Latvijas zinātnei ar Nobela prēmijām neko īpaši nav veicies. Vilhelms Ostvalds to saņēma, vairs nebūdams Rīgā. Pauls Valdens savā Rīgas periodā Nobela prēmijai bija nominēts divreiz – 1913. un 1914. gadā. Kā Stokholmas arhīvos bija izpētījis profesors Jānis Stradiņš, Valdens Nobela prēmiju būtu saņēmis, bet ... sākās karš, Valdens pārstāvēja Krievijas impēriju, savukārt prēmijas komisija simpatizēja vāciešiem. Latviešu zinātnieks ASV, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis hologrāfijas celmlauzis Juris Upatnieks bija nominēts Nobela prēmijai, taču hologrāfijas pētnieku kompānija izrādījās pārāk liela – četri pieļaujamo trīs vietā, tādēļ 1971. gadā Nobela prēmiju piešķīra tikai vienam no viņiem – ungāru izcelsmes angļu zinātniekam Denisam Gaboram.

2002. gadā Nobela prēmiju ķīmijā par ieguldījumiem dzīvības procesu izpētē saņēma ASV zinātnieks Džons Fenns, japāņu zinātnieks Koiči Tanaka un Šveices zinātnieks Kurts Vītrihs. Zinātnieku pētījumi ir palielinājuši izpratni par sarežgītām molekulām, kā, piemēram, proteiniem, kas ir cilvēka ķermeņa struktūras pamatā. Viņu iztrādātās pētījumu tehnoloģijas ļauj sekmīgāk pētīt proteinus un paver jaunu ceļu medikamentu izveidošanai, kas ļaus efektīvāk ārstēt daudzas slimības, piemēram, – vēzi. Tiktāl Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija. 2004. gadā 1938. gadā dzimušo Cīrihes Molekulārās bioloģijas un biofizikas institūta (Šveice) profesoru, Nobela prēmijas laureātu Kurtu Vītrihu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli, raksturojot viņu kā vienu no pamatlicējiem kodolmagnētiskās rezonanses spektroskopijas izmantošanai bioorganiskās ķīmijas objektu pētniecībā. Tātad viens Nobela prēmijas laureāts mums tomēr ir! Bet kāds tam sakars ar Latviju?

Sāksim ar to, ka par LZA ārzemju locekli nekļūst jebkurš izcils zinātnieks. Nepieciešama ilgstoša ražīga sadarbība ar Latvijas zinātniskajiem institūtiem vai augstskolām. Tajā pašā raksturojumā teikts, ka prof. Vītriham kopā ar Latvijas zinātniekiem līdz 2004. gadam ir publicēti 15 zinātniski darbi.

26. maijā Rīgas Tehniskās universitātes Senāta paplašinātajā sēdē prof. Kurtu Vītrihu godināja divreiz, pasniedzot RTU piešķirto Paula Valdena medaļu un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa diplomu.LZA īstenais loceklis prof. Edvards Liepiņš, iepazīstinot ar prof. Kurta Vītriha zinātnisko devumu, strādājot Cīrihes institūtā un Skripa pētniecības institūtā Kalifornijā, stāstīja arī par to, kā aizsākās sadarbība ar Organiskās sintēzes institūtu, kas izvērtās laimīgi liktenīga pašam E. Liepiņam. Tālajā 1977. gada augustā prof. K. Vītrihs ieradās OSI (protams, Maskavas rosināts), jo institūtā toreizējā direktora Gunāra Čipēna vadībā notika peptīdu pētījumi, kas profesoram šķita interesanti. Viņš paslavēja jauniegādāto aparatūru un izteica savu piekrišanu kādreiz kādam jaunam zinātniekam stažēties viņa laboratorijā. Kad pēc vairāk nekā desmit gadiem doktora (tagad doktora) grādu aizstāvēja Edvards Liepiņš, prof. Jānis Stradiņš rakstiski atgādināja K. Vītriham solīto, ko viņš apstiprināja. 1990. gadā E. Liepiņš ieradās Cīrihē uz gadu, bet ļoti ražīgi nostrādāja trīs gadus, publicējot iespaidīgos starptautiskos zinātnes žurnālos apmēram 10 darbus, kas pavēra viņam durvis uz pazīstamām zinātniskās pētniecības iestādēm. Tagad profesors E. Liepiņš ir atgriezies Latvijā, strādā OSI, ir Tehniskās universitātes profesors un var padalīties ar topošajiem zinātniekiem atziņās par pasaules lielajā zinātnē pastāvošo darba stilu un ētikas normām, kādas viņam, padomju sistēmā augušajam zinātniekam, bija jāapgūst. Nevienu nepārsteidz tas, ka laboratorijā zinātnieki strādā arī brīvdienās un nakts melnumā. Piemēram, pašu laboratorijas vadītāju prof. Kurtu Vītrihu it mierīgi var darbā sastapt svētdienā septiņos no rīta. Zinātnieki, it sevišķi jaunie, saprot, ka viņu karjera būs atkarīga no tā, ko viņi paveiks un cik ātri paveiks, jo nepārtraukti notiek sacīkstes ar laiku – citā valstī, citā laboratorijā citi zinātnieki strādā pie līdzīgām problēmām. Tajā pat laikā, nedod die’s, kādreiz uzdot vēlamo par esošo, sameloties vai būt negodīgam, jo tas ies līdzi visu mūžu. Zemākus kritērijus zinātne nepieļauj. Tavus datus kāds pārbaudīs, eksperimentu atkārtos un tikai tad publicēs. Gatavojoties runāt par prof. K. Vītrihu, E. Liepiņš paskatījies internetā un atradis, ka pēdējo divu gadu laikā, 2006.–2007. gadā, profesors publicējis 100 darbus augstākās klases zinātniskajos žurnālos!

P.S. Par prof. Kurta Vītriha zinātnisko devumu skat. internetā “ZV” 2002. g. Nr. 19 akadēmiķa Edvarda Liepiņa rakstu “2002. gada Nobela prēmijas laureāts prof. K. Vītrihs un viņa pētījumi sadarbībā ar Latviju”.