Tā kā drīz vien pēc šīs vēstules nolasīšanas klātesošajiem aizbrauca jumts (šoreiz nevis mentālā, bet tīri fiziskā nozīmē – sāka griezties paviljona kupols un pavērās sprauga, kurā bija redzamas rotējošas koku galotnes), notiekošais un dzirdētais kopā radīja mazliet sirreālu iespaidu. Vai tā varētu būt īstenība? Vai tad debesu ķermeņus un to tuvošanos Zemei nenovēro krietni agrāk? Šo jautājumu pēc pāris nedēļām uzdevu observatorijas vadītājam ILGMĀRAM EGLĪTIM.

Šoreiz jāsaka – paldies Dievam, paies garām 5 milj. kilometru attālumā, un tas notiks 2009. gada 31. martā plkst. 15:55 pēc Latvijas laika, nevis trāpīs Zemei 1. aprīlī plkst. 9:11 pēc Latvijas laika, kā liecināja pirmo piecu dienu novērojumi, kas bija par iemeslu tam, ka Harvarda Universitātes Mazo planētu centrs (MPC) izsludināja trauksmi un izsūtīja e–vēstules visiem asteroīdu novērotājiem ar lūgumu precizēt orbītu, pirms ziņa nonāk presē. Kopumā šī interesantā un nervus kutinošā notikumu at-tīstības dinamika parasti paliek asteroīdu novērotāju ziņā un reti nonāk līdz presei, lai neradītu lieku paniku. Taču tas nenozīmē, ka Zemei vienmēr viss paies garām. Līdzīgu asteroīdu ir relatīvi daudz, vairāk kā 900, turklāt visus mēs nemaz neesam observējuši. Mazs mierinājums ir arī tas, ka Zeme ir diezgan sīks mērķis, lai trāpītu, jo visa Mēness virsma ir krāteru pilna. Tiesa, mūs aizsargā atmosfēra, taču, jo ilgāk dzīvojam, jo lielāka ir varbūtība, ka kaut kas trāpīs. Cik bieži tas notiek, grūti pateikt, jo īstas statistikas nav. Pēdējais bija Tunguskas meteorīts 1908. gadā.

Ja asteroīdu pamana savlaicīgi, tad pusceļā, ietriecoties ar 2 tonnu smagu kosmisko kuģi tam sānos, pat neveicot nekādus papildus pasākumus, var nedaudz izmainīt tā orbītu. Vēlāk tam vairs nav nekādas nozīmes. Nokritīs kādus 100 km tālāk, tas arī viss. Aprēķini liecina, ka šis ir vairāku simts miljonu tonnu smags acīmredzot dzelzs–niķeļa asteroīds, nevis ledus gabals, kas būtu mazāk bīstams, jo, ienākot Zemes atmosfērā, sāktu kust un sasprāgtu gabalos. Atmosfērā kūst visi asteroīdi, arī smagie. Piemēram, aiz bolīdiem paliek milzīga gaiša josla, tāda kā aiz lidmašīnas dienas laikā, tikai ugunīga, turklāt viss notiek ar pērkona dārdiem līdzīgu troksni. Ja debesu ķermenis ir pietiekami liels, tas sasniedz Zemi, ja ne, tad izplēn.

Baidos, ka tādam milzenim tas neko nepadarītu. Ja tam uz virsmas uzspridzinātu atombumbu, tad, tāpat kā uz Zemes, paliktu 50 m dziļa bedrīte ar ļoti lielu diametru, bet iekšpusē tas nekādas izmaiņas neradītu. Tas ir jāsaspridzina, lai katrs gabals ātrāk kustu, iztvaikotu un līdz Zemei nonāktu iespējami mazāks.

Tikai pavisam nesen, 2000. gados parādījās visas debess apskati līdz 17. zvaigžņu lielumam. Līdz tam eksistēja par unikālu uzskatītais Palomaras atlants, kas nofotografēja visu debesi un deva zvaigžņu koordinātas līdz 21. lielumam, bet nesekoja līdzi kustīgajiem objektiem. Tikai 2000. gados radās reāli visas debess apskati, un tas ir vienreizējs ieguldījums, lai nodrošinātos no kosmiskiem objektiem. (Vairāk par šo tēmu lasiet Mārtiņa Sudāra rakstā “Dons Kihots drīz cīnīsies ar asteroīdu”, “Zvaigžņotā Debess” 2008 PAVASARIS – red. )

Tā kā mūsu Šmita teleskops ir atzīts pasaules mērogā par diezgan labu instrumentu, tad mums izdevās piesaistīt Eiropas struktūrfondu naudu tā spoguļa pāraluminizēšanai.Īpaša kvarca paveida sitāla spogulis sver ap pustonnu, vedām to īpašā konteinerā ar īpašu mašīnu uz Jēnu, kur tas bijušajā Ceisa rūpnīcā ticis izgatavots. Tur brīnījās, ka 40 gadu laikā spogulis tik labi saglabājies, jo viņiem nācies pāraluminizēt arī 20 gadus vecus spoguļus, kas bijuši sliktākā stāvoklī. Vienlaicīgi dabūjām naudu arī uztverošās aparatūras pirkšanai. Iegādājāmies lādiņsaites matricu ar lielu jūtību un izšķiršanas spēju, kura var uzkrāt fotonus laikā un fotografēt ar ļoti garu ekspozīciju. Teleskops ir kļuvis apmēram 6 reizes jutīgāks pret gaismu un var fotografēt zvaigznes līdz 21.–22. lielumam, kā kādreiz Palomaras apskats, kas savulaik skaitījās unikāls. Radās jaunas iespējas, un vienā pašā 2008. gadā atklājām 56 jaunas oglekļa zvaigznes salīdzinot ar 318 atrastajām zvaigznēm iepriekšējo 30 gadu laikā. Sākām novērot asteroīdus, un viens no mūsu pirmajiem novērotajiem asteroīdiem ir tāds, kuram, iespējams, mēs varēsim pirmo reizi dot vārdu.

Tie, skaitā četrpadsmit, ir citu astronomu dāvinājumi. Asteroīdiem vārdu dod tad, kad tie ir otro reizi atgriezušies pie Zemes. Gods dot vārdu tiek piešķirts tiem novērotājiem, kas tos novērojuši vairākkārtīgi un noteikuši orbītu. Ja, asteroīdam otro reizi atgriežoties pie Zemes, orbīta apstiprinās, tad novērotājam dod tiesības izvēlēties tam vārdu. Parasti asteroīdu nosauc kāda astronoma vai ar mākslu saistīta cilvēka vārdā. Var arī ģimenes locekļa vārdā, bet nedrīkst politiķa vārdā. Var būt ģeogrāfisks nosaukums. Dīriķis un Šteins atklāti Krimas Astronomiskajā observatorijā, tie veltīti mūsu astronomiem tādēļ, ka Kārlim Šteinam un Matīsam Dīriķim ir lieli nopelni Saules sistēmas mazo ķermeņu, tai skaitā asteroīdu, orbītu aprēķināšanā. Vasku beļģu astronoms Eriks Elsts 1990. gadā atklāja Lasijas (La Silla) observatorijā Čīlē. (Par astronomu, viņa vairāk nekā 3400 asteroīdu jeb mazo planētu atklājumiem un Vaska kristībām lasiet Mārtiņa Gīla rakstā “Mazā planēta Vasks”, “Zvaigžņotā Debess” 2007 VASARA.– red.) Bet nu jau desmit 2008. gadā atklātie asteroīdi ir pirmie, kuri atklāti Latvijā. Pirmo neliela izmēra asteroīdu man paveicās atklāt 1. janvāra naktī. Savukārt pirmo NEO (Near Earth Objekt) tipa asteroīdu, kurš pienāk tuvu Zemei, man palaimējās atklāt 31. jūlija naktī. Tā kā NEO tipa asteroīdi visi tiek novēroti pastiprināti, tad par to ir vairāk ziņu un tam tika veltīta MPC īpaša elektroniskā publikācija. Diemžēl mūsu masu saziņas līdzekļiem ziņa par Baldones observatorijā atklāto asteroīdu ar pagaidu nosaukumu 2008 OS9, kura paiešana garām Zemei notika 15. augustā, nelikās pietiekami interesanta.