Okeāni un jūra regulē mūsu klimatu, tie bagātina bioloģisko daudzveidību, un nodrošina pasaules iedzīvotājus ar darbu un pārtiku. ANO Klimata izmaiņu konferencē jeb "COP21" sanāksmē (2015.g. novembra beigās) pasaules valstu valdības vienojās, ka jānosaka daudz stingrāka robeža globālajai sasilšanai. Šī robeža ir viens būtisks solis ceļā uz daudz stabilāku saikni starp okeāniem un klimatu. Taču, neskatoties uz šo pozitīvo virzību, jūru ilgtspējas jautājumā ir daudz izaicinājumu, teikts jaunajā Eiropas zinātņu akadēmiju konsultatīvās padomes (angliski saīsin. EASAC*) un Eiropas Komisijas Apvienotā Pētījumu centra jaunajā ziņojumā „Jūru un okeānu ilgtspējība mūsdienu mainīgajos apstākļos (Marine sustainability in a age of changing oceans and seas)"
Eiropas Savienībā jau ir panākta vienošanās par Integrēto jūrlietu politiku (Integrated Maritime Policy , IMP vai latviski saīsin. IJP) un pieņemta Jūras stratēģijas pamatdirektīva (Marine Strategy Framework Directive, MSFD), taču zinātnē balstītās zināšanas par jūras vidi pastāvīgi pilnveidojas un joprojām saglabājas daudz nepilnību un neskaidrību. Ir svarīgi, lai Eiropas Savienība operatīvi un elastīgi iestrādātu jaunākos zinātniskos atklājumus politikā. Tāpat ir svarīgi novērtēt cik lielā mērā jūru izmantošana cilvēka vajadzībām un iejaukšanās to procesos ir pieļaujama. Tikpat svarīgi ir novērtēt kādi riski un ieguvumi varētu izrietēt no jaunām cilvēka aktivitātēm, piemēram, jūras dziļurbumu veikšana un jūru atjaunojamās enerģijas izmantošana, un par to sniegt informāciju politikas veidotājiem. Ilgtspējīga akvakultūra arī turpmāk būs pētniecības un attīstības degpunktā. Visbeidzot, būs ļoti svarīgi, lai Eiropas Savienība un pasaules valstu valdības nodrošinātu to, ka pētniecība jūru ilgtspējas jomā tiek pietiekami finansēta.
Jaunākais EASAC un JRC ziņojums sniedz Eiropas Savienībai piecas svarīgas atziņas:
1) Jūru ilgtspējības nodrošināšanai nepieciešams, lai to izmantošana cilvēka vajadzībām notiktu uz ekosistēmām balstītu pārvaldi. Šai pārvaldei jāsakņojas integrētā zinātniskā izpratnē par jūrās atrodamajām sugām un dzīves vidi, to funkcijām jūru ekosistēmās, un ekoloģisko saistību starp dažādām jūras teritorijām. Eiropas Savienība jau tagad teorētiski atbalsta šādu pieeju. Jebkurā gadījumā politikas veidotājiem ir jāizstrādā politikas zinātnisku nenoteiktību kontekstā, jāatbalsta centieni arvien uzlabot integrētās zināšanas un spējas, un jābūt gataviem pielāgot politikas atbilstoši jaunākajām zinātnes atziņām.
2) Politikas veidotājiem un zinātniekiem ir jāstrādā kopā, lai noteiktu kāds cilvēka darbības rezultātā radies traucējumu līmenis ir ilgtspējīgs un pēc tā jāvadās, izmantojot jūru resursus. Jaunās politikas attiecībā uz jūru arvien plašāku izmantošanu ir jāizstrādā, balstoties uz pastāvīgi notiekošo dažādu politisko izvēļu ietekmes analītisku novērtējumu, izvērtējot vides izmaksas un nenoteiktības. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz jūras dziļurbumiem un jūru atjaunojamās enerģijas izmantošanu, kuru ietekme uz jūru ekosistēmu nav pilnībā zināma.
3) Nepieciešamība apmierināt arvien pieaugošo iedzīvotāju skaitu ar pārtiku prasīs pāreju uz ekoloģiski efektīvāku jūras produktu ražošanu. Mums jākļūst zinošākiem par ekoloģiski efektīvu akvakultūru. Tas būs būtiski arī, lai noskaidrotu kā jūras produktu ražošanā pāriet no plēsīgajām zivīm uz zemāku līmeni pārtikas ķēdē, kas radnieciskākas tagad virszemē iegūstamajām. Tas būs svarīgi, pārskatot Eiropas Savienības Kopējo zivsaimniecības politiku (European Common Fisheries policy).
4) Jūras vides monitoringa un novērošanas sistēmas ir jāpaplašina, ietverot plašāku un daudzveidīgāku bioloģisko novērojumu apjomu. Šāds monitorings būs īpaši svarīgs īpašas nozīmes objektos, proti, aizsargājamās jūras teritorijās un dziļajos okeānos, kas nodrošināti ar uzlabotām datu infrastruktūrām.
5) EASAC aicina izveidot virtuālu Eiropas Jūras universitāti. Šāda universitāte veicinātu pēcdiploma integrālas jūras zinātnes apmācības tīklošanu un harmonizēšanu. Tā pildītu daļu no nepieciešamā apmācības darba, lai sagatavotu jūras zinātniekus ar izpratni integrētu ekosistēmu problemātikā.
Citējot profesoru Jernu Tīdi (Jörn Thiede), EASAC Jūras ilgtspējas darba grupas vadītāju:
„ Eiropas Savienība ir spērusi pozitīvus soļus pretim jūru ilgtspējībai, un tomēr vēl ir daudz darāmā, ja mēs esam gatavi stingrai nostājai klimata maiņas jautājumā un par okeānu un jūru bioloģiskas daudzveidības aizsargāšanu. Politikas ir jāīsteno dzīvē, ir jānodrošina adekvāts finansējums jūru un okeānu pētniecībai, un politiķiem ir arvien jābūt atvērtiem reaģēt uz jauniem zinātniskiem atklājumiem. Tikai tā rīkojoties, pasaules okeāna vide varēs atkal sekmīgi pastāvēt."
Ziņojums laists klajā 2016. gada 25. janvārī Briselē.
* Ziņojumu ir sagatavojusi Eiropas akadēmiju Zinātnes konsultatīvā padome (EASAC-European Academies Science Advisory Council, www.easac.eu), kuras locekle ir arī Latvijas Zinātņu akadēmija un kuru veido ES dalībvalstu augsti kvalificēti zinātnieki. Tā dibināta ar mērķi informēt un ietekmēt lēmumu pieņemšanu ES struktūrās - Parlamentā, Padomē, Komisijā - sniedzot politiķiem un amatpersonām vienotu un zinātniski pamatotu Eiropas akadēmiju skatījumu uz Eiropai, un tostarp katrai atsevišķai ES dalībvalstij, svarīgiem jautājumiem.
Ar pilnu ziņojumu tekstu var iepazīties:
http://www.easac.eu/fileadmin/PDF_s/reports_statements/MarSus_Web_file_final.pdf