Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde–diskusija ceturtdien, 24. septembrī plkst. 15.00 LZA Mazajā zālē (3.stāvā)

“Zinātnes sākumi un evolūcija”. LZA Lielās medaļas laureāts akadēmiķis Kurts Švarcs

LŪDZAM INFORMĒT CITUS INTERESENTUS, studentus un doktorantus

LZA prezidijs

Zinātnes sākumi un evolūcija

Precīza zinātnes definīcja neeksistē. Parasti zinātni apraksta kā cilvēka darbības sfēru, kuras mērķis ir iegūt zināšanas par apkārtējo pasauli, ieskaitot pašu cilvēku un sabiedrību. Šodienas zinātnes klasifikācijā izšķir eksaktās (matemātika, fizika, ķīmija, bioloģija u.c.) un humanitārās zinātnes (filozofija, vēsture, valodniecība u.c.). Rakstiskie dati matemātikā un astronomijā nonākuši līdz mums no senajām civilizācijām Mezopotāmijā, Senajā Ēģiptē, Ķīnā u.c. Jautājums par zinātni akmens laikmetā, kad no homo erectus atdalījās homo sapiens, kas simttūtuktošu gadu ilgā evolūcijā nonāca līdz mūsdienu sabiedrībai, ir diskutabls. Daži antropologi uzskata, ka akmens ķīlis un uguns apgūšana bija “praktiski izgudrojumi“, kas būtiski ietekmēja homo sapiens evolūciju [1].

Šodienas zinātnes sākumi meklējami renesansē 14. – 16.gadsimtā, kad tika formulētas pirmās likumsakarības mehanikā un kad Galilejs apstiprināja Kopernika Saules sistēmu un savā tālskatī saskatīja mūsu galaktikas – Piena Ceļa zvaigznes. Tālākā dabaszinātņu attīstība, it īpaši panākumi 19.gs. un 20.gs. sākumā, noveda pie rūpnieciskās revolūcijas, kurā zinātne kļuva par galveno tehniskā progressa stimulu. Pēc pirmo atombumbu sprādzieniem virs Japānas pilsētām Hirosima un Nagasaki Otrā pasaules kara beigās kodolfizika kļuva par svarīgāko faktoru lielvalstu militārā sacensībā un hegemonijā. Un no šī brīža cilvēce arī saprata zinātniskā progresa briesmas un globālās katastrofas iespēju. Šo iespēju vēl pastiprina bioloģiskie ieroči [2].

Pagājušā gadsimta otrajā pusē zinātnes vēsturnieki un filozofi sāka interesēties par zinātnes izcelsmi un attīstības likumsakarībām. Šajā jomā īpaša loma bija amerikāņu fiziķim un filozofam Tomasam Kūnam (Thomas Kuhn, 1922 – 1996). Analizējot fizikas attīstību no renesanses līdz mūsu dienām, viņš parādīja zinātnes lēcienveidīgo attīstību, ievedot paradigmas jēdzienu, kuras maiņas arī nosaka zinātniskās revolūcijas [3]. Kā piemēru Kūns analīzēja Ņūtona korpuskulāro gaismas teoriju un Heigensa gaismas viļņu teoriju ar mehanisko ēteri, kuru divdesmitajā gadsimtā aizstāja ar Alberta Einšteina relativitātes teorijām un gaismas kvantiem (fotoniem). Nedaudz vēlāk viss fizikā vēl vairāk sarežģījās sakarā ar kvantu mehanikas parametru statistisko raksturu, viļņu un korpuskulu duālismu un Heizenberga nenoteiktību relāciju. Šos kvantu fizikas filozofiskos aspektus lieliski analizēja akadēmiķis Imants Siliņš savā mnogrāfijā “Lielo patiesību meklējumi“ [4].

Šodien dabaszinātnes ir svarīgākais tehniskā progresa stimuls. Miljoniem zinātnieku strādā universitātēs un zinātniskos institūtos. Šodien cilvēces kopējā zināšanu kapacitāte divkāršojās ik desmit gadus. Alberta Einštiena relativitātes teorijas un kvantu mehanika pagājušā gadsimtā būtiski izmainīja mūsu pasaules uzskatu. Beidzamo gadu desmitu astronomijas sasniegumu atklāja miljardu gadu ilgos Visuma evolūcijas noslēpumus. Molekulārā ģenētika apraksta gan homo sapiens komplicēto evolūciju, gan arī pārveido gēnu (DNS) struktūru un tādā veidā rada jaunas dzīvības formas [2, 5].

Šodien dabaszinātņu horizonts ir tik plašs, ka atsevišķs cilvēks nevar aptvert problēmu pat vienā dabaszinātņu nozarē. Pagājušā gadsimta sākumā, Einšteina laikā tas vēl bija iespējams. Tas iespaido arī globālo zinātnes attīstību un sarežģī zinātnes koordinēšanu. Amerikas Savienotās Valstis (ASV) zinātnei ik gadus izdala 2,8 % no nacionālā brutoienākuma, kas sastāda ap 375 miljardus dolāru. Blakus šai finansēšanai, ASV universitātes saņem papildus finansiālu atbalstu no privātiem fondiem. ASV finansiālais atbalsts zinātnei ir ievērojami lielāks par vadošo Eiropas valstu finansējumu, un to var salīdzināt tikai ar Ķīnas Tautas Republikas atbalstu. Augsto Amerikas universitāšu līmeni raksturo fakts, ka starp desmit labākajām pasaules universitātēm sešas ir ASV.

Neraugoties uz modernās zinātnes sasniegumiem, it īpaši datoru tehnikā, elektronikā un gēnu tehnoloģijā, rodas jautājums par globālo zinātnes koordināciju un stratēģiju. Šodien šis jautājums pasaules mērogā nav atrisināts. Pirmkārt, to nevar izšķirt atsevišķa, pat ģeniāla personība. Otrkārt, zinātniskie virzieni tiek formulēti pasaules vadošajos institūtos un universitātēs neatkarīgi. Tai pašā laikā ASV, Ķīna un citas lielvalstis zinātnes finansēšanā lielā mērā vadās no valsts aizsardzības aspektiem, izdalot lielus līdzekļus militāriem pētījumiem un kosmiskai tehnikai (tā lielā mērā saistās ar raķešu tehniku). Līdz ar to neviens neanalizē, vai būtu pastiprināti jāattīst molekulārā ģenētika, vai datoru pilnveidošana, vai elementāro daļiņu fizika. Netiek diskutētas arī briesmas, kas saistītas ar molekulāro bioloģiju un iedzimtības problēmām. Zinātnes un sabiedrības tālākā attīstībā šīs problēmas ir jārisina.

K. Švarcs

Literatūra

[1] H. J. Störig “Kleine Weltgeschichte der Wissenschaft“, Taschenbuch Verlag, 2007.

[2] Thomas Kuhn “Die Struktur wissenschaftlicher Revolutionen“, Suhrkamp, Frankfurt (M), 1973.

[3] Basic Biotechnology, Ed. Colin Ratledge and Bjorn Kvistsansen, Cambridge University Press, Cambridge, 2001

[4] Edgars Imants Siliņš “Lielo patiesību meklējumi“, Jumava, 1999.

[5] J. W. S. Schopf “Lifes Origin. The beginning of biological evolution”, 2002.