Ķīmijas doktors BRUNO ANDERSONS ir Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis kopš 2004. gada, nesen kļuvis par LZA Senāta locekli un jaunajā statusā jau uzstājies ar ziņojumu “LV Koksnes ķīmijas institūts meža nozares un zinātnes kontekstā”. Akadēmiķis Andersons ir Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētājs un Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadītājs, piedalījies starptautiskās pētījumu programmās, kurās institūts guvis vērā ņemamus panākumus, pilntiesīgi iekļaujoties Eiropas zinātnes telpā. Tajā pat laikā, būdams pilntiesīgs Latvijas zinātnes telpas loceklis, tas saskaras ar visām tām negācijām, ar kādām nu jau tik ilgus gadus kā Donkihots ar vējdzirnavām cīnās Latvijas zinātne.

Katram cilvēkam, atkarībā no viņa profesijas, ir savs vairāk vai mazāk specifisks skatījums uz koku. Viens ir mežsargam, cits – ainavu arhitektam, vēl cits kukainīšu pētniekam, māju būvētājam un zārku meistaram. Kāds ir Jūsu skatījums uz koku?

Es nevaru apgalvot, ka tas ir tikai viens un ne citādāks. Tas ietvert plašu emociju gammu. Man patīk augošs koks dabā, bet tikpat labi patīk arī labi nozāģēts koks, kas pārtop perfektā mēbelē. Es pataustu tās virsmu, priecājos par faktūru, dabiskā materiāla siltumu. Protams, manu pētījumu virziens un būtība liek skatīties uz koku kā uz materiālu, produktu, preci. Un te nu svarīgi ir, vai uz koku skatās tīri merkantili: cik es nozāģēšu, cik pārdošu. Jāmēģina atrast kompromiss starp maksimālo pievienoto vērtību, ko mums prasa ekonomika, un estētisko un cilvēcisko attieksmi pret koku kā pret mūsu zemē augušu, kā neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu. Ir sāpīgi dzirdēt publiskajā telpā izskanam, pat no prominentu personu mutes, ka ko nu kokrūpniecība, tā jau tikai eksportē baļķus, preci ar zemu pievienoto vērtību. Tā nav, Latvija pašreiz importē vairāk apaļkoku, kā eksportē. Un ja tā arī būtu, ar šādu attieksmi tiek noniecināts to zinātnieku un mežsaimnieku darbs, kas ir gadiem ilgi ieguldīts, lai iegūtu šo pirmās pakāpes produktu–preci. Meža selekcijas un audzēšanas jomā Latvija ir vadošajās pozīcijās Eiropā.

Savā ziņojumā LZA Senāta sēdē Jūs pieminējāt trīs Latvijas meža resursu lietpratīgas izmantošanas aspektus – ekonomisko, ekoloģisko un sociālo. Vai ir iespējams tos sabalansēt?

Latvija ir unikāla Eiropas mērogā, mums šīs pētniecības jomas ir labi strukturētas. Par meža augšanu, stādīšanu, jaunu stādmateriālu radīšanu rūpējas Latvijas Valsts mežkopības institūts “Silava” un mežu pētīšanas stacija “Kalsnava”. Pēc viņu izaudzētajiem stādiem Ziemeļvalstis stāv rindā. LLU Meža fakultāte un Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts rūpējas par koku krāju mežos, tās apsaimniekošanu un “ražas novākšanu”. Savukārt Koksnes ķīmijas institūts nodarbojas ar to, kas pēc “ražas novākšanas” – koka nociršanas un sazāģēšanas – paliek pāri. Plašākā nozīmē – ar biomasu, uztverot to kā resursu, kuru pārvērst enerģētikā, materiālos, universālos nišas produktos, ko var izmantot gan kā piedevas augsnei, gan kā antioksidantus pārtikas piedevās, gan kā izejvielas ķīmijai (atcerēsimies profesora Nikolaja Vederņikova slavenos pētījumus furfurola joma; tas, kādēļ Latvijā netika uzcelta furfurola rūpnīca, nav zinātnes, bet ekonomikas jautājums).

Ko Jūs domājāt, nosaucot meža resursu lietpratīgas izmantošanas sociālo aspektu?

Es domāju estētisko guvumu, arī rekreāciju, atpūtu, to pienesumu, ko es gūstu, aizejot uz mežu kaut vai ogās un sēnēs. Kā es uztveru to kā pilsonis. Jāatceras, ka mežs ir ekosistēma, bieži vien trausla.Valstiskā nozīmē arī tam ir jāpieiet saprātīgi, jo saduras dažādas intereses. Vieni aizstāv liegumus katrā iespējamā vietā, pārpurvošanos, noliedz meliorāciju, taču mums ir jārūpējas arī par to, lai mēs no mežā iegūtu kādu produktu. Lai, palielinot sociālo faktoru, nesamazinātu ekonomisko.

Atsaucas uz Eiropu, kura nudien gribētu, lai Latvija būtu viens vienīgs mitrājs, uz kuru braukt ekskursijā. Citur Eiropā tas vairs nav iespējams. Taču man šķiet, ka šis ir ne tikai sociālais, bet galvenokārt ekoloģiskais faktors. Sociālajā nišā es redzu vēl arī cilvēku nodarbinātību, jo diez vai bezdarbnieks spēs apmierināties tikai ar relaksāciju mežā, kaut arī ogu un sēņu lasīšana pārdošanai viņam ir liels atspaids. Diez vai viņš būs ar mieru dzīvot mežā teltī vai zaru būdā. Svarīgi ir, cik daudziem meža nozare spēj dot maizi.

Meža sektorā strādā ap 40 tūkstoš nodarbināto, sākot no mežsarga, mežkopja līdz zāģerim. Uz šo resursu balstās visa tālākā pārstrāde. Jāatceras, ka meža nozare dod līdz 6% no IKP un līdz 20% no eksporta. Ja runājam par interešu sabalansētību, par pretrunu starp dabas aizstāvjiem un izmantotājiem, tad, cik man ir bijusi saskare ar meža nozares pārstāvjiem, neviens jau nav kaitnieks. Mēs visi dzīvojam Latvijā, un es neesmu sastapis nevienu, kurš būru gatavs sava labuma dēļ iet pāri “līķiem”.

Bet 90. gadu sākumā, “mežonīgā kapitālisma” uzplaukumā?

Tad tas daudziem bija izdzīvošanas jautājums. Katrā jomā tas parādīja savu grimasi. Daļa zinātnieku vispār aizgāja no zinātnes, daļa meklēja, kur blakus piestrādāt. Katrs kaut kā centās pārdzīvot šo posmu. Un, tikko īpašumu atguvušais, bieži vien bezdarbnieka statusā esošais un no privātīpašnieka mājas izmestais meža īpašnieks neredzēja citu izeju, kā savu mežu nocirst un pārdot. Varēja vismaz kaut kā sakārtot dzīvi. Tie bija trakie gadi, kas nesa lielus zaudējumus. Pirmās Latvijas laikā stādītās audzes bija sasniegušas ciršanas vecumu, tur bija labi materiāli, bet mežs tika brutāli izcirsts un pārdots “pa lēto”, bieži vien apaļkoksnē un papīrmalkā. Kā kurš izmantoja šo likteņa doto iespēju, bija atkarīgs no paša.

Vai tad kaut kas ir mainījies uz labo pusi?

Ir mainījusies cilvēku attieksme. Galvenais vairs nav nocirst un ātri pārdot. To, kā mainījusies attieksme, var redzēt Latvijas Televīzijas raidījumā “Latvija var” (lielisks raidījums, kas rāda, kādas pozitīvas izmaiņas notiek mūsu dzīvē). Mežu audzē, domājot par nākotni, par to, kas būs pēc 30 – 40 gadiem. Es necirtīšu tūdaļ, bet pagaidīšu 10 – 20 gadus, pēc tam pārdošu mēbeļu vai koka plātņu ražotājam par augstāku cenu. Latvijā arvien tiek uzlabota un sakārtota mežsaimniecība un kokrūpniecība. Milzīgu darbu veic “ Latvijas Valsts meži, “Latvijas finieris” stādot pats un rosinot zemniekus stādīt bērzus.

Tā ir viņu nākotnes maize.

Finiera ražotāji reizē nodrošina sev resursus un dod darbu cilvēkiem, kas audzē un kopj stādus, rūpējas par stādījumiem. Taču meža sektoram ir tā īpatnība, ka tas ir ļoti pakļauts tirgus konjunktūrai. Grants bedri vari šogad nerakt, ja cenas nav. Tur nekas nemainīsies, bet mežs aug un ir jāskatās, kā to labāk izmantot dotajā periodā

Taču ne kā labības lauks, kur raža jānovāc, pirms tā izbirst. Mežs tomēr var kādu gadu pagaidīt.

Kā tirgus konjunktūras piemēru nosaukšu enerģētiku. Tiek ļoti lobēta zaļā enerģija, atjaunojamo resursu lietošana. Un mēs metamies visu koksni granulēt. Ja agrāk mēs zviedriem pārdevām papīrmalku, tad tagad esam gatavi granulēt pat lietaskoku baļķus, jo šobrīd cena ir ļoti izdevīga. Mežs ir ekosistēmas sastāvdaļa, kas ir jākopj un augšanas laikā jāvērtē. Tam ir savs optimālais ciršanas periods, kad tas ir sasniedzis savu pilnbriedu, un labi, ja tas sakrīt ar ekonomiski labvēlīgāko brīdi. Pāraudzis mežs jau nes zaudējumus.

Tātad “mežonīgais kapitālisms” tomēr turpinās?

Apjomi vairs nav agrākie. Eksperti brīdina, ka mēs no “gāzes adatas” varam uzsēsties uz meža resursu “adatas”, bet meža resursi ir tik, cik to ir. Mēs nevaram visu savu enerģētiku Eiropas mērogā uzbūvēt uz meža resursiem. Eiropā nāk iekšā lētākās granulas no Amerikas un Kanādas, lētā ievestā izejviela stimulē enerģētiku pāriet uz granulām, uz šķeldu, taču vienā brīdī kaut kas nosvārstās, un mēs atkal esam problēmas priekšā. Nedrīkst no viena grāvja mesties otrā. Svarīgi, lai būtu diskusijas, lai publiskā telpā vairāk runātu tautsaimnieki, tādi, kas redz attīstības kopsakarības, kopīgo ainu. Bet kur viņi ir? Kur paliek visi tie ekonomisti, kurus gatavo mūsu valsts un privātās augstskolas?

“... aktuāls kļūst jautājums – vai cenšoties mazināt atkarību no fosilo resursu importa , neuzkāpjam citam atkarības grābeklim? Jo Eiropas vietējie mežu īpašnieki pieaugošo pieprasījumu pēc kurināmās koksnes nespēj un nemaz negrib apmierināt. Kā liecina Eiropas Mežu institūta (European Forest Institute) nesen veiktais pētījums, to Eiropas ekonomikas politikas instrumentu iedarbība, kuru mērķis bija mobilizēt koksnes biomasu no mežiem, ir pārvērtēta.” (Pēc preses ziņām)

Kāda šajā kopainā ir Jūsu institūta vieta un loma?

Kā jau iepriekš teicu, mūsu izejvielas ir tas, kas paliek pāri no pamatražošanas, ja par pamatražošanu nosaucam zāģmateriālu, saplākšņu, mēbeļu gatavošanu. Tātad – mizas, zari, skaidas, nomaļi, 30–40 procenti no visa koka. Kad 90. gados jauni, uzņēmīgi cilvēku sāka veidot firmas un gudrot, kādu ražošanu attīstīt, daļa no viņiem griezās pie mums. Tā uz mūsu zināšanu bāzes Latvijā attīstījās kokogļu ražošana, sasniedza līdz 100 tūkstoš tonnām eksporta gadā. Lieli kontrakti tika noslēgti ar Franciju. Ražotāji pat nespēja nodrošināt to apjomu, kādu bija gatavi paņemt. Kokogļu ražošana un eksports turpinās tādā pašā apjomā arī tagad. Otrs virziens, kas attīstījās ļoti intensīvi – koksnes aizsardzība. Zāģmateriālu un būvmateriālu aizsardzība. Arī uz institūta izstrāžu pamata zinātnieki ir izveidojuši vairākus mazos uzņēmumus. Institūtā tiek veikts plašs pētnieciskais darbs biomasas kompleksas izmantošanas jomā, bet tas būtu jau plašāka cita raksta pamats.

Vai tad koksnes aizsarglīdzekļus neražoja jau agrāk? Māju būvētāji un koka žogu licēji pat brauca pie jums uz institūtu iepirkties.

Jā, bet tad mēs strādājām ar Padomju Savienības standartiem un dokumentāciju, ko neatzina Eiropas tirgū. Latvijas izstrādājumus uz Eiropu izvest nevarēja, jo tur ir citas prasības. Pēc 90. gadiem mēs adaptējām Eiropas standartus, jo Eiropā, it sevišķi Anglijā, Vācijā un Zviedrijā bija pieprasījums pēc Latvijas ražojumiem, un mēs ar savām zināšanām varējām ražotājiem palīdzēt. Ar vāciešu atbalstu institūtā izveidojām Koksnes un tās materiālu aizsardzības un emisijas testēšanas laboratoriju, izgājām Vācijā apmācību, akreditējāmies un varējām testēt mūsu ražotāju produkciju, kas tiem pavēra ceļu uz Eiropas tirgu. Tā bija zinātnieku iniciatīva, kas atbalstija un stimulēja mūsu ražotājus. Nu jau mūs ir novērtējuši arī dažādi ārzemju aizsardzības līdzekļu ražotāji, un mēs pie sevis veicam viņu vēl neakceptētu materiālu efektivitātes pārbaudes. Esam stabili iegājuši Eiropas un pasaules koksnes aizsardzības sabiedrībā.

Latvija ir viena no mežainākajām valstī Eiropā. Kā Jums šķiet – vai Eiropā mežu pietiek, lai nozare varētu attīstīties?

Latvijā ir tikai 2% no visiem Eiropas mežiem. Protams, Eiropa mežu pārklājuma ziņā nav viendabīga. Latvijā tie ir pie 50% no teritorijas. Mēs esam ceturtā mežainākā valsts Eiropā. Pašreiz meža nozare var neuztraukties par resursu trūkumu. Mūsu institūtam veidojas arvien ciešāki kontakti ar ārzemju pētniekiem no visiem Eiropas reģioniem. Mēs atrodamies Ziemeļvalstu pētnieciskajā tīklā, ko finansē Ziemeļvalstu Ministru padome. Reģions ir paplašinājies, ietverot ne tikai Ziemeļvalstis un tradicionālās Baltijas valstis, bet arī Poliju, Vāciju, Dāniju un pat Ziemeļangliju. Šajās valstīs pēc kārtas notiek ikgadējas konferences, arī Rīgā tāda notika 2008.gadā. Konferences vairāk ir vērstas uz jaunu cilvēku piesaisti, tajās bez vadošajiem zinātniekiem par lektoriem tiek uzaicināti arī jaunie doktoranti, sponsorfirma pasniedz balvas labākajam referentam. Tas ir tikai viens no sadarbības piemēriem.

Kāda ir šībrīža modernā nostādne? Koks kā kompleksi izmantojams resurss?

Viennozīmīgi! Turklāt tendence ir pamazām atiet no subsīdiju piešķiršanas meža resursu izmantošanai enerģētikā. No koksnes var iegūt lielāku pievienoto vērtību, pielietojot biorafinēšanas–bezatlikumu pieeju, nevis sadedzinot. Sadedzināšana ir pēdējais, ko ar koksni var darīt. Subsīdijas samazina Vācija, arī Somijā protestē pret baļķu sadedzināšanu enerģētikas vajadzībām. Ir pat Somijas valdības priekšlikums samazināt par 5O % subsīdijas tiem, kuri enerģijas ražošanai izlietos šķeldu, kas iegūta no lieliem kokiem, ko varētu izmantot citu produktu ražošanai. Par to, protams, nav laimīgi ne Somijas Meža industrijas federācijas, ne Bioenerģijas asociācijas pārstāvji. Taču tas ir piemērs, kā domāt valstiski, ar perspektīvu, nevis lobēt kādas atsevišķas nozares intereses.

Kur vēl, bez jau zināmajiem veidiem – papīŗmalkas, bērza klučiem “Latvijas finierim”, dēļiem, šķeldas un granulām kurināšanai meža īpašnieks varētu realizēt savu koksni?

Tā arī ir, meža īpašnieks pārdod tālāk pārstrādātājam. Jo kvalitatīvāks materiāls, jo labāka cena. Tālāk jau tas pārtop koka mājās, logos, durvīs, mēbelēs, līdz pat rotaļlietā. Kombinācijā ar citām tehnoloģijām koksne kā materiāls pārtop viedos produktos. Latvijā nav ielaisti lielie ražotāji, tādi kā celulozes rūpnīca, kas varētu paņemt lielu daļu mežsaimniecības un kokrūpniecības blakus plūsmu.

Ne tikai. Pret Somijas piedāvāto celulozes rūpnīcas projektu Iebilda ekonomisti, jo izejmateriālu pamatā nāktos ievest, taču, tā sakot, parasto latvieti visvairāk uztrauca iespējamais piesārņojums, kaitējums videi. Kā nekā Daugava, no kuras dzer puse Rīgas.

Daugavas ūdens izmantošana par dzeramo ūdeni, manuprāt, vispār nav pieļaujama, jo mēs jau nezinām, kas nāk no upes augšteces, no Baltkrievijas. Jau sen bija jādomā par alternatīvu dzeramā ūdens avotu Rīgai. Ziemeļvalstīs lašu un citu vērtīgu zivju audzētavas ļoti labi sadzīvo ar modernajām celulozes rūpnīcām. Somi aptur novecojušās celulozes ražotnes un plāno celt jaunu, 1,4 miljardus vērtu modernu celulozes fabriku Kuopio, Somijas austrumos. Arī Latvijā bija paredzēts ražot dārgāko, kvalitatīvāko celulozi. Mūsu institūts kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti uz šī projekta pamata izveidoja studiju programmu. Kamēr būvētu rūpnīcu, būtu sagatavoti speciālisti, kas tajā strādātu. Bet par iespējamo kaitējumu videi: ar ko mums saistās Vācija? Ar ordnung, kārtību. Vācija pēc mums piedāvātā somu projekta jau gadu iepriekš bija nodevusi ekspluatācijā celulozes rūpnīcu blakus lieguma teritorijai. Vai viņi pieļautu kādu piesārņojumu?

Mūsu domāšana nesaistījās ar vācu ordnung, bet ar padomju bardaku. Ar Slokas kombinātu un mirušu Lielupi.

Bet tajā pat laikā, kad visa tā jezga ar Slokas kombinātu sākās, tur bija palaistas jaunās attīrīšanas iekārtas. Tagad jau atzīst, ka Slokas kombināta apturēšana bija politisks, nevis ekonomiski pamatots jautājums. Latvijas sabiedrība nav gatava pieņemt lielu uzņēmumu ienākšanu. Jebkādu ražošanu.

Nu tad pārvērtīsim Latviju par vienu vienīgu liegumu un sēdēsim purvā. Nebūvēsim dzelzceļu. Ceļus jau mēs tikpat kā nelabojam. Šajā sakarībā man ir tāds jautājums: ieejot “Depo” vai kādā būvmateriālu veikalā, Latvijas produkciju praktiski neredzam. Durvis no Polijas, mēbeļu veikalos mēbeles pārsvarā arī no Polijas vai Lietuvas, no Igaunijas. Ko tad dara mūsu mēbeļu ražotāji? Guļ uz ausīm?

Mūsu ražotās mēbeles ir augstākā cenu kategorijā. Mēs gatavojam no mūsu izejvielām, taču nevis plaša patēriņa tirgum, nevis “Depo” un līdzīgiem veikaliem, bet eksportam uz ārzemēm. Mums ir uzņēmumi, kas strādā vācu katalogiem. Ir unikālu, dārgu logu ražotnes. Kādēļ mūsu mēbeles neredz veikalos? Tādēļ, ka mūsējie strādā augstas pievienotās vērtības segmentā. Ja grib redzēt mūsu ražotāju veikumu, jāiet uz “Gaismas pili”, kur iecerētās Kanādas kļavas vietā Gunārs Birkerts piekrita grīdas segumu un interjeru gatavot no Latvijā auguša bērza. Latvijas ražotāji izpildīja mēbeļu piegādes. Tas parāda Latvijas ražotāju varēšanu, ko var novērtēt arī patreizējās prezidentūras viesi.

Preses ziņa: meža nozares eksports pagājušajā gadā sasniedzis rekordskaitli – 2,015 miljardus eiro.

Bet zāģbaļķu eksports vairākus pēdējos gadus ir mazāks nekā to imports. Ievedam lētākos zāģbaļķus no Baltkrievijas, Lietuvas un Krievijas un pārstrādājam dārgākos produktos ar lielāku pievienoto vērtību.

“Tāpat kā agrāk importā, vislielākais īpatsvars ir papīram, kartonam un tā izstrādājumiem, kas ir 289,6 milj. eiro jeb 42 % no kopējā meža nozares importa apjoma. Apaļkoksnes importa apjoms pieaudzis par 286 800 m³ jeb 29 %, kas arī atspoguļojas naudas izteiksmes pieaugumā.” (Pēc preses ziņām)

Varam tikai vēlēt prātu un saprātu mūsu “zaļā zelta” audzētājiem un izmantotājiem.

Ar akadēmiķi Bruno Andersonu runāja Zaiga Kipere