Politkorektums ir neatņemama valsts politikas sastāvdaļa. Mainoties valsts iekārtai, steidzami ir jāizdara korekcijas leksikā, tostarp arī literaturā, ar stingru un izlēmīgu roku izravējot nezāles, kādas iespraukušās literārajās tīrkultūrās. Te nu nelīdz nekāds sentiments vai atsaukšanās uz tradīcijām, klasiķiem un sirdsmīļajām bērnības atmiņām. Jāizravē un punkts!

Pilnīgi nepieļaujama šodien ir rindiņa Plūdoņa dzejolī “Zaķīšu pirtiņa”: “Mēnestiņš, čigāniņš, starp eglēm sāk vērties”. Nedrīkst paļauties uz to, ka dzeju vairs neviens nelasa, ja šī rindiņa skan arī bērnu iemīļotajā multiplikācijas filmā! Sakiet, lūdzu, kā lai, to dzirdot, jūtas mūsu romi? Uzskatu, ka gan dzejolis, gan multfilma uz karstām pēdām jāaizliedz vai arī jākoriģē uz “Mēnestiņš, romiņš, starp eglēm sāk vērties”. Tas pats jādara arī ar Ādamsona “Čigānmeitēnu Ringlu”. Vai tad daudz labāk neskan “Romu meitēns Ringla”?

Šāda pieredze mums nav sveša. Atcerēsimies ne tik senos laikus, kad CK sekretārs Pelše aizliedza svinēt Jāņus kā buržuāziski nacionālistiskus svētkus. Vārds Jāņi tika ļoti sekmīgi aizstāts ar politkorektiem analogiem, piemēram, jāņogas sauca par sarkanajām upenēm un jāņusieru par lauku sieru. Vēl tikai nepaspēja dot rīkojumu Dzimtsarakstu birojiem visus jaundzimušos Jāņa vārda tīkotājus reģistrēt kā Ivanus.

Politkorektuma ziņā mums vēl daudz kas darāms, un ne tikai attiecībā uz romiem. Pilnīgs šoks mani ķēra, publiskajā bibliotēkā plauktā ieraugot Agatas Kristi grāmatu “Desmit mazi nēģerēni”. Saprotiet – nēģerēni! Šausmas iedomāties, kas notiktu, ja bibliotēkā būtu ienācis kāds augsts NATO pārstāvis vai, pasarg’, Dies, ASV vēstniece! Diplomātisks skandāls uz līdzenas vietas. Tas pats attiecināms, piemēram, uz franču ceļotāja un etnogrāfa Ž. Malorī grāmatu “Tules pēdējie karaļi”, kur čum un mudž no vārda eskimoss. Tas taču visīstākāis apvainojums inuitiem un citiem ziemeļu ļaudīm! Diez ko teiktu autors pats, ja viņa tautiešus konsekventi dēvētu nevis par francūžiem, bet par varžēdājiem?

Otra ne mazāk svarīga sfēra ir tikumiskā audzināšana, pie kuras, par laimi, enerģiski ķērusies Saeima. Dažādi mēģinājumi bijuši jau agrāk, piemēram, apgalvojot, ka Padomju Savienībā seksa nebija. Starp citu, pilnīgi pamatoti. Ja jau kopš senseniem laikiem tika stāstīts, ka bērnus nes stārķis vai atrod kāpostos, tad, piedodiet, kāds gan var būt sekss ar stārķi vai kāpostgalvu?

Kamēr Saeimas deputāti prātuļo, vai tikumība jāmāca ģimenē vai skolā, viņiem derētu painteresēties, kā šis lietas kārtoja tās priekšgājēja pirmās neatkarības laikā. Kā savā pētījumā “Seksulitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914 – 1939” raksta vēsturniece Ineta Lipša, pirmās Latvijas Republikas laikā īpaša tikumības komisija rakstnieka Līgotņu Jēkaba vadībā stingri sijāja katru jaunu grāmatu, medicīnisko literatūru ieskaitot, lai izravētu jebkādu norādi uz seksu. Grāmatas tika vai nu vispār izņemtas no tirdzniecības vai arī nonāca kaitīgo grāmatu sarakstā. (Tas gan nekavēja vēl pēckara vidusskolniecēm klasē zem sola slepus lasīt stipri nodriskātu “Lēdijas Čaterlejas mīļāko” .)

Nākamais – necenzētu vārdu lietošana. Tā kļuvusi par pilnīgu nacionālo nelaimi vai, pareizāk sakot, idiotisku sekošanu ārzemju modei. Televīzija un radio lielākajām rupjībām liek virsū pī signālu, kas gan klausītājiem liek minēt, kas tur īsti ticis teikts. Par to nevajadzētu īpaši raizēties, jo, tāpat kā krustvārdu mīklu minēšana, arī šāda nodarbe veicina smadzeņu aktivitāti.

Bet kā sastāv ar rakstīto vārdu? Pilnīgas šausmas valda tulkotajā literatūrā, kur nekāds pī netiek lietots. Šķiet, ka modes rakstnieki, tādi kā francūzis Beigbeders un amerikānis Bukovskis vispār nespēj uzrakstīt teikumu bez rupjībām. Sakiet, kā lai jūtas nabaga tulkotājas, kas pārsvarā ir sievietes? Te nu jāsaka paldies mūsu, latviešu, rakstniekiem, cienījamo kolēģi literatūrzinātnieku Bereli ieskaitot, ka viņi lieto labskanīgus latviešu vārdus, kas neaizvaino lasītāju, tādus kā jāties, drāzties, izdrāzt.

Īpaša tēma ir necieņa pret mūsu mazākajiem brāļiem, lietojot par lamu vārdiem apzīmējumus govs, kaza, aita, zoss, mērkaķis, čūska utt., tādējādi aizvainojot cienījamos un derīgos mājlopus vai, vēl sliktāk, reizēm pat aizsargājamus savvaļas dzīvniekus. Bet šo plašo tēmu es, iespējams, iztirzāšu kādā citā pētījumā.

Zuzanna Zīlīte,
šķērsunapkārtzinātņu doktore