātas informācijas sabiedrības. Tad ekonomists zināmā nozīmē nonāk filozofam tuvā situācijā. Pēc priekšteču un konkurentu sarakstītās literatūras un statistikas datu apgūšanas atliek apsēsties ( uz dīvāna ) un domāt.

Zinātnes petījuma un atsevišķa zinātnieka veiksmi nosaka jauniegūtās atziņas - novitāte. Novitāti pagaidām pārliecinoši kvantitatīvi izmērīt nevar, kaut gan tiek izmantoti dažādi citējamības indeksi un tamlīdzīgi. Novitāte nosaka kādā mērā jaunais pētījums izmaina zinātnieku un sabiedrības priekšstatus  par pētīto objektu vai parādību un kādā mērā ietekmē turpmāko pētījumu gaitu.

Tie zinātnieki, kuri paši strādā laboratorijās, brauc ekspedīcijās vai citādi tieši piedalās vajadzīgās informācijas iegūšanā, veic ilgu un grūtu priekšdarbu, lai varētu cerēt uz jaunām atziņām. Toties šīs cerības jeb panākumu varbūtība ir samērā liela, jo šie zinātnieki iegūst tādu informāciju un faktus, kādu citu rīcībā nav.  Zinātnieki, kuri ātri sēžās pie rakstāmgalda, lai izvērtētu citu savākto kvantitatīvo informāciju, izcila talanta un retas veiksmes gadījumā panākumus var iegūt ātrāk. Toties varbūtība, ka panākumi būs vispār, ir daudz mazāka.  Kaut vai tādēļ, ka darbs notiek ar vispārzināmiem faktiem - statistikas datiem, par kuriem var domāt un domā daudzi. Bet problēma ir tik grūta, ka pārliecinošu rezultātu kā nav, tā nav. Varbūt tādēļ zinātnieki- ekonomisti samērā ātrāk par eksakto zinātņu pētniekiem iegūst pirmos panākumus ( doktora grādu ), bet vēlāk vai nemaz - augstākās atzinības. LZA pagaidām nav neviena sociālo zinātņu pārstāvja, tajā skaitā ekonomista, kurš būtu apbalvots ar LZA Lielo medaļu. Nav arī perspektīva kandidāta tuvākai nākotnei.

Gūt lielus panākumus tikpat grūti kā ekonomikas zinātnē ir bijis socioloģijā, tiesību zinātnēs, pedagoģijā un dažās citās LZA mazāk pārstāvētās zinātnēs, nosacīti šeit pieskaitot arī filozofiju.  Meklējot, kas šīm zinātnēm kopējs, pirmais, ko pamanījām - tajās nav iespējami eksperimenti. Arī individuālie pasīvie novērojumi ir apgrūtināti. Piemēram, socioloģijā veic izlasveida aptaujas, bet parasti aprobežojas ar atbilžu meklēšanu uz aktuāliem dienas jautājumien. Bez tam nav iespējams nodrošināt zinātnei nepieciešamo reprezentativitāti. Kaut arī izlases veido atbilstoši varbūtību teorijas prasībām, lielā nerespondence, kas bieži sasniedz un pārsniedz 50%, visus labos nodomus sabojā. Jo nevar pieņemt, ka nerespondence ir nejauša. Humanitāro un vēstures zinātņu priekšrocības un atbilstoši lielāki panākumi varētu būt izskaidrojami ar to, ka šajās zinātnēs ir iespējami droši pasīvie novērojumi un to reprezentativitāte netiek prasīta. Tieši unikālākie atradumi šajās zinātnēs ir tie vērtīgākie.

Varbūtību iegūt ko jaunu ekonomisti un citi līdzīgā situācijā strādājoši zinātnieki var palielināt, izmantojot kādas jaunas vai šajā nozarē līdz šim nelietotas datu apstrādes metodes. Tādējādi oficiālās vai neoficiālās statistikas datus pētnieks var apstrādat tālāk un pārveidot pēc saviem ieskatiem. Modernās elektroniskās datu bāzes ļauj piekļūt nevien statistikas gala rezultātiem, bet arī dažādiem starprezultātiem. Piemēram, ja ir interese par valsti, kā starprezultāti būs dati pa nozarēm, pilsētām,novadiem, uzņēmumiem. Tieši šo datu atšķirīga apstrāde, citādi nekā to ir darījušas statistikas iestādes, palielina varbūtību saskatīt ko jaunu, kādas jaunas līdz šim nepamanītas atziņas.

Kā mērīt, ja mērlenta no gumijas ?

Vēlreiz atgriezīsimies pie kvantitatīvajiem rādītājiem ekonomikas zinātnē. No daudzajiem skaitļiem, ar kuriem pārpilnas ekonomikai veltītās grāmatas, samērā maz ir skaitļu naturālās mērvienībās : svars, garums, tilpums. Vairāk tādu ir pētījumos par atsevišķiem uzņēmumiem un nozarēm. Runājot par makroekonomiku, atzīmē iegūtās naftas un dabas gāzes daudzumus, zelta rezerves un vēl kaut ko. Tomēr vairums ekonomikas rādītāju ir izteikti vērtības, resp. naudas vienībās. Bet naudai nepiemīt tāda stabilitāte kā gramam, metram, sekundei, kuri vienmēr un visur ir vienādi un nemainīgi. Nauda ik dienas maina savu vērtību, kā to parāda ik dienas un biežāk publicētie valūtu kursi. Ilgākā laika periodā ( 5 - 10 gadi un vairāk ) nauda vienmēr savu vērtību zaudē. Ekonomistiem ir jāiemanās strādāt ar šādu mērvienību, kura pati mainās. Grūti iedomāties, kā izmainītos fizika, ja grams kļūtu te vieglāks, te smagāks, bet dažu katastrofu gadījumā tik gaistoši viegls, ka jāmeklē cita svara vienība.

Šādos apstākļos ekonomisti mēģina izmantot pārrēķinus nemainīgās cenās, absolūto lielumu vietā lieto relatīvos, izvairās no salīdzinājumiem ilgā laika periodā u. c. Viss tas apgrūtina darbu, un iegūtajiem rezultātiem ir samērā īslaicīga vērtība.  Pietiek palasīt latviešu ievērojamākā tautsaimnieka-zinātnieka Kārļa Baloža ievērojamāko darbu „ Nākotnes valsts". Jau pēc dažām lappusēm nākas atzīt, ka skaitļiem vēsturiskās naudas izteiksmē, kuras vērtību šodien grūti iedomāties, ir grūti sekot. Var uztvert secinājumus, bet pierādījumi  un pamatojumi „ aiziet garām". Varbūt ka tādēļ K. Baloža darbs tā arī paliek latviešu valodā neiztulkots.

Vai starp interesēm ir patiesiba ?

Ekonomikas zinātnei ir jāstrādā interešu konflikta apstākļos.  Ar sabiedrības interesēm ir jārēķinās gandrīz visām zinātnēm. Un daudzu zinātņu rezultātus gaida turpat vai visa sabiedrība. Piemēram, medicīnas attīstību un jaunus, iedarbīgākus farmacijas līdzekļus. Ar pašu ekonomiku un līdz ar to tās zinātni ir daudz sarežģītāk. Kamēr vien pastāvēs darba dalīšana saimnieciskajos procesos, laikam vienmēr veidosies dažādu interešu šķiras, labklājības grupas, teritorialā, etniskā un citas noslāņošanās.

Vēsturiskā interešu pretruna veidojās starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Tagad plašsaziņas līdzekļi mēģina tādu veidot starp nodokļu maksātājiem un savākto nodokļu izlietotājiem. Interešu pretrunas veidojas arī starp miljonāriem-oligarhiem, vidējiem un mazajiem uzņēmējiem un pašnodarbinātajiem. Tāpat starp pilsētām un laukiem, un tajos pārstāvētajām nozarēm.

Iedomāsimies, ka ir noticis patreiz neiespējamais. Ir izstrādāts valsts ekonomikas attīstības matemātiskais modelis, un katru nakti var izkaitļot rītdien gaidāmo situāciju un vēlamo rīcību. Tāpat kā katru rītu saņemam kārtējo meteoroloģiko prognozi kārtējai un nākamajām dienām. Starpība tikai tā, ka laika prognozēšanā pagaidām nav jāņem vērā cilvēku vēlmes un intereses, bet ekonomikas optimizēšanā tas būtu vai pats galvenais. Vai hipotētiskais modelis izmantotu lineārās vai nelineārās programmmēšanas idejas, vienalga tajā tā vai citādi būtu jāievada kāds optimalitātes kritērjs . Ievadot oligarhu intereses, iegūsim vienu ieteikumu, bet, paredzot samazināt nabadzību, - pavisam citu.

Kā tādā situācijā rīkoties ekonomistam-zinātniekam? Vēl pirms gadiem trīsdesmit oficiāli mācīja, ka ekonomika ir polītiska un līdz ar to arī ekonomikas zinātne ir polītiska un partejiska zinātne. Zinātniekiem viss jāpētī un jārekomendē atbilstoši partijas interesēm. Mūsdienās partiju ir daudz, un par tādu prasību nerunā. Tomēr ir valdošās partijas un ir opozīcija.  Valdošo partiju pārstāvju rokās ir finansu resursi, plašsaziņas līdzekļi, nozīmīgākie apbalvojumi un daudzkas cits. Ja zinatnieks strādā valdošo interesēs, viņa darbs tiek labāk samaksāts, novērtēts ar atzinībām un citādi veicināts.  Ja darba rezultāti izrādīsies pretēji šīm interesēm, ir jārēķinās nonākt neodisidenta statusā un visu to pilnībā vai vismaz daļēji zaudēt.

Bet ja nu zinātnieks-ekonomists tomēr vēlas palikt maksimāli neitrāls un objektīvs, tā sakot, meklēt patiesību ? Tad laikam ekonomika būs jāuzlūko par kompromisu lauku un ekonomikas zinātne vismaz daļēji par kompromisu mākslu. Varētu mēģināt aplūkot galvenos mezglu jautājumus no dažādu interešu viedokļiem, noskaidrojot, cik šīs pretišķības ir lielas, vai tās pieag, vai samazinās ( noslāņošanās pieaugot gan Latvijā, gan pasaulē ! ), un kādi kompromisi būtu iespējami. Kas notiks, ja darīs tā, un kas, - ja darīs citādi. Optimizācijas uzdevumu ietvaros varētu mēģināt izmantot kādu kompromisa kritēriju kā svērto vidējo, sverot ar pagaidām nezināmiem interešu svariem. Tas viss pagaidām ir tikai vīziju līmenī. Šī raksta ietvaros patreiz ir skaidrs tikai tas, ka ekonomikas zinātnei ir jāstrādā sarežģītos sociāli- polītiskos apstākļos, jo tās pētījumu objekts arī ir sarežģīts un iekšēji vairāk vai mazāk pretrunīgs. Turklāt īsā laika posmā tas spēj būtiski izmainīties, piemēram, mainoties ģeopolītiskai situācijai pasaulē.

Kad darbs pabeigts

Pieņemsim, ka ekonomikas zinātniekiem ir izdevies iegūt kādus vērā ņemamus rezultātus. Kā tos realizēt? Dabas un tehniskajās zinātnēs var nostiprināt atklājumus un izgudrojumus, saņemt patentus, licenzes, autorapliecības u. c. Ekonomistiem nekas tāds nav paredzēts: ne pie mums ne citur.

Vienīgā droši pārbaudītā darbu realizācijas forma ir publikācijas. Atbilstoši saturam - starptautiskas vai nacionālas, atbilstoši apjomam - grāmatas, zinātniski raksti, konferenču materiāli v. c.

Teorētiski kā nozīmīga darbu realizācijas forma varētu but dažādu likumu, noteikumu, metodiku projekti. Taču te ir jāsaskaras ar nopietnām, pagaidām neatrisinātām grūtībām. Pieņemsim, ka zinātnieki ir izstrādājuši praksei vajadzīgu metodiku un to pārbaudījuši ar reāliem aprēķiniem. Kā piemēru var minēt apmēram pirms 15 gadiem Latvijas Statistikas institūta izstrādāto teritoriju attīstības indeksu aprēķināšanas metodiku un savā laikā aprēķinātos indeksus. Šo metodiku lieto un indeksus aprēķina līdz pat mūsu dienām. Tradīcijas neatļauj ar šādām izstrādnēm zinātniekiem pašiem doties uz Ministru kabinetu.  Vispirms  tās jāsaskaņo valsts aģentūrā un pēc tam ministrijā. Jau aģentūras darbinieki dokumentā cenšas samazināt zinātnieku ieguldījumu un nostiprinat savējo. To pašu dara ministrijas ierēdņi. Rezultātā uz valdības sēdi metodikas izstrādātājus - zinātniekus nemaz neuzaicina un nav zināms, vai viņus tur vispār piemin. Katrā ziņā apstiprinātajos noteikumos vai metodikā par darba autoriem nekādas ziņas atrast nevar.

Tātad atliek vienīgi publikācijas.

Daži „ kāpēc?"

2013. gadā iznāca augstu novērtētais lieldarbs - enciklopēdiskais rakstu krājums „ Latvieši un Latvija". Tajā ir ievietots arī raksts par Latvijas zinātni, zinātniekiem un viņu sasniegumiem. No ekonomistiem tur izdevās pamanīt tikai jau augstāk minēto Kārli Balodi ( ja kādu neesmu pamanījis, lūdzu atvainot ! ). Stingrs filtrs ! To varētu vēl pastiprināt. Jau minētā ievērojamā K. Baloža grāmata „ Nākotnes valsts" iznāca 1898. gadā Vācijā vācu valodā. Latvijas valsts tad vēl nemaz nebija. Varētu teikt, ka šī grāmata nepieder ne Latvijas valstij, ne Latvijas teritorijai, ne latviešu valodai. Tad secinājums būtu vēl stiprāks : Latvijā kaut cik vērā ņemamu ekonomikas zinātnieku līdz šim nemaz nav bijis. Varbūt, ka pārskata autors ir bijis pārlieku bargs kritiķis ? Ja gribam tā teikt, tad mums rodas pienākums nosaukt tos, kurus šajā pārskata rakstā pēc mūsu domām tomēr būtu bijis vajadzīgs pieminēt. Ar personām varētu tikt galā: piemēram, minēt tos, kuri ir bijuši ievēlēti Latvijas Zinātņu akadēmijā. Bez nopietniem darbiem, pēc savu laikabiedru vērtējuma, par akadēmiķiem neievēl. Bet, kad vajadzēs nosaukt pašus darbus, kuri ir vai nu ietekmējuši sava laika zinātni, saimniecību vai saglabājuši savu vērtību līdz mūsdienām, vajadzēs nopietni padomāt.

Konstatējuši faktu, nonākam pie jautājuma „ kāpēc?" Vai nu ekonomikas zinātnē neienāca neviens spilgts talants ( mazā valstī tas varētu gadīties ) vai šajā zinātnes nozarē ir ļoti grūti kaut ko nozīmīgu izdarīt ? Meklējot pamatojumu pirmajam atbildes variantam, ir jāatzīmē, ka pēdējos 20 gados Lavijā visvairāk promocijas darbu ir aizstāvēti tieši ekonomikā, tur ir ienākuši vairāk doktoru nekā jebkurā citā zinātnes nozarē. Ienākt ekonomikas zinātne ir bijis interesanti un nav bijis grūti, un tas ir izmantots. Iznāk, ka tieši tālākais ceļš ir bijis ļoti grūts, un bieži tas ir pamests, aizejot pa kādu vieglāku un perspektīvāku ceļu. Uz nākošo  „ kāpēc?" atbildes bija meklētas jau iepriekšējās raksta iedaļās.

Tā Latvijā. Bet kā pasaulē? Par lielāko sasniegumu zinātnē parasti uzskata Nobela prēmiju. To piešķir kopš 1901. gada, izraugoties kandidātus no vairākām zinātņu nozarēm. Ekonomikas starp tām nebija. Nobela prēmiju par darbiem ekonomikas zinātnē sāka piešķirt tikai kopš 1969. gada (pēc pusgadsimta ! ) no citiem līdzekļu avotiem. Un ir gadījies lasīt, ka šī papildus prēmija prestiža ziņā nesasniedz sākotnējo.

Pie „ kāpēc?" var pieskaitīt arī dažu zinātnes apakšnozaru transformāciju. Jau pirms vairākiem gadiem no ekonomikas zinātnes aizgāja demogrāfi, izveidojot savu patstāvīgu zinātnes nozari. Patreiz ir vērojams statistikas apakšnozares atslābums ekonomikas fakultātēs un tās nozīmes pieaugums fizikas-matemātikas fakultātē. Vai statistika, papildināta ar kādu īpašvārdu              ( lietišķā, praktiskā ?) kļūs par matemātikas zinātnes apakšnozari?  Matemātiskā statistika un varbūtību teorija tur jau ir.

Cita rakstura savādība. Kādreiz LZA sastāvā bija daudzi lieli un spēcīgi institūti. Pienāca laiks un viņi vēlējās iegūt patstāvību. Spriežot pēc LZA Gadagrāmatām, kā pēdējais LZA institūts ir palicis tieši Ekonomikas institūts ( 2014.). Sagadīšanās? Varbūt. Bet zinātnisks pētījums bieži sākas pamanot kaut ko neparastu un negaidītu.

Un pēdējais jautājums. Vai vispār gājām pareizo ceļu ? Modernie uzņēmēji taču par grūtībām nerunā, bet tikai par panākumiem.  Ja panākumu nav, tad vienkārši bankrotē un sāk kaut ko citu.

Ko varētu?

Darīsim tā : pagātni novērtējām, kādu to redzam, bet par nākotni domāsim, kādu to gribētu redzēt. Senči teica : „ Sāksim ar mazumiņu ! " , tagad saka, ka jāredz galvenais. Mūsu kompromiss: ko varētu izdarīt reāli un bez atlikšanas

1. Kā jau pēdējā desmitgadē vispār pieņemts, varētu sākt ar ārzemju pētnieku pieredzi. Kādos doktoru semināros nevis kopā ar doktorantiem, bet jau ar esošajiem doktoriem, kuri vēlās turpināt darbu zinātnē, apspriest un izpētīt ar „ jaunajām" Nobela prēmijām izcelto ekonomistu darbu īpatnības. Kā tur izvēlētas tēmas, kādi dati izmantoti, kā tie iegūti un pārbaudīti, kā veikta datu papildus apstrāde, ja tā ir darīta, kā iegūti un pamatoti secinājumi. Varbūt ir kas tāds, kas mums nemaz nenāk prātā?  Kas kopējs ar citu, radniecīgu zinātņu darbiem un kas pavisam atšķirīgs?

2. Izvairīties no vienas valdošās pozīcijas atbalstīšanas ( „veiksmes stāsti"), vienlaikus arī no visu noliedzoša jaundisidentisma. Plašāk izmantot variantu salīdzināšanas metodes. Kaut arī vairāku variantu izstrāde un salīdzināšana ir darbietilpīga, tā ļautu pētniekam būt objektīvākam un darbam saglabāt savu vērtību ilgākā nākotnē.

3. Atjaunot padomju gados iecienītos pētījumus par pašām pētīšanas metodēm. Tas tā laika apstākļos ļāva praktiski izvairīties no cenzūras. Cenzori šos darbus vienkārši nesaprata un nevēlējās paradīt savu nekompetenci. Šos darbus tulkoja arī ārzemēs. Tādi pētījumi paplašināja pētnieku zināšanas citās nozarēs, vispirms - matemātikā.

4. Deviņdesmitajos gados priekā par Latvijas valsti un savu valsts valodu, visi rakstījām latviski. Tagad citu zinātņu nozaru pārstāvji, kuri valda Zinātnes padomē, arī sociālajām zinātnēm ir uzspieduši angļu valodu. Vajadzētu panākt vismaz divvalodību. Kas starptautisks - lai finansē, atbalsta, publicē, apbalvo un veicina starptautiskās institūcijas, kādu ir pa pilnam. Latvisko atbalsta un visu pārējo dara Latvijas Zinātņu akadēmija. Darbi pa valodām pēc skaita un apjoma varētu sadalīties apmēram līdzīgās daļās. Tā mēs arī labāk iepazītu cits citu, apmainītos ar pieredzi un iespaidiem. Vajadzētu pārbaudīt, cik pareizs ir apgalvojums, ka angļu valodā uzrakstītiem darbiem ir plašāka lasītāju auditorija. Tā tas varētu būt ar ļoti specifiskiem un sarežģītiem darbiem dažās dabas un tehniskajās zinātnēs, bet humanitārajās un sociālajās zinātnēs drīzāk otrādi.

5. Pēdējā desmitgadē strauji samazinās iespieddarbu skaits, apjoms un publicēšanās iespējas. Tajā pat laikā pat prezidenti, ministri un politologi izveido un izmanto savas vietnes ( mājas lapas, portālus, blogus) visādu savu materiālu publicēšanai. Elektroniskās atmiņas ir tik milzīgas un lētas, ka daudzviet piedāvā bez maksas līdz 10 GB savu fotogrāfiju glabāšanai. Tos praktiski nevar aizpildīt. 

Pēdējā atjaunošana 28-04-2015
Powered by Elxis - Open Source CMS