Lielu jubileju gads

26-09-2008

Intervijas tapšanas laikā akadēmiķis Jānis Stradiņš līdztekus citiem sabiedriskiem pienākumiem bija arī Baltijas valstu zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas prezidents. Tas viņš ir bijis 1990.–1991., 1993.–1996., 2001.–2003. gadā un kopš 2006. gada. Viņu XXIII Baltijas zinātņu vēstures konferencē, kas ir arī jubilejas konference, jo atzīmē pirmās Baltijas zinātnes vēsturnieku kopāsanākšanas 50. gadadienu, rotācijas kārtībā nomainīs nākošās prezidējošās valsts Igaunijas pārstāvis. Par šiem piecdesmit gadiem un arī citām šīgada jubilejām – mūsu saruna.

Esam pietuvojušies mūsu valsts galvenajam notikumam – neatkarības 90. gadskārtai, un visas citas jubilejas šogad vairāk vai mazāk aplūkojam tieši šajā kontekstā – kā tās sekmējušas valstiskuma apziņas un nacionālās identitātes veidošanos.

Šis gads patiešām ir lielu jubileju gads. Visi mēs esam koncentrējušies uz Latvijas neatkarības 90. gadadienu. Plašāk varētu teikt, ka 2008. gads ir ne tikai Latvijas, bet arī visu Baltijas valstu dibināšanas 90. gads. Izņemot Lietuvu, kuras valstiskums tika atjaunots, Latvija un Igaunija pirmo reizi parādījās uz pasaules kartes 1918. gadā. Līdz ar to viss, par ko mēs runājam, faktiski saistās ar šī valstiskuma jubilejas atzīmēšanu. 2008. gads ir izsludināts par Letonikas gadu gan kā valstiskuma iegūšanas gads, gan kā simtgade latviešu ortogrāfijas tapšanai uz latīniskā raksta bāzes. Es gandrīz gribētu teikt, ka šīs ir maģisks gads. Ir tik daudz jubileju, ka es pat neatceros, kad to tik daudz būtu bijis. Augustā, piemēram, mēs atzīmējām Sēlijas pirmā pieminējuma 800 gadus, kas arī savā ziņā ir saistāms ar Latvijas neatkarības gadadienu, jo arī sēļi ir viena no maztautām, uz kuru bāzes vēlāk izveidojās latviešu tauta. Letonikas gada lielākie notikumi līdz šim bijuši šie divi kongresi – viens veltīts latviešu ortogrāfijas simtgadei, otrs – V Sēlijas kongress.

Bet šajā pašā gadā aprit arī 50 gadi, kopš organizēta Latvijas zinātnes sistemātiska pētīšana un kopš notiek Baltijas zinātnes vēstures konferences. Atzīmējot šo notikumu, oktobrī notiek XXIII konference, veltīta nacionālo zinātņu centru un nacionālo augstskolu tapšanai Baltijā. Aprit arī 50 gadu kopš Rīgas Politehniskā institūta, tagadējās Rīgas Tehniskās universitātes, atjaunošanas. Līdz 1958. gadam RPI darbojās Latvijas Valsts universitātes sastāvā ar visiem no tā izrietošajiem ideoloģiskajiem spaidiem un šķēršļiem. Tehnokrātiska institūta atjaunošanai 1958. gadā bija liela nozīme tehniskās inteliģences sagatavošanai atjaunotajai neatkarīgajai Latvijai, jo citādi tā būtu iepludināta no Maskavas, Ļeņingradas, Kijevas, Sibirijas un Baltkrievijas augstskolām, lielā mērā denacionalizējot mūsu tehnisko inteliģenci.

Vēl viens jautājums, par ko es gribu runāt RTU konferencē 14. oktobrī, RPI dibināšanas dienā, ir veltīts Rīgas Tehniskās biedrības dibināšanas 150 gadu atcerei. Biedrība tika dibināta 1858. gada 11. janvārī, kad sāka veidoties Rīgas tehniskā inteliģence, Rīgas inženieru sabiedrība. Kad 1918. gadā nodibinājās neatkarīgās Baltijas valstis, tam bija vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi. Pirmkārt, Krievijas un Vācijas impēriju sabrukums, otrkārt, pamattautu – latviešu, igauņu, lietuviešu – griba veidot nacionālu valsti un, treškārt, zināms kultūras un civilizācijas līmenis, vietējās inteliģences pastāvēšana, jo ja nebūtu savas juridiskās, saimnieciskās, inženiertehniskās elites, tad jau eiropeiska valsts vispār nevarētu veidoties. Tāpēc mēs noteikti nevaram izlaist no redzesloka arī šo momentu – latviešu tehniskās inteliģences veidošanos pirms Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas. Latviešu zinātniski tehniskās inteliģences veidošanās cariskajā Krievijā notika ļoti nelabvēlīgos apstākļos, lielā mērā ārpus Latvijas – Pēterburgā, Maskavā, Tērbatā. Protams, arī Rīgas Politehniskajā institūtā, kas bija izcila latviešu tehniskās inteliģences kalve.Tādēļ, runājot par 1918. gadu kā neatkarīgās Latvijas dibināšanas gadu, nedrīkst aizmirst vēsturi visā tās plūdumā, visu to labāko Latvijas vēsturē pirms neatkarības gadiem un starp neatkarības gadiem.

XXIII Baltijas zinātnes vēstures konference, precīzāk, tas, ka šādas konferences notiek, savā pirmsākumā saistīts tieši ar jūsu pieminēto laiku starp neatkarības gadiem. Vai situācija pirms 50 gadiem, 1958. gadā, bija nacionālās zinātnes vēstures pētīšanai labvēlīga? Vecākā paaudze vēl labi atceras, ka Krievija bija pasludināta par visu pasaules zinātnisko atklājumu dzimteni un vispār – Rossija roģina slona.

Bija sācies Hruščova atkusnis, pie mums – Berklava atkusnis, režīms bija nedaudz liberalizējies un varēja runāt par Baltijas, protams, padomju sociālistisko republiku, reģionālo vienotību un identitāti. Pēc gada to diez vai vairs varētu. Konferences iniciators bija akadēmiķis Pauls Stradiņš. Laimīgā kārtā tas sakrita ar PSRS ZA ieteikumu dibināt Dabaszinātņu un tehnikas vēsturnieku nacionālo grupu Padomju Nacionālās dabzinātņu un tehnikas vēsturnieku apvienības ietvaros, jo tā pirms pāris gadiem bija kļuvusi par Starptautiskās Dabzinātņu vēstures un filozofijas savienības IUHPS locekli un dibināja filiāles savienotajās republikās. LZA Prezidijs uzticēja šādas grupas organizēšanu akadēmiķim–sekretāram Pēterim Valeskalnam, taču tajā pat laikā ierosme nāca arī “no apakšas”, no Paula Stradiņa, kurš jau pirms vairākiem gadiem bija izteicis ierosmi sasaukt Baltijas republiku medicīnas vēsturnieku konferenci. Nu to varēja paplašināt ar citām dabzinātņu nozarēm un kā konferences galveno mērķi izvirzīt Starprepublikāniskas Baltijas zinātņu vēstures problēmu komisijas dibināšanu, lai apvienotu pētniekus un koordinētu pētījumus. Tēvs forsēja konferences sarīkošanu, acīmredzot zinot, ka viņam nav atlicis daudz laika radošai darbībai. Tā arī bija. Konference notika 6. – 7. jūnijā, bet tēvs šķīrās no dzīves 14. augustā. I Baltijas zinātņu vēstures konferencē (formāli tā saucās Starprepublikāniskā apspriede par dabzinātņu un medicīnas vēsturi Baltijā) bija ieradušies ap 60 dalībnieku no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Maskavas. Šodienas acīm skatoties, jāatzīst, ka konference tika organizēta gandrīz puslegāli, bez saskaņošanas ar kompartijas centrālkomiteju, pat bez oficiāliem drukātiem Zinātņu akadēmijas ielūgumiem. Bija problēmas arī ar konferences norises vietu, jo Zinātņu akadēmija tieši tajā laikā pārvācās no sava oficiālā sēdekļa Smilšu ielā uz jauno Augstceltni (“Kolhoznieku namu”) un arī konferenču zāle Fundamentālās bibliotēkas ēkā (tagadējā Vāgnera koncertzāle) daļēji jau bija izjaukta, lai to pārveidotu par bibliotēkas lielo lasītavu. Trijatā ar tēvu un Fundamentālās bibliotēkas komendantu sastūmām lasītavas krēslus un galdiņus atbilstoši konferencei, un 6. jūnijā konference varēja sākties. Tika nolasīti 9 referāti, kuru skaitā centrālais bija P. Stradiņa un J. Stradiņa kopreferāts par Baltijas zinātņu vēstures pētīšanas pamatproblēmām. Tā galvenās tēzes tika iekļautas konferences rezolūcijā, kura akcentēja Baltijas republiku zinātņu centru vēsturisko vienotību, bagātās tradīcijas un saites ar kaimiņzemju zinātniekiem, kā arī to, ka rūpīgi jāpēta un jāpopularizē sabiedrībā viss vērtīgais un progresīvais, kas zinātnē radīts, neatkarīgi no zinātnieku tautības, jo tas pieder Baltijas nāciju kultūras mantojumam. Izteikta vēlme iesaistīt zinātņu vēstures pētniecībā humanitāro zinātņu pētniekus (etnogrāfus, arheologus, folkloristus, literatūrzinātniekus, bibliogrāfus, arhīvu darbiniekus u.c.). Ar šo rezolūciju zināmā mērā tika reabilitēti zinātnieki no Baltijas vāciešu vidus, tādi kā K. Bērs, T. Grothuss, V. Ostvalds, O. Hūns, E. Bergmanis u.c., pret kuriem gan oficiālā vara, gan arī plašākā sabiedrība izturējās noraidoši, no aizmirstības tika izcelti vietējo tautību zinātnieki P. Valdens, D. H. Grindelis, K. Helmanis, O. Šmīdebergs, V. Altbergs u.c. Tiesa, Latvijas Universitātes mantojumam “buržuāziskās Latvijas” laikā un trimdas zinātniekiem laiks vēl nebija pienācis. Konferences otrajā dienā dalībnieki iepazinās ar 1957. gadā oficiāli nodibināto Medicīnas vēstures muzeju, kurš 1958. gadā tika nosaukts P. Stradiņa vārdā – vēl viena 50 gadu jubileja!

Kādas pārmaiņas 50 gadu laikā piedzīvoja Latvijas zinātņu vēstures asociācija?

Tā tika nodibināta Latvijas ZA Prezidija pakļautībā 1958. gada 26. maijā, 10 dienas pirms Baltijas konferences, un saucās Latvijas Dabzinātņu un tehnikas vēsturnieku nacionālā grupa ar 6 potenciālām sekcijām. 1960. gadā to pārdēvēja par Latvijas Dabzinātņu un tehnikas vēsturnieku apvienību, svītrojot aizdomīgo vārdu “nacionālā” un paceļot apvienības rangā. Tās priekšsēdētājs no 1958. gada līdz 1987. gadam bija akadēmiķis P. Valeskalns. Man bija tas gods līdz 1968. gadam būt par tās sekretāru, pēc tam – līdz 1987. gadam – par priekšēdētāja vietnieku, bet kopš 1987. gada – par priekšsēdētāju. 1992. gadā ar LZA Prezidija lēmumu apvienību pārdēvēja par Latvijas Zinātņu vēstures asociāciju, jo tās interešu lokā vairs nebija tikai dabzinātņu un tehnikas vēsture, bet arī humanitārās zinātnes un universitāšu vēsture. Bez Medicīnas vēstures muzeja, kurš kopš asociācijas pirmsākumiem bija viens no tās galvenajiem balstiem, darbā iesaitījās arī abu universitāšu muzeji un Starpaugstskolu ķīmijas vēstures muzejs. Vēl pirms Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, Atmodas laikā, 1988. gadā ar triju Baltijas zinātņu akadēmiju prezidiju lēmumu oficiāli tika nodibināta Baltijas zinātņu vēstures koordinācijas padome, bet 1990. gada oktobrī P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā sanākušie triju Baltijas valstu zinātņu vēsturnieku pārstāvji nodibināja Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociāciju, kura 1993. gadā kā vienots vesels tika uzņemta Starptautiskajā Zinātņu vēstures un filozofijas savienībā (IUHPS).

X Baltijas dabaszinātņu un tehnikas vēstures konference notika Rīgā un Jelgavā 1975.gada 21. – 23. aprīlī par Pēterburgas ZA 250 gadiem un tās ietekmi Baltijā, kā arī Jelgavas Academia Petrina 200 gadiem. XVI konference Viļņā 1991. gada 4. – 6. oktobrī bija pirmā pēc neatkarības atjaunošanas un bija veltīta zinātnes vēsturiskajai pieredzei Baltijas republiku valstiskuma atjaunošanā. Turpinot Baltijas zinātņu vēsturnieku pulcēšanās tradīcijas, šogad 9. un 10. oktobrī Rīgā sanāk XXIII konference, kas ir arī 50 gadu jubilejas konference. Pēc secības tai būtu jānotiek Tartu, bet tika ņemts vērā tas, ka pirmā konference notika Rīgā, tādēļ arī jubilejas konference notiek pie mums. Šogad konferencei pieteikti ap 80 referātu, darbs ritēs 2 plenārsēdēs un 5 sekcijās: zinātne un sabiedrība, medicīna un muzeoloģija, pedagoģija un metodoloģija, dabzinātnes, humanitārās zinātnes (letonika). Plenārsēžu referātos aplūkosim pagājušos 50 gadus, kopš notiek sistemātiska Baltijas zinātņu un tehnikas vēstures pētniecība, RTU problēmas, Baltijas jūras reģiona zinātnes dzīvi XVII – XVIII gadsimtā, zinātņu akadēmiju sadarbību mūsu die-nās, letonikas jautājumus. Konferences pirmā plenārsēde notiks RTU Kaļķu ielā 1, otrā – Akadēmiskajā bibliotēkā Rūpniecības ielā 10. Arī sekciju sēdes sola daudz interesanta, piemēram, par Latvijas arheoloģiskajām ekspedīcijām Ēģiptē, par Lietuvas PSR KGB veikto zinātnisko un tehnisko spiegošanu, pirmajiem mamuta fosilo atlieku atradumiem Sibirijā 19. gs, atsevi?ķas piemiņas sesijas būs veltītas medicīnas vēsturniekam Kārlim Āronam, kuram būtu 75. jubileja, kā arī Paulam Stradiņam kā pirmās konferences iniciatoram, Medicīnas vēstures muzeja nodēvēšanai P. Stradiņa vārdā (1958). u.c.

Konferences laikā tiks atklātas divas ar mecenāta Jura Savicka (AS ITERA Latvija) gādību, LZA un RTU Attīstības fonda līdzdalību tapušas piemiņas zīmes Lielajos kapos, kur līdzās V.Ostvalda vecāku kapu piemineklim novietots neliels piemineklis Im memoriam Vilhelmam Ostvaldam, Nobela prēmijas laureātam un RPI (RTU) Goda biedram, kurš apglabāts Leipcigas tuvumā. Pie ķīmiķa organiķa Valdemāra Fišera kapa vietas atklās piemiņas zīmi viņa svainim Edvīnam Iegrīvem (1878–1944), ievērojamākajam Latvijas ķīmiķim analītiķim, apglabātam nezināmā vietā pie Poznaņas. Esam saņēmuši V. Ostvalda mazmeitas Grēteles Braueres ļoti mīlīgu apsveikuma tekstu. Viņa ir vienīgā no Ostvalda pēctečiem, kas dzīvo viņa mītnē Enerģija, kuras parkā V. Ostvalds ir apglabāts.

Līdz Latvijas neatkarības gadadienas svinībām vēl daudz interesanta gaidāms. Arī konference “Latvijas neatkarība – ideja un īstenojums”, kura 13. – 14. XI notiks Latvijas Kara muzejā un būs veltīta Latvijas neatkarības 90 gadiem un Latvijas Tautas frontes 20 gadiem, kā arī finišēs tautas akcija “Latvijas neatkarības josta”, kas aizsākās 4. maijā pie Brīvības pieminekļa. Godam visi kopā sagaidīsim savas valsts lielo jubileju!

Z.Kipere

Pēdējā atjaunošana 26-09-2008
Powered by Elxis - Open Source CMS