Izdevniecība “Lauku Avīze” laidusi klajā dabas pētnieka Gunta Eniņa grāmatu “Nezināmā Latvija”, kurā ir aprakstīti vairāk nekā 70 pārsteidzoši dabas veidojumi un objekti Latvijā.

Guntis Eniņš grāmatā rāda Latviju tās skaistumā un bagātībā. Vēstures elpa un dabas spēks ir radījis vietas, kas liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē ir ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl neskaitāmas skaistas un aizraujošas vietas. Grāmata tematiski sadalīta sešās nodaļās – ūdeņi, akmeņi, klintis un alas, kalni, koki, vēji un zibeņi.

Grāmatas autors Guntis Eniņš: “Šī grāmata ir ne tikai ceļvedis tūristiem, bet arī ceļvedis domāšanā un meklēšanā, ceļvedis Latvijas saprašanā, izprašanā, novērtēšanā, ceļvedis Latvijas mīlestībā. Gribētos, lai šo grāmatu varētu saukt arī par jaunu atklāsmju grāmatu. Es ceru, ka izdosies nosargāt mūsu latvisko ainavu, skaistāko Eiropā, un latviskās vērtības: vietvārdus, dižkokus, lauku mājas un saimniecības, dabas pieminekļus, klinšu rakstus ar buramburtiem, alas, akmeņus, ezerus, upes, avotus, zemi, latvisko kultūru.”

Izdevniecība “Lauku Avīze” iepriekš izdevusi arī Gunta Eniņa grāmatu par Latvijas dižkokiem “100 dižākie un svētākie”.

Grāmatas “Nezināmā Latvija” atvēršanas svētki notika 11. jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijas Portretu zālē. To vadīja režisors Jānis Streičs, tika demonstrēta Zigurda Vidiņa dokumentālā filma par noslēpumaino klinšu rakstu atklāšanu.

Guntim Eniņam LZA Atzinības rakstu pasniedz LZA prezidents Ojārs Spārītis un akadēmiķis Jānis Stradiņš

J.Brenča foto

Jānis Stradiņš

Suminājums Guntim Eniņam

Man ticis liels gods pēc paša Gunta Eniņa lūguma sacīt ievadvārdus šajā Latvijas Zinātņu akadēmijas sarīkojumā, ar kuru atklājam Gunta mūža rezumējumu – grāmatu “Nezināmā Latvija”. Kopā ar Akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti jau pasniedzām mūsu visu cienītajam autoram LZA Atzinības rakstu, par kuru lēma mūsu ZA Senāta pēdējā sēdē. Arī no savas puses vēlos sniegt ieskatu autora unikālajā mūža gājumā un veikumā. Abi esam dzimuši 1933. gadā, Guntis, izrādās, ir par mani pat pusgadu vecāks, savulaik – pirms 50 gadiem – esam bijuši darba kolēģi Hillera Organiskās sintēzes institūtā un esmu drīkstējis vērot daudzu desmitgažu garumā Gunta fenomenālās, vienreizējās rosmes Latvijas dabas un vēstures raritātu atklāšanā, pa reizei sniedzot viņam palīdzīgu roku.

Šodien esam liecinieki neparasta cilvēka neparastas grāmatas tapšanas brīdim, brīnumaina cilvēka brīnumainas grāmatas klajā laišanai. Visu mūžu puika no Dzelzavas – Guntis ir saglabājis bērna spēju brīnīties, ticēt brīnumu iespējai, atklāt neikdienišķo ikdienišķajā. Viņu ir nobūrusi Latvijas itin kā necilā daba, neparastais latviskumā, mūsu ainavās un dabas veidojumos, mūsu vēsturē. Ar pagānisku degsmi viņš ir meklējis un atradis brīnumus ūdeņos, alās, kokos, akmeņos, ar simtiem jaunu piemēru viņš ir rādījis, cik skaista ir Latvija, cik vienreizēja tā ir, cik daudz neapjausta, pat pasaules mēroga brīnumainu lietu tā glabā.

Starp Gunta Eniņa nozīmīgākajiem atradumiem kopš 1970. gadiem jāmin atklātās un atrastās alas, allaž pārspējot alu garuma rekordus, atklājot garākos pazemes un alu labirintus Baltijas valstīs, t. s. X alas pie Mazsalacas. Viņš pirmais pētījis un uzmērījis Lībiešu upuralas pie Svētupes, kuru sienās atklātas senas, tobrīd neizprotamas zīmes, 1986. gadā Braslas krastā pirmoreiz Latvijā uzgājis smilšakmens iežos senus klinšu rakstus – petroglifus. Līdz šai dienai klinšu raksti atrasti jau 50 vietās. Baltijā un citās kaimiņvalstīs šādu iegrebtu zīmju ar senās maģijas saturu nav. Gunta Eniņa atradumi devuši impulsu zinātniekiem – speciālistiem gan Jurim Urtānam veikt arheoloģiskus izrakumus pie Svētupes, gan Sandim Laimem ķerties pie noslēpumaino devona klinšrakstu – petroglifu jēgas atšifrēšanas. 1985. gadā Latvijā Allažos ir atklāti pazemes ezeri. Ir atrasti un uzmērīti simti dižakmeņu un vēsturiski iezīmīgu akmeņu, izstrādāta to apsekošanas un mērīšanas metodika, definēti dižakmeņu kritēriji, publicēts 80 lielāko dižakmeņu saraksts pēc to tilpuma lieluma.

Tāpat Guntis Eniņš drīz pēc mūsu ZA līdzstrādnieka – mežu zinātāja Staņislava Saliņa uzsācis dižkoku sistemātisku apzināšanu Latvijā, pilnveidojot dižkoku uzmērīšanas precizitāti un izpētes metodiku. Par savu sabiedriski nozīmīgāko panākumu Guntis uzskata publikāciju “Padomju Jaunatnē” 1978. gadā, kurā rosina izbeigt dižozolu spridzināšanu kolhozu laukos. Toreizējā ZA Bioloģijas institūta direktora G. Andrušaita vadītā komisija atzina, ka šādus kokus spridzināt nedrīkst un ar 1979. gadu šī kaitniecība apturēta – pirms tam Padomju Latvijā ik gadus uzspridzināja pa 1000 dižkoku meliorācijas u. c. darbu gaitā.

Tieši ap šo laiku sākās Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju kustība, dageru kustība. Kā pirmo 1976. gadā atbrīvoja ozolu Gunta Eniņa ieteiktajā Ungurmuižas parkā, dodot tam simbolisku nosaukumu “Pauls Valdens” diženākajam latviešu izcelsmes dabzinātniekam Paulam Valdenam par godu. Arī pats Eniņš iesaistījās Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupā un bieži veda to uz paša apzinātajām, bet agrāk neizpētītām dižkoku vietām. Veicot Latvijā dižkoku meklēšanu un uzskaiti, nelielā Latvija ir kļuvusi par dižkoku lielvalsti. Eniņš arī ir konstatējis, ka dižkoku vecums līdz šim izvērtēts nereti kļūdaini, bieži vien to pārvērtējot.

Alas, akmeņi, dižkoki pagājušā gadsimta 70.–80.–ajos gados toreizējā Padomju Latvijas tehnokrātiskajā un dogmatiski aprobežotajā realitātē bija visai neierasti, ideoloģiski neērti objekti. Turklāt Eniņa, Ziedoņa, viņa biedru – dabasdraugu meklējumi sabalsojās ar tolaik aizsākušos folkloras un vides aizsardzības kustību, kuras abas deva spēcīgu impulsu vēlākajai “trešajai atmodai”. Kultūras atmoda, dabas aizsardzība rosināja nacionālo, politisko atmodu.

Ja vērtējam notikumus loģiskā secībā, varam saskatīt paralēles ar 1958. gada biklajiem mēģinājumiem glābt Staburagu, Pērses ūdenskritumu, Daugavas krastu bagātības, ar pirmās Dabas aizsardzības komisijas dibināšanu pie Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas 1958. gadā, Dabas un vēstures biedrības dibināšanu 1959. gadā, atcerēties tās agrīnos aktīvistus T. Zeidu, V. Grāvīti, J. Graudoni, S. Cimermani, J. Klētnieku, A. Mellumu un citus. Viss tas simboliski atgādina aizgruvušo alu un pazemju labirintu atrakšanu, pazemes avotu apzināšanu, kuram savu mūžu veltīja Guntis Eniņš, viens no mūsu modinātājiem, līdz ar Imantu Ziedoni, Ziedoņa vadīto Kultūras fondu, kultūras un vietvārdu aktīvistiem. Tas ļauj secināt, ka arī 60.–70.–ajos gados, arī Pelšes un Vosa laikos mūsu tauta, inteliģence, dabas un vēstures entuziasti tik dziļi aizsnaudušies nebija. Un arī tāpēc tolaik varbūt vēl vienpatnīgajam Guntim viņa meklējumos bija sabiedrības atbalsts, simpātijas.

2015. gadu Latvijas Zinātņu akadēmija ir izsludinājusi par Academia–200 gadu, pieminot savas idejiskās priekšteces – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanas 200 gadu atceri un rosinot izvērtēt mūsu akadēmiskajai dzīvei svarīgākos notikumus. Academia – 200 gadu kontekstā Gunta Eniņa grāmatas klajā nākšana ir neplānots, bet simbolisks un arī būtisks akcents. Zinātņu akadēmijas funkcijās ir arī zināšanu popularizēšana, un šodien klajā laižamā grāmata pieder šī žanra vērtīgiem darbiem, taču lai šodien atklājam arī vēl divas citas lietas – pirmkārt, to, ka Zinātņu akadēmiju ir veidojuši un veido cilvēki arī ārpus oficiālajām struktūrām, kurus Zinātņu akadēmijā ievēlē par zinātniskiem un sabiedriskiem nopelniem. Otrkārt to, ka Guntim Eniņam kopš viņa meklētāju gaitu sākumiem ir bijušas saknes Zinātņu akadēmijā un tās toreizējos institūtos. 2000. gadā mēs oficiāli piepulcinājām Gunti ZA saimei, piešķīrām viņam ZA goda doktora nosaukumu, pirms tam, kopš 1998. gada šajā Augstceltnē mājokli radis Eniņa lolojums – Dabas retumu krātuve, taču pirmsākumiem saistībai ar Zinātņu akadēmiju ir daudz senākas saknes.

Protams, augstāk uzskaitītie un daudzi grāmatā apcerētie Gunta Eniņa atradumi ir viņa personiskas, privātas iniciatīvas rezultāts, taču līdztekus meklējumiem Latvijas dabā Guntim ir bijis jāstrādā maizes darbs, un pavisam citās sfērās, kas ir tālas no akmeņu, alu, dižkoku meklējumiem. Savas darba gaitas Guntis Eniņš aizsāka ZA Organiskās sintēzes institūtā, kur strādāja 1962.–1970. g. kā tehnoloģisko procesu modelēšanas pilotiekārtas vadītājs Aļņa Avota laboratorijā, īstenojot furfurola dekarbonilēšanu par furānu, kas, starp citu, kļuva par izejvielu pazīstamā pretvēža preparāta ftorafūrs sintēzē. Strādājot OSI, Eniņš vakarniekos absolvēja Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultāti kā inženieris aparātbūves un automatizācijas nozarē. Pēc paša Gunta liecinājuma, brīvdomīgā un vērienīgā zinātniskā gaisotne OSI, tā zinātniskie un filozofiski metodoloģiskie semināri veidojuši viņa redzes loku un ievadījuši vispārīgākās domāšanas kategorijās. Materiālo apstākļu, dzīvokļa, lielākas algas dēļ Guntis pārcēlās uz Cekuli, Upeslejām, kur jaunuzceltās Juglas (Sauriešu) tuberkulozes slimnīcas pagrabā savu histoloģijas un vēža pētniecības laboratoriju bija iekārtojis vēlākais akadēmiķis, neaizmirstamais Jānis Ērenpreiss.

Pie Ērenpreisa Cekulē līdzās savai dzīves vietai tad arī 20 gadus (1971–1992) strādāja G. Eniņš savu maizes darbu kā elektronmikroskopijas inženieris. Pēc akadēmiķes Jekaterinas Ērenpreisas liecinājuma, arī šajā jomā Eniņš bija čakls, radošs, vērtīgs darbinieks, kas devis daudz kopējām veiksmēm. Gan OSI, gan Ērenpreisa laboratorijā Guntim bija samērā brīvs darba režīms, vai nu maiņu darbs, vai saplānoti pētniecības uzdevumi, kas ļāva viņam brīvajā laikā nodoties vaļaspriekam, kurš pārtapa īstajā mūža darbā. Turklāt Upeslejās (Stopiņos) savulaik bija darbojies 16. g. s. mediķis, astrologs un tautas vērojumu dokumentētājs Zaharijs Stopiuss, tur atradās viņa Stopiņu muiža ar senatnīgajiem kokiem Mazās Juglas krastos. Veco koku izpēte deva impulsu Gunta aktivitātēm dabas retumu meklējumos, kas aizritēja galvenokārt Vidzemes upju krastos vai senlejās pie Gaujas, Salacas, arī Juglas un Daugavas, pie mūsu ezeriem, meklējot neparasto.

Tāpat kā Zaharijs Stopiuss, arī Eniņš bija privātzinātnieks, zinātnieks – amatieris, inženieris pēc oficiālās darba vietas, bet dabas retumu pētnieks, ģeogrāfs, publicists pēc aicinājuma. Varētu sacīt, amatieris, diletants šī vārda cēlākajā nozīmē. Tādējādi ne tikai Stopiusa laikos, Kurzemes Literatūras biedrības laikos, bet arī padomju laikos un pat mūsdienās joprojām dzīvi ir privātzinātnieki – entuziasti, kuru atradumi dod impulsu šaurākiem profesionāļiem padziļinātu pētījumu veikšanai.

Ne jau visu nosaka citējamības indekss, kuru pārāk bieži izceļam kā izcilības kritēriju (kura lomu nebūt negrasos noniecināt!), taču liels ir jautājums, kuru vēsture atcerēsies ilgāk – Gunti Eniņu vai kādu pašreiz daudzinātu zinātnieku ar augstu Hirša indeksu. Daudzi principiāli atklājumi dabzinātnēs, un ne jau tikai 17.–19. g. s., ir diletantu veikums. Ja vēlamies, šādiem amatieriem varam pieskaitīt arī izcilus Latvijas vīrus – gan no Baltijas vācu vides (G.F. Stenders, A. Bīlenšteins), gan no jaunlatviešiem (K. Barons, K. Valdemārs, J. Alunāns, K. Mīlenbahs). Gunta Eniņa interešu lokam vairāk gan piederētos Strazdumuižas (Juglas) skolotājs Zelmārs Lancmanis, kurš 1920.–1930.–ajos gados atklāja Allažu šūnakmeni, deva ievērojamo akmeņu sarakstus, rakstīja par ievērības cienīgiem objektiem Rīgas, Siguldas, Ķemeru apkaimē, tāpat Jānis Greste – vispusīgākais Latvijas akmeņu un dabasbagātību pētnieks, Ulmaņlaiku Zemes bagātību pētīšanas institūta organizētājs, daudzu iestāžu un Skolu muzeja organizators, ar kura radiniekiem – Grestes ģimeni no Austrālijas (ievērību guvušā žurnālista Pētera Grestes tēvu) mani iepazīstināja šīgada 4. Maija svinīgajā sarīkojumā Saeimas priekšēdētāja I. Mūrniece: J. Greste esot viņa lielonkulis, t. i. vectēva brālis.

G. Eniņš ir Z. Lancmaņa un J. Grestes līdzinieks mūsdienās, kura devums pielīdzināms veselu institūtu veikumam. Par to liecina gan viņa izveidotā Dabas retumu krātuve šajā Augstceltnes ēkā (kopš 1998. gada), Eniņa sarūpētās 100 fotoizstādes, viņa aktīvā līdzdalība gandrīz 100 televīzijas raidījumos (sērijā “Dabas grāmata”), 10 viņa grāmatas un brošūras, simtiem populārzinātnisko rakstu par dabas pieminekļiem, dabas aizsardzību, vietvārdiem. Jāizceļ arī Gunta Eniņa darbošanās Saeimas un Rīgas Domes krēslos (6. un 9. Saeimā), kur viņš nav bijis sēdētājs un piebalsotājs, bet darītājs un rosinātājs, kura ekspansīvā rīcība nereti glābusi dabas ziņā vērtīgas Pierīgas teritorijas.

Esmu mēģinājis sniegt vispārēju priekšstatu par Gunta Eniņa rosmēm vispār, lai labāk izprastu šodien atklājamās grāmatas saturu un nozīmīgumu. Tāpat kā iepriekšējo Gunta Eniņa lielgrāmatu par Latvijas diženākajiem un svētākajiem kokiem (2008), arī šo grāmatu sarūpējusi “Latvijas Avīze”, kuras ierosmes šādu vērtību apkopošanā un saglabāšanā pelna sabiedrības uzslavu. Grāmatā ir ne tikai pamatlīnijās rezumēts Gunta Eniņa mūža veikums, te aplūkoti arī citu dabaspētnieku atradumi, un tieši tas ir uzteicami. Tiek sniegti jauni fakti, svaigas interpretācijas, dažkārt varbūt arī apstrīdamas versijas vienojas ar jaunatklājēja jūsmu un romantizētiem vērtējumiem. Eniņš dod arī padomus, kā rīkoties tālāk, piemēram, iezīmē Gūtmaņa alas un Gaiziņkalna nākotni, runā par paša jaunatklātiem alu labirintiem, senrakstiem smilšakmenī, par elku tēliem akmeņos un to viltojumiem, un par daudzām daudzām līdzīgām lietām. Viss tas katram jāizlasa, jāpārdomā un jāvērtē pašam.

Savā ziņā šī grāmata ir mūsu izcilākā novadpētnieka, temperamentīgā novadpētniecības seniora novēlējums nākamajām audzēm. Ar to nevēlos sacīt, ka Gunta Eniņa ēra tuvojas noslēgumam, taču gribu uzsvērt, ka ne jau viņam vienam izdosies atrisināt pašam visas problēmas un ne sava mūža laikā, ka Latvijas daba un vēsture glabā vēl daudz neatminētu noslēpumu. Latvija ir un paliek arī noslēpumu, mīklu zeme, un tas ir labi.

Savu cildinājumu vērtīgās un iedvesmojošās grāmatas autoram gribu nobeigt ar viņa paša vārdiem: “Es ceru, ka izdosies nosargāt mūsu latvisko ainavu, skaistāko Eiropā, un latviskās vērtības: vietvārdus, dižkokus, lauku mājas un saimniecības, dabas pieminekļus, klinšu rakstus un buramburtus, alas, akmeņus, ezerus, upes, avotus, zemi no aizaugšanas un latvisko kultūru no nozušanas”. Tas, ka Latvija ir spējusi dot Krišjāni Baronu, Imantu Ziedoni un tipoloģiskā ziņā radniecīgos Gunti Eniņu un viņa līdziniekus, zināmā mērā garantē, ka šie vēlējumi varētu piepildīties.