Novitātes 17. un 18. gadsimta literatūrpētniecībā

Dr.philol. Māra Grudule,
profesore LU HZF un pētniece LU LFMI

17.–18. gadsimta latviešu literatūras vēsture ir galvenokārt tulkojumu, salīdzinoši mazāk – oriģinālu radīšanas vēsture. Tās izpēte pārsvarā ir bijusi saistīta ar latviešu rakstu valodas attīstību, kā arī galveno notikumu, faktu precizēšanu un interpretāciju, ieskicējot laikmeta metus – Mancelis – Fīrekers – Gliks – Stenders. Salīdzinoši mazāka uzmanība pievērsta tulkojumu un oriģināla salīdzinājumam. Tomēr tieši šis aspekts norāda uz saikni ar Eiropas kultūru, un tas ļauj pirmos šķietami vecos, senā, pat svešādā latviešu valodā publicētos tekstus ieraudzīt kā vēlās renesanses, klasicisma, baroka vai apgaismības kultūras lieciniekus.

Tam spilgts apliecinājums ir 1621.gadā Braņevo (toreiz Braunsberga) publicētā pirmā latviešu katoļu dziesmu grāmata “Geistliche Catholische Gesänge / von guthertzigen Christen / auß de Lateinischen/ Teutschen / vnd Polnischen Psalmen / vnd Kirchengesängen in Unteutsche sprach gebracht. Jetzt aber mit vielen schönen Liedern vermehret vnd in Druck verfertiget Durch Societet IESV” (Garīgas katoļu dziesmas / labsirdīgu kristiešu pārceltas no latīņu, vācu un poļu psalmiem / un baznīcas dziedājumiem nevācu valodā. Bet tagad ar daudzām jaukām dziesmām papildinātas un Jēzus biedrības sagatavotas izdošanai). Tās teksti pārliecinoši apliecina latviešu dziesmu piederību 16.gadsimta beigu un 17.gadsimta pirmās puses Eiropas renesanses un agrīnā baroka kultūrai, kā arī ļauj izvirzīt hipotēzi par latviešu līdzdalību kristīgajā kultā jau pirms reformācijas un norāda uz saikni ar latviešu kultūru, palīdzot ārdīt vai vismaz citām acīm paskatīties uz vienu otru pieņēmumu un nostiprinājušos stereotipu.

Pētniecības virzieni un to atspoguļojums galvenajās publikācijās:

1) latviešu 16.–18.gs. literatūra – kontekstu un pamattekstu izziņa; literatūra kā vēsturisko notikumu spogulis – vācvalodīgās Eiropas, t.s. Baltijas vāciešu, poļu un zviedru literatūras tulkojumi latviešu valodā;

• Mach dich auf und werde licht – Celies nu, topi gaišs” – Zu Leben und Werk von Ernst Glück (1654–1705) Akten der Tagung anlässlich seines 300. Todestages vom 10. bis 13. Mai 2005 in Halle (Saale). Schiller Ch., Grudule M. [Hrsg.]. – Halle: Harrassowitz, 2010.

• The Dawn of Latvian Poetics (1697) and its Resonance in the 19th Century Literature. (Re)Contextualizing Literary and Cultural History. The Representation of the Past in Literary and Material Culture. 77. Acta Universitatis Stockholmiensis Stockholmer Germanistische Forschungen. Stockholm 2013, p.149.–169.

• Volksaufklärung in Lettland. In: Die Entdeckung von Volk, Erziehung und Ökonomie im europäischen Netzwerk der Aufklärung. Hrsg.H.Schmitt, H.Böning, W.Greiling, R.Siegert. – Bremen: edition lumi?re, 2011, S. 137–157.

• Die Gelegenheitsdichtung in lettischer Sprache im 17. Jahrhundert. In: Paul Fleming und das literarische Feld der Stadt Tallinn in der frühen Neuzeit. Studien zum Sprach–, Literatur– und Kulturkontakt einer Region. Herausgegeben von Mari Tarvas.Verlag Königshausen & Neumann GmbH, Würzburg 2011, S. 127.–142. 

2) Baltijas vācu literatūra no pirmsākumiem līdz 20.gs. II pusei.

• Vācbaltiešu literatūra (1890–1939) // Grām.B.Kalnačs, I.Daukste–Silasproģe, M.Grudule, Z.Gūtmane, J.Vērdiņa. Vācu literatūra un Latvija. 1890–1945. – R.: Zinātne, 2005, 411.–556.lpp.

• Rūdolfs Blaumanis Baltijas vācu preses spogulī. Rūdolfs Blaumanis: teksts un konteksts. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2013, 237.–253.lpp.

• Vācbaltieši Latvijas un latviešu kultūras vēsturē. Grām.: Latvieši un Latvija. IV sēj. Latvijas izglītība, kultūra un zinātne. Red.J.Stradiņš, V.Hausmanis u.c. – Rīga: LZA, 2013, 207.–231.lpp.

• “..sie empfinden nur, dass sie leben. “. – Der Lette in deutschbaltischer Prosa um die Wende vom 19. zum 20.Jahrhundert. Deutschsprachige Lteratur im Baltikum und in Sankt Petersburg. Berlin: Dincker&Humblot, 2010, S.107–127.

Modernā kardioloģija Latvijā – klīniskās prakses un medicīnas bāzes zinātņu sintēze

Dr. med. Andrejs Ērglis, LU Medicīnas fakultātes profesors,
LU Kardioloģijas institūta direktors

Sirds un asinsvadu slimības (SAS) joprojām ieņem būtisku vietu gan mirstības, gan saslimstības rādītāju vidū pasaulē. Lai gan SAS tradicionāli ir galvenais nāves iemesls Latvijā, epidemioloģiskajos datos ir vērojamas pozitīvas tendences. Galvenokārt, tas ir panākts ar pilnveidotu un uzlabotu procesu primārās un sekundārās profilakses jomā – riska faktoru korekcija, agrīna slimības diagnostika un jaunu tehnoloģiju izmantošana gan slimību diagnostikā, gan slimību ārstēšanā. Kardiovaskulāro slimību diagnostika pēdējo divu gadsimtu laikā ir ievērojami attīstījusies no anamnēzes ievākšanas, objektīvās izmeklēšanas un elektrokardiogrammas pieraksta nonākot līdz daudzfunkcionālai diagnostikai, kas ļauj izvērtēt kardiovaskulāro sistēmu funkcionāli, strukturāli, morfoloģiski un pat histoloģiski.

Koronāras sirds slimības pamatā ir aterosklerotiskas pārmaiņas sirds vainagartērijās. Koronāro artēriju anatomiju izvērtē ar tā saucamo “zelta standartu” jeb digitālo koronāro angiogrāfiju. Šīs izmeklēšanas laikā tiek vizualizētas koronārās artērijas, to anatomiskās īpatnības, tiek precizēta koronārās sirds slimības diagnoze, lielā mērā nosakot pacienta turpmāko terapijas taktiku. Tomēr pagājušā gadsimta 80.tajos gados patologa S. Glagova un angioķirurga K. Zariņa veiktajos aterosklerozes un vaskulārās bioloģijas pētījumos novēroja kompensatoru koronāro artēriju palielināšanos jeb pozitīvu remodelāciju aterosklerozes sākotnējās stadijās, līdz ar to koronarogrāfija ne vienmēr sniedz pilnīgu informāciju par koronārās artērijas bojājuma smaguma pakāpi, jo nav iespējams novērtēt stenozes ietekmi uz hemodinamiku un nevar vizualizēt aterosklerotisko bojājumu artērijas sieniņā. Tāpat koronarogrāfijas sniegtā informācija nereti ir nepietiekoša, pieaugot gan koronāro bojājumu sarežģītības pakāpei (kreisās koronārās artērijas kopējā stumbra bojājumi, bifurkācijas, hroniskas totālas oklūzijas), gan attīstoties revaskularizācijas tehnikām (griezoši baloni, bioabsorbējoši stenti utt.). Arvien biežāk tiek izmantotas papildus invazīvās izmeklēšanas metodes, kas ļauj diagnosticēt aterosklerotiskā procesa anatomisko (intravaskulārā ultraskaņa un optiskā koherences tomogrāfija aterosklerozes procesa vizualizācijai artērijas sieniņā) un funkcionālo substrātu (frakcionētās plūsmas rezerves mērījumi hemodinamikas novērtējumam), noteikt indikācijas revaskularizācijai un to vadīt. Latvijas Kardioloģijas centrā jau vairāk kā 15 gadus intravaskulārās diagnostikas metodes tiek lietotas gan pētniecībā, gan klīniskā praksē. In vivo novērtējot aterosklerotiskās pangas struktūru, kā arī kvantitatīvos parametrus esam radījuši ārstēšanas tehnikas, kur aterosklerotiskā panga tiek modificēta ar speciāliem griezošiem baloniem un tālāk tiek implantēti bioresorbējoši stenti. Savukārt, Savukārt, frakcionētās plūsmas mērījumus izmantoja FAME 2 pētījumā salīdzinot perkutānas koronāras intervences kopā ar medikamentozo terapiju un tikai medikamentozās terapijas efektivitāti pacientiem ar stabilu stenokardiju, izdarot revaskularizāciju tikai hemodinamiski nozīmīgos bojājumos. Iekļaušana pētījumā tika pārtraukta priekšlaicīgi, jo pēc 888 pacientu randomizācijas primārais galapunkts (12 mēnešu nāve, miokarda infarkts vai neatliekama revaskularizācija) bija statistiski ticami par labu PCI grupai (4,3% PCI grupa pret 12,7% medikamentu grupā, p<0,001).

Taču katra kardiologa sapnis ir diagnosticēt slimības anatomisko un funkcionālo substrātu neinvazīvā ceļā. Pirmo reizi šāda metode klīniskajā praksē tika aprobēta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centrā 2009. gadā. No neinvazīviem datortomogrāfijas koronarogrāfijas attēliem tiek izveidots koronāro artēriju trīsdimensiju modelis, kurā tiek modelēta koronārā plūsma, izmantojot fizikas šķidrumu mehānikas likumus, ko plaši izmanto aerodinamikas pētījumos automobīļu un lidaparātu būvniecībā. Tādejādi neinvazīvi iespējams izmērīt gan plūsmas ātrumu, gan spiedienu jebkurā koronārās artēriju segmentā.

Nozīmīga loma sirds un asinsvadu slimību, īpaši hipertensijas un sirds mazspējas patofizioloģijā, ir ne tikai aterosklerozei, bet arī veģetatīvai nervu sistēmai, īpaši pārmērīgai simpātiskās nervu sistēmas aktivitātei. Ideja par ķirurģisku veģetatīvās nervu sistēmas, piemēram, nieru simpātiskās inervācijas modulāciju ārstnieciskos nolūkos cilvēkiem ar arteriālu hipertensiju parādījās jau iepriekšējā gadsimta vidū. Pateicoties pēdējā laika invazīvās kardioloģijas attīstībai, zinātniskajiem un tehnoloģiskajiem jaunievedumiem, ir izdevies atrisināt dažādas anatomiskās un tehniskās grūtības un perkutāna nieru simpātiskā denervācija ir kļuvusi par efektīvu ārstniecisku manipulāciju, lai palīdzētu rezistentas hipertensijas pacientiem un, iespējams, efektīvi ārstētu arī citas nozīmīgas patoloģijas, kas ir saistītas ar paaugstinātu nieru simpātisko aktivitāti. Mūsdienās tiek pētītas un praksē jau ir ieviestas arī citas inovatīvas nefarmakoloģiskas ārstēšanas metodes, kuras labvēlīgi modulē ne tikai simpātisko nervu sistēmu tās dažādos līmeņos (miega artēriju sīnusu un aortas loka baroreceptoru stimulācija, karotīdā ķermeņa hemoreceptoru modulācija), bet arī parasimpātisko nervu sistēmu (vagālā nerva stimulācija).

Līdz ar invazīvās kardioloģijas attīstību ir paplašinājušās iespējas neinvazīvi vai mazinvazīvi ārstēt daudzas nekoronāras kardiovaskulāras slimības, ko mūsdienās dēvā par strukturālām sirds slimībām. Pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem pasaulē pirmo reizi veica transkatetra stenta bioprotēžu implantācijas pacientiem ar kritisku aortālā vārstuļa stenozi un augstu konvencionālās ķirurģiskās operācijas risku. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas “Sirds komanda”, kas apvieno gan kardiologus, gan kardioķirurgus, gan anesteziologus un citu specialitāšu ārstus pirmie pasaulē implantēja ARTO sistēmu, kas ļauj invazīvā ceļā koriģēt smagas pakāpes mitrālā vārstuļa nepietiekamību pacientiem ar hronisku sirds mazspēju un samazinātu kreisā kambara izsviedes frakciju bez atvērtas sirds operācijas.

Modernā kardioloģija pēdējo gadu laikā piedzīvojusi paradigmas maiņu. Sirds slimību profilaksē tā ietver sevī jaunu riska faktoru atklāšanu, pielāgotas iespējas jauno un esošo riska faktoru korekcijai. Paradigmas maiņa sirds slimību diagnostikā ietver jaunas diagnostikas metodes, savukārt, sirds slimību ārstēšanā – tas ir komandas darbs, jauni preparāti, ko izmantot ārstēšanā un jaunās tehnoloģijas. Jau tuvākā modernās kardioloģijas nākotne, uz kuru mēs virzāmies slimību ārstēšanā, ir “personalizētā medicīna” – individuāla “pieeja” katra pacienta aprūpē.

Starpmolekulārā mijiedarbība – manus pētījumus vienojošais fenomens

LZA korespondētājloceklis Mārtiņš Rutkis,
LU Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā

Molekulu savstarpējā (starpmolekulārā) mijiedarbība ir process, kurā blakus esošas daļiņas (atomi, molekulas, joni) savstarpēji pievelkas vai atgrūžas, bet neveido ķīmiskās saites. Starpmolekulāro mijiedarbību spēki ir ievērojami vājāki par iekšmolekulāriem spēkiem, kuri veido un satur kopā molekulas. Neskatoties uz to, starpmolekulārā mijiedarbība nosaka ļoti daudzus procesus un parādības. Kā nozīmīgākos piemērus varētu minēt DNS dubultspirāles un olbaltumvielu telpiskās struktūras veidošanos, arī daudzu praksē izmantoto materiālu īpašības nosaka starpmolekulārā mijiedarbība. Mūsdienu materiālzinātne nav iedomājama bez šo mijiedarbību pētījumiem. Pēdējā laikā starpmolekulāriem spēkiem īpaša uzmanība tiek veltīta kā līdzeklim, lai veidotu pašorganizējošas struktūras, tādejādi iegūstot materiālus ar vēlamajām īpašībām vai pat ierīces. Šādas augšupejošas (bottom–up) pieejas iespējas mums spīdoši demonstrē pati daba – nukleīnskābju bāzu starpmolekulārā mijiedarbībā (DNS) balstīta augšupejoša pašorganizācija noved līdz ļoti komplicētas “ierīces” – cilvēka izveidei.

Savdabīga pētniecības “pašorganizācija” novedusi pie tā, ka manos pētījumos un to objektos starpmolekulārā mijiedarbība spēlējusi nozīmīgu lomu. Būdams students, darbību pētniecības laukā sāku 1978. gadā PSRS ZA Praktiskās bioķīmijas pētniecības institūtā (Olainē) kā inženieris Hromatogrāfijas laboratorijā. Šeit arī radās interese par starpmolekulāro mijiedarbību – tā ļāva vielu maisījumus sadalīt individuālās komponentēs. Šis darba periods man deva ne tikai noturīgu interesi par starpmolekulāro mijiedarbību, bet arī līdzautorību 6 PSRS autorapliecībās – patentos, kuri tika ieviesti bioķīmisko preparātu ražošanā (BIOLAR). Hromatogrāfijā tikai izmanto starpmolekulāro mijiedarbību, tādēļ, turpinot pētniecību, pievērsos spektroskopijai (UV–VIS, IR, KMR) kura ļauj pētīt molekulu mijiedarbību procesus daudz tiešāk. Mans diplomdarbs (maģistra darbs) bija saistīts ar ūdeņraža saites (viens no nozīmīgākajiem molekulu mijiedarbības veidiem) veidotu molekulāro kompleksu spektroskopisku izpēti. Arī aspirantūrā (prof. Jāzepa Eidusa vadībā) turpināju pētīt ūdeņraža saites veidotus kompleksus, fokusējoties uz spektroskopijas metožu pilnveidošanu un kvantu ķīmijas metožu izmantošanu starpmolekulārās mijiedarbības struktūras un enerģijas noteikšanā. Izstrādātās fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta disertācijas (aizstāvēta 1990. g., 1992. g. nostrificēta kā Dr.phys.) galvenais rezultāts bija molekulu šķīdumu IS spektru apstrādes metodika. Tā ļauj noteikt dažādu mijiedarbības struktūru veidošanās varbūtību un var tikt izmantota, piemēram, lai pētītu attiecības starp “pareizās” un “nepareizās” struktūras nukleīnskābju bāzu pāriem.

1988. gadā pārgāju strādāt uz LZA Fizikālas enerģētikas institūtu, kur profesora E. Siliņa vadībā aktīvi iesaistījos molekulārās elektronikas virziena attīstīšanā. Ūdeņraža saites kompleksus kā pētījumu objektus nomainīja Lengmīra – Blodžetas (LB) kārtiņas. Šīs vienu molekulu biezas (plānas) kārtiņas tiek veidotas uz ūdens/gaiss robežvirsmas, tās iespējams pārnest uz cietām pamatnēm, un tobrīd tās tika uzskatītas par perspektīvām komponentēm nanotehnoloģijā un fotonikas ierīču veidošanā. Arī LB kārtiņu pētījumos centrālo vietu ieņēma starpmolekulārā mijiedarbība, jo to veidošanās pamatā ir īpašu, tā saukto amfifīlo molekulu divējādā daba. Nosaukums amfifils cēlies no grieķu ?????: abi un ?????: m?la, jo šādas molekulas viena daļa “mīl” (enerģētiski izdevīgi starpmolekulāri mijiedarbojas) ūdeni (ir hidrofila), otra “mīl” taukus (ir lipofila). Bet, tā kā taukus mīlošā daļa “baidās” no ūdens, var arī teikt, ka tā ir hidrofoba. LB kārtiņas īpašības uz ūdens/gaiss robežvirsmas nosaka abu molekulas daļu (hidrofīlās un hidrofobās) mijiedarbība ar ūdeni. Savukārt, lai sekmīgi varētu LB monomolekulāro kārtiņu pārnest uz cietu pamatni un no tām veidot ierīcēs, jānodrošina kārtiņas “mīla” (enerģētiski izdevīga starpmolekulāra mijiedarbība) ar pamatnes materiālu.

LB kārtiņas tika pētītas, lai izmantotu tās nelineāri optiskās (NLO) ierīcēs, tādās kā gaismas frekvences pārveidotāji un elektrooptiskie modulatori. Veiktie pētījumi noveda arī pie citām, iespējams, perspektīvākām NLO materiālu klasēm – polimēru materiāliem un molekulāriem stikliem. Šīs materiālu klases arvien lielāku nozīmīgumu manos pētījumos, ieguva pēc tam kad, Organisko materiālu laboratorija 2003. gadā pārnāca uz LU Cietvielu fizikas institūtu. Kopš tā laika Organisko materiālu laboratorijas zinātnisko interešu spektrs arvien paplašinājies. Pašreiz pētām materiālus praktiskai pielietošanai gan fotonikas, gan molekulārās elektronikas jomās. Šajos pētījumos, tāpat kā visā savā iepriekšējā pētniecības praksē, man nākas saskarties ar starpmolekulāro mijiedarbību nozīmīgo lomu materiālu īpašību veidošanā. Sadarbībā ar RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes zinātniekiem cenšamies izmantot augšupejošo (bottom–up) pieeju. “Konstruējam” materiālus no īpašām molekulām, kuru struktūra veidota tā, lai tās, starpmolekulāri mijiedarbojoties, nodrošinātu nepieciešamo īpašību rašanos (pastiprināšanos) materiālā. Dažreiz nepieciešams veicināt molekulu pašsakārtošanos noteiktā veidā, citos gadījumos šāda pašsakārtošanās starpmolekulārās mijiedarbības ietekmē ir nevēlama. Piemēram, polārām NLO aktīvām molekulām ir tieksme savstarpēji kompensēt dipolu momentus, šādi tās pašsakārtojas centrosimetriskā NLO neaktīvā struktūrā, kā arī polāru savienojumu plānās kārtiņās parasti ir polikristāliskas, gaismu izkliedējošas. Tas ir ļoti nevēlami lietojumam fotonikas ierīcēs. Speciāli veidojot molekulu struktūru, iespējams šīs nevēlamās parādības mazināt, vienlaikus saglabājot aktīvā fragmenta polāro dabu. Tādejādi sadarbībā ar RTU ķīmiķiem izdevies radīt un izpētīt vairāk nekā 50 oriģinālas struktūras molekulāros materiālus – jauna veida organiskos stiklus, kuri veido dzidras plānas kārtiņas. 2013. gadā LZA šos pētījumus atzīmēja kā “Latvijas zinātnes nozīmīgākais sasniegums praktiskajos pielietojumos”.

Pēdējās desmitgades laikā molekulārajā elektronikā un fotonikā sasniegts ievērojams progress – organiskie materiāli jau tiek izmantoti komerciālās fotonikas ierīcēs – organiskās gaismu emitējošās diodēs (OLED – organic light emitting diodes). Tajā pašā laikā organisko materiālu pielietojumu vairākās citās jomās kavē atsevišķu parametru neatbilstība rūpniecības prasībām. Viens no veidiem, kā panākt nepieciešamo atbilstību, ir izmantot starpmolekulārajā mijiedarbībā balstītu augšupejošo (bottom–up) pieeju materiālu “konstruēšanā”. Tādēļ esmu pārliecināts, ka stapmolekulāro mijiedarbību pētīšana un izmantošana paplašināsies un arī manos turpmākajos pētījumos šis fenomens – starpmolekulārā mijiedarbība – saglabās nozīmīgu lomu.

Mana zinātniskā darbība rezultējusies 208 zinātniskās publikācijās, kuru skaitā ir 62 raksti starptautiski citējamos žurnālos, kā arī esmu 8 patentu (6 PSRS) līdzautors. Manā vadībā izstrādāti un aizstāvēti 3 bakalauru, 5 maģistru un 2 promocijas darbi. Esmu biedrs ”Optical Society of America”, “American Chemical Society”; “Royal Society of Chemistry”, kā arī Latvijas Zinātnes padomes Dabaszinātņu un matemātikas ekspertu komisijas loceklis, Valsts Zinātniskās kvalifikācijas komisijas loceklis un “Optics and Photonics Journal” redkolēģijas loceklis.