Latvijas Zinātņu akadēmijā 19. jūnijā notika starptautiska konference “Latvijas un Krievijas zinātnieki par aktuāliem sociāli ekonomiskiem jautājumiem: problēmas un risinājumi”.

LZA prezidents Juris Ekmanis un Krievijas ZA viceprezidents Aleksandrs Ņečipelovs, LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, ievadot konferenci, atzīmēja tās pirmreizību un vēsturiskumu. Abu Zinātņu akadēmiju vadītāji iepazīstināja ar transformāciju, kura notikusi kopš 90. gadiem.

Krievijas ZA šodien ir 420 zinātniskie institūti, kas sadalīti pa visu zemi, un trīs lielas filiāles – Urālu, Sibīrijas, Tālo Austrumu. Ir 500 akadēmiķu un 750 korespondētājlocekļu. Amati KZA ir vēlēti, zinātnieku sabiedrības izraudzītu prezidentu apstiprina Valsts prezidents. 90. gadi zinātnei bija smagi, gandrīz izzuda lietišķā zinātne, kadru mainība, pārceļoties gan uz ārzemēm, gan uzņēmējdarbību, bija ievērojama. Tas ietekmēja zinātnieku vidējo vecumu, jaunatnes vidū šī nodarbošanās nebija populāra. Algas zemas, zinātnieki meklēja papildu nodarbošanos. Tagad algu jautājums ir nostabilizējies, arī valsts ir gājusi uz priekšu savā attīstībā un attieksmē pret zinātni. Finansējums palielinājies trīs reizes un 2010. gadā būs vēl klāt papildus 1,5 miljardi rbļ. Jaunatne ienāk zinātnē, institūtos meklē vakances, ļaužu noskaņojums ir mainījies. Ar šo konferenci atceram jaunu lappusi mūsu sadarbībā, jo zinātnieku darbs ir vajadzīgs sabiedrībai Latvijā, Krievijā. Šodienas ekonomiskās krīzes situācijā zinātnieki var daudz darīt.

Jānis Stradiņš uzsvēra, ka atjaunojas dialogs par globāliem izaicinājumiem. Krievijas un Latvijas zinātnieku sadarbībai saknes meklējamas jau jaunlatviešu laikā, Jāņa Čakstes Maskavā dibinātā studentu biedrība “Austrums” svin 125 gadu jubileju, Krievijā atzina ekonomistu Kārli Balodi. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas akcenti bija vērsti uz Rietumiem un Ziemeļiem. Taču sadarbība nav iznīkusi – iznāk žurnāls “Heterociklisko savienojumu ķīmija”, Vladimirs Toporovs un Roberts Evarestovs ir LZA Lielās medaļas laureāti, Rīgā bija sēde par Pēterburgas 350 gadiem. Baltija ir kā divsejainais Januss – taču mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis nosaka, ka abām sejas pusēm jābūt vienādi apgaismotām. Dzīvojam postmodernisma pasaulē, vienotā pasaulē. Un iepazīšanās paplašina horizontu, atbrīvo no provinciālisma.

Ekonomikas politika un ekonomiskā izglītība bija Dr.oec. Ruslana Grīnberga, KZA Ekonomikas institūta direktora, ziņojuma tēma. Krievijā ir dažādi uzskati par Eiropas Savienību – vieni saka, ka 27 valstu apvienība ir lieliska, citi apgalvo, ka ES ir krīze. Rodas mūžīgais jautājums – kas ir Krievija? Eiropas vektors – bez atlikuma. Krievija kā asociētais ES loceklis, kā palīgs cīņā pret terorismu. Pasaules varenība aiziet Āzijas virzienā. Krievija ir stiprs partneris ar savu dabas un intelektuālo potenciālu. Pirmais tiek izmantots par 100%, otrais nemaz. Kā izmantot intelektuālo potenciālu? Ar konverģenci, ar Rietumu un Krievijas zināšanām, lai kopēju pūliņu rezultātā pastiprinātu ES potenciālu konkurences cīņā. Te daudz var darīt Baltijas valstis, kuras zina ES un Krieviju. Krievijas situācija ir nostiprinājusies, samazinājusies inflācija. Ir trīs problēmas – nevienlīdzība, lēna ekonomikas diversifikācija, sociālā sektora neapmierinošā situācija. Krievijai ir jābūt aktīvai Eiropas celtniecības valstij.

Globalizācija un enerģētiskā drošība – savus apsvērumu par šo tēmu izteica Dr. oec. Ojārs Kehris. Draudošai elektroenerģijas deficīts liek domāt, kā to risināt – ar gāzi, kurināmo, atomenerģiju. Latvijai vajag savu AES, tas ir tālākā plāna jautājums. Krievija piedāvā Kaļiņingradu, taču šeit ir daudz pētāmu aspektu– cena, savienošanas iespējas u.c.

Sekoja apaļā galda diskusija par aktuāliem sociāli ekonomiskiem jautājumiem. No Latvijas puses piedalījās: akadēmiķe Raita Karnīte (LZA), LU profesori Juris Krūmiņš, Juris Rozenvalds, Tālis Tisenkopfs, Tālavs Jundzis. No Krievijas puses: profesori Ruslans Grīnbergs (KZA Ekonomikas institūts), Valērijs Mansurovs ( KZA Socioloģijas institūts), Renalds Simonjans ( KZA Krievijas–Baltijas centrs), Aleksejs Gromiko ( KZA Eiropas institūts) un Krievijas Zinātņu akadēmijas žurnāla  “Социологичеcкие исследования” galvenais redaktors Žans Toščenko.

Juris Rozenvalds dalījās pārdomās par galveno jautājumu – demokrātija kā universāla vērtība un kā viens no strīdus objektiem mūsdienu sabiedrībā. Kas notiek Austrumos, kas Rietumos? Kā skaidrot negatīvo balsojumu par Lisabonas līgumu Īrijā? Demokrātijai ir trīs izaicinājumi – konkrēta valstiskuma izpausme kā šis balsojums, varbūt tas saistīts ar domu, kā parastais vēlētājs var ietekmēt ES darbu, un saistība starp etnokulturālajām grupām. Par perspektīvu variantu profesors atzina multikulturālu demokrātiju, jo tā ietver sevī dažādu etnisko grupu savstarpējo ietekmēšanos, sadarbību. Un secinājums – etnisko problēmu risinājums ir morāles problēma.

Žans Toščenko ŗunāja par tēmu “Politisko režīmu īpatnības “pēcpadomju telpā”. Lai arī cilvēces vēsturē demokrātija kā politiskās varas forma ir ieguvusi nedalītu atzīšanu, referents uzsvēra, ka katra no jaunajām, neatkarīgajām valstīm “pēcpadomju telpā” ir pasludinājusi sevi par demokrātiju, kura realizē to, uz ko tiecas politiskie spēki un labākie prāti, uz ko aicina mūsdienu civilizācijas attīstības loģika. Taču neviena no jaunajām valstīm nevar saukties par īstu demokrātiju, tās ir kvazi– jeb pseidodemokrātijas. Kāpēc? Valda etnokrātiskas tendences. Ir valstis, kurās tās izteiktas skaidri, un ir valstis, kurās tās izteiktas aizplīvuroti. Tāpēc referents jaunizveidojušos politiskos režīmus raksturo ļoti dažādi – no autoritāriem līdz tādiem, kur sabiedrību (pūli) var vadīt dažādi grupējumi, kas cīnās par varu. Ir teokrātiskas tendences un ir reāla iespēja pie varas nākt oligarhu un plutokrātu grupām. Izeja – ne demokrātijas vispārējo principu pasludināšana, bet visu tiesību un brīvību nodrošināšana visiem bez izņēmuma valsts pilsoņiem.

Valērijs Mansurovs sacīja – socioloģiskās aptaujas Krievijā liecina, ka sabiedrība iziet no krīzes. Tas ir sociologu uzdevums – izplatīt zināšanas, publicēt datus, skaidrot sabiedrības attīstību tiem, kas vada sabiedrību. Līdz iedzīvotājiem gan šīs zināšanas vēl neaiziet. Taču pēdējā laikā parādās ieinteresētība, kas var palīdzēt sabiedrības vadībā.

Piemēram, reliģiozitāte. Reliģija ir ideoloģija ar citām vērtībām, tā nostiprinās, ļaudis tic baznīcai, taču pret partiju sistēmu uzticības nav nekādas. Cilvēki grib patstāvību. Un ļaudis identificē sevi ar savu tuvāko apkārtni – ar ģimeni, ar darba kolektīvu – ar vietām, kurās viņi var kaut ko mainīt. Sociālās struktūras izmaiņas ir stihiskas, parādās jaunas sociālās grupas, izzūd strādnieku šķira. Arī inteliģence mainās. Izglītības, vispārējās izglītības, augstākās izglītības jomā, ģimenē ir problēmas. Aug nepilno un šķirto ģimeņu skaits. Var rasties nopietnas konfliktsituācijas. Sociologi analizē, kā darbojas sociālie institūti. Cik maksā demokrātija?

Juris Rozenvalds – demokrātija maksā dārgi. Jāizšķir tuvākā un stratēģiskā demokrātija. Nedrīkst noliegt nacionālo faktoru, tas ir svarīgs. Saprotams, to vajag vadīt. Latvijā šodien mainās nelatviešu identifikācijas struktūra – krievi apzinās sevi kā nacionālo minoritāti. Vajadzīgs kompromiss morālā plānā.

Tālis Tisenkopfs: pilsoniskā demokrātija atšķiras no valsts demokrātijas. Pilsoniskās demokrātijas cena ir personiskās rīcības kontribūcija. Lemjot par ilgtspējīgu attīstību, nevar iztikt bez pieejas indivīdam. Tā ir sociālo zinātņu atbildība – skatīties uz sabiedrības attīstību, sākot ar indivīdu. Starpdisciplināros projektos, divu Zinātņu akadēmiju kopprojektos varētu risināt arī enerģētikas apgādes jautājumus.

Tālavs Jundzis runāja par drošību, dažāda līmeņa drošības problēmām. Zinātniekiem ir skaidrs, ka militāra konflikta iespēja Eiropas valstīs ir tuvu nullei, bet tas nav skaidrs mūsu tautām. Kas ir galvenais Latvijas bieds – Krievija, kas Krievijai – NATO.

Ir jāskaidro, zinātniekiem jāparāda reālā īstenība. Drošības jautājumi ir būtiski sadarbībai, sākot no militārās drošības, beidzot ar informācijas, elektronisko sakaru drošību. Pēdējie, līdzās cīņai pret terorismu, organizēto noziedzību, ir ļoti svarīgi.  

Aleksejs Gromiko, daloties informācijā par KZA Eiropas institūta pētniecības aktualitātēm, uzdeva jautājumu – kuru sociāli ekonomiskās attīstības ceļu izvēlēsies Krievija. Kādai civilizācijai tā pieder? Pēdējos divos trijos gados Krievija domā par ilgtspējīgu attīstību līdz 2030. gadam. Ir daudz iestrāžu, daudz nepētīta. Krievija ir daļa no Eiropas civilizācijas. Un multikulturālisma faktors ir svarīgs, jo cilvēks, kurš pārvalda valodas un komfortabli jūtas ne vien savā, bet arī citās zemēs, atbilst 21. gadsimta prasībām.

Renalds Simonjans: Krievijā privatizācija sagrāva ticību demokrātijai. Šodien tai ir liela cena. Ir divas tendences – globalizācija un reģionalizācija. Baltijas reģions ir interesanta vieta Eiropas Savienības un Krievijas sarunām.

Raita Karnīte, rezumējot diskusiju, uzsvēra: mums ir par ko runāt. Ļaudis koncentrējas uz pagātni. Bet ir jāskatās uz nākotni, jo pagātnē mēs neatgriezīsimies. Un mums ir kopējas problēmas, globālas. Latvijas (attīstības) modelis, Krievijas modelis dod ierosmi jaunām tikšanās reizēm.