Pieliksim gadus dzīvei un dzīvi gadiem^*

LZA korespondētājloceklis, Dr.habil.oec., profesors Juris Krūmiņš

Savā ziņojumā LZA Senātam “Iedzīvotāju mūža ilgums: diferenciācija un izaicinājumi” 2007.gada 6.novembrī tika iezīmētas galvenās tendences un virzieni iedzīvotāju mirstības un mūža ilguma izpētē. Tāpēc šoreiz ziņojumā detalizētāk apskatītas problēmas, kas saistītas ar aktīvās un veselīgās dzīves ilguma analīzes metodēm un šo rādītāju lietošanu.

Kaut gan dzīves ilguma tabulu aprēķināšanas metožu pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā 300 gadiem, to būtiskas pilnveidošanas posms aizsākās tikai 20.gs. otrajā pusē, kad palielinājās datortehnikas iespējas, notika plaša mēroga iedzīvotāju aptaujas (dzīves līmeņa, veselības stāvokļa, darbaspēka u.c.), bet, pats galvenais, – sāka apkopot un analizēt personas datus, kas uzkrāti iedzīvotāju, veselības, nodarbinātības u.c. reģistros.

Angļu astronoma un matemātiķa Edmunda Halleja 1693. gadā Londonas Karaliskās biedrības žurnāla rakstā “Cilvēces mirstības līmeņa novērtējums, kas balstīts uz interesantām Breslavas pilsētas dzimšanas un miršanas gadījumu tabulām, nolūkā noteikt mūža rentes lielumu” paustās atziņas sākotnēji tika atstātas bez ievērības pat no pirmo apdrošināšanas iestāžu puses. Pēc pusotra gadsimta vācu zinātnieks R.Beks nosauca šo E.Haleja darbā pausto atziņu izdošanu par statistikas zinātnes dzimšanas dienu.

1897.gadā Pēterburgā tika izdots L.Bessera un K.Baloža darbs “Abu dzimumu Krievijas pareizticīgo iedzīvotāju mirstība, vecuma sastāvs un ilggadība 1851.–1890.g.”, kurā pirmo reizi tika aprēķināti mūža ilguma rādītāji Baltijas reģiona iedzīvotājiem. Tajā laikā tie ievērojami pārsniedza vidējo līmeni Krievijā, bija salīdzināmi ar Vāciju, bet atpalika no Francijas. Nodibinoties Latvijas valstij, mūža ilguma aprēķinus pēc tradicionālām metodēm veica un rezultātus publicēja Centrālā statistikas pārvalde. Šāda prakse turpinājās arī padomju periodā. Tomēr zinātniskos pētījumus kavēja kopš 1970. gadu vidus visā PSRS teritorijā ieviestie demogrāfisko datu publicēšanas ierobežojumi. Iedzīvotāju mirstības un mūža ilguma izmaiņu tendences bijušajā Padomju Savienībā, salīdzinot ar Rietumvalstīm, bija kļuvušas izteikti negatīvas. Datu publicēšanu atsākās tikai 1987.gadā. No šī laika Latvijā var runāt par nopietniem salīdzinošiem pētījumiem un padziļinātu iedzīvotāju mirstības un veselības stāvokļa izpēti.

Iedzīvotāju paredzamo mūža ilgumu var analizēt no diviem aspektiem. Pirmkārt, tas ir uzskatāms par vidējo svērto lielumu no atsevišķu iedzīvotāju grupu mūža ilgumiem (vīriešu un sieviešu, pilsētnieku un laucinieku, valsts reģionu, mirušo pa nāves cēloņiem u.c.). Otrkārt, mūža ilguma sastāvdaļas var analizēt no kvalitatīvā aspekta. Piemēram, nosakot, cik lielu daļu no dzīves veido ekonomiski aktīvais periods, pensijas periods, cik ilgi dzīvojam ar labu veselību, bet cik dzīves gadu mums atņem dažādas slimības un kaites. Tiek veikti arī pētījumi, lai noteiktu, kādu daļu no savas dzīves esam laimīgi vai nelaimīgi. Tādējādi, demogrāfiskajos pētījumos ir aizsākta pilnīgi jauna pieeja, sasaistot dzīves ilguma kvantitatīvos un kvalitatīvos aspektus.

Modelējot dzīves ilgumu, ir jāsastopas ar virkni nosacījumu un problēmu. Aprēķinu rezultātus ietekmē nosacījums, vai analizējamā personu kohorta ir homogēna vai heterogēna un vai tā samazinās viena vai vairāku faktoru rezultātā. Homogēnas kohortas piemērā indivīdiem piemīt viens statuss (neprecēti, ekonomiski neaktīvi u.tml.). Turpmākās dzīves laikā tie šos statusus zaudē un iegūst citus, tā veidojot populācijas sociāli demogrāfisko struktūru ar dažādiem nodzīvotās dzīves periodiem tajos. Datus par iedzīvotāju sociāli demogrāfiskajām pazīmēm dažādās dzimuma un vecuma grupās iegūst tautas skaitīšanās un apsekojumos. Citos gadījumos dzimušo kohorta nav uzskatāma par homogēnu. Piemēram, no veselības vai sociālā aspekta. Daļa indivīdu jau piedzimst ar iedzimtiem attīstības traucējumiem un iedzimtām slimībām. Daļa piedzimst un uzaug labvēlīgās ģimenēs, daļa nelabvēlīgās, bet daļa dzīvi uzsāk bez vecāku gādības.

Lai modeļa aprēķinus tuvinātu mūsu mainīgās dzīves realitātēm, tajos tiek paredzēta iespēja statusu nomaiņai dzīves laikā. Piemēram, personas ekonomisko aktivitāti var pārtraukt nāve, slimība, invaliditāte, bezdarbs un iziešana pensijā. Tomēr rehabilitācijas un pārkvalifikācijas rezultātā persona var atkal kļūt ekonomiski aktīva. Arī liela daļa iedzīvotāju, sasniedzot pensijas vecumu, turpina darbu. Šajā un līdzīgos gadījumos ir jāaprēķina tā saucamās daudzstatusu mūža ilguma tabulas, kuras prasa ļoti detalizētu informācijas nodrošinājumu statusu nomaiņas varbūtību aprēķināšanai. Šāda informācija ir iegūstama tikai no reģistriem vai no reprezentatīviem izlases apsekojumiem.

Pašlaik zinātniekus un sabiedrību vairs neapmierina atbildes uz jautājumiem, kurus savā laikā izvirzīja E.Hallejs vai K.Balodis. Ne tikai saglabājas, bet vairākos gadījumos pat palielinās mūža ilguma diferenciācija. Atšķirības mūža ilgumā Latvijā ir šādas: sievietēm tas par gandrīz 11 gadiem ir lielāks nekā vīriešiem, pilsētniekiem par 2–3 gadiem lielāks nekā lauku iedzīvotājiem, Kurzemē un Vidzemē par diviem gadiem lielāks nekā Latgalē, Talsu rajonā par septiņiem gadiem lielāks nekā Ludzas rajonā, iedzīvotājiem ar augstāko izglītību par 10 gadiem augstāks nekā tiem, kam ir nepabeigta vidējā vai pamatskolas izglītība. Šie, kā arī vēl citi starptautiski salīdzinājumi ļauj secināt, ka ir reālas iespējas pievienot vēl pietiekami daudz gadu mūsu dzīves ilgumam.

Vai varam apgalvot, ka tikpat lielas iespējas ir pievienot aktīvas un veselīgas dzīves gadus jau sasniegtajam dzīves ilgumam? Latvijā veselīgās dzīves ilgums ir par 1/10 mazāks nekā kopējais dzīves ilgums. Vīriešiem 60 gadu vecumā paredzamais veselīgās dzīves ilgums ir 11 gadi, bet sievietēm 16 gadi, atpaliekot no Zviedrijas attiecīgi par 6 un četriem gadiem. Ekonomiski aktīvās dzīves ilgums vīriešiem Latvijā par diviem gadiem pārsniedz to sievietēm un pēdējos desmit gados abiem dzimumiem tas ir nedaudz palielinājies. Pastāv cieša korelācija starp sociāli ekonomiskās attīstības līmeni no vienas puses un kopējo, kā arī aktīvo un veselīgo dzīves ilgumu no otras puses. Dzīves ilguma un dzīves kvalitātes paaugstināšanas jautājumi ir cieši savstarpēji saistīti. Tātad – pieliksim gan gadus dzīvei, gan dzīvi gadiem!

* Ziņojums LZA Senāta sēdē 2008.gada 16.septembrī