Februārī Latvija ir zaudējusi diženu kultūras personību, likteņa izredzētu un likteņa piemeklētu cilvēku, kurš pacēlis mūsu scenogrāfiju (“Brands” teātrī un “Aīda” Operā!), grafiku, glezniecību, monētu mākslu pasaules augstumos. Radošs, kompromisus neatzīstošs, noslēpumu pārpilns perfekcionists, apveltīts ar absolūtu gaumi. Itin kā savrupstāvošs intelektuālis, kurš tomēr dziļi ietekmējis līdzcilvēkus.

Man bija lemts vairākus gadu desmitus darboties kopā ar Ilmāru Latvijas Bankas Monētu sižetiskā dizaina komisijā, kur viņš bija neapstrīdama autoritāte. Ne tikai ar paša devumu, bet arī ar saviem spriedumiem un padomiem viņš panāca, ka mazā Latvija ir pasaulē atzīta kā skaisto monētu lielvalsts.

Ilmārs nebija akadēmiskas ievirzes cilvēks, taču jau 2000. gadā tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli un 2011. gadā saņēma Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas lielo Feliksa balvu. Savu kvintesenci pats mākslinieks ielicis Kalpotāja tēlā, kas 2013. gada rudenī pie Arsenāla ieejas sagaidīja apmeklētājus uz neaizmirstamo izstādi “Es nemiršu” ar paša autora neatkārtojamo stāstījumu.

“Šī izstāde nav par miršanu, tā ir par dzīvošanu. Viss. Tas ir prom, Tu it kā pārej tai nāvei pāri.” Nu Ilmārs pats ir iegājis citā esības pakāpē – savā nemirstībā. Nolieksim savas muguras, ka to dara Kalpotājs, godinot šo cilvēku un viņa mūžu.

Jānis Stradiņš

Ilmārs Blumbergs
“Kalpošana. Iedziest” 1993