Dr. habil. theol. Leons Taivans

Zinātnes perspektīva civilizāciju sadursmes laikmetā

Godātais Zinātņu akadēmijas Prezident, godātie akadēmiķi, dāmas un kungi!

Paldies par uzaicinājumu piedalīties un arī runāt šai svinīgajā reizē, kad Latvijas Zinātņu akadēmija svin savu 70.gadskārtu. Patiesi, tas man ir liels gods.

Mēs dzīvojam grandiozu pārmaiņu gadsimtā. Mūsu paaudze jau ir pārdzīvojusi neiedomājami interesantus laika griežus, ir bijusi šo pārmaiņu subjekts un objekts. Ar mūsu aktīvu līdzdalību ir kritusi Krievijas impērijas pēdējā - komunistiskā versija - PSRS. Ir beidzies "aukstais karš" un, kā domā Semjuels Hantingtons, Frensiss Fukujama un citi vēstures un politikas zinātnes pārstāvji - arī "ideoloģiju konfrontācijas laikmets". Taču pēdējā laika norises Tuvajos Austrumos un jaunā "tautu staigāšana" izgaismo citus ne mazāk nozīmīgus notikumus, kas nepaies secen Latvijai. Arī mums būs jādomā, kā pārkārtot mūsu sabiedrību, kādas prioritārus darbus mums būs uzņemties, uz ko koncentrēt savus zinātniskos un intelektuālos resursus. Par ko ir runa?

Tuvo Austrumu notikumi ir nepārprotama liecība tam, ka ir sākušies jauni laiki. Dienvidrietumu Āzijas un Ziemeļāfrikas tautas sāk pārņemt politisko iniciatīvu savā dzīves telpā; šī iniciatīva ir ieguvusi nežēlīga kara formu; tā ir ieguvusi politiska haosa ārējo veidolu, taču aiz tā slēpjas daži svarīgi civilizāciju vēstures aspekti.

Vispirms jau runa ir par jaunām ogļūdeņražu ieguves formām no slānekļa, kas ir izmainījis ekonomisko interešu politisko ģeogrāfiju. Citiem vārdiem, kā pasaules attīstītākās valsts ASV intereses šai reģionā redzamā veidā samazinās, atstājot Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku vietējo politisko spēku rokās. Pax americana vietā šeit ir izvērsusies sacensība starp divām islāma versijām - starp persiešu un arābu pārstāvētām islāma civilizācijas apakšgrupām.

Otrais faktors ir meklējams tur, kur ģeogrāfiski atrodas Japāna, Ķīna, Dienvidkoreja, Singapūra, Taivāna. Tā ir Austrumāzija, Klusā okeāna baseins. Ja 19.-20.gs. pasaules zinātniski tehnoloģiskās attīstības centrs bija Atlantijas okeāna ziemeļu krasts, tad sakarā ar fenomenālo Austrumāzijas valstu ekonomisko izaugsmi 20.gs. beigās un 21.gs. sākumā šis centrs pārceļas uz Tālajiem Austrumiem. Tur sāk nopietni koncentrēties lielākās pasaules ekonomikas stratēģiskās intereses.

Stratēģiskajā konfrotācijā mēs varam redzēt, kā ASV vingrina savus militāros muskuļus Dienvidķīnas jūrā, bet tai pašā laikā atstāj Tuvos Austrumus Krievijas ārpolitiskām un militārām kombinācijām ar turienes šaubīgajiem režīmiem.

Zinātniskais fons, metodoloģija, autoritātes.

Iekams uzrunāt cienījamo akadēmiķu auditoriju, mans zinātnieka pienākums ir informēt klātesošos par to zinātnisko fonu, tām vēstures, orientalistikas un politikas zinātnes koncepcijām, pie kurām es turos, veidojot vēsturisko kopainu. Mūsu sabiedrībā, īpaši vecāka gadagājuma apziņā, ir diezgan dziļi iesakņojies priekšstats par universālu vēstures attīstību, kurai pamatā ir hegeliāniskais teoloģiski filozofiskais koncepts par izmaiņu nobriešanu pēc tā dēvētās tēzes-antitēzes-sintēzes principa. Proti, runa bija par to, ka sabiedrības progress ir iekšējs augšanas process kā tēzes sintezēšanās ar antitēzi, veidojot jaunu kvalitāti. 19.gs. ticēja, ka šis - cilvēka pieaugšanai tik līdzīgais process - norisinās lineāri, kaut arī nedaudz asinhroni, tomēr visā pasaulē, visās sabiedrībās - no Eiropas un Amerikas kapitālistiskajām sabiedrībām līdz pat polārā loka eskimosiem.

Pagājušā gadsimta 50.gados hegeliāniskā sistēma, kuru dēvēja arī par sociāldarvinismu, jau bija novecojusi sakarā ar virkni neatbildētu jautājumu. Šos jautājumus uzdeva jaunas pētniecības metodes, tādas, kā kultūras (ASV), jeb sociālā (Lielbritānija) antropoloģija un socioloģija, kā arī orientālistika. Orientālistika nāca pie atkārtotiem secinājumiem par to, ka Ķīnas un atsevišķi - Japānas kultūras iekšējās struktūras ir atšķirīgas no tām, kas Eiropā vai Tuvajos Austrumos. Ar "struktūrām" Klods Levī-Stross saprata "noturīgas iekšējās likumsakarības"; proti, runa bija par to, ka evolūcijas gaitā civilizācijas īpatnības īpaši nemainās. To varēja labi redzēt, pētot Ķīnas 20.gs. vēsturi. Mao Czeduns varēja likties esam marksists un sociālists tikai pie ļoti pavirša vēsturnieka skatījuma. Uzmanīgāki lūkojoties, strukturāli analizējot Mao Czeduna politisko uzvedību, atklājās, ka viņa darbība lielā mērā kopēja Ciņ dinastijas imperatora Ši Huandi un citu, mazāk ievērojamu imperatoru politisko kultūru.

Arī šodienas notikumi Eiropā - 21.gadsimta "tautu staigāšana" - ir pilnīgs analogs 7. gs. notikumiem Eiropas civilizācijas šūpulī - Vidusjūras baseinā, kad sākot ar 632.gadu arābu ordas sāka savu uzvaras gājienu. Šodien ir politkorekti klusēt par to genocīdu un asinspirti, ko rīkoja iebrucēji Eiropā no Arābijas pussalas un vēlāk - no Ziemeļāfrikas berberu apdzīvotās Sahāras un Atlasa kalniem. Pirmais jūdu genocīds notika pravieša Muhammada personīgā vadībā; septītā gadsimta tautu staigāšana tāpat norisinājās zem islāma reliģijas karogiem. Musulmaņu imigrantu masu intelektuālais uzstādījums šodien precīzi atspoguļo 7.gs. notikušo: struktūra nav mainījusies, progress ir skāris materiālo sfēru (tiek lietoti mobilie telefoni, darbojas sociālie tīkli, taču garīgs, intelektuāls progress šī vārda augstākā nozīmē nav redzams).

Šī universālā progresa iztrūkums jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē, tūdaļ pēc II Pasaules kara, aktivizēja tās koncepcijas, kas bija maz pazīstamas, proti, ka attīstība jeb cilvēces progress notiek dažādu civilizāciju mijiedarbības gaitā. Viena civilizācija apaugļo otru un tad veidojas kas jauns, tad notiek attīstība, progress. Uz pagājušā gadu simta piecdesmitajiem gadiem ģeniālais britu vēstures teorētiķis Arnolds Toinbi piedāvāja jaunu pasaules karti, kas sastāvēja no civilizācijām. Izpētījis 21 pasaules dzīvo un mirušo civilizāciju, viņš deva tām lielo reliģiju nosaukumus, jo viņa izpratnē reliģijas bija tās, kas izauklēja šīs civilizācijas. Toinbi padzina no vēsturnieku ceha par viņa iedrošināšanos apšaubīt universālās attīstības paradigmu vēsturē.

Divdesmit pirmā gadsimtā amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons no jauna atgriezās pie Toinbi koncepcijas, nedaudz to pielāgojot jaunajām vēsturiskajām realitātēm. Viņa publikācijas izraisīja līdzīgu reakciju un arī viņš drīzi kļuva par izkritizētu un noraidītu politologu, jo šī koncepcija, lūk, apstrīd jauno universālās attītības doktrīnu - globālismu. Man ļoti žēl, ka Hantingtons nenodzīvoja līdz mūsdienu musulmaņu invāzijai Eiropā. Viņš būtu gandarīts, redzot, kā teorija piepildās praksē, bet, laikam - nelaimīgs par Eiropas norietu, ko mēs ar jums, dāmas un kungi, varam vērot šodien.

Tad lūk, manas pārdomas par zinātnes likteni tiks izklāstītas civilizācijas konflikta kontekstā, jo man kā mācītam vēsturniekam-orientālistam civilizācija ir sine qua non austrumpētniecības nozare.

Zinātnes horizonti Āzijā

Civilizāciju konfrontācijas kontekstā nedrīkstam aizmirst, ka pozitīvā, eksaktā zinātne, kā mēs to šodien saprotam, tā zinātne, kas ģenerē cilvēces materiālo progresu, ir pilnībā judeokristiāniskās civilizācijas produkts. Palūkosimies, kāda ir Nobela prēmijas zinātnē saņēmēju civilizācijas piederība. 60% no Nobela prēmijas laureātiem zinātnē (miera un literatūras prēmijas nav iekļautas) pieder zinātniekiem, kas ir kaut nomināli piederīgi kristietībai. 24% no laureātiem ir ebreji un tādējādi ģenētiski saistīti ar judaismu un tikai 16% ir tā sauktie brīvdomātāji un piederīgie citām reliģijām. Kāds šeit būtu komentārs?

Kartē mēs varam ieraudzīt to, ka absolūts vairākums Nobela laureātu ir sakoncentrēti Ziemeļatlantijas reģionā, proti - Ziemeļamerikā un Eiropā. Otrkārt - šai reģionā dzīvo aptuveni 850 miljoni iedzīvotāju (ap 500 milj. Eiropā [EU], un 350 milj. - ASV un Kanādā. Šai iedzīvotāju masā ebreji sastāda tikai 5 milj. Ziemeļamerikā un ap vienu miljonu Eiropā. Taču viņu ieguldījums zinātnē ir neproporcionāli augsts - 24%. Vēsturiskais skaidrojums ir vienkāršs: jūdu vispārējā lasīt un rakstītprasmes vēsture iesniedzas 6.gs. pirms mūsu ēras, kamēr pārējā Eiropā šīs prasmes masveidā parādījās tikai 19.gs. (Salīdzinājumam:1686.g. Zviedrijas karalistē, kurā tobrīd ietilpa Latvija, Igaunija un Somija, pieņemtais Baznīcas likums (kyrkolagen) pieprasīja, lai iedzīvotāji būtu lasītpratēji; pēc 100 gadiem - 1800.g. bija sasniegta statistiskā simtprocentu lasītprasme. Anglijā šāds līmenis tika sasniegts daudz vēlāk). Dabiski, ka divarpus gadu tūkstošu intelektuālās piepūles tradīcija nav palikusi bez rezultātiem.

Paliek jautājums par pārējiem 16 procentiem, kas nosaukti par "brīvdomātājiem un citu reliģiju piederīgajiem". "Brīvdomātāji" ir judaisma un kristietības derivati, tātad tie ir pieskaitāmi mūsu civilizācijai. Šajos 16 procentos ietilpst pavisam neliela, taču zīmīga "citu reliģiju" un attiecīgi - civilizāciju - daļa. Runa ir par japāņu, ķīniešu un musulmaņu ieguldījumu zinātnē.

Japāna kopš 1868 gada Meidzi restaurācijas ir apguvusi Eiropas un Amerikas tehniskos sasniegumus. Koloniālisma laikmetā to dēļ japāņiem tika piešķirts "goda balto cilvēku" nosaukums un eiropiešiem līdzīgas tiesības Britu un Nīderlandes kolonijās. Kopš 1950. gados ASV atslepenoja savus II Pasaules kara laika militārās nozīmes patentus, japāņi izmantoja lielu daļu no tiem, lai attīstītu savu industriju, pielāgotu bijušo militāro tehnoloģiju mierlaika vajadzībām. Kara laikā sagrautās ražošanas infrastruktūras vietā japāņi uzbūvēja jaunas ražotnes ar tā laika jaunākajām tehnoloģijām. Tas veicināja Japānas atdzimšanu par ekonomisku lielvalsti un trešo lielāko ekonomiku pasaulē pēc ASV un Ķīnas. Taču bija viena problēma.

Japāņi bija pierādījuši sevi kā pirmklasīgus inženierus, taču viņu nespēja uz zinātniskiem atklājumiem bija mulsinošs fakts antropologiem un austrumpētniekiem. Šo problēmu cilāja arī paši japāņi. Man personīgi kāds no Oksfordas universitātes profesoriem-ķīmiķiem, kuram bija vēl divas laboratorijas - Londonā un Tokijā, stāstīja, ka japāņi ir fenomenāli precīzi savos eksperimentos un tikpat nespējīgi uz hipotēzi: viņi nekad nenojauš, kas viņus sagaida eksperimenta beigās. Eiropieši un amerikāņi, jeb "judeokristīgās civilizācijas" pārstāvji parasti prognozē, kāds būs eksperimenta iznākums, jo tam iet papriekšu teorētiska iestrāde, kādas katastrofiski pietrūkst japāņiem. Līdzīgas lietas ir vērojamas arī humanitārajās zinātnēs: liela precizitāte detaļās, bet pilnīgs filozofiskās innovācijas trūkums.

Taču Nobela prēmiju skaita dinamika rosina uz nopietnām pārdomām. Ja pirmā prēmija tika piešķirta 1949.gadā, tad nākamā - tikai pēc 16 gadiem (1965). Sekojošais laika intervāls jau bija divas reizes mazāks - 8 gadi (1973). Precīzi tikpat pagāja līdz 1981.gadā saņemtajai prēmijai. 2000.gads nāca ar lūzumu: 15 gadu laikā Nobeļa prēmijas ir piešķirtas 14 zinātniekiem - vidēji viena prēmija gadā. Takaaki Kadžita (Kajita), kurš saņēma Nobela prēmiju par neitrīno masas atklāšanu, bija strādājis pie šīs problēmas ne mazāk par 10 gadiem un viņa paša atziņa ir, ka ne jau prēmija šeit ir noteicošais, bet pats atklājums kā japāņu zinātniskās kapacitātes lēciens jaunā kvalitātē - tajā kapacitātē, kas ļauj japāņiem konkurēt "kristīgās civilizācijas" sancta sanctorum - vissvētākajā vietā - zinātnisko atklājumu jomā.¹

Šim sasniegumam japāņu zinātne ļoti nopietni gatavojās, iedziļinoties pat tādās jomās, kā Eiropas kristīgā teoloģija. Vācijas Tībingenes universitātes teoloģijas fakultātē mani pārsteidza lielais ķīniešu un japāņu skaits, kas sēdēja bibliotēkā un urbās cauri reliģiskajiem foliantiem. Apvaicājies, kas ir šādas intereses pamatā, es dabūju atbildi, ka Austrumāzijas studentu motīvs ir nevis dievbijība, bet gan vēlme uzzināt, kā funkcionē eiropiešu prāts, kā risinās viņu domu gaita, citiem vārdiem: "Kāds ir eiropiešu funktieris?" Atcerēsimies, ka arī Stīvens Hokings savās grāmatās pastāvīgi velk paralēles vai oponē dažādiem viedokļiem, kas radušies teoloģizēšanas gaitā, ar to apliecinot mūsu civilizācijas ģenētisko saistību ar judeokristiānisko tradīciju.

Taču ir arī procesi, kas nav tik daudzsološi. Nobela prēmija zinātnē tiek piešķirta fizikā, ķīmijā, bioloģijā, materiālu zinātnēs un kosmosa izpētē. Kopš 2005.g. japāņu publikāciju skaits šajās nozarēs ir sācis kristies, salīdzinājumā ar ASV, Ķīnu, Lielbritāniju, Vāciju, Franciju un Dienvidkoreju. Japānas augšupejas vietā par līderi kļūst Ķīna. Saskaņā ar Thomson Reuters' InCites Japāna 1982.g. bija publicējusi 12.534 rakstus, salīdzinājumā ar ASV publicētajiem 33.744. (Pasaules zinātnisko rakstu kopprodukcija minētajās nozarēs 1982.g. bija 121.739. Tobrīd Ķīna deva tikai 629 rakstus.²)

2011.g. Japānas pozicija jau bija noslīdējusi uz 4. vietu. Tā bija publicējusi 31.487 rakstus no pasaules 392.074 rakstiem, kamēr Ķīna bija izdevusi 76.664 publikācijas, tikai nedaudz paliekot iepakaļus, salīdzinājumā ar ASV, kas togad sniedza 78.243 rakstus. (Vācijas zinātniskā produkcija bija reprezentēta ar 33.517). Atkāpšanās iemesls nav saistīts ar civilizācijas atšķirībām, bet drīzāk ar civilizācijas norietu. Japānai vairs nav līdzekļu zinātnes finansējumam, un daudzi pētnieki ir pārgājuši uz daļlaika darbu zinātnē, lai nopelnītu iztiku praktiskā darbā. Vēl viens iemesls ir Japānas valdības pagrieziens no fundamentālās zinātnes pretī praktiskajai zinātnei. Fundamentālā zinātne prasa daudzu gadu finansējumu bez cerībām pārredzamā nākotnē ieguldītos līdzekļus atgūt.³

Otrā pasaules ekonomika ir Ķīna. Ķīniešu izcelsmes Nobela prēmijas laureātu skaits ir 7, taču to lielākā daļa visu savu zinātnisko karjeru ir pavadījuši ārpus Ķīnas un tādēļ nereprezentē Ķīnu kā etnisku un ģeopolitisku vienību. 1957.g. divi ķīniešu atomfiziķi saņēma Nobela prēmiju par kopīgu atklājumu⁴. Tam sekoja Nobela prēmija medicīnā, taču tās specifika bija nevis jaunatklājums, bet gan no jauna atklāts dabisks līdzeklis pret malāriju. Atklājēja - Tu Yuyu atrada šīs zāles senos ķīniešu foliantos un pielāgoja tos modernās medicīnas formām, taču pārbaudīja to efektivitāti pēc mūsdienu kritērijiem.

Par kritiski augsto publikāciju skaitu - otro vietu pasaulē pēc ASV jau tika runāts. Atliek tuvākajos gados gaidīt ķīniešu zinātnieku sasniegumu atzīnumu no Nobela prēmijas komitejas puses.

Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas problemātika

Latvijas un visas Eiropas aktualitāte, bez šaubām, ir islāma un šaurāk - arābu islāma civilizācijas perspektīvas zinātnē. Gigantiskās migrācijas plūsmas no Tuvajiem Austrumiem, neskatoties uz visiem drošības pasākumiem nebeigsies un tā dēvētie darba tirgus riski ir jautājums, ko mēs sev uzdodam. Runa ir par to, vai šīs Tuvo Austrumu, citādi sakot - islāma civilizācijas pārstāvji ir gatavi sniegt būstisku ieguldījumu Eiropas zinātniski tehnoloģiskajā izaugsmē; sniegt perspektīvā augstu pievienoto vērtību ar savu darba ieguldījumu.

Tuvo Austrumu, protams, atskaitot Izraēlu, pienesums pasaules zinātnei, kas novērtēts ar Nobela prēmiju zinātnē, ir pieticīgs. Statistika uzrāda 3 šīs civilizācijas izcelsmes pārstāvjus, kas ir saņēmuši Nobela prēmiju, no kuriem divi pārstāv ASV un tikai viens ir dzīvojis un strādājis Pakistānā, kas varbūt vēsturiski būtu vairāk pieskaitāma Hindustānai jeb Indijas civilizācijai.

Pārējie statistikas dati, kas raksturo darbaspēka kavlifikāciju un tā pielāgotību Ziemeļatlantijas civilizācijas standartiem, varētu būt par skaidrojumu zinātnes pieticīgajam devumam. Arābi sastāda 5% no pasaules iedzīvotājiem, taču viņu publicēto grāmatu skaits sastāda 1,1% no pasaules rakstītās kopprodukcijas.⁵ Citiem vārdiem, visa arābu pasaule tulko ap 300 grāmatu gadā, salīdzinājumā ar Grieķiju, kas tulko 1500 grāmatu gadā. Ieguldījumi zinātnē sastāda mazāk par 1 %, kas ir viena septītā daļa no pasaules vidējā skaitļa - 7% gadā.⁶ Arābu labklājības valstī Sauda Arābijā 78.3% sieviešu, kas ir ieguvuši augstāko izglītību, ir bez darba; turpat 1000 doktora grādu ieguvēji nevar atrast sev darbu, lielā mērā sakarā ar grāda zemo kvalitāti.⁷ Tā pati Sauda Arābija iegulda lielus līdzekļus, lai finansētu Korāna tulkojumus visās pasaules valodās.

Laika posmā no 1980.g. līdz 2000.g. Koreja nostiprināja 16.328 patentus, kamēr tai pašā laika periodā 9 arābu valstis, ieskaitot Sauda Arābiju, Apvienotos Arābu emirātus, Ēģipti, pieteica tikai 370 patentus, no kuriem liela daļa pieder autoriem no Eiroatlantijas reģiona.

Iemesls ir meklējams, ļoti iespējams, nepietiekamā izglītības kvalitātē, par ko liecina Islama valstu organizācijas (OIC) vieta pasaules lasītprasmes statistikas tabulā. Kopumā mazaktīvs un nepietiekami kvalitatīvs ir Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas izcelsmes darba spēks, kā to rāda attiecīga profila pētījumi. Iemesli ir dažādi, bet, atgriežoties pie civilizāciju sadursmes teorijas, jāsaka, ka patriarhālā kultūra, kas piemīt islāma civilizācijai, atstāj indivīdu bez iniciatīvas un rīcības iemaņām. Audzināšana ģimenē ir despotiska, vērtības ir orientētas uz kopienas, dzimtas, klana interesēm, bet ne uz katra personības izaugsmi un panākumiem; izglītība ir orientēta uz esošo dogmu iekalšanu, zinātnei un zinātniekiem nav nekāda prestiža sabiedrībā (īpaši - salīdzinājumā ar reliģiska profesionāļa statusu), zinātne tiek uzskatīta par preci. Nearābu islāma valstīs (Irānā, Turcijā) šis stāvoklis ir nedaudz labāks. Irānā, piemēram, teologi cenšas norobežoties no zinātnes, tai neoponējot.

Pew foruma veiktā izpēte uzrāda, ka Eiropas darba tirgū 30 % musulmaņu ir bez jebkādas kvalifikācijas; tikai 15% no visiem islāma reliģijai piederīgie ir saņēmuši augstāko izglītību; Lielbritānijā bezdarbs musulmaņu vidū ir 2-3 reizes augstāks nekā citām reliģiskajām grupām.

Šie mulsinošie statistikas dati liek mums jautāt, kur ir palikusi izslavētā 8.-12. gs. arābu kultūra un arābu zinātne? Atbilde sastāv no 2 postulātiem. Pirmais: viduslaiku arābu zinātnei nav nekā kopēja ar moderno zinātni. Otrs postulāts: toreizējā "arābu" zinātne bija patiesībā zinātne arābu valodā, kuras pazīstamākie pārstāvji, tādi, kā al-Farabi, al-Biruni, Rhazes, Ibn Sina, u.c. nemaz nebija arābi, bet tikai rakstīja arābiski. Arābu iekarotāji paši parstāvēja nomadisku mazattīstītu kultūru un viņu nopelns bija daudzām tā laika tautām - armēņiem, ebrejiem, grieķiem, sīriešiem, eģiptiešiem uzspiestā vienotā valdīšana un pax arabica.

Kopsavilkumā, dāmas un kungi, ir jāsaka, ka Eiropai izredzes zinātnes attīstībā, jādomā, nav rožainas. Valsts finansējumam, kā rāda arī Japānas situācija, ir tendence samazināties tur, kur runa ir par ilglaicīgiem projektiem. Bēgļu krīze, kā rāda Somijas pieredze, var novest valsti parādos (Somija aizņemas ikmēnesi 1 miljardu eiro bēgļu uzturēšanai). Ilgstoša masveida imigrācija, jādomā, mazinās iespējas ieguldīt fundamentālos pētījumos; Tuvo Austrumu civilizāciju koeksistence, maz ticams, ka pārredzamā nākotnē stimulēs ekonomisko un zinātnisko izaugsmi. Taču Ķīnas un Korejas ekonomiskā augšupeja veicina zinātnes attīstību Austrumāzijā, radot konkurenci Vecajai Pasaulei.

¹ Nobela prēmiju var piešķirt ne vairāk kā trim līdzautoriem, taču modernās zinātnes atklājumi ir atkarīgi no milzīgu zinātnisko kolektīvu darba. Arī 2015.g. prēmiju nodrošināja vairāki desmiti zinātnieku, kas strādāja starptautiskos pētniecības centros Super-Kamiokande (Super-K) Japānā un Sadberijas neitrino laboratorijā (Sudbury Neutrino Collaboration (SNO)) Kanādā. Sk. Lynn Yarris Nobel Prize in Physics Has Berkeley Lab Roots. News Center 2015, October 14, 2015, "Berkeley Lab").

² Thomson Reuters' InCites.

³ (Tomoko Otake, Recent Nobels aside, Japan faces future slide in scientific research, The Japan Times, Oct 16, 2015).

⁴ Chen-Ning Yang un Tsung-Dao Lee par "for their penetrating investigation of the so-called parity laws which has led to important discoveries regarding the elementary particles" ("The Nobel Prize in Physics 1957". Nobelprize.org. Nobel Media AB 2014. Web. 8 Feb 2016. <http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/physics/laureates/1957/>)

⁵ U.N.'s 2003 Arab Human Development Report.

⁶ Ibid.

⁷ Rima Khalaf Hunaidi, Abdel Latif Youssef El Hamed, Nader Fergany - Arab Human Development Report 2002 - United Nations Development Programme (UNDP), ISBN 9211261473.