“Vai gāzes tirgus liberalizācija vispār ir vajadzīga? Nē, nepaviam ne. Valsts bez tās var iztikt, bet mēs pakļaujamies ES kopējai nostādnei, tādēļ tā nav apspriežama”, uzsākot diskusiju Latvijas Zinātņu akadēmijā 10. februārī, dienu pirms Saeima pieņēma grozījumus Enerģētikas likumā, savu uzrunu sāka Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja akadēmiķe Raita Karnīte. (Vēlāk Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījuma “Nekā personīga” viņa saņēma žurnālistu pārmetumus par “spēlēšanu vienos vārtos”, proti, “Latvijas gāzes”’ interešu lobēšanu.)

Uz sarunu Latvijas Zinātņu akadēmijā bija aicinati un arī ieradušies prominenti LR Saeimas, “Latvijas gāzes”’, “Latvenergo”, “ITERA Latvija”, Tirdzniecības un rūpniecības kameras, RTU u.c. ieinteresēto pušu pārstāvji – likumdevēji, gāzes iepircēji un transportētāji, patērētāji, juristi, tehniskie eksperti, lai lūkotu, ko tad tā Eiropas Savienība no mums grib. Un grib tā, lūk, ko:

pabeigt ES iekšējā tirgus veidošanu,

samazināt CO₂ emisiju,

samazināt cenas,

panākt drošību.

Par šiem jautājumiem tad arī tika diskutēts, paturot vērā viedokļu sastrēguma galveno iemeslu – ļaut vai neļaut “Latvenergo”’ izmēģinājuma kārtā jau šogad iegādāties gāzi no cita piegādātāja. No kurienes piegādāt gāzi iekšējam tirgum? Vai bez Krievijas ir vēl arī citas iespējas un cik tas maksās? Vai ir gaidāmi jauni, līdz šim nezināmi gāzes piegādātāji? (“Jebkurš, kurš spēj iebraukt Klaipēdas ostā”.) Kāds pēc gāzes tirgus atvēršanas eventuāli varētu būt Inčukalna pazemes gāzes krātuves liktenis – gan tehniskais, gan tiesiskais? Kā (un vai) tas tuvākā un tālākā nākotnē atsauksies uz patērētājiem?

Pret to, ka Eiropas Savienības prasības ir jāpilda, neiebilda neviens, arī “Latvija gāze” ne. Katrs tikai centās tās samērot ar savām interesēm, un tas ir dabīgi. Taču tā visa laikā nevajadzētu aizmirst pēdējās divas ES prasības: samazināt cenas un panākt drošību.

Z.K.