Līdzās grafiķim Laimonim Šēnbergam sumināts kā Latvijas Bankas 2007. gada labākās piemiņas monētas Laika monēta II autors. Šis pēdējais notikums bija stimuls sarunai ar mākslinieku “par laika tēmu”, jo tuvojas ikgadējais laika pavērsiena punkts – vasaras saulgrieži, Jāņi, un mākslinieks pats ir Jānis.

Klusā daba ar Shateau Haut-Brion

Ernsta Bīrona medaļa

Nauda ir laiks

Arheologs izrakumos atrod senas monētas, un tās viņam pastāsta visu par to, kas te dzīvojis, ar ko tirgojies vai karojis, ko precējis, kādu ticību vai rituālus piekopis. Kopš tā laika pagājuši gadu simti vai tūkstoši, notikušas tautu staigāšanas, bet mazā naudiņa gulējusi zemē ar savu milzīgo informāciju un gaidījusi, kamēr kāds to izlasa. Muļķīgi ir piedēvēt naudai tādas triviālas īpašības, kā laiks ir nauda vai kā vairāk pārdot, kur labāk nopirkt. Nauda pati ir laiks. Tā stāsta par valsti, par tautu, par sabiedrību. Kāds ir atjaunotās Latvijas naudas stāsts?

– 1992. gada sākumā man piedāvāja veidot Latvijas Republikas metāla naudu. Latvijas Banka bija izveidojusi sižetu komisiju (tā darbojas joprojam), kura no mākslinieku piedāvātā izvēlas un apstiprina monētas grafisko tēlu. Mākslinieks Gunārs Lūsis jau vairākus mēnešus bija strādājis pie grafiskām skicēm, nu bija jāiesaistas tēlniekam, kurš izgatavotu monētas ģipša modeli. Taisot trīspadsmit centimetru lielu modeli, visu laiku galvā bija jāpatur priekšstats, kādai jāizskatās naudai ar, teiksim, pusotra centimetra diametru. Modeļus vajadzēja gatavot viena izmēra, kaut arī 1, 2, 5, 10 un 20 santīmu monētu izmēri dabā ir dažādi. Taču ciparu augstums ir vienāds! Tas tā nav citu zemju naudām. (Intereses pēc mājās noliku rindiņā visas piecas monētas. Tiešām, ciparu izmērs visām ir vienāds. Tas man pat nebija ienācis prātā. – Z.K.).

Monētas tapa trīs mēnešu laikā, rekordīsā termiņā, jo tagad tas vienai monētai šķistu par maz. Minhenes monētu kaltuvē Vācijā mūsu mākslinieku izgatavotos modeļus uzņēma ar augstāko atzinību, tik profesionāli un kvalitatīvi tie bija, kaut arī mākslinieki ar tādu uzdevumu saskārās pirmo reizi. Jānis Strupulis vēl šodien apbrīno Gunāra Lūša nenogurstošo entuziasmu, ar kādu viņš meklēja prototipu viena lata monētas lasim. Būdams kaislīgs makšķernieks, viņš nepaļāvās tikai uz savu pieredzi, bet pētīja makšķernieku grāmatas.

– Lasi izvēlējās pašu skaistāko un samērīgāko. Šādas attiecības starp ķermeni un galvu ir četrus kilogramus smagai zivij. Tā ir ļoti spēcīga zivs, spēj lēkt pa gaisu pāri krācēm vairākus metrus, un esot bijis gadījums, kad lasis lēcienā ar asti notriecis gar zemi līdzās stāvošu zvejnieku. Gunāram bija svarīgs arī tas, ka lasis mīl tikai tīru ūdeni, kas ir valsts ekoloģijas rādītājs. Viņš ir pārliecināts, ka latviešu tautasdziesmās apdziedātais sudrabs, ko velk zvejnieki, ir tieši lasis, kura sāni lēcienā mirdz kā sudrabs. Tik pat neatlaidīgs viņš bija, braukājot pa Latviju un fotografējot izcilākās govis divlatniekam.

Jānis Strupulis ir veidojis monētas kopā ar vairākiem māksliniekiem – grafiskā dizaina autoriem. Katrā konkrētā gadījumā Latvijas Bankas komisija izvēlas grafiķim atbilstošu tēlnieku. Bez laša viņam pieder arī viena lata apgrozības monēta ar sēni, čiekuru, kliņģeri – vienkāršām, tautai mīļām lietām. Cita sarežģītības pakāpe ir piemiņas monētām, kuras Latvijas Banka izlaiž, atzīmējot kādu notikumu vai vietu. Jānis Strupulis no savām laika naudiņām piemin barona Minhauzena sudraba 100 santīmu monētu pēc Arvīda Priedītes grafiskā projekta, kas tautas balsojumā tika atzīta par 2005. gada labāko Latvijas monētu. Lielais fantasts dzenas pēc arvien lielāka medījuma, neredzēdams, ka vislielākais medījums jau medī viņu pašu. Monētas kreisajā pusē (reversā) mednieks aizlido, pieķēries pīļu virtenei, bet monētas centrā to visu apgaismo suns ar lukturi astes galā. Starptautiskajā monētu konkursā Vičencā, Itālijā, 2006. gadā Minhauzens iekaroja skaistākās monētas titulu.

Millennium poga, darināta pēc tautā radušās idejas un mākslinieka Gunāra Cīlīša dizaina ir vistīrākā laika zīme – tās vienā pusē ir 1999. gads, otrajā – 2000.

– Retai paaudzei izdodas piedzīvot tūkstošgades miju. Mēs to piedzīvojām. Monēta tapa starptautiskās 24 monētu programmas Millennium ietvaros kā atmiņa par gadsimtu un gadu tūkstošu robežpunktu. To var piešūt kā laimes pogu nākotnei, taču tā ir arī atgādinājums tam, ka paši esam poga, kas piešūta pie pagātnes mēteļa. Tā teikts monētas raksturojumā.

Unikāls gadījums ir pirmā Latvijas septiņstūru monēta – “Ciparu monēta”. Tā veltīta 2007. gadam un izlaista 2007 eksemplāros. Jau kļuvusi par numismatisku retumu. Šoreiz mani par savas idejas iemiesotāju izvēlējās pats mākslinieks Ilmārs Blumbergs. Monētā ir daudz simbolu. Cipars 7 ir noslēpumains, pārdabisks, svēts skaitlis, pilnības un pabeigtības zīme, kas apvieno debesu skaitli 3 un zemes skaitli 4. Savukārt cipari 1 un 0 ir vienīgie, ko izmanto digitālajās tehnoloģijās. Monētas priekšpusē, aversā ir romiešu I. Ar romiešu cipariem apzīmējam kaut ko ļoti nozīmīgu – monarhu un pāvestu vārdus, gadsimtus, piemēram, XXI gadsimts. Ikdienišķi lietojam arābu ciparus, un monētas reversā apaļo nulli ietver austrumniecisks ornaments ar tajā ievīto skaitli 2007.

Laika monēta II tapa publikas un numismātu spiediena rezultātā. Laimoņa Šēnberga un Jāņa Strupuļa “Laika monēta” pirms dažiem gadiem nemaz nebija iecerēta kā sērijas aizsākums Tā bija pirmā niobija monēta, kalta Vīnē, Austrijā, jo ar niobiju Eiropā strādā tikai šī kaltuve.

– Niobijs ir ārkārtīgi rets, dārgs metāls, ko 1844. gadā atklāja baltvācu ķīmiķis, bijušais jelgavnieks Heinrihs Roze (Heinrich Rose, 1795 – 1864). Niobijs oksidējoties iegūst interesantu nokrāsu gammu – no tumši dzeltena līdz sarkani violetam un no zaļa līdz zilam. Virsējā oksīda kārta ir mūžīga, tajā gravējot parādās sudrabains metāls. Šo parādību izmantojām, atstājot monētas vidū brīvu laukumiņu, kur pēc vajadzības var iegravēt bērna vārdu, dzimšanas gadu un datumu vai kāda cita notikuma datumu, kam nu monēta tiek pirkta, tādējādi tā kļūst par ģimenes relikviju un pāriet no paaudzes paaudzē. Pirmajā Laika monētā attēlots Melngalvju nama pulkstenis ar visu, kas tur virsū – gadiem, mēnešiem, Sauli un Mēnesi u.t.t. Bimetāla monētas ārējais aplis ir no sudraba. Monētas izpirka ļoti ātri, un numismāti sāka spiest uz Latvijas Banku, lai izlaiž papildus tirāžu. To darīt nedrīkst – cik liels skaits ir izziņots, tik lielam jābūt. Laimonim Šēnbergam un man uzdeva taisīt Laika monētu II Tajā izmantots Zodiaka (tulkojumā no grieķu valodas – zvēru riņķis) motīvs. Monētas reversā ārējais sudraba Zodiaka zīmju aplis ir gads no viena ziemas vidus līdz nākamajam. Monētas centrālā daļa veidota no sarkanvioleti tonēta niobija un asociējas ar Saules disku. Centrs ir brīvs. Aversā sarkanvioletajā niobijā attēlota heraldiskā pieclapu roze un burti H un R – niobija atklājēja Heinriha Rozes iniciāļi.

Kādēļ pēc mūsu monētām tik kāri ir pasaules numismāti? Tās ir skaistas. Es teiktu – izmisīgi skaistas. Kā Latgales dziesmu svētki, kad krievu tanki jau stāvēja pie robežas. Eiro stāv pie robežas (arī pašas robežas vairs nav) un, kā pirms nokalšanas krāšņos ziedos uzzied ābele, krāšņi zied mūsu nacionālās naudas monētas. Pa divām jaunām katru gadu. Cik vēl to būs?

Ja, veidojot monētu, tēlnieks strādā divatā ar ieceres autoru, tad medaļu mākslā viņš ir pilnīgi patstāvīgs. No 750 medaļām Jānis Strupulis par laika tēmu izvēlējās dažas.

Medaļa Kurzemes hercogam Ernstam Bīronam. Tās metu slavenais medaļu un monētu mākslinieks šveicietis Johans Karls Hedlingers (1691 – 1771) bija izstrādājis jau 1737. gadā, kad Bīronu ievēlēja par Kurzemes hercogu. Medaļas izgatavošana nezin kādēļ aizkavējās, 1740. gadā Bīrons krita nežēlastībā, un Hedlingera zīmējums iegūla arhīvos uz vairāk nekā divarpus gadsimtiem. To atrada Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis un uzaicināja Jāni Strupuli darbu novest līdz galam. Medaļas aversa projekts grafikas lapā izstrādāts mērogā 1:1, bet reversa nebija vispār. Aversu ar Bīrona portretu mākslinieks izgatavoja 1995. gadā. Reversu vajadzēja radīt pilnīgi no jauna, turklāt medaļai vajadzēja būt gatavai 1996. gadā, pils celšanas 260. gadadienā. No vairākiem piedāvātajiem variantiem pasūtītājs izvēlējās pili un parku skatā no putna lidojuma. Uzraksts – Rundāles pils un skaitlis 1736.

Medaļa Dantes biedrībai Latvijā un rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas simtgadei. 1996. gadā Latvijā tika nodibināta Dantes Aligjeri biedrība. Tas bija arī sicīliešu rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas dzimšanas simtais gads. Savukārt Lampedūzas “Gepards” ir viena no Jāņa Strupuļa mīļākajām grāmatām, tādēļ viņš ar prieku piekrita veidot Lampedūzas medaļu. Lampedūza bija precējies ar Stāmerienas pils īpašnieci baronesi fon Volfu, un “Gepards” 30. gados tika rakstīts pārmaiņus gan Itālijā (ziemās), gan Latvijā (vasarās, kad Sicīlijā ir pārāk karsts). Medaļas aversā ir rakstnieka portrets, bet reversā – Stāmerienas pils, gar kuru slinki graciozā gaitā iet lielais kaķis gepards.  

Medaļa dāņu astronomam Tiho Brahem. Astronomija ir sena Jāņa Strupuļa mīlestība. 1992. gadā mākslinieks radīja medaļu astronomijas sensācijai, kad Šūmeikera–Levi komēta ietriecās Jupīterā, lielākajā Saules sistēmas planētā, kas ir 318 reižu lielāka par Zemi. Medaļā attēlots brīdis, kas komētas cietais ledus kodols (neregulāra alumīnija forma) ietriecas mīkstajā (bronza) Jupītera virsmā. Pasaulslavenais dāņu astronoms Tiho Brahe (1546 – 1601) varēja kļūt par sensāciju, ietriecoties Latvijā, Doles salā, uz kuru viņš bija metis acis, meklējot vietu jaunas observatorijas būvēšanai. Kā savā grāmatā “Lielā zinātnes pasaule un mēs” jautāja Jānis Stradiņš, “Kā vispār Brahe toreiz, tajos laikos, kad Livonija Eiropai šķita vilkaču, lietuvēnu, briesmoņu un karu zeme, kurai pat lāga karšu nebija .., bija izdibinājis, ka tāda Doles sala vispār pastāv?” Izlasiet, tas ir īsts detektīvžanra vēstījums, kur savijas dēkaiņi, valdnieki, zinātnieki un ar nāvi sodītie Rīgas kalendāru nemiernieki. Brahe vietu savai astronomiskajai obseravtorijai Doles salā nedabūja. Vinnētājos palika “nabaga Doles zemnieki, kuri būtu dabūjuši sev uz kakla astronomu līdz ar zvaigžņu lūkotavu un visiem zivju dīķiem!” Zaudētājos palika zinātne. “Tik augsta ranga zinātnieks te būtu parādījies pirmoreiz. Un bez astronomijas rīkiem viņš līdzi būtu atvedis arī ķīmijas traukus, tipogrāfijas spiedi, papīrdzirnavas.” Varēja būt, bet nebij... Varbūt pirmo, bet ne pēdējo reizi. Jānis Strupulis Tiho Brahes medaļas reversā attēlojis viņa observatorijas Uraniborgas plānu. Tā bija pirmā īstā observatorija Eiropā un atradās Vēnas salā Ēresunna (Zunda) šaurumā starp Landskrūnu un Helsingeru ar leģendāro Hamleta pili. No turienes viņam nācās bēgt un meklēt vietu jaunai observatorijai. Kā redzam, Dole tā nebija.

Medaļa 4000 gadu vecam ratu ritenim. Tam arī ir saistība ar Dāniju. Herningas muzejā Jāņa Strupuļa vērību piesaistīja kūdras purvā atrasts pārlūzis ozola koka ratu ritenis, kas tur bija nogulējis, šķiet, gadus 4000. Tas bija lāpīts jau aizvēsturiskos laikos, taču ar to vēl bija braukts.

– Es iztēlojos, kā, braucot pa purvu, ritenis nomucis un tā iestidzis purvā, ka vairs nav bijis iespējams to izvilkt. Rati ar pārējiem trim riteņiem aizbraukuši, tie pēc tam laika gaitā satrupējuši, kukaiņi tos saēduši, bet šis paliek mūžībai un noguļ purvā trīs vai četrus tūkstošus gadu. Ideja man tā iepatikās, ka pāris medaļas es patinēju zaļā, nosūbējušā krāsā un vienu tādu uzdāvināju muzejam. Tas bija 1996. gadā.  

Jūrmala. Medaļa Jūrmalai tapusi 1987. gadā. Par to mākslinieks saka:

– Pie jūras cilvēks jūtas kā mūžības malā. Viļņi skalojas turp un atpakaļ, dienu un nakti, desmitiem tūkstoš, miljoniem gadu. Tie visu laiku maļ smiltis un pulē akmentiņus. Mazs bērniņš taisa smilšu pili vai pilsētu, iedomājas, kurā tornī dzīvo princese. Tad viņš aiziet, vakarā nāk lielāks vilnis un visu noskalo gludu. Tas laiks ir beidzies. Citā dienā vai pēc nedēļas nāk cits bērniņš un taisa laut ko citu. Kaķīti vai jūras nāru vai vēl ko citu. Šajā medaļā vēsturisks ir tas, ka Jūrmalas ģērbonis attēlots ar vienu zvaigzni. Kā tad tā, vajadzīgas trīs! Divdesmitajos gados, kad izstrādāja pilsētu ģērboņus, tajā tiešām bija trīs zvaigznes, un arī tagad ir trīs. Bet divas padomju laikā izmeta, lai neatgādinātu Brīvības pieminekli.Vecāki cilvēki atceras – patiesi, bija tikai viena zvaigzne! Tās arī ir laika zīmes.

Plakete “Nemezida”. Grieķu likteņa dievieti Nemezidu (Nemesi) Jānis Strupulis taisīja pēc Albrehta Dīrera gravīras. Viņa lido, stāvot uz lodes, ideālas, apaļas, noslēgtas formas, kas var riņķot jebkurā virzienā. Vienā rokā viņai ir kauss, otrā iemaukti, ar kuriem viņa vada laiku vai likteni, griežot vajadzīgā virzienā un pievelkot stingrāk, ja kāds tiecas pēc lielākas laimes, nekā viņam pienākas.

Sākās ar Ļeņina pieminekli

Katru vasaru nu jau ilgāku laiku Jānis Strupulis brauc pie draugiem uz Dāniju gleznot, jo gleznošanai viņam ir vajadzīgs miers un klusums, kad nezvana telefons un virsū cits pār citu negāžas darbi un neskaitāmie sabiedriskie pienākumi. Tā ir atslodze un spēku uzkrāšana, jo, kā zinām, cilvēks atpūšas, mainot nodarbošanos.

Par to, kā draudzība sākās, ir gandrīz anekdotisks stāsts. 1991. gadā Rīgā tika nogāzts Ļeņina piemineklis, to plaši rādīja dažādos ziņu kanālos. To Dānijā bija redzējuši četri brāļi, kuriem radās ideja, vai pieminekli nevarētu nopirkt vai izīrēt, jo dāņu vecākās paaudzes mākslinieks Svens Dalsgōds (Sven Dalsgaard) bija izdomājis – līdzīgi kā šaha spēlē, kad partija ir zaudēta, karali noliek guļus, tā arī milzīgo Ļeņina figūru viņš gribēja nolikt guļus uz statīva. Brāļiem tā ideja iepatikās. Vecākais bija arhitekts, otrs – vairāku restorānu īpašnieks. Tā nu viņi bija atbraukuši uz Rīgu un interesējās Rīgas domē, kur viņus pasūtīja vienu māju tālāk. Tad viņi brauca uz Cēsim, kur arī bija noņemts Ļeņina piemineklis, bet tur viņiem pateica – tas ir mūsu slavenā mākslinieka Kārļa Jansona darbs, mākslas un kultūras vērtība, pirmais pašu latviešu tēlnieku veidotais Ļeņina piemineklis un Jansona lielākais darbs bronzā. Atbraukuši atpakaļ uz Rīgu, viņi atnāca uz kombināta “Māksla” bronzas liešanas darbnīcu painteresēties, vai saglabājušies ģipša modeļi, lai atlietu bronzas kopijas. Es tobrīd tajā šķūnī strādāju pie Latvijas gērboņa Saeimai un dzirdēju, kā viņi pūlas ar strādniekiem sarunāties, bet tie nekā nesaprot. Biju skolā mācījies vācu valodu un sāku ar viņiem runāt un noskaidrot, kas par lietu. Tā mēs apmainījāmies adresēm. Nākamajā gadā arhitekts atbrauca atkal. Tas bija 1992. gadā, es tieši taisīju santīmu. Viņš teica, ka viņu firmai vajadzētu izstrādāt logo un vēl šo to, varbūt arī kādas medaļas. Tā mēs sākām sadarboties, un turpmāko gadu laikā viss, ko es uzgleznoju, ir tapis tikai tur. Starp citu, Ļeņina pieminekli viņi noīrēja Jelgavā un pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem uzstādīt Kopenhāgenā (pilsētas vadība baidījās no kreisi noskaņotu jauniešu ekscesiem) uzstādīja to pie savas lauku rezidences. Tieši tā, kā bija domāts – skaistā zaļā mauriņā, guļus uz tērauda statīva. Interesanti ir vērot garāmbraucēju reakciju, kas to redz pirmo reizi. Mašīna samazina gaitu, pēc tam apstājas pavisam, cilvēki izkāpj, iet skatīties, fotografē.

Gleznoju es galvenokārt klusās dabas, atgriežos arī pie Mākslas akadēmijas laika aizraušanās ar abstrakto, bezpriekšmetu glezniecību. Bet par klusajām dabām ar vīna pudelēm ir savs stāsts. Mana drauga Larsa vīna pagrabā ievēroju tukšu pudeli ar gada skaitli 1949 uz etiķetes. Tas ir mans dzimšanas gads. Tātad, kad es gulēju ratiņos, kaut kur Francijā spieda tā gada vīnogas un darināja vīnu. Mēs esam laikabiedri. Savukārt noputējušo pudeli ar oriģinālo taras kasti, kuras uzraksti norāda uz vīna īpašo izcilību, man Larss aizdeva, piekodinot pudeli ņemt tā, lai netiktu notraukts ne puteklītis un īpaši uzmanīt, lai to neierauga apkopēja ar putekļu lupatu.

Manā mākslinieka biogrāfijā ir arī tāds diezgan amizants fakts kā etiķetes darināšana pašai vīna dieva Bakha meitai. Katru gadu septembra sākumā Bordo vīna reģionā Francijā notiek jaunā vīna degustēšana, lai noteiktu, kuram vīnam varētu būt potenciāls. Tas nozīmē, ka vīns stāvot ar gadiem paliek labāks. Uz to dodas arī vīna tirgotāji, lai izdarītu pasūtījumus. Mans draugs Larss bija nelielā vīna reģionā Margo, kas ietilpst lielajā Bordo reģionā, sarunājis pirkt 20 000 pudeļu otrā vīna (otro vīnu iegūst no jaunajiem vīnogulājiem, kuru saknes vēl nav sasniegušas tos slāņus, kuros atrodošās minerālvielas piedod noteiktā reģiona vīnam tā pilnvērtīgo, bagātīgo garšu). Draugam ienāca prātā, ka nebūtu slikti, ja viņš savos restorānos šo otro vīnu varētu pasniegt pudelē ar īpašu etiķeti. Protams, tas būtu pieejams tikai viņa restorānā, nevis tirdzniecībā, jo vīnu pasaulē valda ļoti stingri noteikumi. Es teicu, ka Latvija ir aldaru, nevis vīndaru zeme, tādēļ es par vīna etiķetēm neko nezinu. Apsolīja palīdzēt ar literatūru. Prasīju, kā to vīnu sauks. Arī tas lai paliekot manā ziņā. Sāku studēt literatūru. Atradu, ka vīna dievam Bakham ir meita – Bakhante. Uzzīmēju viņu medaļā ar zelta vīnogulāju lapu vainadziņu galvā un matu pīnēm kā melniem vīnogu ķekariem. Uzraksti etiķetē tiek iekomponēti stingri pēc prasībām – kāda lieluma burti kādam uzrakstam pienākas. Protams, ka tā etiķete bija domāta joka pēc, bet izskatījās kā īsta. Skice tika aizsūtīta uz Franciju, nodrukāta, uz pudelēm uzlīmēta, un vairākus gadus mans draugs saņēma vīnu ar šo etiķeti.

Beidzot mūsu sarunu par laiku vēl kāds piemērs no vīnu pasaules. Bordo reģionā vecākie vīnogulāji ir pamatīgi resni, rokas resnumā. Tie stādīti 1943. – 1944. gadā. Es iedomājos – ir karš, viena armija mūk vienā virzienā, otra – citā. Lielgabali dārd, lidmašīnas met bumbas, bet vīrs mierīgi stāda vīnogulājus, jo viņam šis lauks ir jāapstāda. Armijas izkarosies, apšaus viena otru un aizies. Zaldāti nāks diedelēt vīnu, viņš iedos virsniekam pudeli labā vīna. Vīndaris zina patiesās vērtības. Pats viņš līdz labam vīnam no šī lauka nenodzīvos, bet dēlam un mazdēlam tas dos labu peļņu.

Re, kā sanāca. Sākām sarunu par naudas laiku un beidzām ar vīna laiku. Kā saka – visam ir savs laiks Labs mākslas darbs, tāpat kā labs vīns, ar laiku tikai iegūst lielāku vērtību. Daudzas Jāņa Strupuļa veidotās monētas jau kļuvušas par retumu, bet par medaļām mākslinieks saka – man pieder vislielākā medaļu kolekcija: visas manas medaļas.