Domājot par Daugavu

11-01-2018

Turpinājums. Sākums "ZV" Nr. 21

Domājams, šis ir gadījums, kad gadu gaitā izveidojusies neskaidrā situācija vienkārši jāpieņem kā dotums. Tagad vienīgi jāmeklē mūsu laikam atbilstīgas idejas un iespējas, kā salāgot jau agrāk plānoto dabas aizsardzību no appludināšanas pasargātajā Daugavas ielejas posmā ar tām pieejām un prasībām, kas attiecas uz mantojuma saglabāšanas mērķiem atbilstīgi UNESCO dokumentos paustajiem kritērijiem. Vienkāršiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka jāprot saskatīt un nosaukt vārdos tās mantojuma vērtības, kas ir nozīmīgas mums, Latvijā, un par kurām gribam pavēstīt pasaulei. Tas nozīmē arī citādu argumentāciju, citādu valodu nekā tas pie mums pieņemts dabas aizsardzības praksē.

Pārskatot senākās Latvijas Kultūras fonda publikācijas, uzmanību piesaistīja akadēmiķa Jāņa Stradiņa raksta (1989) nosaukums: "Jāieiet nākamajā gadu tūkstotī un jāiet tālāk" (saprotams, tas nebija domāts kalendārais gadu tūkstotis. Piezīme mana - A. M.). Manuprāt, šodien ir tas brīdis, kad atkal ir jāiet tālāk. Ar ko sākt? Jāsāk, protams, ar iespējami objektīvu pašreizējās situācijas izvērtējumu, pievēršot uzmanību cēloņsakarībām, bet nemeklējot vainīgos kādā brīdī vai vietā. Turklāt skatījumam jābūt no par, nevis pret pozīcijām.

Vispirms nepieciešams izvērtēt līdzšinējo turpat 30 gadus ilgo dabas aizsardzības praksi, gan attiecībā uz "Daugavas lokiem" (trīs dabas aizsardzības plāni), gan "Augšdaugavu" (dabas aizsardzības plāna nav). Tas nozīmē, ka vienlīdz svarīga nozīme ir gan dažādu dokumentu tekstiem (tie pauž mērķu uzstādījumus), gan praktiskajai darbībai, kas sekmē mērķu īstenošanos un kuras reālās izpausmes var būt dabā redzamas (un arī neredzamas).

Otrs būtiskais jautājums, vismaz kopš 2010. gada (sk. iepriekš minētās LZA sēdes rezolūciju) attiecas uz pašu Daugavas upi. Vai mazinājusies tās (un baseina) kā ekosistēmas aizsardzības nepieciešamība, ja turpmāk notikusi problēmas pārnese, pievēršoties aizsargājamām dabas teritorijām. Vai arī atrasts veids, kā rūpes par Daugavas upes ekosistēmu iedzīvināt dabas aizsardzības plānos?

Trešais: nepieciešams izvērtēt līdzšinējo pieejamo informāciju par "Daugavas lokiem" un "Augšdaugavu" tieši mantojuma koncepcijas skatījumā. Tas pats sakāms par izpētes darbiem, pievēršot uzmanību tādiem kritērijiem kā autentiskums, nozīmes, identitāte (tas ir, vai pētījums attiecas uz konkrētajām teritorijām). Protams, to var darīt eksperti. Taču liekas, ka vairāk nepieciešamas atklātas, profesionālas zinātnieku sarunas, pieļaujot dažādus skatījumus, ja arī tie nesakrīt ar 2011. gadā sagatavotā dokumenta saturu, un nepaļaujoties uz masu medijos atrodamajām interpretācijām.

Raugoties kopumā, situācijas izvērtējumu nevajadzētu uzskatīt tikai par dažādo viedokļu apkopojumu. Ja arī liekas, ka izvērtēšanas process var prasīt ilgāku laiku un labu sagatavošanos, tas tomēr ir jāizdara, lai dzēstu pašreizējo nenoteiktību, jo līdzīgas situācijas var atkārtoties arī turpmāk. Jāņem vērā, ka laika gaitā radīsies jaunas zināšanas un atklāsies jaunas nozīmes. Nav arī teikts, ka nemainīgi jāpieturas pie tiem 2011. gadā izvēlētajiem kritērijiem, kas nosaukti nominācijā UNESCO Latvijas nacionālajam sarakstā.

Taču vienlaikus iespējama nedaudz atšķirīga pieeja, kas balstās tieši pasaules mantojuma konvencijas saturā. Proti, tā ir iespēja paskatīties uz Daugavas ieleju, uz esošajām aizsargājamām teritorijām tās krastos no citām pozīcijām, jeb izsakoties vienkāršāk, citām acīm - kā uz kultūrainavām. Turklāt tās ir viena no objektu kategorijām, kas var tikt iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā.

Tādēļ daži vārdi par kultūrainavām, vispārējai informācijai. Tās nav kāds laikā fiksēts stāvoklis, nav arī estētiska kategorija, tās ir visa mūsu apkārtne. Kultūrainavas attīstījušās dabiski (jeb organiski), gadsimtu gaitā ritējušās cilvēku darbības un dabas mijiedarbībās, kā arī politisko, sociālo un ekonomisko faktoru ietekmē. Atskaitot tās, kuras tagad dažādu iemeslu dēļ ir cilvēku pamestas, lielākā kultūrainavu daļa turpina veidoties, jo tās ir dzīves un darbības telpas šodien dzīvojošo cilvēku paaudzēm, kas uztur ainavas un veido tās tālāk. To uzbūvē un veidolā mūsu dienās redzamas liecības par veidošanās gaitu, senākas un jaunākas, ko var uzskatīt par laiku zīmēm. Tām var būt īpašā nozīme, ļaujot veidot stāstus par konkrētām vietām, par saglabāto paaudžu mantojumu. No otras puses, kultūrainavas var uzskatīt par biotopu mājām, un tās ļauj labāk saprast gan to veidošanās likumsakarības, gan vietas bioloģisko daudzveidību kopumā.

Vērā ņemams fakts, ka pastāvošajos tiesību aktos ainavu/kultūrainavu aizsardzība jau ir nostiprināta kā "Daugavas loku" un "Augšdaugavas" (aizsargājamo ainavu apvidus!) mērķis un uzdevums. To teritoriju robežās vērojamas ir pilnīgi reālas kultūrainavas, dažādas, katra ar savu vēsturi, vērtībām un nozīmi.

Jau 1990. gadā LPSR Ministru padomē iesniegtajā aizsargājamo teritoriju izveidošanas paskaidrojuma rakstā starp citiem mērķiem nosaukti šādi: (1) "[Daugavas] ielejai piegulošo apvidu ainavu aizsardzība, saprotot ar to tādu darbību, kas nodrošinātu ainavu īpatnību saglabāšanu un ekoloģiski sabalansētu ainavu veidošanu"; (2) "Daugavas ielejas un tās tuvējās apkārtnes kultūrvides saglabāšana, neaprobežojoties tikai ar atsevišķu, pieminekļu statusu ieguvušu objektu aizsardzību". Ja arī laika gaitā formulējumi mainījušies, to saturs ir nemainīgs.

Tolaik aizsargājamo teritoriju izveidošanai no appludināšanas pasargātajā Daugavas ielejas posmā bija vēl cita nozīme (bet tas ir subjektīvais skatījums). Proti, tās bija it kā ligzda, patvērums, par Daugavu teikto vārdu, domu, atmiņu un vēlmju projekcija vienā vietā. Arī viena no valstiskās neatkarības atjaunošanas laika atceres vietām, ar savu stāstu, vizuāli uztveramu, bet ne muzejs. Tādējādi Daugavas ielejas ainava iegūst simbolisku nozīmi, ar to saistīto vietu nosaukšana rada spēcīgas asociācijas (vai arī būtu jārada).

Nobeigums - nākamajā numurā

Aija Melluma,
Dr.habil.geogr., LZA kor. loc.

Powered by Elxis - Open Source CMS