Dr. sc.pol. Ivars Ijabs

Savienība saulainam laikam.
Bēgļu krīze un Eiropas politiskā stabilitāte

Ļoti cienījamā auditorija! Šodien piedāvāšu jums piecas tēzes par bēgļu krīzes iespaidu Eiropas kontekstā un Latvijas interešu perspektīvā. Tās ir apzināti formulētas mazliet saasināti, kā pamats diskusijai. Izvairoties no pārāk "aerodinamiskiem" formulējumiem.

1. Pirmā tēze. Svarīgākā problēma, kuru Latvijai rada bēgļu krīze, ir valsts kapacitāte. Tā vienkārši sakot - vai Latvijas valsts spēs adekvāti risināt bēgļu krīzes radītās problēmas. Politikas zinātnē visbiežāk valstis vērtē un salīdzina no demokrātijas perspektīvas - vai šajā valstī ir brīvas vēlēšanas, konkurējoši politiskie spēki, vispārējas cilvēktiesības un tamlīdzīgi. Taču ne mazāk svarīga ir demokrātijas "medaļas otra puse", valsts kapacitāte: proti, tas, vai valsts aģenti spēj efektīvi ietekmēt sociālās attiecības.

Šāda kapacitāte izpaužas dažādās jomās: vai valsts spēj sekmēt ekonomikas pāreju uz augstu pievienoto vērtību un zināšanās balstītu ekonomiku? Vai valsts spēj garantēt daudzmaz vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei? Arī sabiedrības integrācija prasa augstu valsts kapacitāti: vai valsts spēj panākt, lai citām kultūrām, reliģijām, etniskajām grupām piederoši cilvēki iekļaujas vietējā sabiedrībā? Tie ir ļoti praktiski jautājumi: kā panākt, lai iebraucēji iemācās valsts valodu? Kā panākt, lai viņi strādā legālu darbu un maksā nodokļus? Kā panākt, lai viņi nerada drošības riskus apkārtējiem? Tās nav neatrisināmas problēmas (jo vairāk tādēļ, ka pašlaik plānotās patvēruma meklētāju devas, ir, tā teikt, homeopātiskas). Tomēr tās prasa augstu valsts kapacitāti - un tās mums diemžēl bieži pietrūkst.

Arī Latvijas sabiedrības negatīvā attieksme pret bēgļu uzņemšanu nav saistīta tikai ar ksenofobiju un bailēm no nezināmā. Tā vispirms ir saistīta ar neticību, ka valsts varēs efektīvi risināt šāda veida problēmas - tāpat, kā tā nespēj risināt daudzas citas lietas. Atgādināšu divas lietas: pirmā - Latvija joprojām ir valsts ar viszemāko IKP daļu, kas tiek pārdalīta caur budžetu. It kā - mēs esam investīcijām piesaistīta "zemo nodokļu" valsts, taču mums nav adekvāta finansējuma faktiski nekam. Otrkārt - mēs politiski nespējam veikt reformas nozarēs, kur nepieciešamība pēc tām ir acīmredzama - veselības aprūpe, izglītība, zinātne. Arī līdzšinējie centieni "sabiedrības integrācijas" jomā neliecina par to, ka valsts patiešām varētu šo procesu efektīvi vadīt. Tur, kur integrācija notiek (piem., darba tirgū), tā notiek, neraugoties uz valsti. Savukārt tur, kur tā nenotiek, valsts centieni to ietekmēt ir diezgan neefektīvi - piem., mediju telpā.

2. Otrā tēze. Latvijas dalība ES ir pieteikums spēlēt Eiropas politikas "augstākajā līgā", kurā spēlē augstas kapacitātes valstis. Interesanti, taču tikai līdz ar bēgļu krīzi mēs sākam tā pamatīgi saprast, kur esam iestājušies pirms 12 gadiem. Latvija, tāpat, kā citas mūsu reģiona valstis, nevar tā vienkārši pateikt - mēs ar šo izaicinājumu netiksim galā, mums trūkst naudas, kompetences, politiskās kapacitātes. Mēs esam pieteikušies spēlēt augstākajā līgā - un joprojām esam ceļā uz to. Taču, no otras puses, tieši dalība ES mums arī ļauj audzēt valsts kapacitāti. Tas ir tas "Eiropas spiediens", kas ar pātagu un cukurgraudiņiem liek mums apkarot korupciju, veidot sabalansētus budžetus, būt konkurētspējīgiem zinātnē un ražošanā un tamlīdzīgi. Tas nebūt ne vienmēr notiek ļoti gludi un sekmīgi; ir milzīgs daudzums birokrātijas un nekompetences un tamlīdzīgi. Tomēr, ja vēlamies saprast ES ietekmi uz Latvijas valsts kapacitāti, salīdzinājumam ir vērts mazliet paraudzīties citā virzienā, proti, uz Ukrainu, Moldovu, Gruziju. Latvijas problēmas, lai cik lielas, tomēr ir pavisam cita līmeņa problēmas - pateicoties tam, ka mēs uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas skaidri uzņēmām kursu uz dalību "augstākajā līgā". Tā vienlaikus ir arī mācība nākotnei: ir pilnīgi aplami iedomāties, ka Latvijas valsts kapacitāte būtu lielāka, ja mēs censtos izolēties no Eiropas.

3. Trešā tēze. Bēgļu krīzes atsegtās domstarpības starp Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm joprojām ir atšķirības starp pasaules uzskatiem un kultūrām. Vēl pirms dažiem gadiem lielākā daļa Eiropas politkorekto politiķu tika ar riebumu noraidījusi Donalda Ramsfelda 2003. gada pazīstamo dalījumu "vecajā" un "jaunajā" Eiropā. Sak', tagad mēs visi esam vienādi. Kopš 2015. gada tā neviens vairs nedomā: Austrumeiropa ar dziļu neizpratni uztver prasības uzņemt pieaugošu daudzumu Tuvo Austrumu bēgļu; un ultimatīvas prasības šajā jomā. No abām pusēm izskan primitīvi un populistiski pārmetumi: Vācijai tiek pārmests, ka tā ar savu "atvērto durvju" politiku esot sajukusi prātā. Turpretī poļiem, ungāriem, čehiem, nu jau arī baltiešiem tiek pārmests, ka viņi esot nepateicīgi un akli egoisti, kas netiek vaļā no savām pagātnes neirozēm. Taču patiesībā šeit ir runa par divām atšķirīgām perspektīvām, kas ir sakņotas kultūrā. Rietumeiropa imigrantu jautājumu primāri redz kā cilvēktiesību jautājumu. Austrumeiropa turpretī to redz kā nacionālās drošības jautājumu šā vārda plašā nozīmē. Šīs perspektīvas nav savstarpēji izslēdzošas; tomēr tās ir atšķirīgas un var nonākt pretrunā. Piemēram, ir muļķīgi pārmest vāciešiem, ka viņi nevēlas pie savām robežām rīkot "nometnes", bet tā vietā laiž visus iekšā - ņemot vērā Vācijas pagātni un to, cik daudz enerģijas tur ir pielikts, lai veidotu cilvēkos pārliecību, ka cilvēki ir cilvēki, neatkarīgi no ādaskrāsas, valodas, reliģijas, un tamlīdzīgi. Un otrādi: ir grūti pārmest jaunajām ES dalībvalstīm, kuras tikai nesen ir atjaunojušas savu nacionālo valstiskumu un jūtas tajā gana nedrošas, ka tās nav gatavas straujām piespiedu multikulturālisma izpausmēm. Tādēļ šeit ir vieta arī principiālam Eiropas dialogam un savstarpējas izpratnes meklējumiem.

4. Ceturtā tēze. Eiropas politikā "labēji/kreiso" dalījumu pakāpeniski aizstāj "globāli atvērtā/noslēgti savējā" nošķīrums. Attieksme pret bēgļu krīzi un Eiropas integrāciju sāk kļūt par galveno politisko tēmu vairumā valstu, un tas nozīmē būtiskas pārmaiņas arī Eiropas līmeņa politikā. Eiropas komisija šodien ir dēmonizēta, un grūti iedomāties, ka kāds varētu uzvarēt vēlēšanās ar solījumiem pieturēties pie komisijas līnijas. Tas nenozīmē, ka pie varas it visur nokļūs labējie populisti un eiroskeptiķi. Nebūt ne: Marina Lepena diez vai kļūs par Francijas prezidenti; UKIP diez vai spēlēs lielu lomu britu politikā; arī vācu Alternative für Deutschland diez vai būtiski sašķobīs vācu politiku. Tomēr ir kļuvis skaidrs, ka Eiropas integrācija nav nekāds neatgriezenisks process. Šodien ļoti daudziem gribas atgriezties pie 19. gadsimta Eiropas izpratnes par valstiskumu: valstij jābūt autoritārai un nacionālistiskai, ārpolitikai - egoistiskai, tirdzniecības politikai - merkantilai, kultūrai - tradicionālistiskai (līdzīgu mēģinājumu mēs varam redzēt pie mūsu Austrumu kaimiņiem). Tas, protams, nav iespējams: jūs nevarat 21. gadsimta sabiedrībām uzspiest 19. gadsimta valsti. Tomēr meinstrīma politika visa šā rezultātā mainīsies. Patvēruma meklētāju krīze ir diezgan skaidri parādījusi, ko visa šī federālistiskā Eiropas integrācijas retorika ir vērta tirgus dienā. Tādēļ tā varētu kļūt reālistiskāka: ja mēs deleģējam pilnvaras Briselei, mēs skaidri zinām, kālab un ar ko varam rēķināties.

5. Piektā tēze. Eiropas Savienība līdz šim ir bijusi savienība saulainam laikam. Proti, kamēr viss ir kārtībā, kamēr ekonomika aug, kamēr reģionā nav militāru konfliktu, tā darbojas ļoti labi. Kā jebkura organizācija, tā ir savas vēsturiskās attīstības produkts. Vispirms, tā ir apsēsta ar procesu, nevis ar rezultātu: nemitīga runāšana, diskusijas, - procesam piemīt pašvērtība, jo tas satuvina dalībniekus. Tas ir mantojums no 1950. gadiem, kad tiešām bija svarīgi sasēdināt vāciešus pie viena galda ar citiem un likt viņiem kopā risināt kaut kādas problēmas. Rezultāti tiek sasniegti ļoti lēnām, ja vispār. Visur ir vajadzīgs plašs konsenss starp 28 dalībvalstīm; katram ir jāļauj izteikties. Otrkārt, Eiropas Savienība ir apzināti veidota kā tehnoloģiska, nevis ideoloģiska organizācija. Tā vispirms pierāda sevi ar praktiskām lietām (Šengena, brīvais tirgus, struktūrfondi, Erasmus, mobilo telefonu roumings), ne jau caur zilajiem karogiem vai mūžīgajām runām par "Eiropas vērtībām". ES ir post-ideoloģiska, post-moderna. Savukārt, ja praktiskais rezultāts no ES izpaliek, kā, piemēram, bēgļu krīzes kontekstā, tad arī pašas Savienības leģitimitāte nonāk zem sitiena. Tas viss padara ES par tādu savienību saulainam laikam, kura, mainoties laikapstākļiem, vienkārši tiek paralizēta.

Tas tad arī ir jautājums: vai Eiropas Savienībai izdosies kļūt par "savienību visiem gadalaikiem", varbūt mazāk pretenciozu, bet efektīvāku. Un man šķiet, ka tas lielā mērā ir arī demokrātiskās, nacionālās Latvijas valsts ilgtspējas jautājums.

* LU asociētā profesora Dr.sc.pol. Ivara Ijaba referāts LZA 70. jubilejas svinigajā sēdē 2016.gada 16.februārī