Nepārtrauktības (turpinātības) doktrīna
Latvijas neatkarības atgūšanā 1986-1991

Nepārtrauktības (turpinātības) doktrīna ir starptautiskajās publiskajās tiesībās radīta koncepcija, kas atzīst valsts tiesībspējas saglabāšanos apstākļos, kad valsts rīcībspēja ir ārēji pārtraukta vai ierobežota okupācijas vai citas vardarbīgas sagrābšanas rezultātā, vai arī valsts iekšēji tikusi reorganizēta sociālo revolūciju vai līdzīgu notikumu rezultātā. Šādos gadījumos nepārtrauktības (turpinātības) doktrīna atzīst valsts juridisko turpinātību, no kā izriet arī valsts saistību un tiesību juridiskā nepārtrauktība.

Šī doktrīna atšķiras no valstu pēctecības koncepcijas starptautiskajās tiesībās, kas piemērojama izveidojoties jaunām valstīm valstu apvienošanās vai sadalīšanās gadījumā, kā arī nāciju pašnoteikšanās tiesību īstenošanas rezultātā. Abos gadījumos ir tieša saistība ar valsts identitātes jēdzienu: pirmajā gadījumā nepārtrauktība nozīmē attiecīgās valsts identitātes saglabāšanos; otrajā - pēctecība veidojas valsts identitātes zaudējuma rezultātā. Zīmīgi, ka valsts nepārtrauktību (turpinātību) neregulē neviena starptautiska konvencija, jo tā vienkārši nav nepieciešama, kamēr valsts pēctecībai veltītas trīs konvencijas, no kurām gan tikai viena stājusies spēkā.

Teorētiski nepārtrauktība ir viegli atšķirama no pēctecības, taču praksē tas nebūt tā nav. Piemēram, pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievijas Federācija sākotnēji tika atzīta par tās pēcteci, taču jau drīz vien tā iekāroja daudzas pievilcīgas bijušās PSRS pilnvaras un tiesības (kodolieroči, vieta ANO, vēstniecības ārvalstīs u.c.). Lai tās iegūtu Krievija balstījās uz nepārtrauktības doktrīnu, atzīstot sevi par PSRS turpinātājvalsti (ne pēcteci), ko starptautiskā sabiedrība faktiski ir akceptējusi.

Baltijas valstu gadījumā nepārtrauktības (turpinātības) doktrīna ir acīmredzami piemērojama. Tomēr Krievija apšauba okupācijas fakta esamību un noliedz aneksijas prettiesiskumu, kamēr daļa rietumu zinātnieku šķēršļus nepārtrauktībai saredz ieilgušajā okupācijā (51 gads), kas starptautiskajā praksē varētu nozīmēt faktiskās situācijas legalizāciju, ja vien vairums valstu to atzītu.

Latvijā nereti piesaukts un atgādināts senais romiešu princips ex injuria jus non oritur (prettiesisks akts nerada tiesības), īpaši runājot par 1940. gada okupāciju un Baltijas valstu padomju prettiesisko aneksiju. Retāk dzirdēts par kādu citu ne mazāk vērā ņemamu romiešu tiesību principu ex factis jus oritur (fakti rada tiesības), kas atzīts arī mūsdienu starptautiskajās tiesībās un pie zināmiem nosacījumiem var pat legalizēt starptautiski prettiesisku rīcību. Šādi nosacījumi pēc būtības ir divi un tie atbilst vispārpieņemtajai izpratnei par starptautiski tiesiskajām paražām. Viens no tiem prasa ņemt vērā rīcības vai bezdarbības, arī prettiesiskas, ilgstošo raksturu, kura vērtējums ir valstu un starptautiskās sabiedrības ziņā. Otrs nosacījums prasa, lai valstis, vismaz vairākums valstu atzītu faktisko situāciju par tiesisku neatkarīgi no tās sākotnējā vai iepriekšējā vērtējuma.

Piecus gadu desmitus pasaules valstu vairākums, t.sk. gandrīz visas rietumu demokrātiskās valstis, izņemot Zviedriju, Nīderlandi un dažas citas, neatzina Baltijas valstu okupācijas un aneksijas tiesiskumu. Īpaši konsekventa bija ASV nostāja, kuru lielā mērā uzturēja arī baltiešu trimdas un diplomātu aktivitātes, un kas atbilstoši ietekmēja arī citas rietumvalstis. Tomēr situācija Baltijas jautājumā nebūt nebija tik viennozīmīga. Albānija, Bulgārija, Kuba, Ķīna un citas to laiku sociālistiskā bloka valstis, kā arī Brazīlija, Indija, Ēģipte, Japāna un vairākas citas atzina Baltijas valstu aneksiju par tiesisku. Ne reizi Baltijas valstu okupācijas un aneksijas jautājums nenonāca ANO vai tās institūciju dienaskārtībā, lai gan dažas valstis to bija pacēlušas. Bīstamas tendences parādījās arī rietumvalstu vienotībā, kad 1974. gada vasarā Jaunzēlande nolēma mainīt savu pozīciju un, lai uzlabotu attiecības ar Padomju Savienību, atzina Baltijas valstu aneksiju par tiesisku. Jaunzēlandes piemēram tūlīt sekoja Austrālija un grūti teikt kā šis process attīstītos tālāk, ja vien baltiešu trimda ne tikai Austrālijā un Jaunzēlandē, bet gandrīz visā pasaulē nesaceltu tik lielu traci, ka jau 1975. gada decembrī jaunā Austrālijas valdība atcēla iepriekšējās leiboristu valdības lēmumu. Lai arī līdzīgi nerīkojās Jaunzēlande, tomēr citas valstis vairs nevēlējās atkārtot Austrālijas piedzīvoto un neatbalstīja Jaunzēlandes stūrgalvīgo nostāju.

Ņemot vērā starptautiskajā sistēmā valdošo pozīciju par Baltijas valstu okupācijas un aneksijas tiesiskuma neatzīšanu, Atmodas laikam Latvijā sākoties, jau bija svarīgs starptautisks priekšnosacījums nepārtrauktības (turpinātības) doktrīnas piemērošanai, atjaunojot 1918. gadā proklamēto Latvijas Republiku, balstoties uz tās 1922. gada Satversmes pamatiem. Taču Atmodas pirmajā - 1988. gadā tam nebija vēl nobriedusi atbilstoša politiskā situācija. Šajā gadā jaunizveidotās nevalstiskās organizācijas, t.sk. Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) un Latvijas Tautas fronte (LTF) runāja vien par lielāku demokrātiju, suverenitāti un ekonomisko neatkarību PSRS ietvaros. LTF savu mērķu sasniegšanai izvirzīja pat vairākas bīstamas prasības, kas Latviju attālinātu no neatkarīgas valsts atjaunošanas, t.sk. par jauna Savienības līguma radīšanu, Latvijas PSR pilsoņu statusa konstitucionālu nostiprināšanu un Latvijas PSR uzņemšanu ANO un citās starptautiskajās organizācijās. Savulaik rietumvalstis jau bija noraidījušas PSRS priekšlikumu uzņemt ANO visas trīs Baltijas republikas, lai nepieļautu to prettiesiskās aneksijas legalizāciju. Tomēr 1988. gads bija nozīmīgs ar plašām diskusijām par Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas patiesajiem apstākļiem, to skaitā ar Mavrika Vulfsona publisko paziņojumu par Latvijas okupāciju 1940. gadā, kas jau lika pamatus nepārtrauktības doktrīnas piemērošanai tālākajā ceļā uz neatkarību.

Atmodas otrais gads sākās ar LNNK pirmo kongresu 1989. gada 18. un 19. februārī, kas skaidri un nepārprotami savā programmā izvirzīja mērķi atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti 1940. gada robežās, balstoties uz 1922. gada Latvijas Republikas Satversmes pamatiem. Šajā laikā LNNK iepazina Igaunijas pilsoņu kustības organizēšanas pieredzi un nevainojamo koncepciju par Igaunijas valsts atjaunošanu uz nepārtrauktības (turpinātības) doktrīnas principiem. Tā arī Latvija jau 1989. gada pavasarī-vasarā nonāca pie savas juridiski joprojām pastāvošās valsts pilsoņu apzināšanas un pilsoņu komiteju veidošanas, balstoties uz konsekventu juridiski pamatotu nepārtrauktības (turpinātības) doktrīnu.

Latvijas Tautas frontes politiskie vadītāji sākotnēji krasi nostājās pret pilsoņu kustības iniciatīvu, kā politiski nepieņemamu un praktiski neīstenojamu. To skaidri formulēja LTF līderi Pēteris Laķis, Jānis Škapars, Ivars Godmanis, arī Andris Plotnieks un Juris Bojārs, piedāvājot veidot jaunu neatkarīgu un demokrātisku valsti, kas turpinātu un attīstītu Latvijas Republikas parlamentārās un demokrātiskās tradīcijas. Šāda nostāja nostiprināta LTF kongresā 1989. gada oktobrī un 1990. gada februārī publiskotajā LTF vēlēšanu platformā pirms 18. martā nozīmētajām LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām. Ja LTF vēlēšanās uzvarētu un jaunievēlētā Augstākā Padome pieņemtu lēmumu par neatkarību, Ivars Godmanis piedāvāja to nostiprināt ar diviem referendumiem - nacionālo un vispārējo, kurā piedalītos visi iedzīvotāji, kā arī sarīkot jaunas Satversmes sapulces vēlēšanas (Atmoda, 19.12.89.). Šo nodomu īstenošana uz visiem laikiem izslēgtu 1918. gadā dibinātās neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas iespēju. Faktiski I. Godmaņa piedāvājums cieši sasaucās ar Latvijas Zinātnieku savienības padomes sēdē 1989. gada 28. septembrī apstiprināto modeli, kuru, dīvainā kārtā, kādu laiku kā iespējamo kompromisu atbalstīja pat viens no pilsoņu kustības līderiem Māris Grīnblats, līdz to noraidīja šīs kustības valde, pamatoti saskatot tajā principiālu atkāpšanos no nepārtrauktības (turpinātības) doktrīnas.

Pēc uzvaras Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā gandrīz tūlīt principiāli mainījās LTF vadības pozīcija, ko, iespējams, ietekmēja Lietuvas 11. martā un Igaunijas 30. martā pieņemtie lēmumi par šo valstu atjaunošanu restitutio ad integrum (atjaunošana iepriekšējā stāvoklī). LTF pilnībā pārņēma pilsoņu kustības proponēto valsts atjaunošanas modeli, balstoties uz nepārtrauktības (turpinātības) doktrīnu, ko samērā konsekventi iekļāva 1990. gada 4. maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Latvijas un pārējo Baltijas valstu skaidri paustā apņēmība atjaunot reiz zaudētās valstis arī faktiski bija pamats tam, lai starptautiskā sabiedrība, izmantojot varas vājumu PSRS pēc 1991. gada augusta puča mēģinājuma, atzītu Baltijas valstu kā starptautisko tiesību subjektu neatkarību. Ne visas valstis atzina Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Dažas uzskatīja un joprojām uzskata tās par jaunizveidotām neatkarīgām valstīm. Diemžēl arī ANO ģenerālsekretāri Baltijas valstis vairākkārt nosaukuši par jaunām valstīm, kas atdalījušās no PSRS. Turklāt Baltijas valstu dalības maksu ANO līdz pat 1996. gadam aprēķināja kā daļu no bijušās PSRS dalības maksas.

Daži politiķi un atsevišķi zinātnieki arī Latvijā joprojām uzskata, ka valsts atjaunošanas vietā labāk būtu bijis veidot jaunu neatkarīgu valsti, kas tad būtu PSRS pēctece, ļaujot pieprasīt daļu bijušās Padomju Savienības militārā bruņojuma un citus īpašumus, ārvalstu neatmaksātos kredītus Padomju Savienībai. Jaunas valsts radīšana arī ļautu neveikt Latvijā īpašumu denacionalizāciju. Šādam viedoklim piekrist nevar, jo valsts atjaunošana uz nepārtrauktības (turpinātības) doktrīnas pamatiem Latvijai devusi daudz vairāk. Pirmkārt, tā respektēja Latvijas tautas reiz īstenoto pašnoteikšanos un nelegalizēja padomju aneksiju, kā arī atjaunoja taisnīgumu un nodrošināja Baltijas valstu vienotību. Otrkārt, Latvijai nebija jāpiešķir pilsonība automātiski visiem, kas te bija ieradušies padomju varas laikā; nebija jānorēķinās par PSRS parādiem ārvalstīm; nebija jāuzņemas atbildība par PSRS noziegumiem ārvalstīs; Latvija saglabāja tiesības uz restitūciju un kompensācijām no agresorvalstīm vai to turpinātājvalstīm; atguva Latvijas Republikas bijušo vēstniecību ēkas un zeltu no rietumvalstīm; atjaunoja Latvijas Republikas jau noslēgtos starptautiskos līgumus un nozīmīgus tā laika likumdošanas aktus, kā arī varēja izmantot un joprojām izmanto to laiku judikatūru. Nav mazsvarīgi, ka tagadējā statusā Latvija var saukt pie kriminālatbildības par noziegumiem pret mieru, cilvēci un par kara noziegumiem represiju dalībniekus un padomju režīma aktīvistus, apliecinot sevi kā civilizētu starptautiskās sistēmas dalībnieci.

Latvijas valsts atjaunošanas teorētiskie pētījumi un atzinumi ir svarīgi un aktuāli ne tikai pagātnes, bet vēl vairāk - šodienas un nākotnes kontekstā, lai veidotu un īstenotu gan mūsu iekšpolitiku, gan ārpolitiku un skaidrotu to mūsu sabiedrībai un starptautiskajiem partneriem.

T. Jundzis saņemot LZA Lielo medaļu Foto: J. Brencis