Zinātnes Vēstnesis
- 2017.g. 18.decembris
Šogad sabiedrībai vairākos veidos tiek atgādināts Daugavas vārds. Vispirms - kā atcere par projektētās Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu 1987. gadā, notikumu, kas spilgti iezīmē atmodas laiku un ceļu uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Rudens pusē atceres laiku paplašināja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāde ar apliecinošo nosaukumu "Daugavai būt", atgādinot arī 1958.-1959. gada notikumus saistībā ar Pļaviņu HES būvi. Otrā vēsts par Daugavu saistās ar citu, jau vēlāku notikumu. Proti, 2011. gadā viens no aizsargājamiem Daugavas ielejas posmiem tika ierakstīts UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā, un tagad aktualizējas darbības, turpinot uzsākto procesu.
Rodas jautājums, vai starp minētajiem notikumiem un mūsu dienām pastāv kāda saikne laikā, tie ir vismaz 30 gadi. Varbūt tas ir pēctecīgums, kas apliecina senāk pieņemto lēmumu spēku, vai gluži pretēji - nepieciešamību meklēt citādas rīcības un motivācijas? Jāņem vērā, ka dzīvojam citā politiskā un ekonomiskā situācijā, ir nomainījušās paaudzes, arī vērtību sistēmas un iespējas.
Tādēļ neliels atskats pagātnes notikumos. Aizsākums bija Daugavpils HES projekts, precīzāk tā papildu ekoloģiskā ekspertīze 1986.-1987. gadā, kas bija viens no jau notiekošo celtniecības darbu pārtraukšanas argumentiem. Raugoties plašāk, tas bija politisks lēmums ar lielu rezonansi sabiedrībā: pret HES celtniecību, par Daugavas aizsardzību.
Turpmākajos gados izveidojās divas diezgan šķirtas darbības līnijas. Vispirms Latvijas Kultūras fonda satvarā darbojās Daugavas komisija, kuras interešu lokā bija gan dabas, gan kultūras mantojuma aizsardzība, tādējādi mēģinot akcentēt dabas un kultūras (pieminekļu un kultūrainavu izpausmēs) vienotību. Daugavas komisijas iniciētā darbība, balstoties Imanta Ziedoņa redzējumā, aptvēra visu upes garumu Latvijas robežās. Veidojās iniciatīvas grupas, tika vākti vietvārdi, rīkotas konferences un talkas. Notika Daugavas svētki, dažādās vietās Daugavas krastos. Daudzviet tie skan joprojām. Tajā laikā veidojās sadarbība ar Baltkrievijas Kultūras fondu. Tas tikai īsumā, bet liekas, ka Latvijas Kultūras fonda darbības laiks prasa plašāku izvērtējumu, jo tajos gados tam bija vērā ņemama cilvēciska un sociāla nozīme.
Paralēli sabiedrībā redzamajām darbībām notika vēl kas cits, var teikt - no ārpuses neredzamais. Proti, vienlaikus ar HES celtniecības pārtraukšanu jau uzreiz tika izteikta prasība (vai ierosinājums) veidot aizsargājamās dabas teritorijas tajā Daugavas ielejas posmā (no Latvijas robežas līdz Daugavpilij), ko bija paredzēts appludināt. Arī tas būtu politisks lēmums, kā pret uzvaras apliecinājums, kā garants tam, ka turpmāk nebūs iespējams atgriezties pie HES celtniecības idejas.
Praksē tas nozīmēja, ka vispārīgā veidā izteiktās sabiedrības vēlmes aizsargāt (kas liekas gluži vienkārši) bija jāpārveido citā valodā, atbilstīgi jau tolaik pastāvošajiem tiesību aktiem par aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu. Lai to panāktu, sākās vairākus gadus garš pirmējās izpētes darbs dabā, vienlaikus notika dažādas sanāksmes, saskaņošanas, korekcijas, kontroles utt. Domājams, ka ne viss par šo laiku ir zināms, jo dabas aizsardzība tolaik bija jutīga darbības joma.
Vispirms vajadzēja noteikt veidojamo aizsargājamo teritoriju robežas. Tas nozīmē, ka no nepārtrauktās apkārtnes abpus Daugavas ielejai bija jānodala teritorija/vieta, uz kuru turpmāk attieksies dažādās tiesiskās normas un regulējumi, tajā skaitā arī uz vietējo iedzīvotāju kopumu. Būtībā nomainījās akcenti. Proti, pakāpeniski dzisa atmiņas par panāktā politisko nozīmi, un par galveno mērķi kļuva dabas aizsardzība tādā apjomā, kā to paredzēja, piemēram, noteikumi par dabas parkiem un aizsargājamo ainavu apvidiem. Nosauktās aizsargājamo teritoriju kategorijas tolaik vislabāk atbilda jau sākotnējās izpētes laikā konkretizētajiem mērķiem. Radās pārliecība, ka Daugavas ielejas posmā no Krāslavas līdz Daugavpilij (precīzāk - Naujenei), kur uzsākto HES celtniecības darbu pēdas bija skaidrāk redzamas, un kas ir visai atraktīvs ar saviem lielajiem lokiem, nepieciešams ātrāk veikt bojāto vietu sanāciju, kā arī radīt jaunas attīstības iespējas. Tādēļ bija pieņemts lēmums minētajā posmā veidot dabas parku (tolaik tos saprata citādāk nekā pašreiz), bet plašākā teritorijā, līdz pat Baltkrievijas robežai dienvidu pusē, veidot aizsargājamo ainavu apvidu.
Šajā laikā radās jauno aizsargājamo dabas teritoriju īpašie nosaukumi: dabas parkam - "Daugavas loki" un aizsargājamo ainavu apvidum - "Augšdaugava". Tie ir darināti vārdi, tie nebalstās uz vietējiem, senāk zināmajiem vietu nosaukumiem, tajā skaitā neattiecas arī uz kāda Daugavas upes posma atšķirīgu apzīmējumu. Iespējams, tādēļ tie sākotnēji netika pieņemti kā pašsaprotami, jo tādi jau tie arī nav.
Vēl daži fakti. 1988. gada 27. septembri Daugavpils rajona tautas deputātu padomes sesijā tika pieņemts lēmums par abu minēto aizsargājamo teritoriju izveidošanu (atsaucoties uz HES celtniecības pārtraukšanu un veiktajiem izpētes darbiem), kā arī nosūtīts atbilstīgs lūgums Ministru padomei (MP). Augstākās varas lēmums tika pieņemts 1990. gada 8. februarī kā "Papildinājumi Latvijas PSR MP 1987. g. 10. apr. lēmumam Nr. 107 "Par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem Latvijas PSR teritorijā"". Jāpiezīmē, ka tajā laikā tika aktualizēta visa Latvijas aizsargājamo dabas teritoriju sistēma. Bet tas notika pirms Latvijas neatkarības atgūšanas.
Tūliņ tika uzdots izstrādāt Daugavas loku dabas parkam dabas aizsardzības plānu. Tas bija gatavs 1991. gadā un atbilstīgi tā laika nostādnēm nosaukts par attīstības ģenerālshēmu. Pēc neilga laika - 1998. gadā - izstrādāja jaunu dabas aizsardzības plānu, un vēl nesen 2010. gadā tas notika vēlreiz, ar darbības laiku līdz 2022. gadam.
Nosauktie fakti lielos vilcienos atspoguļo arī dabas aizsardzības valstiskās sistēmas maiņas Latvijā. Vispirms, pēc neatkarības atgūšanas, tāpat kā citās jomās, tika izstrādāti jauni likumi un noteikumi, arī attiecībā uz aizsargājamām dabas teritorijām. Nākamais pavērsiens dabas aizsardzībā notika pēc iestāšanās ES (pievienošanās dažādām konvencijām, programmām, vienotu normu pieņemšana un saistību uzņemšanās), un par darbības prioritāti ir kļuvusi ES nozīmes sugu un biotopu aizsardzība. Protams, tas ietekmēja dabas aizsardzības praksi, tomēr padarot to mazāk saprotamu cilvēkiem, plašākai sabiedrībai.
Taču pievērsīsim uzmanību tikai dabas aizsardzības plāniem. Tiesību aktos noteikts, ka tādi izstrādājami katrai aizsargājamai teritorijai, tātad tie domāti kā individuāli, atbilstīgi katrai reālai vietai, situācijai. Bet, no otras puses, to saturu un formu nosaka atsevišķi Ministru kabineta noteikumi. Tātad tā savā ziņā ir prasība pēc vienveidīguma, tādējādi nodrošinot labākas kontroles iespējas. Tas ir gluži saprotami, jo pašreiz dabas aizsardzības plānu galveno saturu veido ES nozīmes sugu un biotopu inventarizācija un kartēšana, un tas ir sertificētu ekspertu ziņā.
Mazāka loma ir atstāta zinātniskajai izpētei, kas varētu palīdzēt atklāt katras aizsargājamās vietas vērtības plašākā skatījumā. Turklāt, ja arī zinātnes nozaru pārstāvjus piesaista plānu izstrādei, viņi nav sertificēti kā eksperti (kaut arī nosauc par ekspertiem) un viņu darba autortiesības nav nodrošinātas, jo plāna izstrādes noteikumi un tradīcija pieļauj kompilācijas. Var teikt, ka dabas aizsardzības plānu izstrāde turpat 25 gadu laikā izveidojusies par labi regulētu un pārraudzītu darbības virzienu, bet paši plāni (kā teksts) - par īpatnēju rakstīto darbu žanru (līdzīgi kā dažādās programmas, stratēģijas, vadlīnijas).
Tā vai citādi, turpat vai pirms 30 gadiem izveidotās aizsargājamās dabas teritorijas - dabas parks "Daugavas loki" un aizsargājamo ainavu apvidus "Augšdaugava" - joprojām ir vērā ņemama realitāte, ar saviem plāniem un noteikumiem. Jautājums varētu būt cits: vai šajos gados sasniegts tas, kas bija rakstīts sākotnējos mērķu uzstādījumos? Un vai tie atbilst šodienas situācijai?
Atgriežoties pie Daugavas. Gadu gaitā palaikam sabiedrībā uzvirmoja ziņas par jauna HES projekta tapšanu, par aizdomīgām darbībām u.c. Dažādie vērtējumi atrodami pagājušā gadsimta 90. gadu nogales un jaunā gadsimta sākuma gadu laikrakstu publikācijās. Tie ir fakti. Dabiski, ka dažādās sabiedrības grupās tas varēja viest šaubas - vai līdz šim valstī pastāvošie dabas aizsardzības nosacījumi ir pietiekami spēcīgi, lai nepieļautu Daugavpils HES (vienalga, kādā formā) celtniecības plānu renesansi.
Tomēr jāatceras vēl kas cits. Daugava ir darbīga upe, gadsimtiem ilgi tā bijusi nozīmīgs tirdzniecības un kultūras sakaru ceļš. Jau 19. gadsimtā par Daugavu rakstīja kā par kultūras āderi. Laiku gaitā tapuši un arī īstenoti dažādi uzlabošanas pasākumu plāni un projekti, ar katram laikam atbilstīgu vērienu. Sākot jau ar izcelšanās teikām par to, kā radusies Daugavas upe un ieleja. Un vēl, it kā dīvains jautājums: kas tad īsti ir Daugava? Vai šo vārdu attiecinām tikai vienīgi uz lielās upes (ar izteku tālu no mums) posmu, kas sākas pie Latvijas politiskās robežas? Vai arī pieņemam, ka upei ir paralēlie nosaukumi - Zapadnaja Dvina (Krievijā), Zahodņaja Dzvina (Baltkrievijā) un Daugava pie mums, Latvijā. Turklāt, šos upes posmus savstarpēji saista ūdens plūsma. Tādēļ būtu jāzina, vai mūsu pusē ir izvērtēts, kādu ietekmi mūsu Daugavā atstās četras Baltkrievijā būvētās un būvējamās HES? Tuvākā būs tikai 30 km no robežas, Verhņedvinskā [1].
Nedaudz vēlāk, 2010. gadā, Daugavas upei, arī jau pasen izveidotajām aizsargājamām dabas teritorijām tika pievērsta pastiprināta uzmanību atšķirīgākā skatījumā. Šajā laikā bija atdzimusi sensena ideja par kuģojama ceļa izveidi Daugavā (tautas valodā - Daugavas rakšanu), kas kalpotu par transporta ceļu, saistoties ar Dņepru un Volgu. Sabiedrībā pastāvēja divējas noskaņas, gan par (jaunas attīstības iespējas), gan pret (tradicionālie dabas aizsardzības argumenti).
Spēcīgākā izrādījās pret balss. Par to liecina izteiksmīgas publikācijas masu saziņas līdzekļos. Īpaša nozīme bija 2010. gada 23. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdē (tās temats "Daugavas ekosistēma un tās ilgtspējīga attīstība") pieņemtajam dokumentam/rezolūcijai, kas saucās LZA viedoklis pret kuģojamā Daugavas ūdensceļa izveidi [2].
Sēdes rezolūcija saturēja vairākas prasības (pārstāstot un citējot), proti: (1) nepārveidot Daugavas ekosistēmu, bet tas notiks transporta maģistrāles būves gadījumā; (2) ņemot vērā Daugavas ūdensceļa projekta utopisko raksturu, to neiekļaut jebkādos Latvijas nacionālās stratēģijās, plānos un vīzijās; (3) "atzīt LR Saeimas un valdības līmenī Daugavu ar tās dabisko tecējumu par Latvijas nacionālo vērtību, kas maksimāli jāsaudzē"; (4) "pieprasīt nekavējoties izvirzīt šīs teritorijas [dabas parku "Daugavas loki" un aizsargājamo ainavu apvidu "Augšdaugava" - precizējums mans, A.M.] iekļaušanai UNESCO Dabas un kultūrvēsturisko mantojumu sarakstā [..]".
Raugoties kopumā, rezolūcija atspoguļo divas pieejas. No vienas puses, tā pauž rūpes par visu Daugavas (un sateces baseina?) ekosistēmu, par Daugavu kā nacionālo vērtību (tā ir kā atsauce uz atmodas laika noskaņām). No otras puses, tā ir konkrēta prasība attiecībā uz divām nosauktajām aizsargājamām teritorijām. To var saprast kā vēlmi meklēt vēl citus, it kā spēcīgākus līdzekļus, lai pastiprinātu tā Daugavas posma aizsardzību, kurā pati upe savā tecējumā vēl ir maz pārveidota. Taču Pasaules mantojuma saraksts būtībā ir UNESCO konvencijā Par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību nosprausto mērķu īstenošanas līdzeklis. Turklāt līdz tam ejams garāks ceļš, sākot ar iekļūšanu Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā, balstoties uz pārliecinošām vietas zinātniskām izpētēm.
Nedaudz vārdu par pieminēto UNESCO konvenciju, ko saīsināti sauc par pasaules mantojuma konvenciju. Tā pieņemta jau pasen, pirms 45 gadiem, bet Latvijā tā ir jauna darbības joma, kas virspusēji liekas līdzīga dabas aizsardzībai, kāda tā izveidojusies Latvijā. Taču būtiski atšķiras pamatnostādnes. Konvencijas atslēgas vārdi ir "mantojums" (mums un pasaulei), un "īpašas nozīmes universāla vērtība" (kam jāpiemīt izvēlētajiem objektiem vai vietām). Galvenie principi - autentiskums (pierādījumu kopums), identitāte, vērtība (tās dažādībā), nozīmīgums (sociālā vērtība, nozīme sabiedrībai tagad, tagadnē), kā arī atbildība (personiskā un profesionālā). Minētās nostādnes atspoguļotas daudzās publikācijās, kā arī oficiālajās UNESCO vadlīnijās, kas nepārtraukti tiek aktualizētas [3].
Iepriekš teiktais jāsaprot vienīgi kā norāde uz to, ka pasaules mantojuma jomā tiek lietota cita valoda, piemēroti citādi principi, salīdzinājumā ar dabas aizsardzības praksi Latvijā (par to var pārliecināties, iepazīstoties kaut vai ar noteikumiem par dabas aizsardzības plānu izstrādi).
2011. gadā masu saziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka "Daugavas loki" (dabas parks?) iekļauti UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā, tādējādi uzsverot vērtību pasaulei un cerot, ka minētais fakts nodrošinās spēcīgāku aizsardzību. Ieinteresētajā sabiedrībā tas tika uzskatīts par uzvaru (kārtējā pret uzvara, tāpat pirms daudziem gadu HES būvniecības pārtraukšana).
Neiedziļinoties procedūru aprakstos, šķiet, ka viss notiek it kā vienkārši: tiek sagatavots pieteikums (nominācija), ko iesniedz UNESCO Latvijas nacionālajai komitejai, to izskata, apspriež un pieņem (vai nepieņem). Taču patiesībā ar to uzsākts sarežģīts un pietiekami ilgs process, ņemot vērā arī to, ka ikviens pieņemtais lēmums tā vai citādi ietekmēs vietējos cilvēkus, uzliks pienākumus vietējām pašvaldībā. Kopumā - kādas vietas iekļaušana mantojuma sarakstā (nacionālā vai pasaules) prasa atbildību no visas sabiedrības. Mūsu gadījumā tas var nozīmēt to, ka (izsakoties tēlaini) pāri esošajām aizsargājamām teritorijām (ar saviem plāniem un noteikumiem) it kā pārklāsies pāri vēl jauni noteikumi un plāni, jau atbilstīgi UNESCO dokumentu prasībām. Tas skars arī cilvēkus, tādēļ katrs lēmums prasa vislielāko atbildību.
Turpinot par Daugavu. Pieteikuma teksts angļu valodā atrodams UNESCO dokumentu publikācijās tīmeklī [4], bet analogu tekstu latviešu valodā pagaidām neizdevās atrast. Nav ziņu par teksta autoru vai autoriem, par pētījumiem, uz kuriem balstās pieteikums (konteksts ļauj pieņemt, ka tie varētu būt dabas aizsardzības plāni). Pieteikuma iesniedzējs ir Latvijas Zinātņu akadēmija, tātad to var uzskatīt par kvalitātes garantu.
Tomēr nepieciešamas dažas piezīmes par pirms gadiem pieteiktās un apstiprinātās nominācijas nosaukumu, jo tā versijas latviešu un angļu valodā var saprast atšķirīgi, pat ja abās minēts Daugavas vārds.
Tātad, angļu valodā nominācija saucas "Meanders of the Upper Daugava", bet latviešu - "Daugavas loki", gan nenorādot, vai tas ir dabas parks ar savu īpašo nosaukumu [5]. Minētais fakts ir radījis nenoteiktību, gan saturisku, gan uz teritoriālajām aprisēm attiecināmu. Vai nominācijā domāta Daugavas upes ‘augštece' (Latvijas robežās) un tās meandri (pilnīgi noteikts ģeogrāfisks jēdziens)? Tas būtu saprotami Daugavas upes ekosistēmas kontekstā, bet vai arī pasaules mantojuma kontekstā? Vēl jautājums - vai latviešu valodas versijā "Daugavas loki" domāti kā aizsargājamā teritorija (dabas parks), un vai tas vienlaikus attiecas arī uz "Augšdaugavu" kā aizsargājamo ainavu apvidu savās robežās? Vispārzināms, ka aizsargājamo teritoriju īpašos nosaukums netulko, bet saglabā tādus, kādi tie ir rakstīti oriģinālajās valodās.
Tādā nenoteiktības situācijā nav iespējams jēgpilni diskutēt par pieteikuma saturu, turklāt nezinot autoru vai autorus. Tāpat nav iespējams izvērtēt, vai tie nozīmīguma kritēriji, kurus nominācijas iesniedzēji izvēlējās pirms septiņiem gadiem, turpmāk ir apstiprinājušies ar UNESCO nostādnēm atbilstošiem pētījumiem (autentiskums, identitāte, nozīme, kvalitāte u.c.), vai tos (kritērijus) ir sapratusi un pieņēmusi arī vietējā sabiedrība.
Turpinājums - nākamajā numurā.
Aija Melluma,
Dr.habil.geogr., LZA kor. loc.
1. Enerģija un Pasaule, Nr. 6, 2014.
2. Zinātnes Vēstnesis, 2010, 10. maijs.
3. Pieejams: whc.unesco.org/en/guidelines
4. Pieejams: whc.unesco.org/en.tentativelists/5610/
5. Pieejams: http://www.unesco.lv/lv/kultura/pasaules-mantojums/latvijas-nacionalais-saraksts/latvijas-nacionalais-saraksts