| “... nav īpaši jābēdājas par arhitektūras nāvi. Līdzīgs liktenis piemeklēs arī bioloģiju. Molekulārā bioloģija kā darbības sfēra jau tagad par 99 % sastāv no tehnoloģijas. Genoma struktūras noteikšana, klonēšana, gēnu terapija – tās ir tādas pašas tehnoloģiju summas kā mūsdienu celtniecība. Tās visas balstās uz kādreiz bijušu ideju līķiem.” Pauls Pumpēns |
Neparasta personība
Visi, kas kaut reizi klausījušies akadēmiķi Paulu Pumpēnu vai tikušies ar viņu, piekritīs, ka tā ir spilgta personība. LZA akadēmiķis, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskais direktors, profesors, viens no vadošajiem speciālistiem molekulārajā bioloģijā un bioķīmijā, molekulārajā virusoloģijā, gēnu inženierijā, molekulārajā imunoloģijā un šūnu bioloģijā.
Kad iedegas, runā krāšņi, pēc vārda kabatā nelien. Reizēm šerpi, kad saskaras ar acīmredzamu nejēdzību, un tādu diemžēl nav mazums. Arī zinātnes organizēšanā un finansēšanā. Kaislīgs grāmatnieks, it sevišķi par pasaules un Latvijas arhitektūras vēsturi – tādu bibliotēku var apskaust daudzi arhitektūras speciālisti. Jaunībā ar saviem gājieniem nereti izraisījis apmulsumu oficiālās iestādēs. Piemēram, 1976. gadā divi jaunie zinātnieki no Latvijas – Viesturs Baumanis un Pauls Pumpēns – tika apbalvoti ar Vissavienības komjaunatnes prēmiju zinātnē un tehnikā. Un kam šie jaunie censoņi bija nolēmuši savu prēmiju ziedot? Miera fondam? Uzvaras pieminekļa celtniecībai? Nē. Johana Kristofa Broces darba “Monumente” izdošanai.
Arī ienākšana zinātnē nenotika bez pārpratumiem. Kad Pauls studēja Latvijas (Valsts) universitātes Ķīmijas fakultātē, tur par molekulārās bioloģijas pasniedzēju ieradās jaunais un lecīgais zinātņu doktors Elmārs Grēns. Tikai 33 gadu un jau doktors, kad citi tajā vecumā tikai līdz zinātņu kandidātam tiek! Jātaisās vaļā. Mazliet papūlējās un tika ar. Taču savu melno darbu Elmārs Grēns bija paveicis, un turpmāk visa dzīve Grēnam un Pumpēnam gan Organiskās sintēzes institūtā, gan LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā iet tandēmā. Taču Organiskās sintēzes institūtā vēl bija jātiek. Aspirantūrai tuvojoties beigām, katedras vadītājs fakultātē arvien biežāk jautāja, kad tad Pauls nāks strādāt uz katedru. Bet Pauls lauzīja galvu, kā atkratīties no reiz dotā solījuma. Palīgā nāca liktenis. Kad pienāca laiks, izrādījās, ka iebilst universitātes prorektors, jo Pumpēna personālajā lietā ir kļauza, ziņojums. “Prorektors mums ar katedras vadītāju parādīja. Ziņojums bija no partijas vēstures pasniedzējas un tam klāt bija kaut kāds papīrelis. Sākumā pat neatcerējos, kas tas ir. Nuja. Reiz partijas vēstures lekcijā es kaut ko smērēju, kaut kādus purnus zīmēju. Sēdēju pēdējā solā un zem sola droši vien arī kāds aliņš bija. Pieskrien pasniedzēja, paķer to papīrīti un saka: “Es gribētu palūgt jūsu autogrāfu”. Es, muļķis, parakstījos. Bet viņa bija iedomājusies, ka es esmu viņu kariķējis, un tajā ziņojumā tā arī uzrakstījusi”.
Hilleriāde
“ Kad nu es laimīgi esmu ticis no universitātes vaļā, aizejam abi ar Grēnu pie Organiskās sintēzes institūta direktora Solomona Hillera ņemt mani darbā. Vispirms jau interesanti ir tas, ka viss notiek naktī, sākot no astoņiem vakarā. Mums pasaka – sēžiet pieņemamajā telpā un gaidiet, kad izsauks. Pulkstens deviņi, desmit, divpadsmit. Atskrien Hillers, kaut ko padara, aizskrien prom. Vienos atkal kaut ko paraksta. Sekretāres, apmeklētāji sēž. Kā pie Staļina. Tā mēs sēžam kādus sešus vai septiņus vakarus, tad vienu nakti mūs iesauc iekšā. Bija jau stipri pāri divpadsmitiem. Kas ir? Te jauns cilvēks, pabeidzis doktorantūru, uzrakstījis disertāciju. Par ko? Tā un tā. Kā! Atkal? Jums taču divi par to jau ir aizstāvējušies. Tas neies krastā. Lai viņš atnāk pie manis, tad mēs izdomāsim jaunu tematiku. Vispār, ļoti labi, mums jauni cilvēki ir vajadzīgi, bet to savu disertāciju varat aizmirst. Tas bija 1975. gads, Hilleram bija atlicis dzīvot drusku vairāk par pusgadu. Es, protams, disertāciju nepārrakstīju. Institūta zinātniskā sekretāre vairākas reizes mēģināja dabūt viņa parakstu par manu pielaišanu zinātniskajā padomē aizstāvēt disertāciju. Nē! Tas paraksts, ko viņa beidzot dabūja, bija jau slimnīcā uzvilkts ar stipri drebošu roku.”
Patiešām laimīgs
Pirmos gadus Organiskās sintēzes institūtā Pumpēns atceras kā laimīgāko laiku savā mūžā. Nonācis kārotajā vietā pie apbrīnota vadītāja. “Ja jau vēl tagad Grēns ir tik enerģisks, iedomājieties, kāds viņš bija toreiz. Viņa tēze bija tāda – jāguļ trīs stundas, pārējo laiku jāstrādā. Sestdienas mēs neatzinām, bieži vien arī svētdienas. Visi nācām un strādājām. Un tad bija riktīgs kaifs! Tas patiešām bija radošs laiks, un daudzas lietas, ko mēs darījām, gāja pa kluso. Mēs pasaulē atradāmies stipri tālu. Katru gadu taisījām ko jaunu, nevajadzēja nevienam nekādu atļauju prasīt un saskaņot. Kas ienāca prātā, to darīji. Atceros, OSI zinātniskā sekretāre prasīja gada atskaiti. Nu, dodiet atskaiti, iedodiet atskaiti, kad beidzot būs tā atskaite? Mēs šausmīgi čortojāmies. Atkal mums traucē strādāt! Beidzot uzrakstījām – dažus teikumus uz avīzes malas, un visi bija apmierināti. Tas bija jādara vienreiz gadā! Un arī tad mēs to uzskatījām par cilvēktiesību pārkāpumu, kad tev nedod miera.
Bija man draugs, strādāja Koksnes ķīmijas institūtā, viņi gada atskaites rakstīja tehniskā rakstā ar tušu uz vatmaņa loksnēm, ar rasējumiem. Simtiem lappušu liela atskaite gadā! Murgs. Mums tā lieta bija lietišķi nostādīta. Pats klāt nebiju, bet pēc nostāstiem zinu, ka bija tādi, kas gāja pie Hillera sūdzēties. Kāpēc Grēnam atkal nopirkts tas un šitas, bet mums nekā. Kā tas var būt? Reiz Hillers neesot izturējis un pateicis: “Grēnam tiek dots tādēļ, ka Grēns ir ģēnijs, bet jūs esat muļķi.” To viņš mierīgi varēja pateikt.”
Papīru plūdi
Tagadējā realitāte ir atskaite atskaites galā. Ministrijai, Zinātnes padomei, Eiropas programmu koordinatoriem. Zinātniekiem tiek atņemts dārgais laiks. Iesaka algot īpašu cilvēku atskaišu sastādīšanai, turklāt ne vairs vienu institūtā, bet bezmaz vai katrā darba grupā. Pauls Pumpēns saka: “Vislabāk papīrus uzrakstīt prot tie, kuri neko nedara, jo viņiem ir daudz brīva laika.” Tāda papīru rakstītāja štata vieta maitā radošā kolektīva mikroklimatu. Papīru rakstītājs jūtas pārāks, kļūst par tādu kā priekšnieku, priviliģētu personu. “Tas pats notiek arī eiroprojektos, kur no sekretariātiem man sūta atgādinājumus, ka nav uzrakstīta tāda un tāda atskaite. Ne viņus interesē tas, ko tu dari, nekā. Lai tik būtu papīrs īstajā laikā iedots. Par to runāja arī Nobela prēmijas laureāts profesors Rolfs Cinkernāgels, mūsu sadarbības partneris no Cīrihes Universitātes , kad viņš Rīgā 9. septembrī lasīja savu akadēmisko lekciju pēc Dāvida Hieronīma Grindeļa medaļas saņemšanas. Uz lekciju sanāca ļoti daudz cilvēku, arī visi mani studenti, vesels bars no vēstniecības. Cinkernāgels savā lekcijā runāja par zinātnes organizāciju – cik liela ir varbūtība, ka tu savā mūžā vari zinātnē ko izdarīt. Ja tev ir ideja un tu daudz strādā, ja tev nav idejas un tu daudz strādā – viss ir sarēķināts varbūtībās un 10 kaut kādā pakāpē. Tātad, ja tu baigi strādā un tev turklāt ir ideja, tad varbūtība, ka tu varēsi zinātnē kaut ko prātīgu izdarīt, ir 10–4, viena desmittūkstošā daļa. Ja idejas nav, tad 10–14, par desmit pakāpēm zemāk. Bet gadās, ka tu pēkšņi apžilbsti un atklāj kaut ko jaunu. Tādi piemēri ir. Taču, ja tu ļoti mērķtiecīgi, ar labu finansējumu, zini ko dari, kam dari un daudz dari, tad ir tikai viena desmittūkstošā daļa varbūtības, ka tu kaut ko prātīgu izdarīsi.” Ļoti iedvesmojoši, vai ne? Pumpēns domā, ka tos slaidus, ko profesors Cinkernāgels demonstrēja savā lekcijā, nekādā ziņā nedrīkst redzēt mūsu valdības pārstāvji, jo tas var būt par vēl vienu argumentu zinātnes finansējuma samazināšanai. Sak, jūs jau tikpat nekā prātīga neizgudrosiet.
Institūtos, kas lielu daļu līdzekļu nopelna Eiropas projektos, milzīgu satraukumu rada iespēja pazaudēt Eiropas finansējumu, ja valdība taupības nolūkos nolems ar 1. janvāri nepiedalīties ar savu līdzfinansējumu. “Tas ved uz galu, jo tad mēs zaudējam pusi algas vai pat vairāk, un to nav ar ko kompensēt. Cilvēki masveidīgi brauks projām, jo viņi jau ir pieraduši, ka pēdējos gados pie mums algas mazliet sāka tuvoties Eiropas līmenim. Viens otrs pierunāts pat atgriezās no ārzemēm. Tāpat nav skaidrs, kas būs ar Zinātnes padomes grantiem. Tur ir putra ar grantu palielināšanu, kas, no vienas puses, būtu labi, bet, ja uz visu institūtu paliek viens vai divi granti... Biznesa projekti nav tik lieli, lai iznāktu aldziņa tiem, kas tajos nepiedalās, jo šie projekti ir ļoti konkrēti,” Pauls Pumpēns ir nobažījies par sava institūta likteni. Uz partneriem šveiciešiem nav ko cerēt, jo viņi ļoti konkrēti aprēķina, kāds full–time ekvivalents (cilvēki + reaktīvi + aparatūras izmantošana, infrastruktūra) katra darba izpildei nepieciešams, un cilvēki, kas tur strādā, ir šausmās, ka jāsēž dienām un naktīm, lai plānu izpildītu. Jāatskaitās ik pēc trim mēnešiem, bet tur skatās pēc būtības, nevis pēc tā, kādai vajadzībai tu naudu esi tērējis. Man pašam papīri trīs gadus nav uzrakstīti, bet tur nevienu neinteresē tāda papirometrija, kā pie mums, piemēram, cik stundu tu esi nostrādājis. Pietiek uzrādīt darba žurnālu, bet tas, no kādas firmas tu ko esi nopircis, vai tur bija vai nebija rīkots konkurss, nevienu neinteresē. Tas ir kaut kāds unikāls Latvijas izgudrojums, nekur pasaulē tādu iepirkuma konkursu nav. Tas ir absurds – izsludina konkursu un pērk nevis no tās firmas, kādu tev vajag, bet no tās, kas vinnējusi konkursā. Laikam pie mums tā ir, ka, ja tikai kaut ko palaidīs vaļā, tā sāksies šmaukšanās. Kurš gribēs, tas šmauksies tāpat, jo jebkuru sistēmu var apmānīt, bet kāpēc jājūt grūtības tiem, kas netaisās šmaukties? Amerikā cilvēki, ar kuriem es esmu runājis, smejas. Ja tev nepieciešama aparatūra, tad tu pērc no tās firmas, kāda tev ir vajadzīga. Tu vienojies ar firmu, dabū atlaides, firma pati to aparatūru tev uzstāda. Bet laikam jau tieši tur pie mums saskata to korupcijas iespējas elementu, kad tu kaut ko labu esi dabūjis. Izsludinot iepirkuma konkursu, tev ir nolikumā jāparedz viss iespējamais, arī tas, ka Zeme ir apaļa, citādi iznāks, ka turku firma, kas vinnējusi konkursu par ledusskapju uzstādīšanu, uzstādīs tādus, kas iet kā traktors un taisa tādu troksni, ka telpā ienākt nevar. Bet firma atbildēs – jums nolikumā nebija paredzēts, ka nav jātaisa troksnis.”
Viss mūžs Baznīcas ielā
Pauls Pumpēns visu mūžu nodzīvojis vienā arhitekta Rūdolfa Donberga projektētā un 1911. gadā uzceltā ēkā Baznīcas ielā (ilgu laiku tā bija Eduarda Veidenbauma iela). Mācījies Konstantīna Pēkšēna projektētajā īres namā, kas padomju laikos pārveidots par skolu. Šķiet tieši tādēļ, ka tas ir skaistais Rīgas centrs, kas izceļas ar patiešām lielisku arhitektūru, tā kļuvusi sirdij tuva un rosinājusi interesi par pasaules arhitektūru, jo, kā saka pats Pumpēns, “Viss lokālais parasti ir banāls. Mani interesē daudz plašāki mērogi. Tāpat arī zinātnē – nekad nedrīkst būt lokāls, jo tas ir pirmais solis uz iznīcību. Provinciālismu, kā tautā sakām.” Viņa grāmatplauktā ir daudzsējumu pasaules arhitektūras vēstures izdevumi, visas mūsu arhitektūras vēsturnieku Jurija Vasiļjeva un Jāņa Krastiņa sarakstītās grāmatas, daudzi unikāli pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā izdoti arhitektūras albūmi, kuri savulaik pirkti antikvariātā Tērbatas (tolaik – Pētera Stučkas) ielā pie jaukās pārdevējas Jirgena kundzes. To starpā Rīgas 700 gadu jubilejai izdotais “Riga und seine Bauten” – Rīga un tās celtnes. “Saviem viesiem lieku uzminēt, kur Rīgā ir attēlos redzamās vietas, bet tādu dabā vispār nav, tā ir no finiera uzbūvētā senā Rīga, kas bija redzama 700 gadu jubilejā kanālmalā – šīm svinībām veltīts patiesi unikāls izdevums, kas stāsta par Rīgas plaukstošo rūpniecību, grandioziem izstādes paviljoniem, arī mākslīgo, bet ar lielu cieņu pret senatni būvēto vecpilsētu.”
Pats Pumpēns par savas bibliotēkas unikālāko eksemplāru atzīst Vilhelma Neimaņa kabatas formāta grāmatiņu “Riga und Reval”, izdotu 1908. gadā pasaulslavenā sērijā par izcilākajiem pasaules kultūras centriem.
Grāmatiņa jau būtu ievērojama tikai tādēļ, ka iznākusi tik slavenā sērijā, bet īpašu vērtību tai piedod ar zīmuli izdarīts tās īpašnieka Igora Stepanova ieraksts, kas izdarīts Vecrīgā, Jāņa ielas 5. numura pagrabā, kur viņš slēpās naktī no 29. uz 30. jūniju, kad dega Pēterbaznīcas tornis. Kā piebilde 33. lappusē minētajam torņa augstumam, kas sasniedz 436 pēdas...
Antikvariāta Tērbatas ielā vairs nav, bet jaunas iespējas paver internets, kurā var uzzināt par citu valstu antikvariātu piedāvājumiem.
It’s interesting!
Vai Pauls Pumpēns pats arī ir gribējis kļūt par arhitektu? Ja būtu jāizvēlas vēlreiz... “Kādreiz es tiešām gribēju stāties arhitektūras fakultātē, bet man negāja spīdoši ar zīmēšanu. Arhitektiem, kā zināms, ir jāliek iestājeksāmens zīmēšanā, tādēļ es nobijos un neaizgāju. Un ko tad es toreiz būtu varējis projektēt? Mans draugs izstudēja un “Pilsētprojektā” projektēja savienotās tualetes – vannas istabas. Tagad var izvērsties un projektēt privātās pilis. Arī arhitektūras vēsturnieku vidū es sevi nevaru iedomāties, tur pietiek ar Jāni Krastiņu.”
Jāņa Krastiņa grāmatas pavēra citu, smalkāku skatījumu uz jūgendstilu. “Ar jūgendstilu man personīgi arhitektūra beidzas. Tagadējā arhitektūra, pat labā izpildījumā, mani nesaista, es to nesaprotu. Tāpat kā glezniecība man beidzas ar impresionismu, nu, varbūt vēl postimpresionismu. Mūsdienu melnie kvadrāti nav man domāti. Es pat necenšos izlikties, ka es tur ko saprastu un man tas patiktu. Es vienkārši neskatos. Arhitektūrā mode mainās katrus 30 gadus. Tie paiet, rodas jauna mode, un iepriekšējais periods tiek aizmirsts, nosvītrots. Bieži vien nojaukts un pārbūvēts. Kā renesanses laikā nāca pilnīgs gotisma, gotu, barbaru, kā viņi to nosauca, neizglītoto mežoņu arhitektūras noliegums. Rīgā tipiskajām gotiskajām dzīvojamajām mājām pārbūvēja fasādes, uztaisīja vairākām kopā vienu barokālu fasādi un tā to viduslaiku pilsētu pārbūvēja. Tagad visi jūsmo par vēl palikušajām koka būdām, bet, ja tās savā laikā netiktu nojauktas, jaunās ēkas neparādītos.Tās visas ir uzceltas koka būdu vietā.”
Pauls Pumpēns priecājas par to, ka viņa mājai pretī stāvošā viena no pirmajām Pēterburgas priekšpilsētas koka ēkām, kas bija līdz logiem iegrimusi asfaltā, ir pārvietota uz Ķīpsalu un stāv, smuki uzlikta uz postamenta. Par jauno stikloto ēku, kuras fasādē piemiņai par tur bijušajām koka ēkām iemontēta itin kā vēsturiska detaļa, viņš saka : “It’s interesting”, un tā ir uzslava. Nevis patīk, bet ir interesanti, jo arhitekti ir nākuši ar savu ideju.
Tas ir pavisam neliels ieskats Paula Pumpēna pasaulē. Teic, ka talantīgi cilvēki ir daudzpusīgi. Piemēram, mūsu izcilie akadēmiķi. Fiziķis Edgars Siliņš daudzus rosināja aizdomāties līdz lielajām patiesībām brīnišķīgajā eseju krājumā “Lielo patiesību meklējumi”. Ķīmiķis Arnolds Alksnis gleznoja. Cits ķīmiķis Jānis Stradiņš veldzējas zinātnes vēstures pētījumos. Elmārs Grēns aizraujas ar mūziku un kalnu slēpošanu. Pavisam traks kalnu slēpotājs ir Jānis Krastiņš. Vēsturnieks Andris Caune kolekcionē senas atklātnes ar Rīgas skatiem. Savukārt vēsturnieks Jānis Bērziņš dvēseles mieru rod ar bisi mežā. Vienpusīgs ir vai nu ģēnijs, vai apmātais (“Tam visu visapkārt tumsa sedz, / Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz.”) Pumpēnam piemīt mūsu akadēmiķu vairākuma tikums – daudzpusība. Viņš savā nodabā studē arhitektūru. Vislabāk mājās kabinetā uz dīvāna vai pie datora.
Zaiga Kipere
Almas Edžiņas foto