Alma mater 2015

Vienībā mazas lietas dižas top
(Concordea res parvae crescunt)

Jūnija sākumā notika Latvijas Universitātes rektora vēlēšanas, kurās pārliecinošu pārsvaru ieguva LU zinātņu prorektors INDRIĶIS MUIŽNIEKS. Universitātē, tāpat kā citās augstskolās, sekojot padomju laikā iedibinātajai tradīcijai, otrās personas pēc rektora bija mācību un zinātņu prorektori. Indriķis Muižnieks zinātņu prorektora posteni ieņēma bezmaz 15 gadus – kopš 2000.gada oktobra. Tā kā Universitātes rektora vēlēšanas notika gandrīz vienlaicīgi ar Valsts ptezidenta vēlēšanām, un abās uzvarēja biologi (Muižnieks ir mikrobiologs), tad tas arī bija mūsu intervijas pirmais jautājums.

Trīs dubultsasaukumus, katru pa astoņiem gadiem, Latvijas Universitāti vadīja fiziķi – Juris Zaķis, Ivars Lācis un Mārcis Auziņš. Negribētu to nosaukt par fiziķu mafiju (Universitātes ģeogrāfi gan sevi lepni dēvē par ģeogrāfu mafiju, taču ģeogrāfi vienmēr bijuši sevišķi lepni un pašpietiekami), bet vai tas, ka tik augstos posteņos nonāk dabas– zinātņu pārstāvji, liecina tikai par Jūsu personīgo īpašību novērtēšanu, vai arī tam ir kāda simptomatiska nozīme?

Skaidrs, ka zinātnes attīstība virzās no relatīvi vienkāršākajām eksaktajām lietām uz sarežģītākajām, un sarežģītākās ir sociālās sistēmas, kas ietvert sevī gan dabu, gan sociālo virsbūvi. Ja tā turpināsies, tad, es pieļauju, nāks laiks, un Universitātē pie teikšanas būs sociālo vai humanitāro zinātņu pārstāvji. Taču ne jau jomas ir svarīgākās, bet pieredze, sapratne par to, kas notiek šobrīd un kas ir jādara. Man ši pieredze ir pietiekami ilgi krājusies – no 2000. gada.

Vai ilgstošā zinātņu prorektora prakse palīdz saskatīt jaunos izaicinājumus? Vai nerodas arī kādi rutīnas draudi?

Zinātņu prorektors bija figūra visām vajadzībām, tāpat kā mācību prorektors. Bija jāaptver visa Universitātes daudzveidība – no teoloģijas līdz ģeoloģijai un medicīnai. Zinātņu prorektora pārziņā bija arī bibliotēka un Botāniskais dārzs, muzejs. Protams, visi zinātniskie institūti. Tas viss deva ļoti plašu priekšstatu par to, kāda ir Universitātes stipruma sakne – tieši šī daudzveidība un spēja sadarboties šajās dažādajās daudzveidības izpausmēs, un kas tur ir arī kavējošs. Varbūt, būdams zinātņu prorektors, es biju aizgājis mazliet nostāk no studijām, taču pirms tam es biju Bioloģijas fakultātes dekāns un ar manu svētību tika ieviesta trīsgadīgā bakalauru studiju progranmma, kas tagad akadēmiskajās programmās ir standarts. Vēl joprojām vadīju biologu maģistru un doktoru programmas, bet man nebija iespējas mērķtiecīgi virzīt šīs programmas uz sadarbību, nevis nošķirtību. Diemžēl Universitātē ir izveidojies tā, ka katrs tipiski latviski grib savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Nedod dievs runāt par kādu kopēju attīstību. Uzreiz sākas demagoģija par kolhoziem un tamlīdzīgi. Var atbildēt, ka mēs pēc analoģijas runājam nevis par kolhoziem, bet par lauksaimnieku kooperatīviem, par to, kā kopīgi izmantot kuļmašīnu. Kopīgā darba tradīcijas jau Latvijā nav nekas svešs un no malas uzspiests. Vajag tikai ieraudzīt, kas ir tie pozitīvie blakus efekti. To mēs redzam kaut vai medicīnā, kur varam piedāvāt daudzveidīgāku un vairāk uz zinātni balstītu studiju progrmmu ar lielāku dažādu dabaszinātņu fakultāšu iesaisti, kas studiju programmas padara modernākas. Tāpat medicīna nav iedomājama bez plašas sociālo zinātņu klātbūtnes. Tādā veidā medicīnas studijas var padarīt ne tikai kvalitatīvākas, bet arī lētākas. Es domāju, ka Universitātei ir ļoti daudz priekšrocību, un tās jāprot izmantot. To var darīt, ja pārtrauksim savrupību.

Vai savrupības pārvarēšanu veicinās arī tas, ka Universitātē zinātņu un mācību prorektoru vietā būs trīs nozaru prorektori?

Zinātņu un mācību prorektori bija padomju sistēmas relikts. Modernajā augstākajā izglītībā šīs lietas nav šķiramas. Universitātē pēc jaunās struktūras būs trīs prorektori – humanitārajās zinātnēs, sociālajās zinātnēs un dabaszinātnēs, kas ietvers arī dzīvības zinātnes, katrs ar savu biroju un galveniem speciālistiem studiju programmās un finansēs, kas savukārt darbosies pēc vienotiem Universitātes likumiem. Es no augšas skatīšos, vai viss iet pareizos virzienos. Šim nolūkam man būs padomnieku štats, lai pārraudzītu stratēģisko virzību. Otrs uzdevums ir aktīvāk un kvalitatīvāk darboties likumu un noteikumu gatavošanas jomā. Līdz šim es esmu visai sporādiski jaucies iekšā daudzu likumu un MK noteikumu taisīšanā, bet es jau neesmu jurists, un tas ir jādara profesionālāk. Vēl jaunums ir tas, ka Universitātē būs attīstības vadītājs.

Ko viņš attīstīs?

Lielos Universitātes stratēģiskos projektus, no kuriem redzamākais ir Torņkalns, kas jāturpina. Bez šis Dabaszinātņu ēkas ir nepieciešamas vēl vismaz divas. Viena – sociālajām un humanitārajām fakultātēm, izņemot vienīgi juristus, kuri tradicionāli paliks galvenajā ēkā Raiņa bulvārī. Trešā ēka vajadzīga ārpusē palikušajiem zinātniskajiem institūtiem, kas izmētāti pa dažādām vietām – Bioloģijas institūtam, Fizikas institūta daļai, Atomfizikas un spektroskopijas institūtam, ari Fizikas un matemātikas fakultātei.

Vai varēsit to pavilkt? Ar visiem pašreizējiem parādiem?

Mums ir mazāk parādu kā daudziem citiem. Tie ir izveidojušies tāpēc, ka mēs rsam attīstījušies. Valsts nostāja bija tāda, ka mums bija jākļūst par publisko atvasināto personu. Bet, ja esat publiskā atvasinātā persona un gribat attīstīties, tad jāmaksā līdzfinansējums. Valsts nevarēja atļauties to mazumiņu – Universitāti kā budžeta iestādi, tādēļ pēc 2008. gada krīzes mēs kļuvām par atvasināto publisko personu, lai vispār varētu kaut kādu naudu dabūt. Ja turpmāk Latvijas ekonomika attīstīsies tā kā plānots pēc valdības apstiprinātiem papīriem, tad kaut kāda gaisma tuneļa galā uz 2020. gadu ir redzama. Galvā rēķinot un pieņemot, ka 2020. gadā iekšzemes kopprodukts pieaugs līdz 30 miljardiem eiro un valdība izpildīs to, ko solījusi sev un Eiropas Savienībai, varonīgi saņemsies un pusi no Eiropas prasītā 3% finansējuma zinātnes attīstībai dos, tad 1.5% no 30 miljardiem būs 450 miljoni. Uzskatot, ka pusi no tā dos bizness, kas būtu brīnišķīgi, arī 225 miljoni valsts finansējuma būtu tik, cik mēs no Eiropas struktūrfondiem saņemam visā sešu gadu periodā. Taču nauda ir vajadzīga jau tagad, tādēļ runājam ar kolēģiem no citām universitātēm, runāsim arī ar Zinātņu akadēmiju, kā veidot vienotu programmu Latvijas konkurētspējas paaugstināšanai, lai varētu pretendēt uz Junkera piedāvājumu Eiropas attīstības stimulēšanai. Jāveido, kā dažs teiktu, kolhozs, bet es teiktu – koopertīvs.

Ulmaņlaikā taču arī ļoti veiksmīgi darbojās kooperatīvi.

Kooperatīvi ir bijuši vienmēr. Uz tagadējās Ārlietu ministrijas ēkas fasādes ir latīņu valodā sauklis “Vienībā mazas lietas dižas top”.

Ko darīsit ar lielo laboratoriju ēku Kronvalda bulvārī, vēsturiski sauktu par Ķīmijas māju, kad to pametusi Bioloģijas fakultāte un laboratorijas?

Būtu ļoti labi, ja izdotos izveidot zinātnes popularizēšanas un skolotāju tālākās izglītības centru. Igauņu AHA tipa interaktīvo zinātnes centru, papildinātu ar funkcijām, kas nepieciešamas skolotāju tālākizglītībai dabaszinātnēs ar ne pārāk sarežģītu laboratoriju aprīkojumu. Kaut arī māja 19. gadsimta beigās ir celta laboratoriju vajadzībām, tajā šobrīd iekārtot modernas laboratorijas būtu pārāk dārgi. 2005./2006. gadā mēs veicām ēkas daļas renovāciju, kas izmaksāja 1 tūkstoti latu uz kvadrātmetru. Jaunajā Torņkalna ēkā izmaksas bija 1 tūkstotis eiro uz kvadrātmetru.Viens no iepriekšējiem rektoriem Juris Zaķis teica, ka ēka der vai nu laboratorijām, vai muzejam. Tas būtu ideāls variants, tādēļ mēs meklējam iespēju piesaistīt privātus investorus. Moderns, interaktīvs zinātnes muzejs ir vajadzīgs, lai rosinātu bērnos un jauniešos interesi par dabaszinātnēm.

Pilnu intervijas tekstu varēs izlasīt žurnālā “Enerģija un Pasaule” 5. numurā oktobrī.

Z.Kipere

Torņkalna “pirmā bezdelīga” J.Brenča foto