Nobeigums. Sākums "ZV" Nr. 11, 6.06.2016

Sabiedrības integrācijas politikas izstrāde

I.Runce norādīja, ka sabiedrības integrācijas politikas veidošanā pastāv dubultā realitāte, kad politiķi uzskata, ka viņi domā tāpat kā valsts iedzīvotāji, un otrādi. Ekspertu viedoklis neinteresē un netiek ņemts vērā. Tāpēc pietrūkst tolerances pret citādo.

Vairāki eksperti norādīja, ka sabiedrības integrācija ir pārāk politizēta (M. Kūle, J. Rozenvalds). Lai to novērstu, viņi ieteica sabiedrības integrācijas politikas veidošanu nodod Latvijas Zinātņu akadēmijas pārziņā (M. Kūle, Z. Stankevičs, V. Volkovs). Zinātnieku rīcībā ir pētījumi, kas ļauj veidot zinātniski pamatotu un īstenojamu integrācijas politiku (A. Tabuns, socioloģiskie pētījumi).

Eksperti aicināja pārstāt sabiedrības integrācijas jomu izmantot politiskiem mērķiem (Z. Stankevičs), integrācijas politikas veidošanā beigt vadīties no "vidēja latvieša" priekšstatiem par integrētu sabiedrību (J. Rozenvalds).

Sabiedrības integrācijas politikas mērķgrupas

Pilnvērtīgas sabiedrības integrācijas politikas pamatā ir jābūt mērķgrupu vajadzību apzināšanai. Tā ir matrica, kurā vienā virzienā ir norādītas galvenās mērķgrupas un otrā - viņu vajadzības visas dzīves garumā. Rindu un kolonu krustpunktos ir jābūt paredzētiem pasākumiem konkrētās mērķgrupas vajadzību apmierināšanai.

Mērķgrupu saraksts nav nemainīgs. Brīvāka imigrācija, re-emigrācija, bēgļu krīze, ārvalstu investīciju pieplūdums, jaunas darba formas ārvalstnieku nodarbināšanā, slikta veselības aprūpe, kuras rezultātā palielinās cilvēku ar īpašām vajadzībām skaits, nevienmērīga reģionālā attīstība, kuras rezultātā rodas atpalikušas teritorijas, rada jaunas sabiedrības integrācijas politikas mērķgrupas un viņu vajadzības.

Sabiedrības integrācijas politikas rīcības virzieni

Eksperti norādīja šādus rīcības virzienu uzlabojumus:

1) par integrāciju un demokrātiju var runāt tikai uz vērtību izpratnes bāzes, tāpēc integrācijas politikas mērķis ir veidot kopēju vērtību bāzi (Z. Stankevičs).

Kopēju vērtību trūkums rada egoismu un konfliktus. Latvijā nav divkopienu sabiedrības, tomēr jūtams, ka attiecībās starp krievu valodā runājošiem valsts iedzīvotājiem un latviešiem briest naids, ir spriedze, un tā nekavējoties jāslāpē.

2) integrācijas rādītājs ir piederības sajūta (I. Birka, KM Pamatnostādnes), taču šī jēdziena izpratne ir jāpaplašina.

KM Pamatnostādnēs piederības sajūta ir nesamērīgi saistīta ar valodas zināšanām un lietošanu, bet ar to ir par maz. Piederības sajūtu rada četri apstākļi: (1) dalība grupā vai iedomāta piederība grupai: (2) ietekme; (3) spēja īstenoties; (4) emocionālā saikne - identificēšanās ar vēsturi. Integrācijas politikas pamatā ir jābūt plānam, kā radīt šos četrus apstākļus.

3) pašlaik pārāk liels akcents tiek likts uz latviešu valodas un vēstures zināšanām - svarīgāk ir veidot pilsonisko atbildību (I. Runce).

Latviešu valodas zināšanas rada realitāti, ka iekļaušanās sabiedrībā ir iespējama (Z. Stankevičs). Tomēr, latviešu valodas un vēstures zināšanu uzspiešana nav integrācijas pamats, tas ir strupceļš, un tas ir pierādījies. Vienīgā integrējošā joma ir pilsoniskā atbildība par sevi un savu bērnu nākotni. Ir jāsaprot, ka valoda ir pats svarīgākais integrācijas nosacījums, bet ne vienīgais. Piederības sajūta, kas ir sabiedrības integrācijas rezultatīvais rādītājs, nav atkarīga tikai no valodas zināšanas. Ir svarīgi panākt, lai cilvēks un kopiena jūt, ka viņi ir vajadzīgi valstij un sabiedrībai.

4) integrācijas politikai jāietver pasākumi, kas veido attiecības starp kopienām (J. Rozenvalds).

Uzmanība pret atšķirīgu sabiedrības grupu interesēm un vajadzībām, panākot pie tām piederošo personu savstarpēju uzticēšanos, ir sabiedrības saliedēšanas valsts politikas līdzeklis.

5) integrācijas politikai ir jāpauž cieņu pret citu tautu kultūru.

Latvijā nepastāv divkopienu sabiedrība (M. Kūle, B. Zepa, Z. Stankevičs, V. Volkovs). Pētījumi pierāda, ka arī mazākumtautības uzskata Latviju par savām mājām. Integrējot sabiedrību uz pilsoniskās atbildības pamata, ir svarīgi cienīt un izprast tos valsts iedzīvotājus, kam ir īpašas intereses vai vajadzības, tajā skaitā cittautiešu tiesības saglabāt savas etniskās īpatnības - valodu, kultūru.

6) politikas formulējumiem būtu jābūt lietišķākiem, reālākiem, izpildāmiem un cilvēkam draudzīgiem (pašlaik "tie nāk no vēlmju līmeņa").

Tāpēc integrācijas politikas dokumenti nerada pārliecību, ka paredzēto pasākumu īstenošana nodrošinās sekmes sabiedrības integrācijā.

7) integrācijas gaitu ietekmē individuālie motīvi un politika (A. Utināns), tāpēc integrācijas politiku jāpamato ne tikai ar attieksmes, bet arī ar uzvedības pētījumiem (V. Volkovs).

Integrācijas gaitu ietekmē individuālie motīvi un grupas piederības līmenis, grupas saprāts. Integrācijas aspektā ir jāsaprot - kas visus vada, kas ietekmē grupas saprātu, kādi ir šī spēka mērķi. Cilvēku grupas jeb kolektīvajā apziņā stingri, var teikt, bioloģiski, iesēžas savējo, svešo, varoņu, dzimtenes, ienaidnieku tēli jeb arhetipi. Kas vienai grupai varonis, otrai - ienaidnieks. Cilvēka intuitīvā morāle pieskaņojas šiem kolektīvajiem grupas arhetipiem. Veidojas spēcīgām emocijām piesātināti intuitīvās morāles aizspriedumi. Tādēļ sociālajai integrācijai nepieciešama metodika kritiskās domāšanas attīstīšanai. Kritiskajai domāšanai jābūt vērstai uz savu intuitīvās morāles arhetipu aizspriedumu analīzi (A. Utināns).

8) eksperti atbalstīja akadēmiķes Maijas Kūles rosināto ideju, ka integrācijas politikai ir jābūt individualizētai (Z. Stankevičs,
L. Celma).

Cilvēkiem ir dažādas vajadzības. Vienāda pieeja visiem neder. Piemēram, cilvēki ar īpašām vajadzībām nav sabiedrības integrācijas politikas subjekts. Ir jāveido integrācijas politika atsevišķi katrai grupai.

9) integrācijas politikas īstenošanā vārda spēks tiek nepareizi izmantots, veicinot sašķeltību, nevis vienotību.

Integrācijas procesā iesaistītos ir jāiemāca domāt valstiski, jāprot izskaidrot un pārliecināt, ka vienota sabiedrība ir valsts bagātība, ka integrācijas politikas mērķis ir nacionāla integrācija kopējas labklājības kāpināšanai. Citādi domājoši un runājoši sabiedrības locekļi ir jāuzskata par resursu valsts attīstībai, nevis apdraudējumu.

10) lielāka uzmanība jāpievērš jaunu cilvēku iesaistei sabiedrības integrācijas politikas īstenošanā.

11) sabiedrības integrācijas politikas veidotājiem ir jāspēj novērtēt un novērst neveiksmīgas integrācijas politikas apdraudējumus politikas un citās jomās.

Piemēram, sabiedrībā nav jūtams satraukums par latviešu valodas kvalitātes apdraudējumu, ko rada angļu valoda, vai par latviešu valodas pārmērīgu aizstāšanu ar svešvalodām.

Sabiedrības integrācijas politikas ieviešana

Eksperti ieteica šādus uzlabojumus:

1) uztvert sabiedrības integrācijas politiku kā starpministriju projektu un nodrošināt ministriju sadarbību tās īstenošanā.

Par sabiedrības integrācijas politikas izstrādi un īstenošanu ir atbildīga Kultūras ministrija. Plašszaziņas līdzekļos atspoguļots Kultūras ministrijas viedoklis, ka "Apmēram ceturtā daļa pasākumu ir tie, par ko atbildam paši, un šo daļu varam ietekmēt. Bet pasākumus, ko paredz Izglītības un zinātnes ministrija, Aizsardzības ministrija, Ekonomikas ministrija, mēs neko īpaši ietekmēt nevaram." Šī projekta sakarā Pārresoru koordinācijas centrā spriests, ka valstij neesot īpašas pieredzes "horizontālo plānu" veidošanā. (Avots: http://www.la.lv/ka-izskiest-valsts-miljonus-km/)

Integrācijai plānotie finanšu avoti ir valsts un pašvaldību budžeti, starptautiskais finansējums, t. sk. ES struktūrfondi, Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instruments, kā arī privātais kapitāls.

2) izmantot arodbiedrības un sociālo dialogu sabiedrības integrācijas uzlabošanai.

Eksperti uzsvēra, ka par sabiedrības integrācijas politikas galveno uzdevumu ir pieņemts "nodrošināt visiem vienādas tiesības", taču jēdziens "vienādas tiesības" ir pārāk vispārīgs, lai būtu sadzīves norma. Piemēram, nevienā valstī nav iespējams ikvienam indivīdam nodrošināt saziņu tikai dzimtajā valodā, bet to ir iespējams nodrošināt valsts valodā. Sociālais dialogs ir piemērots formāts diskutablu lēmumu saskaņošanai.

3) iekļaut reliģijas mācību un reliģiskās organizācijas sabiedrības integrācijas politikas īstenošanā.

Sabiedrības integrāciju ietekmējošie ārējie faktori

Pēdējos gados vairāk kā agrāk sabiedrības integrācijas gaitu ietekmējuši ārējie faktori (B. Braže):

a) komunikācijas vide ir nozīmīgi mainījusies. Tehnoloģiju attīstības rezultātā ir samazinājusies tradicionālo mediju loma informācijas iegūšanai un izplatīšanai, bet pieaugusi sociālo mediju un rīku nozīme. Tā rezultātā informācijas avotu fragmentācija un dažādība ir palielinājusies, bet ir samazinājusies uzmanība, laiks un paļāvība kvalitatīviem medijiem, viedokļu līderiem un informācijas avotiem;

b) Krievijas attīstības un uzvedības modelis, kurš izpaudās agresijā Gruzijā un Ukrainā, ir radījis būtiskas izmaiņas stratēģiskās drošības vidē, un tas skar arī Latviju. Krievijas kontrolētie mediji tiek izmantoti kā daļa no instrumentiem Krievijas Federācijas militāri politisko mērķu sasniegšanai. Savukārt, to vēstījumi Latvijā galvenokārt cenšas attēlot Latviju kā neizdevušos valsti. Tas ir bīstami kombinācijā ar augstākminētajiem aptauju rezultātiem (par iedzīvotāju interesēm), kā arī sašķelto informatīvo vidi Latvijā.

Tāpēc svarīgi ir turpināt pašreizējo integrācijas politiku, to papildinot ar vissvarīgāko rīcības virzienu - iespējami plaši veicināt un mācīt kritisko domāšanu un mediju pratību, t.i., uztvert un kritiski izvērtēt saņemamo informāciju, apzināties, ka tiekam ietekmēti. Tas jādara gan skolās, gan augstākajās mācību iestādēs, pašvaldībās, visur. Vienlīdz svarīga ir pilsoniskās apziņas un demokrātisko vērtību apzināšanās.

Slēdziena kopsavilkums

1) sabiedrības integrācija Latvijā tiek uztverta kā daudzšķautņains process. Uz to norāda sabiedrības integrācijas pamatnostādnēs noteiktie trīs darbības virzieni. Tomēr galvenais jautājums ir dažādu etnisko grupu integrācija.

2) sabiedrības integrācijas mērķgrupas ir invalīdi, cittautieši, imigranti, Latvijas iedzīvotāji, kas atgriežas no ārvalstīm (tostarp, bērni), bēgļi.

3) sabiedrības integrācijas vajadzības nav pilnībā apzinātas un izprastas.

4) ekonomiskais un politiskais fons nav labvēlīgs sekmīgai sabiedrības integrācijai.

5) reliģiskās pārliecības nozīme integrācijas procesā nav pienācīgi novērtēta.

6) sabiedrības integrācijas politika ir sekmīga, īpaši pasākumi tās uzlabošanai nav vajadzīgi, taču tās īstenošanu ir iespējams uzlabot.

7) sabiedrības integrācijas šķēršļi, aktuālie jautājumi, šībrīža un nākotnes uzdevumi. Starp tiem izvērtēti:

a) sabiedrības integrācijas jēdziens,

b) sabiedrības integrācijas mērķis,

c) sabiedrības integrācijas politikas izstrāde (ieteikts nodot sabiedrības integrācijas politikas izstrādi politiski neitrālai organizācijai, piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijai),

d) sabiedrības integrācijas politikas mērķgrupas,

e) sabiedrības integrācijas politikas rīcības virzieni,

f) sabiedrības integrācijas politikas ieviešana,

g) sabiedrības integrāciju ietekmējošie faktori.

Eksperti norādīja šādus sabiedrības integrācijas politikas rīcības virzienu uzlabojumus:

1) par integrāciju un demokrātiju var runāt tikai uz vērtību izpratnes bāzes, tāpēc integrācijas politikas mērķis ir veidot kopēju vērtību bāzi;

2) integrācijas rādītājs ir piederības sajūta, taču šī jēdziena izpratne ir jāpaplašina;

3) pašlaik pārāk liels akcents tiek likts uz latviešu valodas un vēstures zināšanām - svarīgāk ir veidot pilsonisko atbildību;

4) integrācijas politikai jāietver pasākumi, kas veido attiecības starp kopienām;

5) integrācijas politikai ir jāpauž cieņa pret citu tautu kultūru;

6) politikas formulējumiem būtu jābūt lietišķākiem, reālākiem, izpildāmiem un cilvēkam draudzīgiem (pašlaik "tie nāk no vēlmju līmeņa");

7) integrācijas gaitu ietekmē individuālie motīvi un politika, tāpēc integrācijas politiku jāpamato ne tikai ar attieksmes, bet arī ar uzvedības pētījumiem ;

8) integrācijas politikai ir jābūt individualizētai;

9) integrācijas politikas īstenošanā vārda spēks tiek nepareizi izmantots, veicinot sašķeltību, nevis vienotību;

10) lielāka uzmanība jāpievērš jaunu cilvēku iesaistei sabiedrības integrācijas politikas īstenošanā;

11)  sabiedrības integrācijas politikas veidotājiem ir jāspēj novērtēt un novērst neveiksmīgas integrācijas politikas apdraudējumus politikas un citās jomās;

12) uztvert sabiedrības integrācijas politiku kā starpministriju projektu un nodrošināt ministriju sadarbību tās īstenošanā;

13) izmantot arodbiedrības un sociālo dialogu sabiedrības integrācijas uzlabošanai;

14) iekļaut reliģijas mācību un reliģiskās organizācijas sabiedrības integrācijas politikas īstenošanā.

Eksperti atzina, ka sabiedrības integrācija ir valsts drošības jautājums.

 Slēdzienu sagatavoja LZA īstenā locekle Raita Karnīte