Nereti, runājot par dažādām kultūras aktualitātēm, tiek pieminēts parastais latvietis. Piemēram: “Parastais latvietis to nelasīs” (par Bereļa un Murakami jaunākajām grāmatām), “Parastais latvietis to neskatīsies” (par jauno latviešu režisoru kinofilmām), “Parastais latvietis to nesapratīs” (par laikmetīgās mākslas izstādēm, Fišeru, jauno Brekti un pat vecmeistaru Blumbergu). Nezin kāpēc parastais latvietis netiek piesaukts, runājot par nopietno mūziku – Vasku, Dubru, Ešenvaldu un simfoniskās mūzikas koncertiem, kurus Latvijas televīzija pārraida pēc pusnakts, jo tad parastais latvietis, dzīves nogurdināts, jau guļ; acīmredzot viņam a priori tiek atvēlēti Radio 2 un Gunčas Skrastiņa vadītās šlāgeraptaujas raidījumi.

Vēlēdamās zinātniski analizēt un klasificēt, kas tad ir parastais latvietis, veicu socioloģiski antropoloģisku pētījumu visparastākajā Rīgas vietā, kur varētu sastapt parasto latvieti – Centrāltirgū un tā apkaimē.

Parastais latvietis ir konservatīvs

Kaut arī 25 gadus nodzīvojis atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, parastais latvietis cieši turas pie iepriekš iemantotajām īpašībām un vērtībām. Tāds, piemēram, ir ienaidnieka tēls. Ienaidnieks nr.1 ir valsts (jebkura valsts), kura ir jāčakarē (jāapmāna, jāapšmauc) visos veidos, apejot nodokļu maksāšanu un cenšoties iegūt visvisādus (bezdarbnieka, baznīcas, Hari Krišnas zupas virtuves, samariešu, ārzemju labdarības organizāciju utt.) pabalstus. Līdz ar to var spriest, ka ienaidnieks nr.2 ir darbs kāda labā vai vadībā (“Es taču neiešu viņam par kalpu!”’), tajā pat laikā neizrādot arī īpašu vēlēšanos pašam kļūt par saimnieku. No tā izriet, ka ienaidnieks nr. 3 ir jebkurš līdzpilsonis, kas ieņem posteni augstāk par sētnieku, jo “Viņi visi ir zagļi un kukuļņēmēji”. Šis vērtējums īpaši attiecināms uz Saeimas un pašvaldību deputātiem, kā arī uz biļešu kontrolieriem sabiedriskajā transportā.

Parastais latvietis ir drosmīgs

Viņš skaļi un bezbailīgi klāsta iepriekšminētos uzskatus tramvaja pieturā un reizēm arī tramvajā, nebaidoties, ka uz pārējo pasažieru pieprasījuma viņu var izsēdināt no tā. Tas dod ieganstu protestēt vēl skaļāk pret nedemokrātisko iekārtu, kas apspiež personības un vārda brīvību. Taču parastais latvietis vairās savus radikālos uzskatus paust Centrāltirgus sakņu pārdevējām, baidoties, ka nedabū pa bieti (laboju – ar bieti).

Parastais latvietis ir patriots

Ja pārdevēja apgalvo, ka tās ir Latvijā audzētas ogas, parastais latvietis skaidri zina, ka tās nākušas no Lietuvas, Polijas, Spānijas vai Grieķijas, tātad – no Eiropas Savienības, bet nekādā ziņā ne no Ķīnas. Banānus un kokosriekstus viņam iesmērēt kā Latvijas preci nevar.

Parastais latvietis ir praktisks

Pēc iepriekšējā “Zinātnes Vēstnesī” publicētā pētījuma saņēmu pārmetumu, ka tas apvēris pārāk mazu areālu – tikai Centrāltirgu un Akadēmijas Augstceltnes apkārtni, tādēļ tagad pētījumus veicu plašākā teritorijā – arī tirgū “Latgalīte”. Tur uzzināju, ka parastajam latvietim izdevīgāk ir pirkt velosipēdu pa daļām, lai, saliekot kopā, iegūtu to pašu ekskluzīvo braucamrīku, kāds tas bija pirms nozagšanas. Pārdevēji (iespējams, ka starp viņiem ir arī kāds latvietis, parastais) labprāt dalās arī informācijā par ērtāko knaibļu cenām. Salīdzinot tās ar veikalā pārdodamo velosipēdu cenām, ieguvums ir ievērojams.

Parastais latvietis ar cieņu izturas pret savu valodu un saknēm

Lamājas viņš tikai svešvalodās, turklāt izrādot dziļu cieņu pret savām saknēm, kas sniedzas senvēsturē, kad valdošais bija matriarhāts, kā arī tautas garamantu – teiku pasaulē, kas savulaik iedvesmojusi rakstniekus radīt Lāčplēsi un ķēves dēlu Kurbadu.

Šis ir tikai neliels ieskats pētījumā, ar kura plašāku izklāstu gatavojos uzstāties nacionālajai identitātei veltītajā zinātniskajā konferencē.

Zuzanna Zīlīte,
privātzinātniece, šķērsunapkārtzinātņu doktore