Lodze (no labās) un Everests no 2.nometnes 6800 m augstumā

“Zinātnes Vēstneša” 2. numurā (2008.g. 21.I) bioloģijas doktore Līga Plakane sarunā ar korespondenti pastāstīja par Ata Plakana vadītās Latvijas alpīnistu grupas ieceri šajā pavasarī mēģināt uzkāpt pasaules virsotnē Everestā (“Ceļš uz Everestu”). Bija jau saņemta Ķīnas atļauja, ko varēja uzskatīt par lielu veiksmi, jo olimpiādes gadā, it īpaši pavasarī, kad ķīnieši gatavojās Everestā uznest olimpisko lāpu, ārzemnieku grupu skaits tika ļoti ierobežots.

Ekspedīcija jau bezmaz gatavojās doties ceļā, kad sākās nemieri Tibetā un tā tika ārzemniekiem slēgta. Turklāt Everests tika slēgts arī no dienvidu, Nepālas puses, lai izvairītos no jebkādu ekscesu iespējamības lāpas uznešanas laikā. Tikai pašās jūnija beigās pavīdēja ziņa, ka Ķīna beidzot ir ar mieru atvērt Tibetu ārzemniekiem, jo lāpa sevišķi stingras apsardzes pavadībā bija izceļojusies pa Tibetu. Bet tad mūsu ceļotāji jau bija atgriezušies no Himalajiem, kur mēģināja uzkāpt citā, 8463 metru augstā virsotnē – Makalu. Pietrūka pavisam maz – kādi 200 augstuma metri. Par to saruna ar Līgu Plakani.

Atis un Līga bāzes nometnē pirms iziešanas uz virsotni

Līga un nesēji dienvidu bāzes nometnē 5800 m augstumā

Kad zuda cerības uz Everestu, apsēdāmies un sākām spriest, kuru no Himalaju astoņtūkstošniecēm izraudzīties. Šišapangmas virsotnē esam kāpuši, Čo Oju arī, Daulagiri latvieši ir bijuši, Anapurnai un Kančendžangai neesam gatavi, Manaslu kāpj rudens sezonā… Demokrātiski apspriežoties, nonācām pie Makalu, jo tā arī bija tuvāk Everestam. Velk jau velk tas Everests! Mēs uz to bijām skatījušies no visām debess pusēm, izņemot austrumus. Tagad paskatījāmies arī no austrumiem. Makalu kāpj maz, bet uzkāpj vēl mazāk – līdz šim pavasarim tikai nedaudz pāri 200, uz kalna palikuši 22. Diemžēl arī mūsu kāpšanas laikā naktī teltī no pārguruma nomira franču ekspedīcijas nesējs šerpa. Izaicinājums bija liels. Šoreiz mūsu ekspedīcijai šis kumoss izrādījās par lielu. Taču, kā radioraidījumā teica Atis, mums ir viss vietā un visi esam veseli. Bija šausmīgi skatīties uz citu ekspedīciju alpīnistu apsaldētajiem locekļiem un deguniem. Atis ir pieredzējis ekspedīcijas vadītājs un savējiem lieki riskēt neļauj, viņš uzskata, ka neviens kalns nav nosaldētas mazā pirkstiņa falangas vērts. Turklāt mums līdzi bija arī ārsts Pēteris Tomiņš.

Ko tad mēs divatā ar Ati kā tai brīdī gatavākie kāpšanai piecas diennaktis 7,6 kilometru augstumā darījām? Trīs dienas aktīvi kāpām, divas sēdējām teltī un gaidījām citus. Nemaz nelikās, ka laiks tiek kaut kā īpaši stiepts. Darījām tikai pašu nepieciešamāko – kausējām sniegu, dzērām ūdeni, mēģinājām sevi piespiest apēst ripiņu desas. Katru dienu jāizdzer 5 – 6 litri ūdens, lai organisms neatūdeņotos. Atis zaudēja 8 kg svara. Dienā gaiss teltī uzkarst līdz + 40 grādiem, nenormāla Saules radiācija. Sēžam teltī, durvis vaļā, skatāmies no augšas uz Tibetu. Un mēģinam nenomirt. Kad kļuva skaidrs, ka pārējos ekspedīcijas dalībniekus nesagaidīsim, Atis uz virsotni aizgāja viens, bet mani spēki otrajam virsotnes mēģinājumam bija par maz. Palikt vēl ilgāk par piecām diennaktīm virs 7000 m augstuma jau kļuva bīstami. Atis atgriezās no 8250 m augstuma, jo bija jau pāri pusnaktij, stipri nāca miegs, aukstums briesmīgs un tas draudēja ar apsaldējumiem. Ar ekspedicijas biedru Ediju novācām ceturtās un daļu trešas nometnes inventāra, nokāpam līdz otrajai nometnei, kur pārlaidam nakti un no rīta devāmies lejup, stiepdami vēl arī otrās nometnes telti. Visi kopā satikamies bāzes nometnē pie svētku vakariņa galda, ko bija sarūpējuši mūsu pavāri.

Līdz bāzes nometnei mums bija 49 nesēji. Viņu vidū sievietes un bērni. Ir šausmīga sajūta, kad tavā labā nastas uz muguras pītos grozos nes ne tikai pieauguši vīrieši, bet arī bērni un pēc izskata trauslas jaunas sievietes, nereti kailām kājām, bet viņi visi ir smaidoši, priecīgi, jo ekspedīcijas ir vienīgā iespēja nopelnīt naudu. Kaut kādu pieticīgu ēdamo izaudzē paši, ģimenes lielas, tās jāapģērbj, bērni jāsūta skolā. Bet ekspedīcijas kalnos iet tikai pavasarī un rudenī, pirms un pēc musonu sezonas. Ko tajā reizē nopelna, tas ir. Šogad, pateicoties Ķīnas aizliegumam kāpt no Tibetas puses, Nepālas nesējiem bija īpaši laba sezona, jo visas ekspedīcijas gāja caur Nepālu. Viņi ir tik pieticīgi, ka izvēlās atteikties no piešķirtajiem zābakiem iešanai sniegā un ledāja zonās, lai vairāk saņemtu naudā, jo ikdienā apavi viņiem nav vajadzīgi, nakšņo no kadiķu zariem uz ātru roku saslietās būdās, paklājot apakšā rododendrus, gājiena laikā pārtiek vienīgi no rīsiem. Kad nonācām atpakaļ Nepālas galvaspilsētā Katmandu, ekspedīcijas pavārs uzaicināja mūs ciemos savā mājā un pacienāja ar lielisku maltīti, kaut arī paši iztiek ar mazumiņu. Viņam ģimenē ir 9 cilvēki, visi pārtiek no tā, ko viņš gada laikā divās ekspedīcijās nopelna.

Jā. Vēlēšanās pārliecinoši bija uzvarējuši maoisti, tika likvidēta monarhija. Bezmaz vai asaras bira skatoties, kā laimīgi cilvēki katrā mazā miestiņā iziet demonstrācijās ar sarkaniem karogiem. Mums no tiem sirpjiem un āmuriem šermuļi skrēja pa kauliem, bet viņi saka – mēs zinām, ka Padomju Savienībā komunisms bija slikts, Ķīnā ir slikts, bet pie mums tā nebūs, pie mums būs labs. Pēdējo desmit gadu pilsoņu karš Nepālā ir izmainījies kārtību bijušajā karalistē, tādēļ iedzīvotāji jebkuras pārmaiņas uzņem ar cerībām. Cerams, ka attiecībās ar ārpasauli nekas nemainīsies, jo tūrisms un alpīnisms ir galvenais Nepālas ekonomikas balsts.

Līdz šim mēs Himalaju astoņtūkstošniekos bijām kāpuši no kailās un akmeņainās Tibetas plakankalnes, Nepālas pusē pazinām Everesta un Anapurnas rajonus, tādēļ pat iedomāties nevarējām Makalu rajona tropu un subtropu joslu dabas ārkārtīgo krāšņumu, it sevišķi pavasara plaukumā. Turp ejot vēl bija agrs pavasaris, koki tikko metās zaļi, bet arī tad mani pārsteidza lieli balti putni, kas sasēduši kailajos zaros. Tad es sapratu – tās taču ir ziedošas magnolijas! Tik lielas kā mūsu visaugstākie koki. Pēc mēneša atpakaļ gājām cauri īstiem rododendru mežiem, kas ziedēja visos iespējamos augumos, sākot no vaivariņu un beidzot ar visaugstāko kastaņu garumu. Un visās krāsās! Varēšu parādīt mūsu rododendru selekcionāriem, ka ir mūžzaļas savvaļas šķirnes ar dzelteniem ziediem, jo dzeltens rododendrs skaitās katra selekcionāra sapnis.

Tuvākajā nākotnē nē. Bet veca patiesība skan – nekad nesaki nekad...

Z. Kipere