Grāmatas “Lubāna mitrāja apdzīvotība akmens laikmetā” (Rīga – Rēzekne 2015) priekšvārdā tās autore arheoloģe, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle ILZE LOZE raksta:

“Lubāna mitrājs kā iespējamais plaša mēroga arheoloģiskā darba lauks bija zināms jau kopš 20. gadsimta 30. gadu beigām, kad, pazeminot Lubāna ezera līmeni, tā sēkļos vietējie iedzīvotāji savāca 3500 vienību lielu akmens laikmeta kaula un raga lietu kolekciju, kura glabājas LNVM AD krātuvē (Vankina 1999). Šīs vairākus gadu tūkstošus senās lietas bija pazaudētas, medījot vai zvejojot, vai arī veicot rituālas darbības Lubāna ezera sēkļos.

Savukārt pirmie un vienīgie Latvijas Republikas arheoloģiskie izrakumi pirmskara periodā notika 1937. – 1938. gadā Aiviekstes labā krasta pietekas Ičas apmetnē, kuru atklāja Lubāna ezera līmeņa pazemināšanas darbos iesaistītais kultūrtehniķis A. Turnis. Izrakumus veica Eduards Šturms. Otrais pasaules karš un tā sekas darbus neļāva turpināt.

Tā Lubāna klāniem (mitrājam) desmit gadu pēc Otrā pasaules kara līdz pagājušā gadsimta 50. gadu otrajai pusei, kad jau bija sākušies vērienīgi lauku celtniecības un meliorācijas darbi, joprojām nebija pievērsta uzmanība. Šie darbi tika realizēti pēc Latvijas Valsts lauku celtniecības projektēšanas institūta izstrādātās Lubāna mitrāja nosusināšanas un kompleksās izmantošanas shēmas inženiera Viļuma Bieļa vadībā.

Šajā laikā jau bija pabeigta Meirānu kanāla un dambja izveide, darbi tika sekmīgi turpināti Lubāna ezera rietumu piekrastē, kur izraka lielo Zvidzienas kanālu un uzcēla jau nākamo dambi. Tieši te dambja cēlāji bija atraduši dzintara piekariņu, kas liecināja, ka kanāla būve ir postījusi kādu nevienam nezināmu apmetni.

Apmetne zem sniega tika apskatīta vēl 1961. gada skarbajā ziemā, un tās kultūrslāni varēja redzēt dambim paralēlā kanāla malas atsegumā. Tā bija vēlā neolīta apmetne un atradās Lubāna ezera ietekas Asnupītes kreisajā krastā. Pirmie arheoloģiskie izrakumi te notika divus gadus vēlāk (Loze 1979, 2006). Apmeklējot apmetni nākamajā gadā, tika atklāta vēl otra vidējā neolīta apmetne iepretī Asnes I apmetnei, upītes pretējā krastā.

Šī situācija – divu nevienam nezināmu neolīta apmetņu (pirmklasīgu arheoloģisku objektu!) postījumi – lika aizdomāties un sākt darboties, izstrādājot arheoloģiskās apzināšanas plānu.

Arheoloģiskā apzināšana notika Latvijas PSR ZA Vēstures institūta vārdā, pārstaigājot visu Lubāna mitrāja upju un kanālu krastus, īpašu uzmanību pievēršot jaunizrakto novadgrāvju malu atsegumam, kurā ne vienmēr viegli varēja saskatīt līdz tam laikam nezināma arheoloģiska objekta kultūrslāni. Šis darbs tika veikts laikā no 1962. gada līdz pat 70. gadu beigām, vairakkārt piedaloties arī personiskajam tīrasiņu vācu aitu sugas sunim Litosam.

Minēto darbu rezultātā tika noskaidrots, ka Lubāna mitrājs ir bijis viens no lielākajiem visai blīvi apdzīvotajiem mikroreģioniem Latvijas teritorijā. Tagad Lubāna mitrāja kartē ir redzamas 27 akmens laikmeta apmetņu vietas, trijās no tām izrakumus tika veicis arī pāragri mirušais arheologs Francis Zagorskis.

Šādu lauka darba veikšanu, apsekojot Lubāna mitrāju un iesaistot tajos arī vietējos entuziastus, piemēram, Lubāna klānu mežniecības priekšnieka vietnieku Uldi Žvagiņu, ļāva izveidot situāciju, kad arheoloģisko izrakumu veikšanas darbi tika finansēti, savlaicīgi sagatavojot aprēķinus un iesniedzot tos Latvijas Valsts lauku celtniecības projektēšanas institūta vadošajam speciālistam. Šīs instances vadība aprēķinus iekļāva kopējā Lubāna mitrāja celtniecības un meliorācijas darbu finanšu tāmē. Visu Lubāna mitrāja arheoloģisko izrakumu darbu apmaksāja caur Lubāna mitrāja celtniecības darbu finansēšanas sistēmu, pamatojoties uz likuma pantu par kultūras, tostarp arheoloģisko, pieminekļu aizsardzību.

Lubāna mitrāja izpēte tika veikta pakāpeniski, vispirms veltot uzmanību tagadējā Rēzeknes novada arheoloģisko objektu meklējumiem, veicot pirmos darbus Malmutas grīvā 1963. gadā, kur no pārskalota vidējā neolīta apmetnes kultūrslāņa tika vākti atradumi, izveidojot lielisku šā objekta kolekciju.

Pirmie izrakumi tika organizēti Suļkas vidējā neolīta apmetnē 1964. – 1965. gadā, tie tika turpināti tajā pašā periodā apdzīvotajā Zvejsalu apmetnē 1968. – 1969. gadā.

Vislielākie aizsardzības izrakumu darbi ne tikai Rēzeknes novadā, bet arī Lubāna mitrājā kopumā notika 1974., 1976. – 1979. gadā projektējamo zivsaimniecības dīķu celtniecības zonā Rēzeknes upes lejtecē, kur atradās ilgtermiņā apdzīvotā Kvāpānu II apmetne. Darbi tika izvērsti iespēju robežās, iegūstot arī pirmklasīgu mezolīta laikmeta materiālu.

Agrā mezolīta apmetne atradās arī Sūļagalā , kas šajā laikā bija sala plašajā Lubāna ezerā. Arheoloģiskie izrakumi tajā notika 1980. un 1981. gadā.

Papildu arheoloģiskie izrakumi (personiski finansēti) Suļkas apmetnē tika organizēti 2009. gadā, jo bija nepieciešami papildu darbi kultūrslāņu fiksācijā, iegūstot digitālos krāsu uzņēmumus. Šajos izrakumos piedalījās arī Latgales Kultūrvēstures muzeja darbinieces māksliniece Inese Dundure un fondu glabātāja Renāte Vancāne, tāpēc iegūtās senlietas, tostarp lieliskie keramikas fragmenti, tika nodoti glabāšanā Latgales Kultūrvēstures muzejam.

Grāmata, kurā ir desmit daļu, galvenokārt ir veltīta tieši Rēzeknes novada akmens laikmeta apmetnēm. Tās galvenais uzdevums ir arheoloģiskā materiāla publikācija, tostarp Kvāpānu II apmetnes materiālu pirmpublikācijas.

Grāmata atvieglos Rēzeknes Augstskolas Humanitāro un juridisko zinātņu fakultātes Humanitāro zinātņu katedras darbu, ļaujot studentiem iepazīt klasificētu Rēzeknes novada arheoloģisko pieminekļu materiālu. Tā noderēs arī citu augstskolu studentu apmācībai, veidojot sapratni par jaunu arheoloģisko objektu atklāšanas nepieciešamību.

Lubāna mitrājs, būdams viens no vislielākajiem neeolītiskajā Eiropā, sniedz ieskatu par apdzīvotības ilgtermiņa ciklu 10 000 gadu garumā. Tieši šis apstāklis – viena reģiona veiksmīga apsekošana un darba lauka izveide – ir uzskatāms par mūsdienu arheoloģijas prioritāti. Tas tiek augsti vērtēts un izvirzīts par piemēru jauno arheologu apmācībai.

Arheoloģiskā apzināšana ir arī patriotisks pasākums, kas apliecina topošā speciālista gatavību būt noderīgam jaunu objektu meklējumos, koordinējot savu darbu ar nozīmīgākajiem valsts speciālistiem.

Iespējamie atklājumi garantē atklājēja pazīstamību plašās speciālistu aprindās, nodrošina šā darba veicējam drošu iespēju atklāto objektu izpētē ne tikai lauka darbos, bet arī kabinetā, materiālu zinātniski analizējot un interpretējot.”