Latvijas Zinātņu akadēmijas veidošanās

19-02-2016

Jānis Stradiņš

Latvijas Zinātņu akadēmijas veidošanās

1946. gada 14. februārī uz savu pirmo pilnsapulci tagadējā Ministru kabineta ēkā Brīvības ielā 36 sanāca jaundibinātās tolaik Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas locekļi, lai nospraustu veicamo darbu pamatlīnijas un ievēlētu amatpersonas, savu pirmo ZA prezidentu agrārzinātnieku Pauli Lejiņu. Ar šo dienu oficiāli sākas mūsu Zinātņu akadēmijas mūžs, šogad atzīmējam 70 gadu jubileju. 14.februāris ZA Statūtos iezīmēts kā Akadēmijas diena, jo Latvijai atgūstot neatkarību, 1992. gada 14. februārī (atkal 14. februārī!) tika pieņemta LZA Harta. LZA turpināja savu dzīvi jaunā veidolā, ar jaunām tradīcijām kā Eiropas valstīm raksturīga personālakadēmija, nacionālas un starptautiskas dimensijas zinātnes izcilības, ekspertīzes un popularizēšanas centrs, Latvijas pārstāve starptautiskajā zinātnes pasaulē.

Taču LZA Hartā un karogā bez minētajiem gaduskaitļiem 1946 un 1992 ir ierakstīti vēl agrīnāki gadskaitļi 1815, 1869, 1932, 1936, kas iezīmē Akadēmijas priekšvēsturi un apliecina Latvijas zinātnes gadsimtu tradīcijas. Tās sakņojas gan eiropeiski orientēto Baltijas vācu pētnieciskajā darbībā Rīgā, Jelgavā, Tērbatā, gan pirmo latviešu izcelsmes zinību vīru centienos, gan 1919. gadā dibinātās Latvijas Universitātes un tās priekšteces – Rīgas Politehniskā institūta ievērojamāko zinātnieku aktivitātēs.

Pirmā reģionālā zinātņu akadēmija Latvijas teritorijā bija pēc Napoleona kariem dibinātā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, kuras 200-gadi mēs pērn atzīmējām kā UNESCO akceptētu Academia 200 gadu, sarīkojot vairākus starptautiska mēroga pasākumus še, Rīgā un Jelgavā, ieskaitot Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas un LZA kopsēdi. Mēs godinājām Baltijas vācu zinātnisko mantojumu, devumu latviešu nacionālās izglītības veidošanā, pieminējām šajā sakarā Strūvi, Paukeru, Grothusu, Bēru, arī Vatsonu un Bīlenšteinu, Merķeli un Zontāgu, Eiropas zinātniekus Gausu un Grimmu. Šī biedrība beidza pastāvēt 1939.gadā, tiešas vēsturiskas pēctecības ar tagadējo LZA tai nav. Taču eiropejiskā Baltijas vācu zinātņu biedrība rosināja akadēmisko vidi Latvijā un netieši, sākotnējo mērķu un uzstādījumu ziņā uzskatāma par mūsu ZA idejisko priekšteci.

Dažas tautas zinātņu akadēmijas iezīmes var saskatīt Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā, kas dibināta 1869. gadā un kuras biedru skaitā minami, piemēram, Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs, Augusts Deglavs, Vilis Olavs, Aleksandrs Vēbers, agrīnais Jānis Pliekšāns-Rainis, Kārlis Mīlenbahs, Ludis Bērziņš, Teodors Zeiferts. Uz tās pamata 1932. gadā profesors Pēteris Šmits kopā ar Jāni Endzelīnu un Ludvigu Adamoviču organizēja privātu zinātņu akadēmiju Rīgas Latviešu biedrības paspārnē – Latviešu Zinātņu komiteju jeb Academia Scientiarum Latviensis SRL.

Taču vispirms maza intermēdija – pašu pirmo reizi doma par “latviešu zinību akadēmiju” izskanēja 1. pasaules kara bēgļu gaitās, Maskavā, kad organizējot latviešu bēgļu aprūpi un strēlnieku pulkus, dzima arī idejas par Latvijas Augstskolu un zinību akadēmiju. Šādu nodomu līdz ar sīku plānu par dibināmās akadēmijas funkcijām latviešu inteliģences vakarā Maskavas Politehniskā muzeja lielajā zālē 1916. gada februārī – tātad tieši pirms 100 gadiem! – publiski deklarēja Pauls Dāle (1889-1968), vēlāk pazīstams filozofijas un psiholoģijas profesors Latvijas Universitātē, viens no šīs augstskolas faktiskajiem organizētājiem 1919. gadā.

Doma par zinātņu akadēmiju Latvijā tika uzturēta visā Latvijas pirmās republikas neatkarības laikā (1918-1940), to popularizēja gan tautsaimnieks Kārlis Balodis, gan filozofs Pēteris Zālīte, gan tas pats Dāle, gan valodnieki Endzelīns un Šmits. K. Ulmaņa pagaidu valdības laikā tādu pat organizēja pie Izglītības ministrijas, J. Endzelīna vadībā, bet drīz taupības dēļ finanšu ministrs to svītroja no budžeta. Zinātņu akadēmijas dibināšanu Latvijā atbalstīja Rainis 1927. gadā, taču šo domu īstenot nepaguva. Tad nu izcilais valodnieks un folklorists profesors Pēteris Šmits dibināja jau minēto privātakadēmiju pie Rīgas Latviešu biedrības, kas pastāvēja līdz 1940. gadam un kurā bija ievēlēti 25 kārtējie biedri, 8 goda biedri un 8 korespondētājbiedri ārzemēs, toskait pazīstamie somu zinātnieki Karle Krons un Jozepi Mikola un franču vēsturnieks Anrī Ozērs. Goda biedru skaitā bez Pētera Šmita un Jāņa Endzelīna bija rektori Mārtiņš Bīmanis, Jāzeps Vītols un Vilhelms Purvītis, bet kārtējo biedru skaitā minamas tādas autoritātes kā Francis Balodis, Alfrēds Vītols, Pēteris Nomals, Pauls Kundziņš, Jūlijs Auškāps, Arveds Švābe, Teodors Celms, Aleksandrs Būmanis, Edvarts Virza, Leonīds Slaucītājs un vairāki citi, tātad arī vairāki dabas un inženierzinātņu pārstāvji.

Šī akadēmija nebija īpaši populāra un nebaudīja autoritārā Valsts un ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa uzticību, kurš rosināja iet citu ceļu. Jau 1935. gadā Ulmanis deklarēja savu nodomu dibināt Zinātņu akadēmiju un ar 1936. gada 14. janvāra likumu (pirmais Latvijas Republikas valstiskais akts par zinātņu akadēmiju!) nodibināja Latvijas vēstures institūtu, nosakot, ka “dibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, Vēstures institūts ieies tajā kā viņas pirmā sastāvdaļa”. Pēc Kārļa Ulmaņa domām, Zinātņu akadēmija jāveido ne tikai no viņa akceptētiem (ja ne nozīmētiem) zinātniekiem, bet arī no institūcijām. Bez Vēstures institūta jau agrāk dibināta Latviešu folkloras krātuve (1924), Valodas krātuve (1935), tika izveidots Zemes bagātību pētīšanas institūts (1936, 1939), Veselības veicināšanas biedrības ietvaros darbojās Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts (1938), bija iecerēts arī dabaszinātņu institūts 1939. gadā sākās Šmita-Endzelīna RLB Zinātņu komitejas sastāva optimizēšana. Visai ticams, ka Zinātņu akadēmijas nodibināšanas iecere tiktu īstenota ap 1940.-41. gadu, ja ne Molotova-Ribentropa pakts, 2. pasaules karš un sekojošā Latvijas okupācija. 1940. gada jūlijā tika likvidēta Rīgas Latviešu biedrība līdz ar minēto privātakadēmiju, tāpat kā Igaunijā ar tā paša Valsts prezidenta K.Pētsa parakstītu rīkojumu likvidēja viņa 1938. gadā dibināto Igaunijas Zinātņu akadēmiju.

Visi šie Zinātņu akadēmijas iespējamie tapšanas scenāriji līdz ar tālāko reālo ZA tapšanas gaitu sīki izanalizēti manā grāmatā “Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības” (1998) un divos “Latvijas Vēstures Institūta žurnālā “ publicētos rakstos (2006). 1939.-45. gadi bija liktenīgi Latvijas valstij un arī zinātnei. Daudzi zinātnieki gāja bojā totalitāro lielvaru represiju dzirnās, profesori Auškāps un Adamovičs nošauti Staļina cietumos. 65% Latvijas zinātnieku bija aizbēguši uz Vāciju un Zviedriju, bīstoties no atkārtotām represijām un necerot uz netraucētu darba iespēju Latvijā. Latvija bija izpostīta, okupēta, anektēta, lielā mērā pazemota.

Taču paradoksālā kārtā šajā drūmajā laikmetā pie vietējās (es neteiktu – nacionālās) zinātņu akadēmijas veidošanas ķērās okupācijas vara, veidojot zinātņu akadēmijas savienotajās republikās pēc PSRS Zinātņu akadēmijas parauga. Atšķirībā no Aizkaukāza un Vidusāzijas republikām tās tapa nevis kā PSRS ZA filiāles, bet kā formāli patstāvīgas zinātņu akadēmijas, kas gan darbojās PSRS ZA pārraudzībā un kuru darbība tika koordinēta no Maskavas.

1945. gada 4. novembrī tika saņemta PSRS valdības atļauja dibināt Latvijas PSR ZA un 1946.gada 7.februārī ar Viļa Lāča parakstītu Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu tika dibināta šī zinātņu akadēmija un iecelti tās pirmie 13 īstenie locekļi (tas ir J. Endzelīna radīts termins) un 5 korespondētājlocekļi. Nosaukšu īstenos locekļus: profesori valodnieks Jānis Endzelīns, ģeogrāfs Matvejs Kadeks, mežzinātnieks Arvīds Kalniņš, mikrobiologs un veterinārmediķis Augusts Kirhenšteins, arhitekts Arturs Krūmiņš, lauksaimniecības zinātnieks Paulis Lejiņš, purvu pētnieks Pēteris Nomals, agroķīmiķis Jānis Peive, mediķis Pauls Stradiņš, bioķīmiķis Aleksandrs Šmits, arhitekts Ernests Štālbergs, rakstnieks un literatūrzinātnieks Andrejs Upīts, nomenklatūras darbinieks un filozofs Pēteris Valeskalns. Vairums nosaukto bija ievērojami, autoritatīvi zinātnieki, astoņi – pirmskara LU profesori (ja pieskaita jaunievēlēto LVU profesoru Andreju Upīti, tad pat 9) un tikai četri – iebraucēji no PSRS. Tikai 5 bija kompartijas biedri, pārējie – bezpartejiski, arī pirmais prezidents P. Lejiņš. Divi akadēmiķi bija pirmskara RLB ZK biedri (J. Endzelīns un P. Nomals). Izņemot J. Endzelīnu un P. Valeskalnu, humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvju nebija. Protams, daudzi Padomju Latvijas zinātnieki palika ārpus akadēmiķu rindām, arī ZA idejas pirmautors, Pauls Dāle, taču jaundibināmajos institūtos tie drīkstēja strādāt, jo gaisotne ZA visumā bija daudz liberālāka nekā LVU.

P.Lejiņa izvēle par prezidentu bija veiksmīga – pieredzes bagāts, ar autoritāti, demokrātiska sabiedriska darbinieka reputāciju, vēlēšanos veikt kaut ko Latvijas apstākļiem jaunu, nebijušu, korekts, taktisks, pietiekami izlēmīgs, reprezentatīvs izskatā un stājā. Lejiņš bija goda vīrs, un viņa prezidentūras piecgadē (1946-1951) J. Endzelīns, A. Kalniņš, P. Stradiņš, A. Kirhenšteins, A. Šmits, J. Peive , tāpat kā vēlāk ievēlētie akadēmiķi L. Liepiņa, G. Vanags, S. Hillers, A. Ieviņš, A. Mālmeistars, J. Zutis un vēl citi devuši paliekamas vērtības zinātnē. Arī Lejiņa tuvākie līdzgaitnieki Matvejs Kadeks un Jānis Peive, abi Latvijas augstskolu rektori, komunisti respektēja vietējo zinātnes eliti, izprata situāciju, zinātnes un augstākās izglītības vajadzības. Viņu līdzdalība LZA izveidē ļāva īstenot ZA un Latvijas augstskolu reālu integrāciju, tolerantākā gaisotne līdz pat 1951.gadam ļāva pārnākt uz akadēmiju politiski mazāk uzticamiem cilvēkiem, lai tie nekaitētu studentu audzināšanai režīma garā.

Varbūt pat nozīmīgāka nekā LZA personālsastāvs bija pētniecisko institūtu sistēmas izveidošana ZA. Latvijas PSR tika veidota pēc PSRS ZA u.c. savienoto republiku ZA parauga kā institūcija, ne tikai ar individuāliem locekļiem, bet arī ar plašiem institūtiem. Piebildīsim, tāds bija arī Kārļa Ulmaņa iecerētais princips, un jaunajā ZA iekļauti vairāki institūti, kas pastāvēja jau pirms kara. 1948. gadā ZA sastāvā strādāja jau 1217 darbinieki, to skaitā 409 zinātniskie darbinieki, daudzi vēlāk Latvijas zinātnē joprojām pazīstami vārdi. Pirmajā piecgadē ZA vairāk risināja ar Latvijas pēckara atjaunošanu, enerģētiku, dabas bagātībām, lopkopību, mežsaimniecību, veselības aizsardzību saistītus pētījumus. PSRS ZA prezidents fiziķis Sergejs Vavilovs 1948. gadā vērtēja: “Te, kā mēs dzirdējām, šķiet, 90% darbu ir ar gluži praktisku raksturu, taču nav jāaizmirst arī tas, ko saucam par lielo principiālo zinātni”. Bet jau 1950.gadā viņš varēja atzīt, ka LZA “devusi vairākus ļoti būtiskus rezultātus medicīnā, lauksaimniecības zinātnēs, ekonomikā. Ļoti patīkami, ka darbi fizikā manāmi uzlabojušies…”

Zinātņu akadēmijas dibināšana bija pozitīvs guvums Latvijai, zinātnes sistēmas būtisks paplašinājums. Taču tas sekmēja arī pirmskara augstskolām raksturīgās pētnieciskās brīvības ierobežošanu, iekļāva Padomju Latvijas zinātni vienotā PSRS zinātnes sistēmā, pakāpeniski pakļaujot to centralizācijai totalitāras un militarizētas lielvalsts ietvaros. Latvijas zinātnē kopumā notika pārkārtošana no mazas valsts zinātnes uz zinātni lielvalsts apstākļos, turklāt arī no eiropeiskas zinātnes sistēmas uz totalitārai komunistiskai impērijai pielāgotu, zinātnes iesaistīšana sabiedrības politizācijā, lielvalsts militarizācijā, represijas pret brīvāk domājošiem vai pat apolitiskiem zinātniekiem.

Pēc Staļina nāves arī Latvijā pamazām veidojās netradicionāli zinātnes virzieni un skolas – magnētiskā hidrodinamika, cietvielu fizika, kodolfizika, medicīnisko preparātu un heterociklisko savienojumu ķīmija, koksnes ķīmija, kompozīto materiālu mehānika. 1957. gadā ļoti veiksmīgais ķīmiķis-izgudrotājs Solomons Hillers izveidoja Organiskās sintēzes institūtu, kas guva ievērību PSRS mērogos un joprojām ir ievērojamākais un pētnieku skaitā lielākais pētniecības centrs Latvijā, kur sintezēti iedarbīgie medicīnas preparāti ftorafūrs (tegafūrs), furagīns, solafūrs, remanatadīns, mildronāts (I. Kalviņš), kas kļuvis par neatkarīgās Latvijas nozīmīgāko intelektuālo eksportpreci. Pēdējā Latvijas zinātnes starptautiskajā izvērtējumā institūts guvis visaugstāko novērtējumu. Šajā institūtā mazliet vēlāk pirmoreiz Latvijā izvēršas pētījumi molekulārbioloģijā un gēnu inženierijā, kas pašreiz sekmīgi tiek veikti E.Grēna dibinātajā Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā.

Ar PSRS militāri rūpniecisko kompleksu cieši saistījās Polimēru mehānikas institūts un Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūts, pēc tam arī Neorganiskās ķīmijas un Koksnes ķīmijas institūts (Tālis Millers, Arnolds Alksnis), kas deva nozīmīgu ieguldījumu padomju kosmonautikas un raķešbūves attīstībā. Latvijā izstrādāti siltumizolācijas un termoregulējoši pārklājumi, kompozītie materiāli, putuplasts “ripors”, nanodispersie pulveri, kas ļāva startēt “Buran” tipa kosmosa kuģiem. Organiskās sintēzes institūtā tika izstrādāti un ražoti 25% visu oriģinālo medicīnas preparātu PSRS.

Savi sasniegumi bija arī sabiedriskajās zinātnēs, īpaši arheoloģijā, etnoloģijā, valodniecībā, literatūrzinātnē, lai gan daudzas tēmas bija aizliegtas un datu interpretācija nereti falsificēta (no marksistiskās ideoloģijas vai pat lielvalstiskā šovinisma viedokļa, noliedzot Latvijas “buržuāziskā” valstiskuma posmu).

Zinātnes (īpaši eksakto un dabaszinātņu) prestižs Latvijā bija ļoti augsts, uz zinātni tiecās prāva latviešu jaunatnes daļa, kas tajā meklēja patvērumu no komunisma uztieptajām dogmām. Latvijas zinātnē 1990. gadā strādāja 17733 cilvēki, kuru mentalitātē lielākoties bija izteikts vietējais patriotisms, tā bija viena no garīgās rezistences formām. Būtiskākie pētījumi tolaik tika veikti ZA institūtos (tie deva ¾ Gārfilda SCI citēto Latvijas zinātnieku publikāciju, 1986).

Sākoties trešajai atmodai, tajā aktīvi iesaistījās daudzi LZA institūti un akadēmiķi, minēšu Ritas Kukaines atbalstītās ekoloģiskās ekspertīzes, Ainas Blinkenas iesaisti valsts valodas likuma izstrādē, cīņu par nacionālās simbolikas un vēsturisko vietvārdu atjaunošanu, pirmās zinātniskās diskusijas par Latvijas vēsturi, ZA demokratizācijas centienus. Nupat notikušajā konferencē par 1991. gada janvāra barikādēm mēs dokumentējām ZA darbinieku lomu tajās, arī protesta vēstuļu rakstīšanu, Tālava Jundža darbību šajās liktenīgajās dienās. 1990. gada 15. martā Latvijas PSR ZA kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmiju, piedalījās Latvijas tautas frontes, Zinātnieku Savienības un arī Zinātnes Padomes izveidošanā.

Diskusijās togad pacēlās dažas balsis par Latvijas PSR ZA likvidēšanu un jaunas nacionālās ZA izveidošanu tās vietā. Taču lielum lielais vairākums nosliecās par evolucionāru, reformu ceļu, radikāli mainot esošās ZA saturu un funkcijas, papildinot tās locekļu korpusu ar jauniem spēkiem.

Daudzo diskusiju rezultātā, ne bez principiālām domstarpībām nonācām pie jaunas ZA koncepcijas – pēc Skandināvijā funkcionējošo zinātņu akadēmiju parauga: ZA darbojas kā individuālu, ievēlētu, elites zinātnieku kopums. Šāda nostādne fiksēta ZA Hartā, ko pieņēma 1992.gada 14. februāra LZA kopsapulcē, piedaloties Karaliskās Zviedrijas ZA vadītājiem – prezidentam Torvaldam Laurentam un mūsu labvēlim ģenerālsekretāram Karlam Ūlafam Jākobsonam. Hartas izstrādāšanā aktīvi piedalījās prezidents Jānis Lielpēters, mēs ar prezidenta padomnieku Jāni Kristapsonu, bet pašu ideju par Hartu un ZA “kā atvasinātu publisko tiesību personu ar autonomu kompetenci” mums deva mūsu draugs – pazīstamais vācbaltiešu jurists LZA ārzemju loceklis un mecenāts Andrejs Dītrihs Lēbers.

Pacēlās arī balsis par “hibrīdakadēmiju”, kas ietvertu gan vēlētus individuālus locekļus, gan pastāvošos lielos institūtus, veidojot kaut jo līdzīgu Maksa Planka vai Fraunhofera institūtu sistēmai Vācijā. Taču jaunajai, trūcīgajai Latvijas valstij nebija finansiālu iespēju tādu veidot un uzturēt. Sākotnēji “liberālā” LR valdības politika neierādīja zinātnei kaut cik vērā ņemamu vietu valsts ilgtermiņa stratēģiskajā attīstībā, turklāt būtībā jau šādas stratēģijas vispār nebija. Padomju laikā uzblīdusī zinātnes sistēma, veidota lielvalsts vajadzībām, klusuciešot tika uzlūkota par lieku balastu trūcīgai nelielai valstij, un jātzīst, naudas zinātnei patiešām trūka.

Līdz 1996.gadam vairums institūtu tika iekļauti LU, RTU, vēlāk arī RSU sastāvā, tas universitātēm bija vērtīgs guvums, īpaši LU. Citi saglabāja neatkarīgu valsts pētījumu institūtu statusu (kā OSI, KĶI, BMSPC). Dažāds ir bijis institūtu liktenis: vairāki izdzīvojuši un šodien veiksmīgi attīstās, iekļaujoties starptautiskos projektos, citi ir bijuši mazāk veiksmīgi un pēdējā Latvijas zinātnisko institūtu izvērtējumā (2013) vērtēti zemāk, lai gan 1992. gada Dānijas Zinātnes padomes veiktajā starptautiskajā Latvijas zinātnes ekspertīzē 30% izvērtēto projektu, īpaši fizikā, ķīmijā, informātikā, inženierzinātnēs atzina par teicamiem vai pat izciliem.

Pati Zinātņu akadēmija, kuras Hartu apstiprināja Saeima 1997. gada janvārī vienbalsīgi, ir guvusi citu saturu un funkcijas. Tā apzina zinātnes izcilību, ievēlot īstenos, ārzemju, korespondētājlocekļus un goda locekļus, goda doktorus, piešķirot LZA Lielo medaļu, vārdbalvas un stipendijas, organizējot zinātnes gada sasniegumu konkursu. Tā popularizē zinātni, organizējot kongresus, konferences, atklātas ZA sēdes, vada nozīmīgas valsts pētījumu programmas, piem., Letoniku. Tā aprūpē emeritētos zinātniekus, izvērtē aizstāvamo promocijas darbu kvalitāti, organizē terminoloģijas komisijas darbību. Aktīvi sadarbojoties ar Latvijas universitātēm un augstskolām, tā veido vienotu akadēmisko vidi, pārstāv Latviju starptautiskajās zinātniskajās organizācijās (ALLEA, ICSU u.t.t.). Nevaru izvērsti aplūkot visas ZA darbības jomas, tās pozitīvos veikumus un trūkumus, tie rezumēti LZA darbības stratēģijā, Senāta akceptētajā dokumentā (2015), regulāri atspoguļoti LZA Gadagrāmatās.

Pašreiz Latvijas Zinātņu akadēmija locekļu skaita ziņā ir lielākā Baltijas valstīs – tas varbūt ir labi, bet savā ziņā tomēr arī bīstami. Atjaunotajā Latvijā tā ir pietiekami nozīmīgs spēlētājs zinātnes politikā un zinātnes dzīvē. Varētu pat sacīt, ka par spīti zināmam konservatīvismam un akadēmiķu novecošanai, Zinātņu akadēmija kļuvusi viena no stabilākajām struktūrām ar pietiekamu autoritāti. Būtu ļoti bīstami, ja Zinātņu akadēmija sāktu ļodzīties, zaudēt kvalitāti, dinamismu un pēctecību. Savā ziņā Akadēmija ir bijusi zinātnes stabilitātes garants Latvijā, vienojošais elements un Latvijas pārstāvētāja starptautiskajā zinātnes pasaulē. Saprotams, kopā ar Latvijas universitātēm un izcilākajiem valsts pētniecības centriem, kur aug un nostiprinās jaunā zinātnieku paaudze, arī ārpus Latvijas robežām strādājošie.

Bet vai tā tas vairs ir, vai neveidojas jauna situācija un jauna, ārzemēs pieredzi guvusi zinātnieku paaudze, kurai Zinātņu akadēmija vairs nešķiet tik aktuāla?

Mums aktīvāk jārīkojas, lai paaudžu nomaiņa kļūtu harmoniskāka, lai jauno zinātnieku apvienību iesaistītu akadēmijā, lai tie spētu iejusties mūsu mazliet vecīgajā vidē. Vairāk jāveicina inovatīvie procesi Latvijā. Dzīvāk jāpiedalās Eiropas līdzekļu racionāla izlietojuma apspriešanā, valsts tautsaimniecisko procesu apspriešanā. Atkārtosim, ka mūsdienu Latvijā pati zinātne joprojām ir apdraudēta, tās finansējums no pašu valsts un uzņēmēju puses joprojām ir viens no viszemākajiem Eiropas Savienībā. Arī inovācijās Latvijas vieta, diemžēl, ir visai pieticīga.

Visi šie momenti var tikt optimizēti tikai ar jaunas zinātnieku paaudzes darbošanos un sabiedrības, izglītotas un inovatīvas sabiedrības atbalstu pašmāju zinātnei, kas pašreiz nešķiet prioritārs. Šī mana vecišķā gaušanās, agrāk labākās retoriskās formās, domāju, ir dzirdēta jau gadiem, arī agrāk, kad biju ZA prezidents, bet šos vārdus mēs sakām viens otram, ārpus šīm sienām tos maz saklausa.

Mūsu zinātnei ir savi reāli panākumi, lūdzu, pamaniet tos, un mūsu Zinātņu akadēmijai, mūsu universitātēm ir savas tradīcijas, lūdzu, pamaniet arī tās. Gan zinātņu nākotnes prognozēšana, gan zinātņu pagātnes dokumentēšana, popularizēšana arī ir mūsu ZA pienākums.

Pētījumus zinātņu vēsturē apkopo zinātņu vēstures konferencēs (pēdējo 27.Baltijas zinātņu vēstures konferenci 2015.gada oktobrī organizēja LZA, saistot to ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas izbraukuma sēdi Rīgā un Jelgavā), bet ZA locekļu pētniecisko devumu dokumentē Latvijas zinātnieku biobibliogrāfijas. Tādas kopš 1958.gada izdod LU Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (agrāk – ZA Fundamentālā bibliotēka, dib.1524). Pirmās tolaik iznāca akadēmiķu J.Endzelīna, un P.Stradiņa, tām sekoja L.Liepiņas, G.Vanaga, A.Kalniņa, E.Siliņa, E.Grēna, I.Kalviņa, M.Beķera, E.Lukevica, R.Kukaines, V.Z.Klušas, T.Millera, R.Valtera, O.Neilanda, J.Ekmaņa, P.Zvidriņa, A.Blinkenas un daudzu citu akadēmiķu un ievērojamu Latvijas zinātnieku bibliogrāfijas, līdz šim kopskaitā 88. Tās ļauj izvērtēt zinātnieka radošo devumu un gūt informāciju par viņu biogrāfiju. Šodien tiek prezentēta tagadējā Latvijas ZA prezidenta mākslas zinātnieka Ojāra Spārīša biobibliogrāfija, kas atspoguļo Ojāra Spārīša erudīciju, vispusību, plašās pētnieciskās intereses un nozīmīgo veikumu. Viņš ir daudzu grāmatu un zinātnisku rakstu autors, mākslas vēstures profesors, Romja Bēma skolnieks, kurš pētījis Baltijas vācu devumu Latvijas kultūrā, Latvijas baznīcu vēsturi un mākslas vērtības, Latvijas pieminekļus. No viņa grāmatām īpaši vēlos izcelt “Florence – Rīga: kultūras paralēles”, nule iznākušās “Esejas par Latvijas sakrālo kultūru”. Mūsu prezidentu portretu galerijā Spārīša bibliogrāfija aizpilda pagaidām viņa vēl neuzgleznoto portretu.

Nobeigumā aicinu vēlreiz apzināties mūsu atbildību – Zinātņu akadēmijas pastāvēšana valstī apliecina pietiekami augstu šīs valsts intelektuālo līmeni, zinātnieku elites pastāvēšanu valstī vai reģionā. Tāpat kā universitāte, opera, nacionālā bibliotēka, enciklopēdija u.t.t., Zinātņu akadēmija ir nobriedušas, attīstītas sabiedrības atribūts. Akadēmiju sākumi meklējami apgaismības laikmetā saistībā ar eksperimentālo zinātņu un vēlāk arī sociāli humanitāro zinātņu rašanos. Kaut arī 20.gs. vairākas kādreiz raksturīgās zinātņu akadēmiju funkcijas pārņēmušas valsts institūcijas – zinātnes padomes, tomēr akadēmiju loma savas valsts zinātnes veicināšanā, vērtēšanā un starptautiskā reprezentācijā nav zudusi un Latvijas ZA 1992.gada martā Stokholmā ir uzņemta Eiropas Zinātņu akadēmiju saimē. Domāju, ka ZA veidošanās garais un pretrunīgais ceļš arī ir viens no būtiskiem elementiem Latvijas Republikas tapšanas 100 gadu ceļā, un to tā nākamās paaudzes vērtēs arī mūsu valsts dzimšanas 150 gadā, 2068.gadā, kad zinātne Latvijā būs atguvusi savu īsto spozmi.

Powered by Elxis - Open Source CMS